VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bauša avangards Jānis Borgs, mākslas kritiķis Daži iespaidi, Ausekļa Baušķenieka dzīvē un darbos lūkojoties | |
| Nu varam teikt – viņš ir apzināts, izpētīts, saskaitīts, izmērīts, daļēji novērtēts... Gleznotājs Auseklis Baušķenieks. Mūsu mākslas lielums – kā jau noslēgta vērtība klasikas plauktos ar cieņu un godu iekārtots. Ceļš uz tiem nav bijis taisns un triumfa saules apmirdzēts. Un varbūt tieši tas ļauj mums palūkoties uz mākslinieka dzīvi kā uz neparastu dēku, kur mākslas cēlais ritējums savijas meistara likteņa spirālēs. To raitais plūdums reizēm lūza asu pārvērtību plaknēs. Tālab ieskats Ausekļa Baušķenieka personības kopumā ir kā dimanta vērtējoša grozīšana – tur dažas šķautnes negaidīti koši iemirdzas, citas gaist ēnā, un allaž jaušams arī kāds noslēpums... Manas paaudzes ļaudis Ausekli Baušķenieku ievēroja kā košu akcentu un ne ar vienu nesalīdzināmu indivīdu padomju laiku mākslas izstāžu ekspozīcijās – pērnā gadsimta 60.–80. gados. Protams, vara jau centās mākslīgi kultivēt visai konservatīvas un ideoloģiski motivētas nostādnes. Un samērā liela daļa mākslinieku tai vai citā mērā maksāja kādus meslus varas prasībām. Tagad ar visai liekulīgu bravūru dažs labs to iezīmē kā “latviešu inteliģences kolaboracionismu”. Še gan būtu lielāka tēma kādam atsevišķam pētījumam. Taču doma tur apakšā bija visai vienkārša un merkantila – mierīgi un bez ekscesiem sadzīvot ar eilieniem, nodrošināt labāku iztikšanu, dažkārt arī kādu slaidāku karjeras lidojumu, kādus godu laurus... Vai pat caur “ķeizara atzīšanu” vērst pašu sabiedrības lietas labākā gultnē... Garajā mākslinieku sarakstā ļoti maz atradīsies tādu, par kuriem simtprocentīgi varētu teikt: lūk, īstens, sarkanajā nozīmē – “pareizticīgais”, viņa domas un darbi pilnībā rit unisonā ar varas ideāliem. Un savukārt ne tik daudzi arī saglabāja savā mākslā bezkompromisa sterilitāti. Tālab katrs jauns “izlēcējs” tika kāri pamanīts un guva publikas atbalstu. Šķiet, pie tādiem varēja pieskaitīt arī Ausekli Baušķenieku. Nule izdevniecības “Neputns” klajā laistajā lieliskajā un visaptverošajā grāmatā par Ausekli Baušķenieku līdzās jau zināmiem faktiem rodam ne mazumu atklājumu un pārsteigumu, kas plašākai publikai bijuši nezināmi. Par to milzīga pateicība visai grāmatas autoru kopai. Iepriekš teiktā kontekstā grāmatā atrodam dažas liecības, ka Auseklis Baušķenieks arī savu reizi kādu šķipsniņu meslu ir metis uz varas pusi. Tā visai formāli – kā dažs labs mājkustonis iezīmē savu telpu un atgādina par savu esamību. Taču gandrīz viss viņa mākslas masīvs šajā nozīmē ir palicis pilnībā autonoms un paša Ausekļa Baušķenieka ideoloģijas un dzīves filozofijas lokā. Tā jau bija savveida rakstura stingrības un pat varonības pazīme – saglabāt neatkarību savā mākslas teritorijā. | |
 Auseklis Baušķenieks. Svētki robotu rūpnīcā. Audekls, eļļa. 63x99cm. 1988. Foto: Normunds Brasliņš | |
