VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Vilciens vēl nav aizgājis” Iliana Veinberga, mākslas zinātniece Sociāli orientēts mākslas un literatūras projekts | |
| Laikposmā no 14. augusta līdz 1. novembrim telpas nogrieznī “Rīga–Dubulti” astoņās dzelzceļa stacijās(¹) skatāma Mākslas menedžmenta un informācijas centra rīkotā un mākslinieku Aigara Bikšes un Kristapa Gulbja kūrētā izstāde “Vilciens vēl nav aizgājis”. Šī projekta ambiciozais koncepts rezultējas piedzīvojumā, kurā traģikomiskas reālijas mijas ar fundamentāliem jautājumiem par mākslu un mākslas darbu, kopumā radot mulsinošu pieredzi, ko būtu vēlme pašķetināt pie viena galda ar kultūras ministru un kādu psihoanalītiķi. Fokusā piepilsētas dzelzceļa līnija Rīga–Dubulti Mākslinieki Aigars Bikše un Kristaps Gulbis – gan katrs pats par sevi, bet biežāk abi kopā – Latvijas mākslas vidē ir zināmi kā konceptuāli orientēti autori. Viņu darbu šarms slēpjas apstāklī, ka tajos aktuāls politisks, sociāls vai antropoloģisks saturs, kas bieži vien pasniegts ironiski, varbūt pat kritiski, tiek savienots ar formu, kurā mākslinieki visai tieši apspēlē mākslas “klasiskās vērtības”, piemēram, formas vingrinājumus, reprezentācijas nosacījumus, atsaukšanos uz autoritāti, kanonu. Šāds pretmetu savienojums izveido semantisku kūleni, ko ritināt vaļā ir visai aizraujoši. Arī savā kuratoru darbībā abi lielākā vai mazākā mērā iemieso minēto principu, un mākslas un literatūras izstāde “Vilciens vēl nav aizgājis” konceptuāli ir ieturēta šajā tradīcijā. Izvēle pievērsties dzelzceļam kā vadmotīvam ir ļoti laba. Gan tāpēc, ka dzelzceļa saimniecībai Latvijā ir senas saknes un tās vēsture ir ļoti daudzveidīga, gan arī tāpēc, ka dzelzceļš ir semantiski ietilpīgs veidojums, būdams lokans pret visādām metaforām – no politiski ideoloģiskām līdz pat emocionāli privātām, sentimentālām; visbeidzot, dzelzceļš piedāvā daudzveidīgu un apmeklētu vidi mākslas eksponēšanai. Izcils starta kapitāls, ar ko strādāt. Galvenais fokuss ir vērsts uz plaisas mazināšanu starp “kultūras eliti” un “sabiedrības pārējo daļu”, izmantojot visdemokrātiskāko no transportlīdzekļiem – vilcienu kā fizisku platformu indivīda, ikdienas un mākslas kopā sanākšanai un kā tēmu mākslas darbiem. | |
 Izolde Cēsniece sadarbībā ar Uldi Bērziņu. Paskatīties. Instalācija Majoru stacijā. 2010 | |
| Ikdienas proza un mākslas sniegotās virsotnes Es esmu kultūras elite vai arī parasts mirstīgais? Šis jautājums mani tirdīja nepārtraukti. No vienas puses, es ikdienā neizmantoju dzelzceļa pakalpojumus, līdz ar to mans vienīgais mērķis, iekāpjot vilcienā, bija redzēt izstādi un konkrētos autorus, tātad es neiekļaujos to “mākslas lietotāju” kategorijā, kuriem sastapšanās ar šiem darbiem būs pēkšņa un vairākkārtēja, piemēram, katru rītu stāvot Torņakalna pieturā, lai dotos uz darbu. Kā arī atšķirībā no vietējiem, kas, iespējams, neredzēs vairāk par savas pieturas ekspozīciju, es redzēšu visas. Šādā aspektā es esmu svešais, kas ieceļo dzelzceļa teritorijā, tā arī nesavējiskojot tās prozaisko ikdienu. Uzreiz jābrīdina, ka izmaksas vienā virzienā, apmeklējot ekspozīcijas, būs vismaz divreiz lielākas, nekā