VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Paliek idejas Krišs Salmanis, mākslinieks Saruna ar mākslinieku Ģintaru Didžapetri | |
| Krišs Salmanis: Tātad īsumā par Ģintaru Didžapetri. Ģintars Didžapetris: Es dzīvoju vienkāršu dzīvi Viļņā, kur esmu dzimis un uzaudzis. Man patīk šī pilsēta, un šeit man ir labi draugi, ar ko kārtīgi izrunāties. Nevis parunāties kādu stundiņu, bet sarunāties izvērsti. Saruna var būt gada garumā – viena saruna dažādās formās. Tā nav obligāti jāpabeidz vai jābažījas, ka tikai saruna nepārtrūkst ierobežotā laika dēļ. Tas ir svarīgi. Viļņa ir pilsēta, kurā vislabāk atgriezties. Tas, protams, nozīmē arī to, ka tā ir arī pilsēta, kurā nevajadzētu pārāk ilgi palikt. Tādas kā mīlas–naida attiecības – līdzīgi kā ar vecākiem. Viļņā var arī labi koncentrēties un domāt. Tā ir arī mana izglītība. K.S.: Kā tapa šī izstāde(¹)? Ģ.D.: Ar lielāko daļu draugu mēs satikāmies mākslas skolā. Daži no viņiem piedalījās arī šajā izstādē, un šim sastāvam tā bija pirmā kopīgā izstāde. Mūs uzrunāja “kim?” ar piedāvājumu rīkot izstādi Rīgā. Var jau būt, ka “kim?” bija kas īpašs padomā, bet mums šķita, ka būs daudz interesantāk izstādi veidot kā īsas piezīmes vai pieteikumu daudz plašākai tēmai, proti, par Viļņas laikmetīgās mākslas dzīvi. Taču mēs negribējām to pārstāvēt – gribējām, lai izstāde ir kā viens darbs, kas veidots no dažādām situācijām. K.S.: Skola, ko minējāt... Ģ.D.: Es labprāt nerunātu par skolu. Tai nav daudz sakara ar manu attīstību kā māksliniekam. Es par to nedomāju un tagad dotu priekšroku pavadīt laiku citur. Nebija jau ne vainas, jo satiku tur dažus izcilus cilvēkus un pabeidzu pēc četriem gadiem. Jo iesākto labāk novest līdz galam. K.S.: Kas ir jūsu svarīgākās ietekmes? Ģ.D.: Pirmkārt, protams, pilsēta. Vēlāk ietekmējos no pārāk daudz visa kā. Mani draugi un es – mēs dalījāmies ar visdažādākajiem materiāliem, vienalga, vai tā būtu literatūra, filozofija vai māksla. Viss atstāj iespaidu. Ir interesanti vērot, kā no sarunām par šīm lietām attīstās noteiktas formas. Un tas, ka iesākumā pievēršaties kaut kam zināmam vai tēmai, par ko vēlaties runāt, nenozīmē, ka diskusijai jāturpinās sākotnējā jautājuma paradigmā. Beigu beigās jūs attopaties, runājot par lietām, ko nezināt, un tā jau ir mācīšanās. Tas mani interesē. Mani interesē, kā zināšanas tiek radītas un izplatītas un kā var iemācīties mācīties. K.S.: Vai tas varētu būt “sarkanais dzīpars”, kas vieno jūsu darbus? Ģ.D.: Tas nav pavediens, bet gan problēma. Tātad drīzāk mezgls, kurā ietilpst vairāki pavedieni. Problēmas, kam var sekot. Var sākt ar sarkano diedziņu, sasniegt mezglu un novērot tā pārtapšanu zilajā. Zināšanas vienmēr ir zināšana un nezināšana vienlaicīgi, un ir interesanti, ko tās pozitīvi rada. K.S.: Kur šajā līdzībā atrodas jūsu izstāde? Ģ.D.: Es domāju par izstādēm kā par nelielām sistēmām, paradigmām vai konstrukcijām, kas tiek būvētas kā piemēri. Tās nav kādas