| Kā to nesen redzējām “Rīgas mākslas telpas” izstāžu zālē kuratores Ingas Šteimanes veidotajā padomju laiku Latvijas mākslas fundamentālajā izstādē, nekāda varas klātbūtne un gravitācija nejaudāja noslāpēt mākslinieku tieksmi uz brīvāku formu valodu, uz darbošanos tieši mākslas izteiksmības jomās. Tas kopainā padarīja oficiāli deklarētā ortodoksālā socreālisma atbilstību realitātei visai problemātisku. Kompartijas ideologiem šajā jomā daudz ko nācās pievilkt “aiz matiem”. Lai uzrādītu vēlamo par esošo – veidot ko līdzīgu “potjomkina sādžai”. Un dažu “vērtētāju” skatījumā varēja jau arī Ausekļa Baušķenieka mākslu traktēt kā jaunu socreālisma formu, tāsakot – “attīstībā”. Pats meistars konsekventi stāvēja ārpus šīs jezgas un iedzina Latvijas mākslas laukā vienu unikāli savrupu un oriģinālu vagu, kas virzījās atsevišķi no jebkādiem kopīgiem virzieniem. Kas tad sākotnēji tā piesaistīja publikas uzmanību? Jo, kā jau atzīmējām, pamanīts ar savdabību viņš tika uzreiz. Te varētu izcelt vairākus faktorus. Vispirms atcerēsimies, ka Auseklis Baušķenieks kā mākslinieks pēc ļoti ilga, teju desmit gadu pārtraukuma atdzima jaunā izteiksmībā tieši PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova inspirētā ideoloģiskā atkušņa laikā – pēc 1956. gada destaļinizācijas norisēm. Jaunais un labvēlīgākais laikmeta klimats daudziem viesa gaišas cerības un izdzina arī viņu, Ausekli Baušķenieku, gluži kā baraviku pēc lietus Latvijas mākslas “sūnāja” virspusē. Tolaik Auseklim bija jau 46 gadi – vecums, kad jaunu dzīvi uzsākt spēj retais. Viņš jaudāja. Un ar izcilu enerģiju. Padomju kultūras norisēs notika mērena vēršanās uz Rietumu pusi. Virziens, kam vēl vakar piedēvēja tikai tabu nozīmi. Viena no izpausmēm šajā nozīmē bija dažādu Rietumu kultūras vērtību jaunatklāsme. Piemēram, padomju sabiedrība alkatīgi aizrāvās ar franču impresionismu un postimpresionismu. Tagad mēs tikai varētu pabrīnīties, kā var krist ekstāzē par kaut kādu simtgadīgu klasiku, it kā tā būtu pēdējā novitāte. Katrs sevi cienošs inteliģents jūsmoja par van Gogu un Gogēnu, turēja pie sienas slaveno Hemingveja portretu, kur amerikāņu rakstnieka bārdainā seja grima rupji adīta džempera mezglojumā. Tās bija padomju sabiedrības jaunās ikonas. Ir grūti spriest, cik “izkalkulēta” vai organiska bija Ausekļa Baušķenieka personiskās “renesanses” mākslinieciskā forma ar it kā radniecīgo izpausmi Žorža Serā puantilisma garā. Pats Auseklis esot no šādām līdzībām “krustījies” nost. Nekādi nenoniecinot meistara individualitāti, gribētos atzīmēt, ka visa mākslas vēsture ir teju viens vienīgs savstarpēju refleksiju kamols. Tāpēc šādās līdzībās nebūtu jāsaskata kaut kas nosodāms. Šajā nozīmē Auseklis nebūt nebija vientuļš. Līdzīgus “paralēlismus” varēja rast arī citu tālaika meistaru darbos. Piemēram, Boriss Bērziņš un franču kubisma pieredze. Vai Jānis Pauļuks un amerikāņu abstrakcionista Džeksona Polloka ekspresīvā krāsu šķaidītāja tašistiskā tehnika. Skaidrs, tālaika plašāka publika vēl maz ko vieda par Serā, Braku vai Polloku. Šādi smalkumi bija pieejami galvenokārt speciālistiem kā kaut kas toļko dļja služebnogo poļzovaņija(1). Un nereti šo citzemju klasiķu atspulgus vai interpretācijas mūsu meistaru glezniecībā tauta uztvēra kā īpašu drosmi, uzdrīkstēšanos un oriģinalitāti. Un gandrīz vai kā opozicionāru manifestāciju pret socreālisma dogmām. Noteikti visi šie elementi tai vai citā pakāpē tur arī bija klāt. Neieslīgsim pūristiskā snobismā un atcerēsimies šeit tikai visu šo mākslinieciskās dzīves attīstības procesu komplicēto būtību, psiholoģiskās vibrācijas un motivācijas. Un šodien spriedelēšana par to, ir vai nav Auseklis Baušķenieks Serā “skolnieks”, šķiet, būtu visai naiva. Viņš ir un paliek mūsu mākslas fenomens. Daudz pārsteidzošāks ir personības lūzums, kas 40.