VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Teātra 'Patchwork Fantasy' krīzes apstākļos Margarita Zieda, Teātra kritiķe | |
| Patchwork Fantasy – skan šveiciešu režisora Kristofa Mārtālera izaicinājums krīzes laika domāšanai. Materiālā sabrukuma apstākļos viņš rosina aplūkot skapī iekārtās agrāko pavasaru kolekcijas un likt lietā fantāzijas spēku, uz brūnibaltizaļa svītraina, paplukuša tepiķa “mēles” sarīkojot grandiozu vienkāršo cilvēku modes skati. Dzīves sajūta sākas no drēbēm. Ne vienmēr tā labākā. Riesenbutzbach – tā saucas režisora Kristofa Mārtālera un scenogrāfes Annas Fībrokas teātra projekts, kas šogad tika iekļauts Austrijas, Vācijas un Šveices desmit ievērības vērtāko izrāžu skatē Theatertreffen Berlīnē, kur ik gadu trīs nedēļas maijā tiek izrādīts būtiskākais, kas aizvadītajā sezonā noticis vācvalodīgajā teātrī. Theatertreffen par savu uzdevumu neuzskata jaunāko tendenču atspoguļošanu, skatē pārstāvēti visdažādāko estētiku un mākslinieciskās domāšanas veidi, ko kompakta profesionāla kritiķu žūrija atlasījusi no milzīgā vācvalodīgā teātra produkcijas klāsta kā svarīgāko. Uzmanības vērtāko. Parasti šiem darbiem grūti atrast vienotu kopsaucēju, taču šis gads bija absolūtais izņēmums, jo gandrīz viss uzmanības vērtais teātros bija saistīts ar cilvēkpētniecību ekonomiskās krīzes apstākļos. | |
 Kristofa Mārtālera un Annas Fībokas teātra projekts 'Riesenbutzbach'. Ili Jegi. Publicitātes foto | |
| Nobela prēmijas laureātes austriešu rakstnieces un dramaturģes Elfrīdes Jelinekas jaunākais drāmas darbs “Tirgotāja kontrakti” ar apakšvirsrakstu “Ekonomiskā komēdija”, ko Theatertreffen izrādīja Hamburgas Thalia Theater, tika sarakstīts pat vēl īsu brīdi pirms tam, kad situācija kļuva globāla, vēl pirms pasaules bankas sāka brukt un noguldītāji zaudēja visu, kas viņiem pieder, tostarp paši sevi. Konkrētais iemesls “Tirgotāja kontraktu” tapšanai bija divi banku skandāli Austrijā, kur spekulācijās tika zaudētas piesaistīto klientu pensijas, un pārdomas par virtuālās naudas sistēmu kā tādu, kas gan apsola dzīves augšupeju, gan spēj cilvēku totāli ruinēt, lai gan pati par sevi ir totāla fikcija, reāla neesamība, nulle, tukšums, nekas. Savas poētiskās pārdomas Elfrīde Jelineka ir izlikusi 99 lappušu garā tekstā bez atkāpēm, bez, kā vācieši mēdz teikt, “punktiem un komatiem”, par teksta dalīšanu personās un dialogos nemaz nerunājot. Gigantiskās teksta straumes pirmās divdesmit lappuses notiek mazā noguldītāja galvā, nākamo četrdesmit lappušu garumā skan bankas darbinieku atbildes runa, veidojot “sirmgalvju kori”, un noslēguma četrdesmit lappušu teksts pieder “Taisnības eņģelim” Hēraklam, kas naudu ir zaudējis spekulācijās un pēc tam nogalinājis savu ģimeni ar cirvi. Elfrīde Jelineka savā drāmas darbā nenodarbojas ar cēloņu un likumsakarību meklēšanu globālajai ekonomiskajai brukšanai, viņa strādā ar valodu, kas skan bankās, ar recesijas retoriku, valodu pārvēršot monstrā. Vācu režisors Nikolass Štēmans, kas pieder pie nopietnākajiem Jelinekas dramatisko darbu interpretiem, “Tirgotāja kontraktus” bija izlēmis pārraidīt uztvērējam lasījuma – performances formātā, neīsinot pilnīgi un galīgi neko. Vēl vairāk, kad 2009. gada pavasarī Elfrīde Jelineka ķērās pie sava teksta turpināšanas jau jaunajā situācijā, arī šie turpinājumi un papildinājumi tika integrēti agrāk izveidotajā izrādē. Tiesa, paredzot teksta plūsmas neizturamības iestāšanos, izrādes sākumā režisors publiku brīdina, ka turpmākais priekšnesums ilgs savas četras stundas, starpbrīža visā šajā nebūs, bet zāles durvis visu izrādes laiku būs atvērtas, lai katrs pēc saviem ieskatiem sev atvēlētu pauzi no teksta uzbrukuma. Pati lasījuma performance gan nesastāvēja no plika mikrofona un vientuļa lasītāja ar lapu žūksni rokās. Uz skatuves ruinētie pensionāri materializējās sēžam uz dīvāna, sakliedzās grupu kori, tika iesaistīts video, tika izspēlēti spekulācijas burvju triki ar publiku, pāri visam klājoties minimālistiskās mūzikas plūsmai – no Ērika Satī līdz Maiklam Nīmenam –, no jēgas atbrīvotam mūzikas ritmam, pārraidot Elfrīdes Jelinekes monstrozo vārdu krāvumu – lielo neko. | |
