VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mošķu parāde un pusaudzis mūsos Stella Pelše, mākslas zinātniece Maija Kurševa. “Trīskājains gadījums” 07.08.–29.08.2010. “kim?”. Galerija VKN | |
| “Tuvākā alus vieta šajos krūmos. Netālu dzīvo arī puisis, kam visasākā uzacs rajonā, atdod visu sevi darbam. Aiz trešā krūma paslēpusies avīzes pīpētāja (..) Dienaszaglis un saulesbrālis piedzērušies atkal runā par to savu sarkanā samta telti, kuru nekad neuzcels. Baklažāns pārēdies kabačus tā, ka dirsa jau pa zemi velkas, dusmīgs. Dzejnieks šausmās aizsedz seju ar plaukstām (..) Katrs stāsts ir par dzīvniekiem un mīlestību, arī šis, ar kaut kādu smērējumu beigās. (..) Kreveļainajam kokam starp kājām izaudzis zāles kušķis. Viņi abi skapī paslēpuši apakškreklā ietērptu torsu ar vienu roku, tas bijis tik skaists radījums, ka visi daudzie gribētāji sākuši viņu raustīt gabalos. (..) Melna galva sarkanās biksēs vienreiz nedēļā iet pie Meža mātes raudāt, Meža māte galvai mēģina ieskaidrot, ka šitā ir mīļākā dzīve, un vienmēr uz atvadām uztaisa tai nātrīti, bet nesaka, kāpēc. Melnā galva nolikusi plaukstu izplestiem pirkstiem uz celma, otrā rokā nazis, sēnēs raksts, ka tai nefokusēts skatiens. Sēž, klusē un nesaka, viņas atnākušas glābt savu radinieci, kas sapinusies melnos tīklos turpat pie celma, noķertā sēne jau galīgi izkaltusi un, atņirgusi mazos, sausos zobiņus, gārdz…” Kas tas ir? Murgu un halucināciju pieraksts? Fragmenti no aizsmakuša onkuļa balsī runājoša, mīksta, pūpēžveidīga mošķa stāsta Maijas Kurševas jaunākajā izstādē, kur bildītes pie sienām ilustrē audioierakstā fiksēto apziņas plūsmu. Tajā juku jukām samiksēti destrukcijas, erotikas un atkarību motīvi, kuru paradoksālo salikumu sākotnes meklējumos var aizklīst līdz pat dadaisma un sirreālisma provokācijām, piemēram, Salvadora Dalī “kritiskajai paranojai”. Tomēr diez vai vērts meklēt līdzīgu simbolisku nozīmju tīklu, kur “skudras nozīmē trūdēšanu, vīrieša pārcilvēcīgā izmēra roka – masturbāciju, sienāži – Dalī bērnības fobijas, ar fekālijām notrieptās bikses – kaunu un apspiestu seksualitāti”(1). Atšķirībā no 20. gs. 20.–30. gadiem, kad šādi motīvi šķita revolucionāri, mūsdienās iespējas kādu šokēt ir krietni vien sarukušas, tomēr diez vai pilnībā izsmeltas (sevišķi jau lokālajā kontekstā), un pusaudžu subkultūras migrācijā uz izstāžu zālēm noteikti vēl kaut ko var atrast. | |
 Maija Kurševa. Nātrīte. Sietspiede. 42x59.4cm. 2010 | |
| Kurševas fenomenam latviešu mākslā nav daudz līdzinieku, lai gan dažādi popkultūras elementi, piemēram, jaunās paaudzes glezniecībā ir atrodami. “Nejaukā meitene”, kas mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un Berlīnes Mākslu augstskolā un “izvēlas būt ne visai pieklājīga”(2), dāsni iekļaujot mākslas kontekstā drukātos tekstos cenzējamus izteicienus, sintezējusi savu rokrakstu no komiksa un karikatūras apcirkņiem, izmantojot zīmējumus, instalācijas, video u. c. izteiksmes līdzekļus. Projekts “Ļaunuma sakne”, piemēram, piedāvāja urbānās folkloras drebuļstāstu ar tumsā izgaismotu koku un tajā satupušiem dīvainiem ērmiem. “Klīst baumas, ka esot diezgan briesmīga vieta, kur rodas mazi, zaļi, apjukuši cilvēkveidīgi radījumi. Tad tie izplatās pa visu pilsētu kā tāds gripas vīruss” (no izstādes “Urbanoloģika”, 