–50. gadu periodā notika ar Ausekli Baušķenieku. Faktiski runa ir bezmaz vai par diviem atšķirīgiem cilvēkiem. Viens ir tas pirmskara Latvijā izglītotais jauneklis (studējis Latvijas Universitātē arhitektūru un Otrā pasaules kara gados pabeidzis Mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu). Viņā atklājās izcilas akadēmiska zīmētāja spējas, kas visnotaļ lauzās ārā no tradicionālisma ietvariem. Gandrīz visās retajās tālaika mākslas liecībās vērojam “formas smeķi” jeb mākslinieciskās izteiksmes baudu, ko vēlāk, padomju gados, pulgos kā ļaunu formālismu. Šķiet, varētu arī prognozēt – ja nebijis lielo juku laiku, Auseklis Baušķenieks varbūt veidotos kā izcils latviešu sirreālists. Šāda vilkme tai viņa mākslas cukā it kā nemitīgi jūtama. Līdzīgas tieksmes var sajust viņa agrīnajā periodā un jau itin uzskatāmi vērot padomju laika mākslā. Jāpiezīmē, ka sirreālisms pat padomju liberālisma uzplūdos skaitījās tas ļaunākais un ideoloģiski kaitnieciskākais mākslas virziens. Jo tur vairs nebija plika formu rotaļa, bet gan nekontrolējams un apslēpts apziņas zemtekstu vēstījums. To varēja pielīdzināt literatūrai, kas padomju cenzorus vienmēr darīja galēji tramīgus un aizdomu pilnus. Bet liktenis nebija lēmis šai attīstības līnijai turpināties. Tas Auseklis Baušķenieks, kuru visi pazīstam, ir tik atšķirīgs no sākotnēja mākslinieka – kā pilnīgi cits cilvēks. Ausekļa Baušķenieka vēlākā “puantilistiskā” attīstība ar nosacītiem sirreālisma un simbolisma elementiem šķiet daudz izprotamāka. Loģiski, jo “akadēmisks” sirreālisms padomju apstākļos būtu izraisījis niknu cenzūras pretreakciju. Bet šeit viss izskatījās kā tāda teju panaiva vīra spēlēšanās, un ironiski labsirdīgajā Baušķenieka bilžu formā neviens necentās sazīmēt kaut kādu kontroversiālu virzienu. Cenzūra gan to dažkārt meklēja paša literārā vēstījuma labirintos un rēbusos, dažkārt izbiedēti ieraugot “padomju īstenības nomelnošanu”. Sakarā ar Ausekli Baušķenieku varam runāt par visai smalki sabalansētu tālaika “vienkāršajam skatītājam” pieņemamu pievilcības elementu kopumu – moderna forma, aktuāli asas tēmas, vēstījuma “saprotamība” un vienmēr rodamie un sabiedrībā tik kārotie zemteksti. Īpaši Brežņeva laikmetā cilvēki bija ļoti iecienījuši meklēt mākslas darbos apslēptu nozīmi, “lasīt starp rindiņām”. Un mākslinieki šādu iespēju arī nereti izmantoja – paust kādu smalki modulētu divdomību: viss it kā pareizi un normas robežās, bet skatītāji tur saskata vēl kaut ko citu, kas tā tieši nemaz nav pausts. Iz jaunāko laiku piemēriem še kā ilustrācija nāk prātā Stendzenieka reklāmas biroja ģeniālais joks sakarā ar ASV prezidenta Džordža Buša ierašanos Rīgā. Viņa maršrutā tika izlikti it kā glaimojoši apsveikuma plakāti – prezidenta portrets ar anglisku parakstu Peace Duke jeb Miera hercogs (vai dūre). Viss kārtībā, un visi laimīgi, iekams šo pašu tekstu nelasa