VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kuratora veiksme Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece Take Care. Mākslas festivāls “Cēsis 2010“ 23.07.–15.08.2010. Cēsu alus brūzis | |
| “Manuprāt, ir ļoti interesanti, ja kāds maina savu dzimumu, tomēr ir aizraujoši arī palikt tādam, kāds esi.”(1) (Endijs Vorhols) Paturot prātā nošķīrumu starp veiksmi un veikumu, kuratores Daigas Rudzātes veikums ir kvalitatīva Baltijas valstu mākslinieku jaunāko darbu izstāde Cēsu festivāla ietvaros. Bet ne jau tikai mākslinieku darbi veido jebkuru grupas izstādi. To ietekmē gan kuratora apzinātā griba un vara, gan arī kuratora veiksme – apstākļu sakritība, kas, prasmīgi izmantota, ļauj ieraudzīt eksponētos mākslas darbus un pat plašākas kopsakarības pavisam jaunā gaismā. Šāda veiksme reizēm var nozīmēt arī neiejaukšanos un pārmaiņu nepieļaušanu, ne tikai proaktīvu pozīciju. Šogad Cēsu festivāla mākslas izstādes kuratores Daigas Rudzātes veiksme bija atstāt neizpostītu un arī neuzlabotu kabinetu bijušā alus brūža otrajā stāvā, kuram skatītāji gāja cauri, lai iekļūtu plašajā zālē ar Andas Lāces gleznu ekspozīciju un tālāk mazajā telpā ar Valta Kleina fotogrāfijām. Ņemot vērā izstādes kopējo orientāciju uz vizualitāti(2), šis kabinets ielauzās ekspozīcijas monologā ar savu autentiska konceptuālisma repliku Iļjas un Emīlijas Kabakovu garā. Lai arī kabineta autors bija atstāts anonīms, šai telpai apzināti bija ļauts “palikt tādai, kāda tā ir”, un tā piešķīra mākslas izstādei jaunas, negaidītas un varbūt pat kuratores neparedzētas dimensijas. Šodienīgais un aktuālais bija skatāms vienlaikus saistībā ar vēstures liecībām un bažīgām nākotnes prognozēm. Blakus laikmetīgās mākslas uzplaiksnījumiem visā savā cienībā nostājās kolektīvā un individuālā vēsturiskā pieredze, neizbēgama un tikpat liktenīga kā personas dzimšanas datums. Un uzmanību piesaistīja ne tikai mākslinieku jaunrade, bet arī kuratora kā zinoša aizbildņa loma, kurš rūpējas par mākslu un māksliniekiem. | |
 Kristaps Ģelzis. Bez vārdiem. Instalācija. 2010. Foto: Martins Vizbulis | |
| Ilgtspējas un laikmetīguma aspekts Ilgtspēja ir viens no vārdiem, kas intensīvā apritē parādījies pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas allaž jāpatur prātā, pretendējot uz starptautisku institūciju līdzfinansējumu vai atbalstu dažādiem projektiem, un gribot negribot prāts šo kategoriju sāk piemērot visdažādākajām dzīves jomām. Arī mākslai. Vai ilgtspēja ir savietojama ar laikmetīgumu? Atbildot uz žurnāla October aptaujas jautājumiem, kas ir laikmetīgums, Tate Modern kurators Marks Godfrijs (Mark Godfrey) norāda, ka “šobrīd aktuāls ir nevis definīcijas un noteiktības trūkums, bet gan citas attiecības starp mākslu un tagadni, starp mākslu, laiku un vēsturi plašākā nozīmē”(3). Arī Kalifornijas Universitātes mākslas vēstures profesore Džūlija Braiena-Vilsone (Julia Bryan-Wilson) atbildi uz jautājumu par laikmetīgumu saista ar laika un daļēji metafizisko ilgtspējas jēdzienu.