problēmas ilustrācijas, bet patstāvīgas struktūras. Tajās var ietilpt vairāki mezgli. Bet daudz vienkāršāk ir iekļaut vairākas problēmas vienā struktūrā nekā radīt struktūru no problēmām. Nevis vienkārši kaut ko, kas pastāv, bet gan struktūru, kura faktiski darbojas kā organisms. Ticu, kas noteiktiem objektiem piemīt spēja domāt pašiem. Vairs nav tā, ka jūs radāt kaut ko un tad izliekat apskatei, – tie ir nelieli domu organismi, ko palaižat pasaulē, pat nezinot, kādi piedzīvojumi tos gaida vai kādu iespaidu tie atstās. K.S.: Vai tādēļ esat tik piesardzīgs, radot darbus? Ģ.D.: Piemēram, mājas celšana nekad nav izolēts pasākums, tā vienmēr ir daļa no daudz lielāka procesa. Tajā iekļautas pirmkārt pamatlietas, piemēram, klimats. Renesanse nekad nevarētu dzimt šeit. Un, kad sāk iezīmēties mājas aprises, tā vienmēr ir forma, nevis abstrakcija tīras nezināšanas nozīmē. Šī apzināšanās rada veidolus. Mani, piemēram, interesē jūsu Nacionālā bibliotēka. Kā dzimst tās apveids, ko tā reprezentē un ko tā īstenībā nozīmē. Kad tā beidzot būs īstenota konkrētā materiālā, būs interesanti domāt par arhitekta ieceri un jūsu priekšstatu par to. Un te sastopas zināšana un nezināšana. To var interpretēt neparedzētos veidos, kas var izrādīties daudz interesantāki un radošāki. | |
 Ģintars Didžapetris. Parodos. Skats no ekspozīcijas. 2009. Pateicība: Gintaras Didžapetris, Tulips & Roses, Brussels | |
| K.S.: Un kā tiek interpretēti jūsu darbi? Ģ.D.: Parasti cilvēki izsaka ļoti interesantus komentārus, ko vēlāk varu izmantot nākotnes darbos. Neloloju ilūzijas radīt kaut ko aiz mākslas. Tas vienkārši ir īstā brīža jautājums. Gluži kā, stāstot joku. Mana darba dokumentēšana būtībā nozīmē arī vienlaikus atzīt, ka fotogrāfija ir viena no sistēmām, ļoti sarežģīta telpas ekonomikas un tulkojumu sistēma. Es to uztveru kā jaunu mākslas darbu radīšanu. Parasti tam ir par maz laika. Man pret to nav iebildumu, bet nevēlos, lai mans darbs tiktu paplašināts tik primitīvā veidā. Fotogrāfija ir atsevišķs organisms, kas var izraisīt interesantu diskusiju. Ir dažas skulptūras, ko labprātāk aplūkoju fotoattēlos. Tie pārvērš šīs skulptūras pavisam citos mākslas darbos, formās, kas rada man prieku. Vēl interesantāk būtu apskatīt gan pašu skulptūru, gan tās attēlojumu. Piemēram, Eifeļa torņa un tā fotogrāfiju kombinācija veido vislabāko šīs būves attēlu. Starp citu, man tiešām patīk Eifeļa tornis. Tas ļoti labi apraksta pats sevi. Tam ir lieliskas proporcijas. Skaista celtne, kas raksturo savu laikmetu un darbojas kā daudzu racionālu nākotnes struktūru solījums. Man tas ir rakstudarbs, varbūt tāpēc man tā patīk to redzēt gan dabā, gan attēlos. Vai zinājāt, ka kādam izdevās pārliecināt kādu citu, ka viņš ir šī torņa īpašnieks, un tad to pārdot? Tā bija slavena krāpšana. K.S.: Jūsu darbs, kurā dokumentējat cita mākslinieka izstādi(²), ir balstīts tieši šajā fotogrāfijas īpatnībā. Ģ.D.: Ak jā, Džerards Bērns. Viņš ir