krieviskotā nozīmē. Bet vai ko var iebilst? Un tas te gadījās tā īsti Bauša garā. Zemteksti bija koks ar diviem galiem, jo arī cenzūra, paredzot šādu iespējamību, visos mākslas darbos maniakāli meklēja neatļautus zemtekstus. Tas daudzkārt noveda pie smagas aizdomu paranojas, un visādas it kā subversīvas dubultnozīmes tika rastas daudzos mākslas darbos, kur nabaga autors pat nebija domājis kaut ko vairāk kā tikai tiešo izpausmi. Šajā padomju sabiedrības traģikomiskajā farsā ar minētā koka otru galu savā reizē “norāvās” arī Auseklis Baušķenieks, pakļūstot zem vairākus gadus ilga publicitātes lieguma. Tagad vērojama tendence šādus “ciešanu” faktus nedaudz heroizēt un zīmēt vienu otru “represēto” mākslinieku teju vai kā “pretestības kustības varoni”. Tas, šķiet, tomēr būtu propagandisks pārspīlējums. “Cietēja” lomā to vai citu iemeslu dēļ pēkšņi varēja nonākt jebkurš mākslinieks (jo Lielais brālis allaž modrs), pārdzīvojumi un emocijas vārījās itin īstas. Taču, distanti raugoties, tās vēlīnās padomju varas “represijas” vairāk atgādina 60. gadu čehu parodijvesternā “Limonādes Džo” redzēto, kur ļaundaris Hogo Fogo veic galvenā varoņa “šaušalīgu spīdzināšanu”, ar cigāru izdedzinot caurumu zilajā kakla lakatiņā un indīgi piebilstot, ka “mocībiņa mums ir izprieciņa”. Ausekļa Baušķenieka “pretestība” tomēr nepārauga padomijā iespējamos tolerances līmeņus. Virtuve un kompāniju večerinkas bija plaši iecienītas pretpadomju anekdošu stāstīšanas vietas. Svešo klātbūtnē, lai neitralizētu iespējamu stukaču, cilvēki mēdza lietot piesardzības frāzi: “Vai dzirdējāt, ko man viens nelietis vakar teica...?” Sak, es jau tā nedomāju, bet, re, ko visādi nomelnotāji stāsta. Un, ja tādas lietas neizskanēja publiskajā telpā, tad par šādiem jociņiem parasti nekas nedraudēja. Skatoties daudzus Ausekļa Baušķenieka darbus, nepameta sajūta – vai “onkulis” joko vai ir dziļi nopietns. Viņam patiesi piemita visai niansēts “angļu humors” un milzīga ironijas un pašironijas deva, kas noteikti vairs nebija tikai mākslinieciskas izteiksmes princips, bet gan dziļi iesakņojusies rakstura īpašība. To atceras visi, kam ir bijis gods būt draudzīgā un privātā kopībā ar meistaru. Ausekļa Baušķenieka mākslas vērtējums no kolēģu – laikabiedru puses nav bijis vienmēr tikai atzinīgs. Viņu mēdza interpretēt arī kā “naivistu” vai pat vienkārši infantilu “pastāstu ilustratoru”. Jo valdošais pieņēmums bija par mākslas darba formas un estētikas prioritāti, “latviskās glezniecības tradīcijas” nozīmi utt. Tolaik latviešu mākslā pamazām progresēja alerģija pret saturisko, pret “sabiedriski nozīmīgajām tēmām”. Bet Baušķenieks izlikās nemanām snobistisku vīpsnāšanu un konsekventi palika pie savām pozīcijām. Palika kā savdabis – vientuļnieks. | |
 Auseklis Baušķenieks. Kinētiskie objekti. Foto: Normunds Brasliņš | |
