VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla kā darbarīks Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Mākslinieku grupa Superflex | |
| Kāpēc gan mākslai jābūt vienmuļai, “plakanai” un jāsamierinās ar dekorētājas vai sociālo / politisko norišu kritizētājas / komentētājas lomu? Kāpēc māksla nevarētu būt praktiska un lietojama ikdienā? Vai mākslinieks varētu kļūt par sociālu, politisku un ekonomisku problēmu risinātāju? Iespējams, līdzīgi jautājumi ienāca prāta trijotnei, uzturoties kādā Zviedrijas meža namiņā. Varbūt jau pirms tam, satiekoties Dānijas Karaliskajā mākslas akadēmijā (Royal Danish Academy of Fine Arts), taču viens ir plašākai publikai darīts zināms: Rasmuss Nīlsens (Rasmus Nielsen, dz. 1969), Jakobs Fengers (Jakob Fenger, dz. 1968) un Bjernstjerne Kristiansens (Bjørnstjerne Christiansen, dz. 1969) nodibināja grupu, kuras nosaukums cēlies, pateicoties braucienam ar kravas prāmi Superflex Bravo no Zviedrijas mājup.(1) Viņiem vienkārši patika apkalpes oranžie kombinezoni ar uzrakstiem uz muguras. Likās, ka kapteinis bieži bija skatījies Kraftwerk(2) klipu. Atgriežoties senākā pagātnē – Rasmuss tika bildējis Jakobu Sibīrijā pusgadu pirms Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā, kad viņš kopā ar savu mūzikas grupu Soul Only bija devies Padomju Savienības tūrē, kamēr Rasmuss tur “miera” vārdā strādāja kādā saimniecības kartupeļu laukā. Klāt Jakobam, protams, nevarēja tikt, jo to apjoza milzu pūļi, kas bija izslāpuši pēc Rietumu mūzikas (esot spēlējuši kaut ko The Beatles stilā). Par bildēm Rasmuss atcerējās Dānijā, kad abi satikās dokumentālās fotogrāfijas skolā. Pēc tās viņi iestājās jau minētās akadēmijas tēlniecības nodaļā, jo tēlniecības studenti vienkārši varēja tikt pie lielākām darbnīcām. Bija 1993. gads, radās dažas problēmas ar akadēmiju, jo puiši, kam bija pievienojies Bjernstjerne, akadēmijas piešķirtajā darbnīcā bija ievilkuši telefonu un to reģistrējuši uz juridiskas personas Superflex vārda (no Bravo viņi atteicās, lai izklausītos nopietnāk). Akadēmijā iegūtās zinības viņiem šķita pārāk klasiskas, tāpēc, tiekdamies pēc cita veida zināšanām, viņi skolojās pie ekonomikas un inženierzinātnes privātskolotājiem. Te arī radās ideja mākslas projektus dēvēt par “rīkiem” (tools), jo bija svarīgi, lai māksla spētu funkcionēt arī ārpus galerijas vai izstāžu zāles sienām. | |
 Superflex. Applūdušais Makdonalds. Filmas uzņemšana. Taizeme. 2008 | |
| Socioekonomiskā māksla jeb Superflex rīki Ierastais mākslinieka mērķis ir sasniegt auditoriju, izstāstīt vai izkliegt savu sakāmo un ar to arī attiecības izbeigt (vismaz līdz nākamajai reizei), bet attiecību estētikas(3) (aizņemšos Nikolā Burjo ieviesto terminu) laiks pieprasa savstarpēju interesi un informācijas apmaiņu abos virzienos. Superflex attiecības ar mākslas uztvērēju veido cerībā atrast lietotāju, pieprasot (arī pieļaujot) līdzdarbību (sadarbību), dodot tam pašu un kopā ar dizaineriem, inženieriem, uzņēmējiem un citiem dažādu nozaru