(4) Braiena-Vilsone stāsta par kādu radioaktīvo atkritumu novietni tuksnesī, kurā tiek uzkrātas tik bīstamas vielas, ka to kaitīgums eventuāli izzudīs tikai pēc 10 000 gadu. Zinātnieki lēmuši šajā vietā uzstādīt ilgtspējīgas zīmes, kas brīdinātu par bīstamību. Kādā ASV Enerģētikas departamenta projektā piedāvāts izvietot granīta obeliskus ar uzrakstu septiņās valodās: “Bīstami. Šeit aprakti indīgi radioaktīvi atkritumi. Nerakt un neurbt šeit agrāk par 12 000. gadu.” Mākslas vēsturnieces profesionālo interesi piesaistīja fakts, ka zinātnieki šajā projektā nav aicinājuši nevienu vizuālās mākslas speciālistu, tomēr nav varējuši iztikt bez vizuālām zīmēm. Viens no attēliem, kuru uzdevums būtu simbolizēt vietas bīstamību mūžīgi mūžos, esot Edvarda Munka “Kliedziena” shematisks atveids. Apcerot šo vizuālā materiāla izvēli, Braiena-Vilsone norāda, ka “tikai pēdējo simt gadu laikā vien Munka darbs ir rosinājis pretrunīgas interpretācijas un piedzīvojis nozīmīgas semantiskas transformācijas – kurš zina, ko tas nozīmēs pēc tūkstošiem gadu”(5). Šādos gadījumos pazīstamais apmet negaidītu kūleni un liek palūkoties vienlaikus atpakaļ pagātnē un arī nepārredzamā nākotnē. Laikmetīguma, tāpat kā laikmetīgās mākslas jēdziens neietver kvalitātes aspektu, tam nepiemīt ētiska vai gaumes dimensija. Diskutēt par laikmetīgās mākslas darbiem ir iespējams, taču bez pārsteidzīgiem secinājumiem. Izteikti laikmetīga parādība ir arī, piemēram, krievu popmūzikas karaļa Filipa Kirkorova duets ar opermūzikas dīvu Annu Ņetrebko Jūrmalā, jauno izpildītāju konkursa “Jaunais vilnis” viesu koncertā 2010. gada vasarā. Vai tur būtu kas jāsecina? | |
 Andris Breže. Vēlēšanas iecirknis. Instalācija. 2010. Foto: Līga Marcinkeviča | |
| Baltijas versija par Altermodern Cēsu festivāla mākslas izstādē paralēli pašiem mākslas darbiem aktīvi līdzdarbojās ekspozīcijas fons (bijušais alus brūzis) un izstādei izvēlētais nosaukums Take Care(6), kas savukārt atvasināts no vācu kuratora Norberta Vēbera aicinājuma rūpēties par esošo pasauli(7). Kopš pirmā Cēsu festivāla 2007. gadā(8) katru gadu izstādes veidotāji apgūst arvien jaunas bijušās ražotnes telpas, pielāgojot tās mākslas eksponēšanai. Šī ekspansija ik gadu atver apmeklētājiem jaunas durvis un arī uzstājīgi atgādina par ilgtspējas jēdzienu: lai nu kas, bet alus brūzis ir patiesi ilgtspējīgs, kaut arī tajā vairs nebrūvē alu. Kādas atmirušas funkcijas vietā tas tikpat veiksmīgi nodrošina pavisam jaunu, plaukstošu un daudzsološu funkciju. Kuratores Daigas Rudzātes attieksme pret šo it kā problemātisko vidi (jo nereti tā konkurē ar pašiem darbiem) ir visai toleranta un saudzīga – mākslas darbi šeit ir tikai sezonāli viesi, un tas tiek akceptēts. Daži no viesiem uzsāk dialogu ar saimnieku, citi lepni cenšas to ignorēt. Tomēr brūzis atgādina par savu ilgo mūžu un dabisko novecošanās procesu. Jauna (un ar nezināmu ilgtspējas koeficientu) šeit ir tikai māksla. Brūža otrā stāva kabinetā neviesojas neviens mākslas darbs. Var secināt, ka kabineta interjers veidots 20. gs. 80. gadu nogalē(9), Padomju Savienības krīzes posmā, kad ieilgušo stagnācijas posmu strauji nomainīja Gorbačova glasnostj un perestroikas motīvi un Latvijā pavisam skaidra un nenovēršama bija virzība uz valstiskās neatkarības atgūšanu. Kabineta dekoratīvajā koka dēļu apšuvumā bijušas iegremdētas kvadrātveida planšetes. Dažas