VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Sudraba laikmets. Dažiem Pēteris Bankovskis, Mākslas kritiķis Par grāmatu "Deviņdesmitie: Laikmetīgā māksla Latvijā" (sastādītāja Ieva Astahovska; Rīga, 2010.) | |
| Pēc gadiem simt vai divsimt, kad varēs ar panorāmisku skatu rakstīt 20. un 21. gadsimta vēsturi kā lielo stāstu, 20. gadsimta 90. gadi, iespējams, tiks kaut kā izcelti. Varbūt pat rakstītāju operatīvajā atmiņā kāds notikums vai personvārds gūs īpašu nozīmību. Kas tas būs? Kaut kas no tā sauktās lielās politikas? Kāda rakstnieka, cīnītāja, vabūt Romas pāvesta vai pat filozofa uzvārds un aforistisks izteikums? Kāds mākslas darbs, kāds tehnisks jaunizgudrojums? Mēs, tagadējie, to nezinām un tā arī nomirsim neuzzinājuši. Mēs, re, te staigājam, katrs savus deviņdesmitos līdzi nesdami vai vilkdami. To lieliski jūt, lasot Paula Bankovska ievadrakstu Laikmetīgās mākslas centra izdotajā tik apjomīgajā sējumā, tādu kā viņa aktīvās jaunības konteksta skici. Un arī grāmatas otrajā, uz dzeltenīga papīra iespiestajā interviju daļā iztaujāto mākslinieku vienkāršajos, cilvēciskajos izteikumos – tur arī jūt, ka katram savi. Personiski. Jā, deviņdesmitie, bet, protams, arī visi citi. Kad pats iedomājos šo dekādi, atmiņa liek priekšā šādu skatu: saulaina augusta diena Rīgā, Gorkija ielas viņā galā, kur tā jau gandrīz pārvēršas Duntes ielā. Karsts, putekļains, bezvējā sastingušas liepu lapotnes. Klusums tāds, ka var dzirdēt, kā asinis atsvešināti šalko pa asinsvadiem. Visā ielas pārredzamajā garumā uz priekšu un atpakaļ neviena cilvēka, nevienas automašīnas. Nebraukā autobusi un trolejbusi, nečiepst zvirbuļi, nedūdo baloži, nerāpo skudras. Eju Sarkandaugavas virzienā, piesardzīgi sperot soļus, lai šo skaudrā klusuma vērojumu neizgrūstītu no līdzsvara. Tad negaidīti, pieaugot skaļumā un zemo toņu krāsainībā, pretī aug skaņa, asfaltu tricinādama, tai līdzi briest tumšs priekšmets, tuvinoties tas pārvēršas par armijas bruņutransportieri, vēl tuvāk, un jau saskatāmi uz tā borta sasēdušie PSRS Iekšlietu ministrijas speciālo uzdevumu vienības karavīri, nu jau var atšķirt to sejas, daži smejas, kāds cits pie sevis kaut ko pārdomā, var saklausīt, kā sarunājas, viens garāmbraucot māj man un uzsauc, bet nevar saprast, jo motors dārdina, tad mirklis jau garām, skaņas un troksnis attālinoties dziest, bruņutransportieris ar visiem karavīriem sarūk, līdz ielas galā man aiz muguras vairs tumšs priekšmets, plankums, punkts, nekas. Un atkal klusums – tāds, ka var dzirdēt, kā asinis darbīgi šalko pa asinsvadiem. Laikmetīgās mākslas centra sarūpētā grāmata, man šķiet, arī ir par to pašu. Varbūt tāpēc izlasīju to gandrīz no pirmā vāka līdz pēdējam, vienu, otru nodaļu rūpīgāk, citu – noteikti paviršāk, un angļu tekstu pamatsadaļā nelasīju nemaz, jo tas iedrukāts tā, ka, lai izlasītu, vajadzīgs speciāls apgaismojums un īpašas brilles. Grāmata ir par mākslu, nē, drīzāk par radošas izpausmes iespējamības un nozīmības nosacījumiem. Par saujiņu no 90. gadu Latvijas vairāk nekā 1000 “oficiāli” eksistējušajiem un reģistrētajiem māksliniekiem. Par viņu darbošanos un darbiem, par viņiem pašiem. Tomēr pirmām kārtām tā ir grāmata par to, kā 21. gadsimta pirmās desmitgades “teorētiskā doma”, šis abstraktais citplanētietis, mēģina kaut ko sacerēt par mūsu (katra) “deviņdesmitajiem”, tiecas uzbūvēt kaut kādu jēgas vitrīnu, mākslas vērtību kumodi. Grāmata par to, kā relatīvi neliela cilvēku skaita dzīves īsu epizodi cita cilvēku grupa grib sastindzināt par apbrīnojamu muzeja mūmiju. Tiek likti lietā instrumenti, kādu tolaik – deviņdesmitajos – latviešu vidē apgrozībā vēl nebija: “komunikācijas stratēģijas”, “attiecību estētika”, “trajektoriju koncentrēšana” (87. lpp. sic!), “traumatiska pieredze”, “feministiskais diskurss” un tā tālāk. Teorija, kas runā ar virkni mākslas aprakstītāju muti, par mākslu uzskata darbību, attiecību un “stratēģiju” kopumu, kura redzamās izpausmes pēctecībā, ietekmju dinamikā u. tml. noformējas kuratoru un galeristu institucionālajās galvās un ir izsekojamas daudzos mākslas žurnālos un tādās izstādēs kā, piemēram, documenta vai Venēcijas biennāle. Var teikt, grāmata “Deviņdesmitie” ir veiksmīgs mēģinājums ierakstīt kādu pārejošu (pārgājušu) notikumu virknējumu tādā īpašā sistēmā. Tajā, par ko Miervaldis Polis (357. lpp.) saka: “(..) man nepatīk, ka dekadenci sauc par mākslu. Grieķi to nesauca par mākslu, un renesansē to nesauca par mākslu, bet tagad mēs esam sistēmā, kas sākās ar modernisma spekulācijām.” Grāmata ir skumja lasāmviela. Skumji ir izsekot, kā “teorija” grib visiem spēkiem saskaņot dažu 90. gadu latviešu mākslinieku darīto ar tābrīža internacionālo stilu, bet spiesta nemitīgi atzīt, ka latvieši netiek pāri “lokālam saturam”, “romantiskam skatījumam”, “materiālā izpildījuma meistarīgai amatnieciskai kvalitātei”. “Teorijai” ir sāpīgi, ka latviešus nemaz neuztrauc tas, ka viņu darbos vērojams “kritiskā diskursa tradīcijas trūkums”, ka viņu darbi ir “neideoloģiski”. “Teorija” liek lasītājam priekšā visādus citātus, bet no tiem redzams, ka arī citur Eiropas austrumdaļā bijis vai joprojām ir līdzīgi, ka arī tur mākslinieki “sagrauj vēstījumu”, “destruē identitātes” vai, sekojot Zeitgeist, “pēta totalitārās pagātnes traumas”, vai nu lai kādu brīdi kaut kādas druskas nopelnītu “Rietumu” konjunktūras tirgos, vai arī dara visas nosauktās un vēl pārējās kustības tikai un vienīgi “teorijas” vēlmju domāšanā. Grāmata noteikti ir bezgala interesanta visiem, kuru uzvārdi atrodami personu rādītājā, kā arī tiem, kas personiski pazīst vai pazina tur aprakstītos, daudziem, kuri paši šā vai tā ir bijuši tuvu to gadu izstādēm un norisēm. Bet saistoša un pamācoša tā būs arī jebkuram, kas tiecas domāt, kā un no kā rodas vēsture, kā notiek tās rakstīšana un vēlāk arī – lasīšana. “Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā” ir sējums sudrabotos vākos. Kāds var sacīt – Sudraba laikmeta liecinieks. Vai atkal runa ir par Hēsioda aprakstīto Sudraba laikmetu, kad Deikaliona un Pirras bērni dzīvoja simt gadus kā bērni un tad vienā mirklī novecoja un nomira? Vai varbūt grāmatas veidotāji kādas 90. gadu latviešu mākslas izpausmes vēlas salīdzināt ar daudzināto krievu “Sudraba laikmetu” – šo īso uzplaiksnījumu, kas sākās 19. gadsimta 90. gados ar simbolistiem un nobruka nebūtībā pēc 1917. gada katastrofas? Omri Ronena slavenais pētījums, kurā literatūras vēsturnieks atklāj, ka pirmais “Sudraba laikmeta” jēdzienu krievu dzejai piemērojis kāds Gļebs Marevs, izskan, ja tā var teikt, visai pamācoši: “Lai kad arī šis laikmets, saukts par Sudraba laikmetu, būtu beidzies (..), pats nosaukums “Sudraba laikmets” bija tikai un vienīgi atsvešināta iesauka, kritiķu izdomāta labākajā gadījumā kā atvainošanās, sliktākajā – kā ķengas. Paši dzejnieki, šī laikmeta vēl dzīvie pārstāvji, šo nosaukumu lietoja vien retumis ar tādu kā ironisku padevību, nenolaižoties līdz atklātam strīdam ar kritiķiem. Mūsdienās nosaukums ir palicis mākslas un literatūras vēsturnieku un kritiķu lietojumā kā novalkāts un savu sākotnējo jēgu, nē, vispār jelkādu aksioloģisku jēgu zaudējis gaudulīgi svinīgs klasifikācijas termins, kuru lieto, kad nekā cita nav, ko likt vietā.” Runa, protams, nav tikai par terminiem. | |
| Atgriezties | |