labs mākslinieks. Nevēlējos darīt to pašu, ko viņš izdarīja ar savām Ņujorkas fotogrāfijām, tā vietā gribēju radīt viņa izstādes nākamo stadiju. Tādām iniciatīvām, kādas viņš īsteno, jau ir sava vieta pasaulē. Tas deva iespēju šai ekspozīcijai tapt eksponētai citā laikā jau kā daudz labāk informētam notikumam. Domāju, ka šī izstāde darbojas abos laika virzienos no brīža, kad tā notiek. Tā vienlaicīgi ir arhīvs un veido nākotni. K.S.: Un pašreizējā izstāde? Šķiet, skatītājam ir jāzina tās stāsts. Ģ.D.: Nē. Stāsts nav nepieciešams. Kad janvārī viesojāmies “kim?”, izvēlējāmies šo telpu, lai arī iepriekš tā netika izmantota izstāžu rīkošanai. Mums šķita, ka varam izveidot izstādi, kas nav vis parastā lietu atrādīšana, bet gan tiek izmantots viss telpā jau esošais nepieciešamais aprīkojums. Savā ziņā ienācām izstādē pa aizmugures durvīm. Nevis parādīt izstādi, bet atskaņot to šajā telpā. Šī telpa ir pilna ar zināšanām, lekcijām un diskusijām. Un tas ir interesanti, jo ikvienam no mūsu darbiem ir ļoti precīza teksta sastāvdaļa un daudz dziļāks saturs, ja radām valodas un domāšanas kategorijās. Formālu problēmu vietā izvirzās intelektuāli jautājumi. Domas, kas atgriezušās Rīgā un nu tiek šeit atskaņotas kā arhīva materiāls. Dažādās telpas vietās tiek risināta saruna. Mēs zinājām, ka Antans (Gerliks – K.S.) jau strādāja pie video, tādēļ Elena (Narbutaite – K.S.) plānoja savu mākslas darbu īstenot viņa videodarbā iestarpinājuma veidā. Beigās gan videomontāža izrādījās tik precīza, ka šāds risinājums šķita lieks, tādēļ Elena realizēja savu darbu Antana darbā audio formātā. Tas atrodas citur, bet piepilda visu izstādes telpu, ko viņa apraksta, – un viņai tas izdodas ļoti labi. Visi šie ierosinājumi kļuva par izstādes vadmotīvu, postamentu, uz kā mēs izlikām savas lietas. Nikolasa (Matrangas – K.S.) darbs sastāv no piezīmēm, kas tapušas, lasot grāmatu, un vēlāk iestrādātas plakāta dizainā. Kā grāmata, kas tiek publicēta, vēl pirms tās autors zina, ka tā būs grāmata. Nikolass rakstīja savas piezīmes datorā, tas uzreiz tās padarīja par tekstu. Abstraktu, dadaistisku tekstu, domu kolāžu. Vārdu nematerialitāte kļūst par pārsteidzošu iespēju jebkam. Mēs lūdzām Ļudvikam Buklim, lai rada šīs izstādes arhitektūru. Mēs nevēlējāmies izmantot sienas, jo iztēlojāmies izstādi kā kuģi, uz kura atrodas visi darbi. Jūs uzkāpjat uz kuģa klāja, apskatāt tā saturu, un tad kuģis aizpeld. Ļudviks piekrita, bet vēlējās, lai viņa arhitektūra būtu atdalīta no telpas. Man tā šķita fantastiska doma, un viņš izveidoja šo mazo maketiņu, bez kura izstādi vairs nav iespējams skatīt tajā pašā gaismā. Visi šie mazie elementi tika pamazām iemūrēti pilī ar nosaukumu “Lieta virpina lapu vējā”. K.S.: Vai jūs teiktu, ka izstāde ir radīta tieši šai vietai? Ģ.D.: Specifiskai vietai radīta māksla ir tā, ko rada uz vietas. Ja tad, kad vēlaties šādu mākslu pārvest citur, jums tā ir jārada no jauna, tā tiek uzskatīta