speciālistiem radītu rīku, kas var būt gan izstrādātas lietošanas sistēmas ideja, gan metode vai tehnoloģija. Viņu ieviestie rīki dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, kamēr vien kādam ir interese par tiem. Varētu teikt, ka viņu mākslas darbi funkcionē uzņēmējdarbībai līdzīgā formā, jo tie izplatās, kļūstot par sabiedrības, politikas, biznesa, izstāžu, arī mākslas tirgus struktūrām, un paši sevi uztur. Turklāt rīkus var lietot jebkurš, neuztraucoties par ekskluzīvām īpašumtiesībām, un piemērot, kad, kam un kā nepieciešams. Visilgāk lietotais Superflex rīks ir Supergas (Biogas), pie kura mākslinieku grupa sāka strādāt, būdami vēl studenti. Izpētot situāciju Tanzānijā, tika aprēķināts, ka turieniešiem, ja vien viņi neiepērk kokogles, jāpavada vidēji 200–300 darba dienas, lai iegūtu ģimenei nepieciešamo malkas daudzumu. Lai ierīkotu neatkarīgu enerģijas ražotni, būtu jārēķinās ar 250 ASV dolāriem, un atkarībā no kokogļu izmaksām apgabalā šis ieguldījums atmaksātos 10–20 mēnešu laikā. Turklāt, strādājot pilnu darba dienu par minimālo algu, šāda iekārta varētu atmaksāties septiņu mēnešu laikā. Pēc divu vasaru sagatavošanās darbiem 1997. gadā mazā ciematā Tanzānijas vidienē dzīvojošas ģimenes saimniecībā tika uzstādīta pirmā oranžā krāsā veidotā biogāzi ražojošā sistēma, kas no 2–3 liellopu sarūpētajiem mēsliem dienā saražoja aptuveni 3–4 m3 gāzes (izskaitļots, ka tas ir pietiekami, lai 8–10 cilvēku lielu tanzāniešu ģimeni nodrošinātu ar gāzi ēdiena pagatavošanai un vienu lampas dedzināšanu vakarā). Pagaidām jaunākais (arī pilnveidotākais) Supergas rīks ir uzstādīts Zanzibārā (2007). Runā, ka “katrs pareizi turēts rīks ir ierocis”(4). Tieši to arī vēlas panākt Superflex – lai rīka lietotājs no kapitālisma ekonomikai klausīga kalpa jeb paredzama / izskaitļojama patērētāja kļūtu par neatkarīgu personu. Viņu piedāvātie rīki nav patērējami galaprodukti (pērkami vai pārdodami), Superflex aktivitātes drīzāk asociējamas ar biznesa ideju inkubatoru, kurā, noskaidrojot lietotāju vajadzības, tiek radīti (no esošās sistēmas) neatkarīgai rīcībai paredzēti rīki. Un, jau minētā Burjo vārdiem runājot, “nav nekā graujošāka ekonomiskajā sistēmā kā darīt ko tādu, ko neviens nav prasījis darīt un par ko tev nemaksā”(5). Guaranas(6) audzētāji Brazīlijā bija neapmierināti ar augļu uzpircēju straujo iepirkumcenas pazemināšanu (četru gadu laikā tā kritās no 25 līdz 4 dolāriem kilogramā), viņi neredzēja izeju no lieluzņēmēju spiediena, jo uzturēt guaranas plantācijas vairs nerentējās. Superflex ierosināja zemniekiem pašiem apstrādāt augļus, un rezultātā radās ideja par bezalkoholisko dzērienu ražošanu. 2003. gadā Venēcijas biennālē Superflex piedalījās ar Guaraná Power prezentāciju, un kopš 2004. gada sadarbībā ar dāņu uzņēmējiem tiek ražots šāda paša nosaukuma dzēriens. Līdzīgi kā savulaik Jozefs Boiss izteica ideju, ka katrs var būt mākslinieks, Superflex ir pārliecināti, ka “katrs var būt uzņēmējs”(7). Viņi paši gan nemin ienesīga biznesa takas, jo “māksla var mainīt un tai ir jāmaina realitāte”(8). Plašās robežas un neierobežotā iespēja eksperimentēt ir tā, kas viņus saista mākslā. Bez tā visa mākslinieka profesiju apguvušie Superflex vīri ir apņēmības pilni veikt sociālas un ekonomiskas pārmaiņas.