VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Egles portrets tuvplānā Stella Pelše, Mākslas zinātniece Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija: Miervaldis Polis. Vasaras lietū. 1978 | |
| Miervalža Poļa agrīnā temperas glezna “Vasaras lietū” (1978), šķiet, iezīmē poētiska, nepretencioza hiperreālisma šķautni viņā mākslā. Poļa daudzveidīgās aktivitātes jau ierindojušas viņu latviešu mākslas saistošāko robežpārkāpēju pulkā: tādas bija 70.–80. gadu provokatīvās manipulācijas ar kultūras citātiem un sevis iegleznošanu vecmeistaru darbos, kā arī politiski ietonētās performances – Bronzas cilvēka akcijas, kas izaicināja padomju publiskās telpas robežzīmes. Taču šis darbs mazāk informētam skatītājam var šķist grūtāk atributējams, lai gan Poļa mākslā nebūt nav vienīgais(1). Kā raksta mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš, padomju laika Latvijas mākslā ir nosakāms socpostmodernisma strāvojums – postmodernistiska reakcija uz abstrahējoši brīvo, formālistisko tendenci; šīs reakcijas pārstāvji pirmām kārtām bija tā dēvētā franču grupa (Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis, Maija Tabaka, Miervaldis Polis, Līga Purmale), kam raksturīga “paradoksālā atgriešanās pie mimētiska attēla, reizē atsakoties no oficiālas tematikas, sākotnējā tendence veidot plastiski skaidru formu un interese par klasiku, atteikšanās no ekspresīviem pārspīlējumiem, sava veida racionālisms, kas bija nevis politiska pragmatisma diktēts, bet neatkarīgi konceptuāls un intīmi subjektīvs (..)”(2) Aplūkojamais darbs latviešu glezniecībā patiesi nav kāda vientuļa virsotne vai neparasts sānsolis, bet manifestē tematiski un stilistiski saistītu darbu virkni, kurā vispirms minami Bruno Vasiļevska koku portreti tuvplānā (“Liepa”, 1974; “Lapotne”, 1975; “Lapotne un debesis”, 1977; “Skats pa logu I–II”, 1987–1988, u. c.) un Līgas Purmales “zaļie” darbi (“Lapotne”, 1976; “Pasaules mala”, 1983, u. c.); miglas un apgaismojuma nianses koku lapotnēs turpina saistīt Purmali arī krietni vēlāk (“Rīta gaismas spēles”, 2001; “Rīts”, 2002, u. c.). | |
 Miervaldis Polis. Vasaras lietū. Audekls, tempera. 41x38,5cm. 1978. Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja kolekcija | |
| Poļa glezna šai grupā izceļas ar ļoti precīzu, metodiski fokusētu vizuālās realitātes pārnesumu. Gaismai piesardzīgi izlaužoties caur egles zariem, dominē sūnu zaļa krāsu gamma ar gaišāku un vēsāku tālāko plānu. Gaisa perspektīvas pamatlikums ir ievērots, vienlaikus tiek revidēti valdošie priekšstati par ekspresīvi daudzveidīgu, kolorīta un faktūras ziņā bagātu virsmu, kas 70. gados kļuva par zināmu kvalitātes kritēriju. Tāpēc nav pārsteigums arī piesardzīgi kritiskie izteikumi par “mehāniski samontētiem veidoliem”, kuru “(..) nosacītais vēsi zaļganais koptonis (..), būdams vienkāršots, nespēj emocionāli mobilizēt iejūtīgu skatītāju, bet var viņu tikai samierināt ar detalizēti attēloto dabas elementu vienveidību”(3). Temperas specifika ļauj veidot plānu, no eļļas faktūras plastiskajām nejaušībām atbrīvotu gleznojumu, kurā tik tiešām izceļas milzums monotoni identisku egles zariņu, bērza lapiņu, smalku lietus svītriņu un zāles stiebriņu. Katrs elements savā pašpietiekamībā ir līdzvērtīgs ar citiem, liekot aizdomāties par šķietami obligāto “galvenā” izcelšanas maksimu, – kas gan noteiks, kam un kāpēc jābūt galvenajam? Koku “portreti” Poļa mākslas kontekstā tomēr ir pakārtota epizode, jo viņu ne tik ļoti interesē latviešu mākslas senākajos periodos valdošais neskartās dabas tēls. Pārsvaru gūst kultūras / civilizācijas paradoksi, to elementu kombinācijas un transformācijas, kas ļauj jau citā līmenī pētīt acu apmāna un hiperreālisma tehnikas iespējas uzdot vizuālas mīklas, kuru atrisināšanai skatītājam nepietiek ar pasīvu vērotāja pozīciju.(4) (1) Kompozicionāli identisks koka portretējums ar nosaukumu “Egle” un 1979. gada datējumu, kur gan lietus vietā var nojaust saules gaismu, reproducēts Tatjanas Kačalovas grāmatā “Ainava: Dabas attēlojums latviešu padomju glezniecībā” (1985). (2) Kļaviņš, E. Socreālisma mutācijas: Socmodernisms un socpostmodernisms Latvijā. No: Padomjzemes mitoloģija: Muzeja raksti 1. Sast. E. Ansone. Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2009, 111. lpp. (3) Kačalova, T. Ainava: Dabas attēlojums latviešu padomju glezniecībā. Rīga: Liesma, 1985, 141. lpp. (4) Sk.: Bryzgel, A. Truth and Trompe L’oeil: Miervaldis Polis’ Paintings in the Context of Late Soviet Latvia. Mākslas Vēsture un Teorija, 2008, Nr. 11, 34.–45. lpp. | |
| Atgriezties | |