par specifiskai vietai radītu. Tādēļ manā uztverē šī izstāde ir tā apzīmējama. Mēs veidojām darbus, domājot par šo vietu, un bijām mazliet pārsteigti par pārkrāsotajām sienām. Bet viss kārtībā, mums patīk apziņa, ka nevaram pieņemt nekādus lēmumus par pašu telpu. Tā atspoguļo “kim?” priekšstatus par omulību un laikmetīgo mākslu. Mēs gribējām runāt tieši, bez metaforām. Baltā kubā tas ir grūti, jo tur katrs žests kļūst metaforisks. Rezultātā iegūstam ļoti sarežģītas attiecības starp to, kas jums tiek teikts un kas tiek rādīts. Ikviens darbs šajā izstādē bija arī pieteikums kam lielākam. Elena vēlāk izrādīs savu darbu Austrijā, tikai citā formā. Ļudviks plāno personālizstādi Briselē, kur šis objekts kļūs par tādu telpu, kas ņems vērā it visu. Nikolass turpinās lasīt savu grāmatu un varbūt uzrakstīs kādu arī pats. Antana darbs ir visgatavākais, tas darbojas kā pamats visiem pārējiem darbiem šajā izstādē. K.S.: Arī jūsu baltajai zvaigznei balkona durvīs? Ģ.D.: Jā, tā ir apmēram viena devītā daļa no darba, ko īstenībā gribu radīt. Tā ir kā trūkstošais elements, kā arheoloģisks izrakums, kas nepastāsta neko, izņemot kaut ko par savu laiku. Es mēģinu atrast savu laiku. Tas ir darbs, ko darīšu nākotnē, bet jau tagad zinu, kā tas izskatīsies. Tā būs izstāde nākamgad. Jūtu atbildību darīt lietas, kas pirmkārt šķiet jēgpilnas man pašam. Neizlikties, ka esmu spējīgs izdarīt ko ārkārtēji atbilstošu kontekstam. Bet beigās tas vienmēr izrādās superatbilstoši. Varbūt tādēļ, ka tas ir zināmā mērā abstrakti, varbūt tāpēc, ka lietas, ar ko strādāju, attiecas uz daudziem. Mans darbs ir caurspīdīgi personisks. Esmu vairāk ieinteresēts uzzināt, ko zināt jūs, nekā parādīt, ko zinu es. K.S.: Kā jūs uzzināsiet, ko zinu? Ģ.D.: Tajā brīdī, kad laižat kaut ko pasaulē, tas kļūst par pasaules daļu. Ja pieņemat to kā skatītājs, pat neko par to nezinot, jūs to tomēr redzat. Tas nepazūd, tas paliks vienmēr. Šī pamatgarantija ļauj man atslābināties. Ir lietas, kas paredzētas apskatīšanai, domāšanai, dzirdēšanai. Tas arī ir vienīgais noteikums, kas mums jāizpilda. Domāt, skatīties, klausīties, apstaigāt. Tā māksla pastāv šajā pasaulē. K.S.: Tātad jūs domājat par mākslu? Ģ.D.: Māksla ir pasaules daļa. Kad sakāt “Tātad jūs domājat tikai par mākslu”, vai jūs domājat par kaut ko citu? Varbūt kādā tālākā prāta kaktiņā jūs domājat par makšķerēšanu, un šis pārlēciens ir fantastisks. Māksla nevar būt tikai par mākslu, ja skatītājs domā par makšķerēšanu. Bet es to uztveru pavisam pragmatiski. Mākslinieks ir strādnieks. Mana atbildība ir strādāt, cik labi spēju, tāpat kā zvejniekam vai sportistam. Bet mēs visi staigājam un runājam. Un tas ir jauki. | |
 Ģintars Didžapetris. Džerarda Bērna 1984 un tālāk. Krāsaina fotogrāfija. 2008. Pateicība: Gintaras Didžapetris, Tulips & Roses, Brussels | |