(9) Galu galā māksliniekam nav jābūt tikai reflektējošam sabiedrības pārstāvim, viņš ne tikai var, bet, Superflexprāt, viņam arī jāietekmē un jāmaina esošais sabiedrības modelis. Bet vai vajag? Ārpus Rietumu sabiedrības pašu Rietumu radītās vērtības un normas nedarbojas. To apliecina, piemēram, afrikāņi, norādot, ka visas palīdzības organizācijas viņu sabiedrību padara atkarīgu no “palīdzības” piedāvātājiem.(10) No vienas puses, to pašu Supergas rīku viņiem neviens nedāvina, taču ir veikti pētījumi, kuros aptaujātie atzīst, ka tas bija vērtīgs atkritumu iznīcinātājs un pasargāja mežus no izciršanas kurināmā iegūšanai, tomēr “kalpoja par privilēģiju indikatoru”(11), jo, kaut arī īstermiņā uzlaboja cilvēku dzīvi, Superflex iejaukšanās bijusi spekulatīva un retoriska. Varbūt labāk ir palīdzēt nepalīdzot? Patērētājkultūra Superflex nevēlas kādu par kaut ko kritizēt, viņi dod “domāšanas rīkus”, lai katrs ar tiem rīkojas (domā) pēc saviem ieskatiem. Pie “domāšanas rīkiem” pieder arī viņu (pagaidām) trīs filmas, no kurām divas bijušas skatāmas izstādēs Latvijā.(12) Filmā Burning Car (“Degošā automašīna”, 2008, 11 min)(13) viņi sarkanās liesmās pazudina Rietumu zīmolu Mercedes. Šis upuris (uz 9000 Parīzē nedēļā sadedzināto mašīnu fona(14)) esot bijis simbols Eiropā notiekošajiem nemieriem. “kim?” / galerijā RIXC skatāma 2008. gada otrā pusē uzņemtā filma Flooded McDonald’s (“Applūdušais Makdonalds”, 20 min), kas ir komentārs ekonomiskajai lejupslīdei.(15) Mākslinieki ir pauduši, ka filma nav kritika par konkrēto uzņēmumu, kurš ne tikai minēts nosaukumā, bet kurā notiek visa filmas darbība. Tikpat labi tas varētu būt bijis jebkurš cits, taču McDonald’s piedāvāto ātrās ēdināšanas principu, produktu klāstu, interjera dizainu, pat ēdiena smaržu zina arī tie cilvēki, kuri neapmeklē viņu ēstuves, kas izvietotas 118 valstīs(16) un pēc skaita ir aptuveni 31 000, respektīvi – McDonald’s ir kļuvis par globalizācijas simbolu. Ne velti sociologs Džordžs Ricers (George Ritzer) ieviesis terminu “makdonaldizācija” (McDonaldization)(17), apzīmējot ar to ražīguma, aprēķina, prognozējamības (standartizācijas jeb vienādotā servisa) un kontroles procesus. Vienvārdsakot – racionalizācija līdz pēdējai vīlītei. Kāda ir mūsu katra personiskā līdzatbildība patērētājkultūras veicināšanā, jautā Superflex, atstājot filmas materiālu brīvai interpretācijai. Jakobs Fengers intervijā māksliniekam, rakstniekam, neatkarīgajam kuratoram un žurnāla The Brooklyn Rail izdevējam Fongam Bui (Phong Bui) norāda: “Pašlaik nav reālu ekonomiskās sistēmas alternatīvu, tāpēc mums diemžēl ir jāgaida esošās sistēmas sabrukums, iekams mēs varam to mainīt un darīt kaut ko citu.”