turp / atpakaļ biļete “Rīga–Dubulti” kopā ņemot (diemžēl citādāk nemaz nav iespējams); ja ir vairāki redzēt gribētāji, tad ekonomiski izdevīgāk ir braukt ar auto, taču ar šādu pieeju zudīs izstādes jēga. No otras puses, ekspozīciju apmeklējums vai – dažos gadījumos – meklējums un šajā krustagājienā sastaptās grūtības lika sajusties kā cilvēkam, kas saskaras ar mākslu pirmo reizi, un šajā nenormētajā, zināmā mērā pat primordiālajā iepazīšanās brīdī neatlika nekas cits kā mēģināt spraust robežas pašam pēc saviem ieskatiem. Jaunatklājēja prieks. Piemēram, ekspozīcija Rīgas stacijā nedevās rokā, pat informācijas centrā esošās konsultantes nespēja pateikt, kur to meklēt, pareizāk sakot, nevarēja atrast informāciju, ka šāds projekts ēkā vispār notiktu. Uzgaidāmajā telpā pie sienas pielīmētās grāmatas ar aicinājumu piestāt un palasīt izskatījās diezgan rosinoša “instalācija”, bet likās – nevar būt, ka tā būtu īstā. Nebija jau arī. Nākamā stacija – Torņakalns – nāca ar līdzīgu pārsteigumu. Kur ir tas mākslas darbs? Ā, literārs teksts ir izprintēts – Eduards Aivars, labi, bet otrs? Voldemārs Johansons. Ar ceļabiedru puspajokam nospriedām, ka droši vien tā dūcošā būdiņa – rīku novietne vai elektrosadales skapis – būs viņa “instalācija”. Par mulsinošu pārsteigumu tiešām tā arī izrādījās – ne gluži pati būdiņa, bet dūcošs, vibrējošs baļķis tās priekšā gan; vairākas reizes bijām pagājuši tam garām. Paša Aigara Bikšes darbs diskrēti ieslēpies Imantas pieturā tā, ka, vairākkārt ieejot nelielajā kases telpā, sākām jau apsvērt (zinot mākslinieka nedaudz anarhistisko attieksmi pret mākslu): varbūt saplēstie un rupjībām aprakstītie popmūzikas plakāti ārā pie sienas ir viņa devums kopējā projektā; ap šo laiku bija jau nostiprinājies Rīgā un Torņakalnā izkristalizējies mākslas darba atrašanas kritērijs: meklēt nefunkcionālu priekšmetu, kas tieši funkcijas trūkuma dēļ neiederas attiecīgajā vidē, tādējādi grāmatveikala “radoša” reklāma, aizslēgta būdiņa vai iepriekš neredzēti plakāti pieturvietu interjeros un ārpusē gana labi konkurēja ar atrodamajiem mākslas darbiem. Mākslas demokratizācija, plaisu pārvarēšana – jā gan. | |
 Voldemārs Johansons. Opuss 22. Instalācija Torņakalna stacijā. 2010 | |
| Darbi, mākslinieki, menedžments Protams, minētā pieeja vairāk ir amizēšanās, jo lielākā daļa darbu ir visai viegli pamanāmi un ļoti daudzveidīgos veidos gan iemieso uzdoto dzelzceļa tēmu, gan arī saspēlējas ar vidi un cits ar citu. Ikkatrā pieturā ekspozīciju veido literāta un mākslinieka radošs darbs. Vest kopā vārda un vizualitātes meistarus ir ļoti piemīlīga ideja, jo, lai arī ikdienā ļaudis dzīvi vada, dažādu mediju ieskauti, kuri bieži vien saskaras un pārklājas, un papildinās, tomēr mākslu Latvijā vēl joprojām tīk iedalīt striktos lauciņos ar piekabinātu lietošanas pamācību, kas kurā gadījumā kam der. Tāpēc momentāni iedarbīgi ir tie gadījumi, kuros darbi izskatās pēc sadarbības (īpaši Ulda Bērziņa un Izoldes Cēsnieces veikumā Majoros), dažos tā jūtama mazāk, bet tik un tā iztēles bagāts skatītājs bez grūtībām atradīs poētisku sasaisti. Ļoti retos gadījumos tās nav nemaz, liekot minēt, vai tikai teksts