| Tomēr, ja iedziļināmies, dažbrīd vērojamais māksliniecisko formu vai tēlu anatomijas naivums, ko varēja arī pārprast kā savveida “tizlumu”, bija visai rūpīgi un konceptuāli programmēts, atsperoties sava pirmā alter ego laikā – 40. gados – iekoptajās prasmēs un mākslinieciskajās uztverēs. To gan pazina tikai retais, tāpēc lielākajai daļai skatītāju palika nezināma tā akadēmiskā kultūra, no kuras “aug kājas” Ausekļa Baušķenieka mākslai. Tikai nedaudz sīkāk paanalizējot Baušķenieka glezniecības formu veidolu un dažādus visai rafinētos risinājumus, jūtam – tur kaut kas apslēpts spiežas cauri. Šim it kā naivajam jokdarim pieder “slepenu” zināšanu koferītis, un tikai lētticīgais var iekrist meistara klaunādes slazdos. Bet pārsteigums tomēr paliek – kā vienā cilvēkā varēja apvienoties un dažādos laikos izpausties tādas it kā pilnīgi nesaistītas mākslinieciskās dvēseles? Te jāatceras, ka Auseklis Baušķenieks savā pilnziedu jaunībā pārdzīvoja smagas sociālās kolīzijas un Otrā pasaules kara jukas. Gabalos tika saraustīta ierastā optimistiskā dzīve, tuvinieki bez vēsts izmētāti pasaules ārēs, un paša eksistence ievirzījās ar pastāvīgu nāves elpu pakausī. Mobilizācija vācu armijā padarīja Ausekli Baušķenieku par Eiropas kara tūristu Vācijā, Holandē, Francijā... Palaimējās gan būt ārpus aktīvas karadarbības, rosoties palīgdienestā. Taču gūstekņa gaitas Rietumos un filtrācijas iestāžu spiediens Austrumos varēja padarīt nervozu visstingrāko “Rembo”. Auseklis, jūtīgas dabas cilvēks, pie tādiem noteikti nebija pieskaitāms. Dzīves gaitas ik mirkli varēja turpināties arī Sibīrijas ārēs. Ne velti kāds krievu virsnieks – filtrētājs “smeršists” – kvalificēja jauno mākslinieku kā visādu fašistu un gitļeru portretistu... Lielā neziņa un nedrošība par likteņa attīstību acīmredzot rosināja Ausekli pēc atgriešanās staļiniskajā Latvijā likt ideoloģiski slideno darbošanos ar mākslu pie malas un pievērsties klusākai maizes pelnīšanai “mākslinieciskās noformēšanas un uzskatāmās aģitācijas” jomā, kā arī skolot bērnus Rīgas pionieru pils zīmēšanas pulciņā. No šīs “pagrīdes” meistars iznira, tikai atgūstot labākas dzīves cerības 1957. gadā. Tad viņš pirmo reizi pēc kara piedalījās Oktobra revolūcijas 40. gadadienai veltītajā latviešu tēlotājas mākslas izstādē Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā. Šī attīstība vainagojās 1961. gadā ar uzņemšanu LPSR Mākslinieku savienībā. Tā likteņa tramdītais bijušais “vafenietis” nu kļuva par pilntiesīgu padomju mākslinieku. Bet sakāpināta piesardzība un rūgtajā pieredzē pamatotā neuzticēšanās varai, šķiet, saglabājās uz visu dzīvi, varbūt iekodās līdz kaula smadzenēm. Katrā ziņā par savas biogrāfijas dramatiskajiem laikiem Auseklis Baušķenieks runāt vairījās. Par viņa noskaņojumu, šķiet, daiļrunīgi vēstī kāda neliela, bet kurioza epizode, kas atgadījās 90. gadu nogalē, tātad jau brīvas Latvijas apstākļos, kad vairs nekādi padomiska tipa varas draudi pret mūsu pilsoņiem nebija domājami. Ausekļa Baušķenieka mākslā cauri izstāžu vizītēm bija ieskatījies toreizējais britu vēstnieks Latvijā Stīvens Nešs. Viņam nobrieda stingra vēlme kādus meistara darbus iegādāties savai kolekcijai. Diplomāts lūdza šo rindu autoru uzņemties starpniecību un savest viņu kopā ar Ausekli Baušķenieku. Sākumā viss tika pozitīvi norunāts un meistars izrādīja labvēlīgu pretimnākšanu. Taču norunātajā laikā stundu pirms tikšanās telefona klausulē skanēja jau krietni izbiedēta vīra balss: “Ko viņš (vēstnieks – J. B.) no manis īsti grib? Kas viņam padomā?” Izklausījās kā vecā krievu spiegu filmā, kur kāds