(18) Amerikāņu žurnālists un komentētājs, trīs Pulicera balvu ieguvējs Tomass Frīdmens grāmatā The Lexus and the Olive Tree (“Leksuss un olīvkoks”, 1999) paudis savu redzējumu par globalizāciju un apgalvojis, ka valsts, kurā ir “Makdonalds”, nekad neiesaistīsies karā ar citu šajā ēdināšanas tīklā iekļautu valsti, jo globalizācijas dēļ tām izveidojušās spēcīgas ekonomiskās saites un kara apstākļos būtu pārāk daudz ko zaudēt. Un lielā mašīna griežas tālāk. Te gan notiek garas diskusijas, kas tiek saprasts ar vārdu “karš”, jo apstrīdēt “zelta arku teoriju par konfliktu novēršanu” (Golden Arches Theory of Conflict Prevention) nenāktos grūti, ja karadarbībai pieskaitītu ASV iebrukumu Panamā (1989), Serbijas bombardēšanu (1999), Libānas karu (2006), kas briedis jau no 1973. gada, Dienvidosetijas karu (2008) utt. Cilvēkiem patīk runāt par nelaimēm un skatīties televīzijā atspoguļotās “garšīgi” nofilmētās katastrofas. Destrukcija ir atainota arī Superflex filmā, kas Bangkokas filmu studijā (starp citu, tieši Taizemē bija vieni no lielākajiem postījumiem Āzijas cunami laikā 2004. gadā) uzbūvētajā samērā precīzajā McDonald’s interjera replikā ir uzņemta īstā Holivudas šausmu filmu stilā: pazīstamas, mīlīgas telpas, kurās uzturoties aizvien vairāk pārņem klaustrofobija, jo pēkšņi tur, kur parasti valda kņada, neviena nav, viss pamests pusratā. Telpu pamazām piepilda ūdens. Sāk peldēt pusapēstas bulciņas, frī, Happy Meal rotaļlietas, iepakojuma papīri, plāksne ar labāko mēneša darbinieka uzvārdu, nosprakšķ no elektrības neatvienotie kases aparāti, un ūdenī cēli ieslīd dabiska izmēra Ronalda Makdonalda (vīra, kura reklāmas tēla karjera ēstuvju ķēdē sākās 1966. gadā) stiklaplastā veidotā figūra. Vēl jo traģiskāka aina iezīmējas, aptverot, ka nav zināms ūdens tecēšanas avots (cēlonis). Un to visu pavada īsta ūdens tecēšanas skaņa… I’m lovin’ it!(19) Savā ziņā ar mīlestību atveidotie tuvplāni / detaļas, lēnā kameras kustība un montāžas ritms piešķir filmai zināmu humora devu visā šajā epopejā. Pēc vides aizsardzības aktīvistu mērījumiem piesārņojums ir teju pašiznīcināšanās līmenī, veselīga uztura speciālisti liellopu audzēšanai lietotos “ātraugšanas” hormonus pielīdzina indei, ko izmanto, lai spētu pabarot aizvien vairāk sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus baudīt gribošos patērētājus, vēl kādam tuvojas Bībelē minētie grēku plūdi, bet mēs no malas tā mierīgi noskatāmies, kā ūdens smeļas mutē, un esam gana apmierināti ar saviem paradumiem. Ko nesusi globālā finanšu krīze? Blakus tam, ka McDonald’s meklēja 15 000 jaunu darbinieku, Superflex par Rietumu sabiedrības nespēju piebremzēt ironizē jau nākamajā filmā – The Financial Crisis (“Finanšu krīze”, 2009, 12 min). Supertiesības un prognozējamā kārtība “Ja kāds ko no manis aizņemas, tas padara mani bagātāku, ne nabagāku. Uzskatu, ka mēs, mākslinieki, esam daļa no vienas kopienas ar vienu valodu,”(20) – tā Sols Levits FlashArt 1973. gadā. Superflex ar projektu Free Sol LeWitt (2010), kura nosaukumā vien jau ir daudznozīmīga vārdu spēle (angļu val. free – bezmaksas, brīvs, neaprobežots, pieejams u. c.), pieprasīja atbrīvot Sola Levita minimālisma garā darināto instalāciju Untitled (Wall Structure) (“Bez nosaukuma (Sienas konstrukcija)”, 1972), jo kāpēc gan mākslas darbam jābūt ieslodzītam muzejā? Muzeja telpās ierīkoja metāla darbnīcu, kurā tika darinātas precīzas Sola Levita darba kopijas un izdalītas muzeja apmeklētājiem bez maksas, aizskarot pēdējā (jo īpaši interneta lietošanas) laikā aizvien vairāk sabiezējušo jautājumu par reproducēšanu, autorību, autortiesībām un īpašumtiesībām. Tas viss notika pēc van Abes muzeja (Van Abbemuseum) uzaicinājuma grupai strādāt ar muzeja kolekciju, no kuras viņi izraudzījās tieši konceptuālisma šūpulim klāt stāvošo Levitu. Izraudzītais oriģināldarbs Untitled (Wall Structure) tika radīts citu (ne mākslinieka) rokām, jo saskaņā ar Levitu “konceptuālajā mākslā ideja vai koncepcija ir vissvarīgākais darba aspekts. Kad mākslinieks izmanto konceptuālās mākslas formu, tas nozīmē, ka visa plānošana un lēmumu pieņemšana ir notikusi iepriekš un tās izpildītājs nav nozīmīgs. Ideja ir mašīna, kas rada mākslu.”(21) Par to, vai Superflex radītie darbi / projekti / rīki ir vai nav māksla, var debatēt arī kontekstā par piecās pilsētās notikušo projektu Free Shop (“Bezmaksas veikals”, 2009). Īsti veikali savās ierastajās (ikdienišķajās) vietās, īstas preces, pazīstamas pārdevēju sejas… Vienīgā atšķirība no ikdienības ir tā, ka noteiktu laika sprīdi šajā veikalā pie kases pircēji saņem pirkumu čekus, kuru kopsumma ir nulles vērtībā. Te rodas Superflex stilā uzdotie jautājumi: kāpēc Japānā kāds pircējs sasauc savus draugus, lai tie nāk un pērk, jo visu var dabūt par velti, bet pats lielo izdevību izmanto, “nopirkdams” rīsu bļodu, kāpēc Norvēģijā nekautrējoties ar tikko “nopirktajiem” maisiem cilvēki uzreiz dodas otrajā pirkšanās tūrē, un kāpēc ir pircēji, kuri dusmojas, uzzinādami, ka viņiem nav jāmaksā par paņemtajām precēm? Nav patīkami, kad kāds pārtrauc nodomu atbrīvoties no naudas, jo ne jau prece, izrādās, ir svarīgākā. Ne Free Shop, bet vispār šopingošanas sakarā ir dzirdēts, ka tikšana vaļā no naudas gūsta līdzinoties dabiskajam procesam ar atbrīvošanos no ekskrementiem. Lai nu tā būtu! Katrā ziņā Superflex mērķis bijis parādīt, cik ļoti cilvēki ir pieraduši pie sistēmām, kuras iedēstītas dziļi asinīs un kurām tie (mēs) akli tic. Par to pašu rāmjos sēdināšanu jeb sistēmām ir arī Free Beer (“Bezmaksas alus”, 2005). Tas ir klasisks Superflex rīks, kura recepti var iegūt internetā, izmantot jebkurš, pilnveidot un kaut pelnīt ar to (lietotājam gan ir jāpublicē recepte, ja tā tiek uzlabota). Free Beer ir izaicinājums intelektuālā īpašuma, prečzīmju, patentu un līdzīgai tiesību varai, kas Rietumu, tā sacīt, attīstītajā sabiedrībā ir biezā slānī. “Kad kādam ir ideja, viņš vispirms skrien uz patentu biroju un reģistrē prečzīmes nosaukumu vai pašu ideju un tās 200 variācijas, lai citiem būtu grūtības strādāt ar ko līdzīgu. Cilvēki neko daudz neapstrīd šo sistēmu, un tas mums šķiet bīstami,”(22) pauž Bjernstjerne Kristiansens. Iespējams, autortiesību / patentu bezjēdzības ideja viņiem ienāca prātā pēc tam, kad 1998. gadā viņi kopā ar inženieri Janu Mallanu (Jan Mallan) Dānijā reģistrēja divus patentus – “Organisko atkritumu anaerobās pārstrādes iekārtai” un “Automātiskā spiediena izlīdzināšanas sistēmai gāzu pārstrādei no spiediena kameras”.