VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nē un Jā Kaspars Groševs, mākslinieks No New York (Lilith, 1978) Zs – New Slaves (The Social Registry, 2010) | |
 D.N.A. | |
| No New York (Lilith, 1978) Viļņveidīga vēršanās pagātnē nepārtraukti izskalo gan masveida kultūras fenomenu iedīgļus, gan noputējušus tīrradņus. Šķiet, beidzot 80. gadu popkultūras kodīgākie zīmoli ir atspēlēti līdz apnikumam, kamēr marginālākas mūzikas un kultūras parādības pakāpeniski kļūst aizvien vērtīgākas. Pēdējos gados, zināmā mērā pateicoties interneta straumēm, dienasgaismā izvilkti gan aizmirsti post-punk varoņi, gan minimal wave dārgumi, gan agrīnie industriālās mūzikas ieraksti un tā tālāk, kas 80. gadu pirmajā pusē paralēli spīguļiem, sintētikai un disko ritmiem kala ceļu neskaitāmiem muzikāliem eksperimentiem un tiem līdzejošiem žanru “lamuvārdiem”. Dalībnieku skaits ātri kļuva neierobežots, un eļļu ugunij pielēja aizvien vieglāka piekļuve mūzikas radīšanai nepieciešamām tehnoloģijām. Nodēvēts par virzienu gandrīz līdz ar tā eksistences izbeigšanos, apzīmējums no wave nereti tiek piekabināts raupjākajiem rokmūzikas konstrukciju jaucējiem un trokšņotājiem. No wave sākumu un beigas būtībā varētu iezīmēt ar izlases No New York izdošanu, jo tajā iekļautās grupas nevienoja kopīgs manifests, līdzīgas metodes un skanējums. Iespējams, vienīgā kopīgā iezīme bija attieksme pret mūziku un apkārt notiekošo. Kādā intervijā grupas Teenage Jesus and the Jerks līderei Lidijai Lančai (Lydia Lunch) tika jautāts, vai viņa spēlē jauno vilni (new wave), par atbildi allaž skarbā māksliniece pavīpsnāja: “Drīzāk nekādu vilni.” 1978. gada pavasarī britu mūziķis un producents Braiens Īno (Brian Eno) viesojās Ņujorkā un apmeklēja kādu visai anonīmu festivālu, kura reklāmas vēstīja vien to, ka uzstāsies GRUPAS. Tomēr dzirdētais un redzētais uz Īno atstāja lielu iespaidu – Ņujorkas grupas atšķirībā no angļu pankiem bija daudz brīvākas un drošākas savos eksperimentos. Spēlētprasme ne vienmēr bija svarīga, instrumentus nereti rokās ņēma cilvēki, kas saistīti ar citām mākslas sfērām, bet dziesmu teksti bija visai nikni un pat naivi, taču pilsētā, kur jau reiz plosījās Fluxus mākslinieki ar vienādu sparu, bija parādījusies jauna paaudze, kas bija nobriedusi pateikt sulīgu NĒ! visam un visiem. Īno pārliecināja Island ierakstu kompāniju izdot izlasi ar spilgtākajiem Manhetenas mūziķiem, galā iekļaujot tajā četras apvienības – The Contortions, Teenage Jesus and the Jerks, Mars, D.N.A. Skanējuma ziņā vienojošs ir tiešums un pat zināma brutalitāte, bieži hipnotiskām un repetitīvām ritma struktūrām pāri gāžot disonējošus trokšņus un spalgus kliedzienus, tomēr katra grupa izvēlas savu veidu, kā ļodzīt rokmūzikas pamatus. Teenage Jesus cita starpā izklausās pēc alu cilvēku cienīgas mūzikas instrumentu slānīšanas, līdzdarbojoties Lančas jaunkundzes spiedzošajam vokālam, kamēr The Contortions ar šķietami galanto Džeimsu Čānsu (James Chance) priekšgalā atgādina no sliedēm noskrējušas Džeimsa Brauna pavadošās grupas cīkstēšanos ar spalgu saksofonu un griezīgu ģitāru. Šī apvienība arī izrādījās visdzīvotspējīgākā, attīstot savu īpatnējo skanējumu un iemūžinot to arī pāris lieliskos ierakstos. Savukārt grupa Mars izklausās pēc dabas stihijas, ģitārām, juceklīgajai balsij un dobjajiem bungu sitieniem saplūstot kopējā masā, bet albumu noslēdz trio D.N.A., kurā grupas līderis Arto Lindsijs (Arto Lindsay) ar neskaidriem bezvārdu ķērcieniem un šķībo ģitāras spēli gāzelējas uz spēcīgajām, tomēr nedaudz neveiklajām Ikues Mori ritma konstrukcijām. Albums, protams, izraisīja gan sašutumu, gan nodrošināja tajā iekļautajiem māksliniekiem “nemirstību”, lai arī lielākā daļa no wave grupu drīz vien pašķīda. The Contortions un D.N.A. gan paguva vēl parādīties vienlīdz leģendārā filmā par Manhetenas mākslinieku un mūziķu savrupo ikdienu Downtown 81 ar Žanu Mišelu Baskjā galvenajā lomā. Filmas galvenā vērtība ir raibo Ņujorkas mākslinieku vides dokumentācija – mūzikā saplūst tobrīd joprojām aktīvo no wave grupu un agrīnā hiphopa tiešums un pirmatnība, ko varētu piedēvēt arī tajā laikā plaukstošajam neoekspresionismam. Albumu iespējams iegādāties amazon.com un citur. | |