nav bijis paredzēts pavisam citai pieturai un vai tandēms nav vien kādas nejaušības kopā vests u. tml. No viena dzejoļa vai teksta fragmenta par literātiem neņemšos spriest, bet attiecībā uz vizuālo un vizuāli plastisko mākslu jāatzīst, ka tēlniecības darbi stacijās izskatījās lieliski (piem., Gintera Krumholca vai Edgara Oša objekti). Instalācijas, it īpaši skaņas instalācijas, prasa uzmanīgāku vērotāju (vai lietotāju), līdz ar to jābūt īpaši uzmanīgam pret vides izvēli un darbu izvietojumu tajā. Šādā aspektā šķiet, ka varbūt būtu bijis nepieciešams vairāk rēķināties ar vietu un atbalstīt māksliniekus izdomā, jo, piemēram, Dubultu stacijas padomjlaiku interjers ar specifiskajiem dekoriem ir ļoti rosinošs, bet arī prasīgs pret to, ko tur var “instalēt iekšā”: Asnātes Bočkis atraktīvais objekts vienkārši kļūst nemanāms un pat atrasts negūst pienācīgu uzmanību, ko šāds attapīgs un rotaļīgs gandrīz vai dizaina priekšmets, ieturēts “dzelzceļa stilistikā”, būtu pelnījis. Starp citu, tieši šie jaunie vārdi līdzās sevi jau apliecinājušiem māksliniekiem bija otrs patīkamais pārsteigums pēc mediju miksēšanas. Katra autora devums, to savstarpējā saspēle un iederīgums apkārtējā vidē būtu pelnījis plašāku izvērsumu, jo ikviens no tiem raisīja daudzveidīgas un efemeras domas. Taču to pienācīgi izdarīt traucē apstāklis, ka gandrīz ikvienā ekspozīcijā ir sīkumi, kas piekasīgam skatītājam neļauj nedalīti nodoties mākslas baudījumam. Tās ir līdz galam neizdomātas vai līdz galam neizdarītas lietas, tehniskas kļūmes vai darbinieku ieviestas korekcijas pašu ērtības dēļ. Piemēram, motivēt vilcienbraucējus lasīt dzeju dzeltenās preses vietā un atdot dzelzceļam tā “kulturālo auru”, publicējot vien pāris vārsmu pie sienas, šķiet par maz. Izlasīs, jā, bet vai tas būs motīvs lasīt vēl vai meklēt pašam, lai varētu lasīt vēl? Stipri šaubos. Ņemot vērā, ka ikkatram autoram ir jau viena vai vairākas publicētas grāmatas, produktīvāk būtu bijis uzstādīt preses automātus, kur, iemetot naudiņu, pretī var saņemt šajā gadījumā nevis avīzi, bet gan, piemēram, dzejoļu krājumu. Protams, tie būtu lieli izdevumi un citi papildu sarežģīti nosacījumi, lai šādus automātus tiešām ierīkotu un tie darbotos, bet rezultāts noteikti būtu iespaidīgāks. Tiesa, pirms jebkādu pārmetumu adresēšanas rīkotājiem ir jāapstājas un jāatzīst, ka tik ierobežotu resursu apstākļos, kādi ir Latvijā, laikmetīgās mākslas izstādes bieži vien ir nevis maksimāli perfekti realizēta sākotnējā iecere, bet labākais iespējamais, kas “dabūjams gatavs” un robežojas ar labdarību un DIY kultūru. Godīgi sakot, ideja, attieksme un izvēlēto autoru kolektīvs izstādē “Vilciens vēl nav aizgājis” ir lielisks, vien nepamet muļķīga sajūta, ka pie labāka ceļavēja rezultāts būtu varējis būt ievērojami eksplozīvāks. (¹) Rīga (Kirils Panteļejevs, Laima Muktupāvela), Torņakalns (Voldemārs Johansons, Eduards Aivars), Zasulauks (Edgars Ošs, Jānis Rokpelnis), Imanta (Aigars Bikše, Inga Ābele), Lielupe (Kristaps Gulbis, Gundars Ignats), Bulduri (Ginters Krumholcs, Arvis Viguls), Majori (Izolde Cēsniece, Uldis Bērziņš), Dubulti (Asnāte Bočkis, Inga Žolude). | |
| Atgriezties | |