no planšetēm ir saglabājušās, dažu vietā tikai caurums apšuvumā. Pamatīgās konstrukcijas uzdevums varētu būt bijis iepazīstināt ražotnes darbiniekus un apmeklētājus ar brūža vēsturi un sasniegumiem. Fragmentāri saglabātais interjers tagad ir muzejiska un kultūrvēsturiska vērtība – padomju laikā tādi bija visās iestādēs un rūpnīcās, bet kopš 90. gadu sākuma vai nu izpostīti, vai paspējuši piedzīvot vairākas eiroremonta kārtas. Kabinets pārstāv padomju laiku beigām tipisku vizuālās komunikācijas formu – dekoratīvas planšetes ar informatīvu un propagandas saturu. Formālā aspektā – pilnīgs roku darbs, pasūtīts profesionālam māksliniekam noformētājam. Izpildīts ar centību, ievērojot noteiktu krāsu shēmu, rakstot burtus un velkot līnijas ar velci vai otiņu. Un tik ļoti atgādina fragmentu no Iļjas un Emīlijas Kabakovu 160 kvadrātmetrus lielās labirintveidīgās instalācijas “Lielais arhīvs”(10) (1993). Recenzijā par Cēsu festivāla izstādi Vilnis Vējš atzīmējis, ka “rūpes par pasauli vienlaicīgi nozīmē arī rūpes par pārmaiņām – nesaprātīgas saimniekošanas un dominējošu kultūras modeļu pārvarēšanu un pat laušanu”(11). Šajā gadījumā kuratores rūpes ļāvušas šim kabinetam izdzīvot un piebalsot laikmetīgās mākslas izstādei. Ne tikai vienam kabinetam, bet visai brūža ēkai. Kā norādījusi mākslas zinātniece Laima Slava, “tā nu sanāk, ka visiedarbīgāk arī šoreiz Cēsu izstādē runā instalācijas un – uzsveru īpaši – darbi, kuros vides specifika izmantota kā papildu efekts”(12). Nudien, kabinetā varēja apjaust, ko var nozīmēt Daigas Rudzātes Take Care un Norberta Vēbera rūpes par esošo pasauli. Ko var nozīmēt Endija Vorhola minētā nevēlēšanās mainīt savu dzimumu (šajā gadījumā – latviešu, lietuviešu vai igauņu mākslinieku nevēlēšanās kļūt par, piemēram, britu māksliniekiem(13)). Kā arī – ko var nozīmēt izstādes darbi. Un tas viss – lokālo vēsturi iemiesojošas, patiesi ilgtspējīgas celtnes iekšienē. Vai nav īsts Altermodern(14) Baltijas izpratnē? Turklāt, kā norādījusi Helēna Demakova, “starptautiskais konteksts te svarīgs vien tādēļ, lai salīdzinātu tā sauktās aktualitātes mērauklās. Bet aktuāls ir viss, kas šodien izraisa rūpes, drudžainu rosīšanos vai apcerīgas, pat rezignētas pārdomas.”(15) | |
 Anda Lāce. Paša mirdzēšana un atstarošana. Audekls, eļļa. 2010. Foto: Martins Vizbulis | |
| Kuratora tiesības uz subjektivitāti Atgriežoties pie nenogurstošās diskusijas par kuratora pienākumiem un atbildību, nostājas var būt dažādas. Divas galējības ir kurators kā pasīvs administrators un kurators kā aktīvs līdzdalībnieks mākslinieku jaunradē. “Kurators – aktīvists ir ne tikai ilustrējošu izstāžu organizētājs, viņš, līdzīgi 19. gadsimta flâneur, aktīvi rekontekstualizē mākslas darbus interpretējošās struktūrās.”(16) Turklāt “kuratora darba aizbildnieciskais un aktīvista modelis nav skaidri pretstati. Katra skatpunkta noderīgums un panākumi mainās tieši tāpat, kā Rietumu kultūra svārstās starp vārdu / ideju un objektu / darbību.”