2007). Kurševas zaļie, lielgalvainie cilvēciņi ar tādām kā amputētām ekstremitātēm manīti migrējam arī publiskajā telpā, bet viens šāds eksemplārs zaļā milzu skafandrā pie pudeļu nokrauta galda (instalācija “Mana piektdiena”, 2008) pat kļuvis par maģistra darba sastāvdaļu kopā ar teorētisku pētījumu par “alkoholismu un tā atspoguļojumu mākslā”(3). Viens no tradicionālajiem karikatūras tapšanas veidiem ir burtiski ilustrēt kādu pārnestā nozīmē izteiktu domu. Jaunajā izstādē tas ieguvis krietni asiņainu nokrāsu. Piemēram, maiznieks, kurš “atdod visu sevi darbam”, pārvērš savus locekļus griežamos desas luņķos, izmantojot dūci, kas, gluži kā filmas varonim Edvardam Šķērrocim šķēres, pieaudzis plaukstas vietā. Bez nosacītajiem un nereti jocīgos mutantos pārtapušajiem cilvēkiem, kas mētājas ar rupjībām, vemj un ieņem pornogrāfiskas pozas, Kurševas absurdajos stāstos pavisam kustīgi un dzīvi darbojas koki, dārzeņi un sēnes, bet viss šo ērmīgo viepļu komplekts atgādina vizualizēto mikrobu armiju no tīrīšanas līdzekļa Domestos reklāmas. Savukārt grādīgās dziras tēma manifestējas ar rociņām un kājiņām apveltītās darbīgās pudelēs, kam līdzīgas kaut kad sen, sen manītas padomju laika pretalkohola propagandas materiālos. Nekādu vienotu stāstu saskaņā ar komiksa likumībām šīs ainiņas neveido, drīzāk atgādina nesaistītus skribelējumu stopkadrus, ko tīņi starpbrīžos “uzradījuši” uz skolas sola, tualetes sienas vai vēl kādā improvizētā vietā. Izstādes izplešanos pilsētvidē apliecina gleznojums vārtrūmē Bruņinieku ielā 22 ar citplanētietim līdzīgu recekļainas konsistences radījumu, kā arī trīs brūno “pūpēžu” apmešanās uz darbnīcu korpusa jumtmalas Andrejsalā (nefiksējot ēkas pazīmes no izstādē redzamā attēla, sanāk krietns klejojums pa Andrejsalu, meklējot mākslas īsto atrašanās vietu). Trenētākiem interesentiem bija iespējams pietuvoties šīm radībām arī caur jumta lūku. | |
 Skats no Maijas Kurševas izstādes "Trīskājains gadījums". 2010 | |
| Kā to visu uztvert? Pašas Kurševas komentāri nenāk par ļaunu, lai nemēģinātu tajā ietulkot kādus pārnopietnus kritiskos vēstījumus: “Mani darbi nav patērētājsabiedrību kritizējoši, tie ir drīzāk smieklīgi. Nav tik intelektuāli, lai pie tiem stāvētu galerijā un ilgi domātu, tad aizietu mājās un... Skatītājs var būt pilnīgi jebkurš. Viņam nav jāzina mākslas vēsture.”(4) Tātad – jāpaļaujas vien uz savu ikdienišķo pieredzi un jākonstatē, vai, ienirstot šādas “zemās mākslas” lauciņā, tiešām kļūst smieklīgi. Smiešanās, kā zināms, ir viena no veselīgākajām nodarbēm, kas var arī likt ieraudzīt jaunā gaismā gan sevi, gan pasauli. Tomēr jāpieļauj, ka spēja pasmieties par redzamo ir visai atkarīga no skatītāja kultūras diētas; vai tas viss šķitīs “jautri” vai drīzāk “muļķīgi”, var atšķirties arī pa vecuma grupām, un tas draudīgi balansē uz infantilas psihes robežas. Vienlaikus novērtēt sevī pusaudzi nav slikti, un varbūt paši pusaudži vispār pirmo reizi ieinteresējas par mākslu, ja tā spēj būt arī šāda. (1) Veijers F. Salvadors Dalī: Dzīve un darbi. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2006, 32. lpp. (2) Vējš V. Nejaukā meitene. Diena, 2010, 21. aug. (3) Salmanis K. Kas padodas Maijai Kurševai. Studija, 2008, Nr. 62, 54. lpp. (4) Turpat, 63. lpp. | |
| Atgriezties | |