nekrietns provokators mēģina godīgu padomju cilvēku ievilkt Rietumu aģentu tīklā un piespiest “pārdot Dzimteni”, bet tas savukārt vēl ar pēdējiem spēkiem izmisīgi pretojas... Lieki teikt, ka iecerētā tikšanās un arī kārotais darījums nenotika. Jo Stīvenam Nešam likās, ka savu vienkāršo vēlmi viņš ir nepārprotami definējis. Tapa skaidrs – ar lieku uzbāzību traumēt veco vīru vairs tā kā nevajadzētu. Laika dimensijās konstatējam it kā divu atsevišķu personību attīstību vienā cilvēkā. Tomēr Auseklis Baušķenieks bijis vēl sarežģītāks. Līdzās viņa mākslinieciskajām interesēm dzīvoja dziļa kaislība – radiotehnika. Padomju laikos tas bija ļoti “modīgs” hobijs. Taču arī šajā jomā meistars rada turpinājumu mākslā. “Ķimerēšanās” ar tehniskām ierīcēm pārauga dažādu kinētisku objektu un instalāciju radīšanā. Plašākai sabiedrībai šis fakts ir pilnīgi nezināms, jo Auseklis savus objektus radīja it kā “iekšējai lietošanai”. 70. gados Latvijā, tāpat kā cituviet lielajās PSRS pilsētās, nosacīti uzplauka kinētiskā māksla. Tolaik dēļ ideoloģiskiem apsvērumiem (jo kā nekā – te vairs nevarēja piemērot pat “atīstītā socreālisma” formulu) to mēdza saistīt ar dizainu. Kinētisms bija tikai viena no modernisma formām, kas turpināja lauzties cauri padomju ideoloģiskajam asfaltam. Kopumā 60.–80. gados izveidojās tas, ko mēs tagad varam dēvēt par avangardu jeb nonkonformistisko mākslu. Diemžēl Auseklis Baušķenieks šajos procesos aktīvi neiesaistījās, manifestējoties galvenokārt tikai kā savdabīgs gleznotājs. Tomēr tagad pēc atklāsmēm meistara krājumos mums viņš būtu ar vislielāko cieņu jāuzlūko arī kā viens no latviešu avangarda pionieriem. Šādā aspektā, šķiet, pirmie Ausekli Baušķenieku pamanīja tikai vācu kuratori, 80. gadu nogalē gatavojot latviešu avangarda izstādi Rietumberlīnē. Līdz tam neviens uz viņu kā uz avangarda pārstāvi nebija lūkojies. Tiesa, Berlīnē neparādījās Ausekļa “intīmie” kinētiskie objekti, bet gan pie mums jau pierastie meistara gleznojumi. Gados jau pieredzējušais un visai klusais mākslinieks negaidīti tika ietverts “jauno dusmīgo” spriganajā kompānijā. Viņa mākslas unikalitāte un pilnīgā savdabība spēja pārsteigt Rietumu publiku ne mazāk kā jauno radikāļu “izlēcieni”. Tas bija kas pilnīgi necerēts, jo padomju māksla (vēl Berlīnes mūris nebija sagrauts, un vēl visi šie latviešu mākslinieki skaitījās padomēm piederīgi) visnotaļ saistījās tikai ar socreālistiskiem stereotipiem. Nu teju skandalozais deserts Rietumiem tika sniegts – re, kas tik nav sazēlis padomju kultūras siltumnīcā! Arī Ausekļa Baušķenieka mākslas fenomens, šķiet, būtu jāuzlūko tieši padomiskās atmosfēras kontekstā. Jo, nebijis tur tas netīkamais “spiediens” un “tvana gāzes” procenti, un “sasalumi”, un “caurvēji”, diez vai mums šodien būtu šāds Auseklis Baušķenieks. Un arī pārējie. Vai te nebūtu vietā atcerēties sēņotnes faktoru? Vai Auseklis Baušķenieks ir piederīgs avangardam? Vai tikai pats sev? To varēs ilgi vētīt jaunās laika distancēs. Tā vai citādi – Bauš ir Bauš. Līdz 24. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma izstāde “Blēņu stāsti. Auseklim Baušķeniekam – 100”. – Red. (1) “Tikai dienesta vajadzībām” (krievu val.). – Red. | |
| Atgriezties | |