(17) Daigas Rudzātes veidotajā izstādē Cēsīs atrasts kāds trausls līdzsvars starp abiem pretstatiem. Izvēlēto kuratores darba metodoloģiju Daiga komentēja šādi: “Izstāde pievērš uzmanību jautājumam, kas man šķiet aktuāls. Kurators izvēlas māksliniekus, kas var strādāt ar šo interesējošo jautājumu, un katram ir savs veids, kā to darīt. Šie veidi, interpretācijas var būt kardināli atšķirīgas. Protams, īpašas veiksmes gadījumā šīs interpretācijas, “stāsti” savstarpēji sasaistās, veidojot vienu veselumu, taču tas mākslas gadījumā tomēr man pat nešķiet pats svarīgākais. Būtiskāk šķiet tas, lai katrs autors individuāli izdara savu darbu pārliecinoši. Ja kurators dominē pār mākslu, tad, man liekas, tur vairs kaut kas nav kārtībā. Mērķtiecīgi gāju uz to, lai parādītu pēc iespējas pilnasinīgāku šībrīža ainu – cik nu tas vispār iespējams vienas izstādes ietvaros. Lietuviešu mākslinieku darbi parāda to specifisko domāšanu, kas atrodas zem vispārējās Fluxus ietekmes. Igauņu mākslinieku grupas darbs arī diezgan precīzi atspoguļo raksturīgo, tāds igauņu laikmetīgās mākslas paraugs. Latvijas mākslas sadaļu veidojot, man nozīmīgi bija parādīt dažādu paaudžu autorus, atšķirīgus medijus. Izvēlējos pēc principa, lai man pašai interesanti un vienlaikus lai mana izvēle tomēr spētu atklāt Latvijas šībrīža mākslas ainas atsevišķas būtiskas vadlīnijas. Protams, kurators ir subjektīva būtne, un viņa izvēlē vienmēr iespējams atklāt autorus, ar kuriem viņam vienkārši patīk strādāt. Tomēr es centos meklēt “jaunās asinis” – piemēram, gleznotāja Anda Lāce no visjaunākās paaudzes. Man šķiet būtiski demonstrēt vērtīgākās vadlīnijas, un pašai ļoti nozīmīga šķita Andra Brežes dalība izstādē. Runājām ar Katrīnu Neiburgu jau tad, kad viņa sāka veidot “Patiesībā...”, ka šo darbu gribētu rādīt Cēsīs, un tas arī sasaucas ar izstādes tēmu. Protams, tā ir kuratora subjektīvā izvēle, ka atsevišķi autori manās izstādēs piedalās atkārtoti, un ceru, ka piedalīsies arī turpmāk. Kurators var atļauties atsevišķus favorītus, jo šo mākslinieku darbus redzu kā spilgtu parādību. Vai māksliniekam būtu jāmainās katru gadu? Māksliniekam ir savs rokraksts, viņš ir tāds, kāds ir, un paradoksāli būtu pieprasīt, lai viņš kaut kā mainās, izdomā kaut ko pilnīgi citu tikai tāpēc, lai būtu kas jauns.”(18) Daigas Rudzātes teiktais liek atgriezties pie Endija Vorhola – vienmēr jau var gribēt ko citu, ko jaunu, bet varbūt nekāda vaina nav arī tam, kas tev jau ir. Vai tas, kas ir mums, varētu būt vajadzīgs arī citiem? Pastāv uzskats, ka “mākslinieciskā jaunrade ir kultūras globalizācijas katalizators, kas piesaista gan finanses, gan auditoriju”(19). Lai arī reizēm rodas šaubas par to, vai postpadomju kultūras telpā radītais vispār ir saprotams kādam ārpus šīs telpas, Daiga Rudzāte ir pārliecināta, ka “Cēsu festivāls pozitīvajā scenārijā varētu attīstīties par Baltijas valstu mākslas skati. Māksla nav nacionāla, māksla var būt tikai laba vai tikai slikta. Bet festivāls nevar balstīties tikai uz atsevišķām vietējām personībām. Toties var balstīties uz reģionu – tas ir pazīstams, ar to var piesaistīt uzmanību arī starptautiski. Līdzīgi kā ar Baireitu – interesenti nezina, tieši kas tur tiks iestudēts x gadā, bet jebkurā gadījumā pasūta biļetes. Cilvēki ilgojas tur nokļūt neatkarīgi no tā, ko tur šogad rāda. Šajā aspektā svarīgs ir nevis konkrētais saturs, bet gan pats notikums, un Cēsu festivāls var kļūt par notikumu visa reģiona mērogā.”