(23) Katrā ziņā par vienu “ierīcību” es viņus visnotaļ cienu. Labas rezolūcijas bildes ir pieejamas Superflex oficiālajā mājaslapā. Tā teikt – ņemiet un lietojiet! (1) Bui, Phong. Superflex with Phong Bui – The Brooklyn Rail. February 2010. www.brooklynrail.org/2010/02/art/superflex. (2) Elektroniskās mūzikas pionieru vācu grupas Kraftwerk mūzikas klips The Robots (1977). (3) Pēc Nikolā Burjo 1998. gadā publicētās grāmatas “Attiecību estētika” (Esthetique relationnelle). Latviešu valodā 2009. gadā to izdevis Laikmetīgās mākslas centrs. (4) Amerikānietes Ani Difranko (Ani DiFranco) dzejoļa rinda. (5) Bourriaud, Nicolas. Make Sure that You are Seen (Supercritique). 2002. www.superflex.net/text/articles/supercritique.shtml. (6) Veselīgs auglis, kam piemīt kofeīnam līdzīgs efekts. (7) www.superflex.net/tools. (8) www.rethinkclimate.org/titel/titel/?show=cbk. (9) Myers, Julian. Superflex – Frieze. Issue No.106. April 2007. www.frieze.com/issue/review/superflex. (10) Nacking, Åsa. An Exchange between Åsa Nacking and Superflex – Afterall. 1998. www.superflex.net/text/articles/an_exchange_between.shtml. (11) Bišopa, Klēra. Sociāli angažēta māksla vai estētiski angažēta politika? Forums, 2004, 14. jūl., 4. lpp. (12) Neskaitot Latvijā izrādītās filmas, Superflex piedalījušies Kristapa Ģelža kūrētajā izstādē “Ventspils. Tranzīts. Termināls” (1999). (13) Filmas pirmizrāde Latvijā notika 2009. gada 16. maijā mākslas festivāla “Māksla+Komunikācijas” ievadpasākuma “Enerģija” ietvaros RIXC Mediju telpā. (14) Bui, Phong. Superflex with Phong Bui – The Brooklyn Rail. February 2010. (15) 2008. gada vidū Dānija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kas apstiprināja ekonomikas recesiju. (16) www.aboutmcdonalds.com/mcd/our_company/mcd_history.html. (17) No Džordža Ricera grāmatas McDonaldization of Society (“Sabiedrības makdonaldizācija”, 1993). (18) Bui, Phong. Superflex with Phong Bui – The Brooklyn Rail. February 2010. (19) “Es to dievinu!” (angļu val.) – McDonald’s reklāmas sauklis no 2003. gada. (20) www.artdaily.com/index.asp?int_sec=2&int_new=37370. (21) Raksts “Paragrāfi par konceptuālo mākslu” (Paragraphs on Conceptual Art) pirmoreiz publicēts Artforum 1967. gada jūnija numurā. (22) Vartanian, Hrag. Economic Sur-realities: A Conversation with Bjørnstjerne Christiansen of Superflex. 2.06.2009. blog.art21.org/2009/06/02/conversation-with-bjoernstjerne-christiansen. (23) Steiner, Barbara. Radical Democracy, Acknowledging the Complexities and Contingencies. August 1999. www.superflex.net/text/articles/acknowledging.shtml. | |
| Atgriezties | |
