VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vēl daži ezīši miglā Jānis Borgs, mākslas kritiķis Mākslinieku grupas (Ļudviks Buklis, Ģintars Didžapetris, Antans Gerliks, Elena Narbutaite, Nikolass Matranga) izstāde “Lieta virpina lapu vējā” 07.08.–29.08.2010. “kim?” | |
| hm,..................................................... khee.................................................................. x......... xxx.......... yyy......................................... й.................... wwwwwwwwwwwwwwwwwwwwwwwww ,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,, ,,,,,,,,,,,,,,,,,, \\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\ ...................................................................... sssssssss +++++++++++++++++++++ udsudsudsudsudsudsuds .... uuuu .... dddd .... ss ................................................. ,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,, ??????? .... ................................................... ///////////////////////////////////////////// ??????????????????????????????? ...................... ssssssssssssssssssссссссссиииииииииииииииииии mjaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaммммммм ----------------- ==== =============== ------------------ ============= AFRICA ////////// ///////////// ADDDISSSSS ABBBBBABBBBBA AAAAAAAAAA. BAAAAANNNNNNNNN ZZZZZZZZZZZZZZZZZZZZZZZ AAAAAAA AAAAAAAAA IIIIIIIIIII Kaut kā tā varētu izskatīties “konceptuāla” recenzija par jauno lietuviešu mākslinieku konceptuālistu izstādi mākslas centrā “kim?”, ja šo rindiņu autors nepretendētu saņemt no žurnāla redakcijas arī kādu honorāru. Tālab savu viedokli turpināšu paust konceptuāli iebiezinātākā formā. Kad pirms Pirmā pasaules kara Kazimirs Maļevičs radīja savu melno kvadrātu baltajā, mākslas pasaule salīgojās no viņa koncepta minimālā monumentālisma. Bet, kad pērn mazais Kaziks Mālmanis ar šādu pašu kvadrātu lāgoja iestāties mākslas skolā, viņu pasūtīja “dēt”... Kad 1978. gadā Aleksejs Ļubimovs Rīgā prezentēja Džona Keidža (ko draugu melomānu lokā mēdzu dēvēt par Jāni Krātiņu) 1952. gadā radīto nemuzikālo konceptu – 4’33’’ klusumu (kur viņš atkārtoja veselu četru priekšgājēju konceptus, no kuriem vecākais attiecās pat uz 1897. gadu), papildinot visu minēto ar dzenbudistisku motivāciju, tad visi saausījās izbrīnā par šī klusuma smalko niansētību un daudzveidību. Bet, kad šo pašu konceptu klausījos iestrēgušā liftā... (neteikšu, ko domāju). Kad 1973. gadā Varšavas Foksal galerijā veselu stundu vienatnē gremdējos pirmajā personiski pieredzētajā konceptuālistu izstādē (tukšā telpā uz sienas projicējās mazi teksti), turienes galeristi sāka brīnīties, kas par skatītāju “pūli” še saskrējis manā personā. Un uzreiz ieguvu Visbaltijas konceptuālisma apoloģēta statusu. Bet, kad jau teju 40 gadus nemitīgi vēroju, kā jauno mākslinieku paaudzes cita pēc citas ekstātiski un ar infantili naivu elitārisma un unikalitātes apziņu atkārto vienus un tos pašus marginālos vingrinājumus nulles zonā, manī pamostas “kritiķists” retrograds un vēlme līdzās jaunajam māksliniekam “uzkost” arī kaut ko konceptuāli pamatīgāku, kādu Marksa “Kapitālu” vai “kampfgenosses” Šiklgrūbera “Main Kampfu”. | |
 Antans Gerliks. Sekojiet pa pēdām citādai smaržai. Video. 2010. Foto: Martins Vizbulis | |
| Izstādes “Lieta virpina lapu vējā“ preses relīze kā tāds caurkritis iesācējs advokāts žēlīgi skaidro tukšajā telpā knapi pamanāmo oda sīciena artefaktiņu lielo un “dziļo” daudznozīmību. Piesaukti tiek pat Marsels Prusts un Odilons Redons (ah, ja šamie zinātu, kādu niecību ar viņiem mēģina piesegt!). Skatītāju lāgo šamaniski apvārdot ar it kā nozīmīgu mākslinieku autoritāti, “starptautisku pieredzi”, akadēmisku izglītību, ko nemēģināsim arī īpaši apstrīdēt. Jo dažu mākslas avangarda sektoru un profesionālās mākslas domas anēmija ir ne tikai pie lietuviešiem rodama. Tā plaukst vēl jo kuplāk Latvijā un, plašāk ņemot, ir globāla problēma. Kā drebelīgs onānisms veselīga vairošanās instinkta un libido vietā. Redzētais, pareizāk sakot, knapi ieraugāmais izraisa vienu pozitīvu efektu – uzbudinošu adrenalīnu un rosina kārtējās pārdomas par Rietumu civilizācijas krīzi un impotenci. Uz to kādreiz tuvajās ārzemēs laikraksts Правда tikpat nervozi reaģēja ar rakstiem zem virsraksta Как долго будем терпеть, товарищи?(1) Tad sekoja prokurors. Tagad mūsu nūģībai un domas kūtrumam seko kāds “bin ladens”. “Vai jūs zināt, kas ir nūģis? Kad es pirms 65 gadiem Indianapolisā mācījos Šortridža vidusskolā, par nūģi sauca čali, kas iestiprināja sev pakaļā zobu protēzi un ar to koda nost taksometru aizmugurējo sēdekļu apšuvuma kniedes. (Un par nāpsli sauca čali, kas ostīja meiteņu divriteņu sēdekļus.)” (Kurts Vonnegūts) P. S. Viss iepriekš teiktais nemazina Vecā Dusmīgā respektu pret un pētniecisku interesi par jaunajiem, varbūt ne tik Dusmīgajiem, kultūrvēsturiskā aspektā un visās konceptuālajās vibrācijās. (1) “Cik ilgi cietīsim, biedri?” (Krievu val.) – Red. | |
| Atgriezties | |