(20) Pateicos māksliniecei Zentai Dzividzinskai par vērtīgajām norādēm, kas palīdzēja darbā pie šī raksta. (1) Warhol, Andy. The philosophy of Andy Warhol: from A to B and back again. San Diego: Harcourt Brace Jovanovich, 1977, p. 242. Tulk. latv. val.: Vorhols, Endijs. Endija Vorhola filozofija no “A” līdz “B” un atpakaļ. Tulk. N. Pukjans. Kentaurs XXI, 1992, Nr. 2, 24.–32. lpp. (2) To atzīst arī Daiga Rudzāte: “Mana pārliecība ir, ka māksla tomēr uztverama vizuāli un tai jāietekmē ar savu veidolu, ekspozīcijas tēlu. Tā ir nozīmīga mana kā kuratores koncepta sastāvdaļa.” Saruna ar Daigu Rudzāti 2010. gada 12. augustā. (3) Questionnaire on “The Contemporary”. October, 130, Fall 2009, pp. 31–32. (4) Turpat, 4.–6. lpp. (5) Turpat, 5. lpp. (6) Frāze Take Care (angļu val.) tulkojama dažādi – gan ar uzsaucieniem “saudzē sevi!”, “uzmanies!”, gan ar darbības vārdiem “rūpēties, aprūpēt”. Izstādes kuratore Daiga Rudzāte izvēlējusies nosaukumu netulkot, lai atstātu daudzveidīgas interpretācijas iespējas gan izstādes māksliniekiem, gan skatītājiem. (7) Ievadraksts Cēsu festivāla mājaslapā www.cesufestivals.lv: “2009. gadā Latvijas ekspozīcijas Venēcijas biennālē atklāšanā vācu kurators Norberts Vēbers bilda, ka tagadnes uzdevums nav vis jaunu pasauļu radīšana, kā to savā biennāles koncepcijā izteicis Daniels Birnbaums, bet gan rūpes par esošo pasauli.” (8) Šeit būtu vietā atzīmēt, ka mākslas izstādes Cēsu festivālā man personiski ir īpašas, jo 2007. gadā pirmajā Cēsu festivālā Daiga Rudzāte uzaicināja mani izveidot Latvijas mūsdienu fotomākslas ekspozīciju izstādes ietvaros. Tāpēc man labi pazīstams ne tikai satraukums pirms jauna festivāla publiska pieteikuma, bet arī pamestā brūža telpu izlūkošana sniegotā pavasarī, kad tur vēl it nekas neliecina, ka te varētu eksponēt mākslu. (9) Vienā no planšetēm, kas iepazīstina ar alus brūža vēsturi, pēdējais ieraksts datēts ar 1988. gadu. (10) Pavisam nesen tā bija eksponēta Vīnes Kunsthallē izstādē “1989. Vēstures beigas vai nākotnes sākums” ( 2009. gada 9. oktobris– 2010. gada 7. februāris). (11) Vējš, Vilnis. Rūpes pārmaiņu gaidās. Diena, 2010, 31. jūl. (12) Slava, Laima. Šeit ir Cēsis! Ir, 2010, 12. aug. (13) Atsauce uz nedēļas žurnālā “Ir” 2010. gada 29. jūlijā publicēto žurnālistes Guntas Slogas rakstu par Cēsu festivāla izstādi ar virsrakstu “Te nav nekāda Londona”. (14) Franču kuratora un mākslas kritiķa Nikolā Burjo termins, kas īpaši plašu skanējumu guvis pēc Burjo veidotās ceturtās Teita triennāles Altermodern Londonā, Tate Britain (2009. gada 3. februāris–26. aprīlis). (15) Demakova, Helēna. Lietišķs pēcvārds. Grām.: Nepamanīs: Latvijas laikmetīgā māksla un starptautiskais konteksts. Rīga: ¼ Satori, 2010, 308. lpp. (16) Kowalski, Michael J. The Curatorial Muse. Contemporary Aesthetics, 2010, Vol. 8. (17) Turpat. (18) Saruna ar Daigu Rudzāti 2010. gada 12. augustā. (19) O’Neill, Paul. The Curatorial Turn: From Practice to Discourse. In: Rugg, Judith (ed.) Issues in Curating Contemporary Art and Performance. Chicago: Intellect, 2007, p.19. (20) Saruna ar Daigu Rudzāti 2010. gada 12. augustā. | |
| Atgriezties | |