| K.S.: Kas notiek Lietuvā? Ģ.D.: Tuvojas vairākas interesantas izstādes, vai arī jūs to domājāt vispārīgāk? Viss notiek lēnām un pamazām, katrs nodarbojas ar savu lietu. Vienīgi cilvēki reizēm nespēj distancēties no apkārt notiekošajiem procesiem. Skats no attāluma ļautu skaidrāk ieraudzīt notiekošo, tā virzienu un cilvēkus, kas aiz tā stāv. Varbūt šī izstāde mani saistīja ar lietām, ar ko nevēlos saistīties, bet tā nešķita pārāk grūts uzdevums, tādēļ mēs to īstenojām. Rezultātu redzēsim vēlāk. Tie, kas daudz strādā, sāk gūt pelnītos panākumus. Iespējas piedalīties aizraujošās lietās un darīt vēl vairāk to, kas viņiem patīk. K.S.: Kas to padara iespējamu? Ģ.D.: Vienmēr esmu ticējis, ka pašu darbs, motivācija un zinātkāre. K.S.: Jūsu darbi bieži reflektē par pagātni vai tās reliktiem. Ģ.D.: Kas gan cits ir pieejams? K.S.: Laba atbilde, bet cik daudz no tā ir jūsu paša atmiņas? “Sputņiks” (2007) (tāda paša nosaukuma padomju diaprojektors, kas novietots uz postamenta un projicē Zemes satelītuzņēmumu uz sienas) visticamāk nevarētu būt personiska pieredze. Ģ.D.: Tā tomēr ir personiska, jo attiecas uz katru. Darbs attiecas uz pagātni kā kaut ko, kas fiziski joprojām ir te ar mums un ko mēs varam lietot. Tā nav beigusies. Tā nevar beigties. Šādiem darbiem tas ir svarīgs jautājums – es gribēju runāt par to, kā tiek radīti stāsti un kā tos var pārtaisīt un lasīt. Mūsu gaidas no pagātnes un mūsu priekšstats par to ir svarīgs. Tagad iedomājieties kaut ko no sava Nacionālā mākslas muzeja. Vai tas ir tieši tas pats, kas tur karājas pie sienas? Vai arī tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs gan formas, gan materiāla un nozīmes ziņā? Sekojot domas pavedienam no šī punkta, varat to atrast kaut kur Daugavas viļņos. Es gribu strādāt ar to pagātni, kas nav vēl beigusies un nav pie muzeja sienas. Pagātni, kas pārvērtusies un kļuvusi par debesskrāpi. Mūsu atbildība ir analizēt, radīt kontekstu, uzdot jautājumus un apzināties, ka viss, ko saražojam vai arī neradām, kļūst par daļu no tā paša arhīva. Tam būtu jābūt veidam, kā spēlēt spēli, kamēr tās noteikumi vēl tiek izgudroti. K.S.: Jūs reiz radījāt darbu, ko neradījāt. Ģ.D.: Jā, tā bija vienošanās, kas bija daļa no izstādes Laikmetīgās mākslas centrā, kurā strādāju ar konceptuālās mākslas mantojumu. Kāds pazīstams kolekcionārs uzzināja, ka gatavoju izstādi, un jautāja, ko es taisu un vai būtu iespējams kaut ko no šīs izstādes nopirkt. Atbildēju: “Ja esat gatavs uz vietas kaut ko pirkt, tad man pat īsti nekas nav jātaisa.” Ierosināju, lai viņš nopērk darbu, ko es neuztaisīšu. Viņš piekrita. Noslēdzām vienošanos, bet tas nebija līgums. Cilvēki bieži pieļauj šo kļūdu. Es nedarīju neko, viņš vienkārši pārskaitīja naudu. Man ir viens darbs, ko nekad savā dzīvē neīstenošu. Bet tas pieder šim kolekcionāram. Viņa apņēmība atstāja lielu iespaidu uz mani, tas bija tiešām skaisti. K.S.: Kāda nozīme ir tirgum, kuratoriem, institūcijām? Ģ.D.: Domāju, ka ir jābūt īpaši apķērīgam, lai spētu to komentēt, vienlaikus gūstot ienākumus no tā. Es nevēlējos