 Zs | |
| Zs – New Slaves (The Social Registry, 2010) Vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk tajā pašā pilsētā joprojām darbojas vesels bars mākslinieku, nebeidzami meklējot jaunus apvāršņus. Saukļi vairs nav tik skaļi, tomēr pēdējā desmitgadē Ņujorkas eksperimentālā mūzika, šķiet, ieguvusi jaunu dvašu, vārdam “Nē!” skanot no jauna (viens no pēdējo gadu nozīmīgākajiem festivāliem saucas NO FUN, kura veidotāji tagad gan pievērsušies mūzikas izdevniecības vadīšanai). Grupa Zs pastāv jau gandrīz desmit gadus, lēni, bet pamatīgi slīpējot savu skanējumu. Zs pirmos ierakstus raksturo precizitāte un pārliecinoša spēlētprasme, nereti savienojot ritmiski sarežģītas vadlīnijas ar frīdžeza šķietamo haotisko enerģiju. Šo savienojumu visizteiktāk parādīja grupas 2007. gada albums Arms, kas klausītājiem piedāvāja visai grūti sagremojamas kompozīcijas, izraisot pat ņirgāšanos populārā ASV radio dīdžeja Hovarda Šterna (Howard Stern) šovā. Pagājušā gadā Zs pārsteidza klausītājus ar pavisam atšķirīgu albumu Music of the Modern White, kurā kā nebijis pazuda tīrais skanējums un matemātiskā kompozīciju kalšana, to vietā piedāvājot raupju un pat griezīgu troksni, drīzāk izklausoties pēc pirmo no wave grupu laikabiedriem. Dobjās bungas saplūdinātas ar saksofona aurošanu un ģitāru šņācošo troksni. Nupat izdotais albums New Slaves joprojām izklausās mazliet netīri, organiski savienojot agrīnajiem ierakstiem raksturīgo precizitāti ar dzīvīgo trokšņainību. Daudzu skaņdarbu pamatā ir minimālistikas konstrukcijas, kurās lēnām atklājas jauni slāņi. Brīžiem saksofons un ģitāras izklausās gandrīz kā sitaminstrumenti, it sevišķi otrajā skaņdarbā Acres of skin. Ar katru nākamo skaņdarbu albums kļūst aizvien skarbāks, līdz pēkšņi ieslīgst Masonry dobjā dunēšanā, kam pāri plūst afrikāniski sitaminstrumenti. Tam seko 20 minūšu gara tituldziesma, kurā grupa spēcīgi un nesaudzīgi atkārto vienu un to pašu cilpu, fragmentāri ieskanoties skarbiem ģitāras trokšņiem. Brīžiem pamattēmu nomaina vēl spalgāki sirēnveidīgi sitieni, lēnām izvēršoties dažādas ritmiskās variācijās, ko ar pieaugošu intensitāti dursta saksofona un ģitāras griezīgās skaņas, līdz abi kā blīvs troksnis pārtrauc nemainīgo, pulsējošo ritmu pirms grandiozās kulminācijas. Albuma izskaņā pilnībā pazūd ritms, paliekot vien dobjai dūkšanai un meditatīvām saksofona skaņu ainavām, kam brīžiem pāri slāņojas pilsētas trokšņi un knapi sadzirdami dialogi, iespējams, no kādas filmas. Albuma kopējo izjūtu un šķietamo vieglumu, lai cik dīvaini tas skanētu tik trokšņainas un pat mežonīgas mūzikas sakarā, ir neiespējami raksturot vārdiem. Tomēr, lai neizteiktu spekulatīvus apgalvojumus par tā nozīmību, varētu paust gandarījumu par to, ka joprojām tiek radīta mūzika, kura ir vienlaikus aizraujoša un pat novatoriska. Muzikālais skaudrums Zs izpildījumā liekas dabisks un nepiespiests, to pierāda intīma mūziķu dārza koncerta video (to var atrast grupas mājaslapā www.zzzsss.com). Tā vien šķiet, ka no wave pirmatnējais tiešums nekur nav zudis, tomēr tam dota daudz noteiktāka virzība un mērķis. Albumu iespējams iegādāties www.thesocialregistry.com. | |
| Atgriezties | |