būt kritisks, jo tajā gadījumā tāds nemaz nevarēju būt. Vienkārši izdarīju to, kas attiecīgajā situācijā bija iespējams. Man ir ļoti veicies, jo kuratoru, ar ko joprojām sadarbojos, satiku jau studiju laikā. Tikai pavisam nesen sāku saprast, ko īsti cilvēki domā ar vārdiem “kurators” un “institūcija”. Viļņā visi mākslinieki, kuratori utt. apmeklē vienu un to pašu bāru. Uzskatu – jo mazāk vērības piešķirsim formālajām atšķirībām starp profesijām, jo labāk. Laiks, ko pavadīju, strādājot ar kuratoru, bija daudz produktīvāks nekā tās stundas, kuras pavadīju kopā ar citiem māksliniekiem, sūdzoties par apstākļiem. Tas atkal ir jautājums par retoriku, ko lietojat sarunā ar institūcijām. Dažkārt attiecības starp vietējo un globālo ekonomiku un mākslinieku vadītām iestādēm ir daudz smagākas nekā izstādes iekārtošana muzeja ietvaros. Bet, pirms mēs pievēršamies leksikai, kas vēl nemaz nav kļuvusi adekvāta, mums gan Lietuvā, gan Latvijā ir jāatrisina pamatproblēmas. Kad mums būs reālas institūcijas, tad arī varēsim vērtēt to darba kvalitāti, bet šobrīd trūkst reālas politikas. Nevar runāt par attiecībām starp mākslinieku un kuratoru, jo viņi ir vienkārši kaimiņi, kopā uzauguši. Līdzīgi kā Lietuvā nav iespējams nošķirt institucionalizētus kuratorus no neatkarīgiem vai komerciālu galeriju no nekomerciālas. K.S.: Kā sadarbība ar Ādamu Karu un citiem Rietumu kuratoriem ir salīdzināma ar darbu mājās? Ģ.D.: Tās pašas kaimiņattiecības vien ir, tikai plašākā lokā. Jūs neesat kaimiņi tāpēc, ka tā gribat, bet gan tādēļ, ka strādājat tai pašai lietai. Man patīk to skatīt kā iespēju pārslēgties uz citu domas ātrumu. Institūcijas ļauj īstenot citādi neiespējamas ieceres. Lēmums kaut ko darīt šeit tika pieņemts ātri. K.S.: Ko jūs lasāt? Ģ.D.: Tikko izlasīju divas grāmatiņas itāliski no izdevniecības Penguin paralēlo tekstu sērijas. Itāļu teksts bija vienā atvēruma pusē, savukārt otrā – burtisks tulkojums angļu valodā. Tas palīdz iemācīties valodu. Tas bija Toskānas ceļojuma laikā. Parasti no grāmatas gūstu iespaidu vai domu kopumu literāra efekta vietā. Nekad neesmu varējis pateikt, kurš rakstnieks lieliski lieto īpašības vārdus un kādā stilā kurš raksta. Beigās paliek idejas. (¹) Lietuviešu laikmetīgās mākslas izstāde “Lieta virpina lapu vējā” (“kim?”, 07.–29.08.2010.), kurā piedalījās arī Ģintars Didžapetris (Gintaras Didžiapetris, dz. 1985). (²) “Džerarda Bērna 1984 un tālāk” (2008) ir 2007. gadā Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā notikušās īru mākslinieka Džerarda Bērna (Gerard Byrne) izstādes krāsaina fotogrāfija. Didžapetris saņēma Bērna atļauju izņemt no ekspozīcijas visus laikmetīgos elementus (aparatūru u. tml.), lai varētu dokumentēt izstādi tā, it kā tā notiktu pagātnē. Līdz 14. novembrim darbu var apskatīt arī Viļņas Laikmetīgās mākslas centra izstādē “Lietuviešu māksla 2000–2010: desmit gadi”. /No angļu valodas tulkojis Krišs Salmanis/ | |
| Atgriezties | |