 Kristofa Mārtālera un Annas Fībokas teātra projekts 'Riesenbutzbach'. Katja Kolma. Publicitātes foto | |
| Theatertreffen izrādēm teju vai vienā mutē runājot par kopējo mūsdienu situāciju, kas skar ikvienu un katru neatkarīgi no tā, vai viņš bankās ir kaut ko zaudējis vai viņam vispār nemaz nav bijis ko noguldīt, ierastajās konversācijas toņkārtās uzrādījās vācu teātrim pavisam negaidītas intonācijas – piemēram, emocionalitāte kombinācijā ar sirds siltumu kā vēstījuma serde. Šādu uzmanības vērto darbu “Mazais cilvēk – ko nu?” beļģu režisora Luka Persevāla režijā, kas veidots pēc 20. gadsimta pasaules ekonomiskās krīzes laikā sarakstītā Hansa Falladas romāna, atveda Minhenes Kammerspiele – teātris, kas aizvien pozicionējies kā skatītāja intelekta izaicinātājs, prāta darbinātājs, vissarežģītāko skatuvisko tekstu interprets. Šoreiz tas bija atvedis teātra stāstu ar ārkārtīgi skaidru un vienkārši izsekojamu naratīvu – par kādas jaunas ģimenes cilvēcisko pašsajūtu finansiālas bezcerības pieaugošā realitātē. Turklāt interesējoties nevis par stāsta destruktīvo pusi – kas notiek ar cilvēkiem ilgtermiņa trūkumā? – bet akcentu liekot uz jaudīgu apliecinājuma vēsti – cilvēks cilvēkam ir spēka, miera un prieka avots. Un nevis – var būt, bet ir. Tādas vienkāršas cilvēciskas un emocionāli uzmundrinošas sarunas no šī teātra, kā arī lielā mērā no vācvalodīgā teātra kopumā nebija ierasts gaidīt. Taču vētrainā skatītāju atsaucība ar ilgiem standing ovations, publikai izrādes “Mazais cilvēk – ko nu?” noslēgumā pieceļoties kājās un ilgi aplaudējot, liecina, ka arī tiem, kuri teātri skatās, tieši šādas sarunas šobrīd ir, iespējams, pat nepieciešamākas par intelektuāliem disputiem, prāta rēbusiem, formas iespēju pētniecību, ko aizvien ir piedāvājis Theatertreffen. Pie lielajiem mierinātājiem pieder arī Parīzē dzīvojošais šveiciešu teātra ģēnijs Kristofs Mārtālers, kurš “mazo cilvēku” aizvien ir ņēmis savā aizstāvībā. Savās izrādēs interesējoties par tiem, kuri netiek dzīves skrējienam līdzi, ir izkrituši no tā, izmesti malā. Arī paša dzīves paātrinājuma “īssavienojumus” sajūtot vēl ilgu laiku pirms globālās trauksmes. Groundings, Mārtālera teātra darbs, kas tapa jaunās tūkstošgades sākumā, kad kā viena no pirmajām bankrotēja Šveices aviokompānija Swissair, fiksēja šo tuvojošos palēninājumu – izrādē pasažieriem, kuri gaidīja lidmašīnu, sākotnēji tika paziņots, ka lidmašīna aizkavēsies par divām sekundēm, tad – par piecām minūtēm, tad – par divpadsmit stundām, tad – par divdesmit pieciem gadiem. Mārtālera teātra projekta Riesenbutzbach nosaukums šifrējas kā milzu bezizeja. Butzbach – tā saucas vācu mazpilsēta, kuras nosaukumu reiz apspēlēja austriešu dramaturgs Tomass Bernhards lugā “Teātra meistars”, kurā notika neveiksmei nolemts mēģinājums iestudēt lugu “Vēstures rats” kādā Dieva aizmirstā pilsētiņā Utzbach. “Ucbaha ir kā Bucbaha” – no šejienes teātra aprindās iegājies “Bucbahas” jēdziens kā sinonīms bezizejai un neizdoties nolemtajam. Projekts Riesenbutzbach apraksta globālo situāciju un pats pieder pie globālajiem spēlētājiem – tūlīt pēc pirmizrādes Vīnē rindā pēc tā jau bija sastājusies puspasaule. Pirms Berlīnes ievērības vērto izrāžu skates Riesenbutzbach tika izrādīts Neapoles, Atēnu, Aviņonas, Vroclavas, Kūras starptautiskajos teātra festivālos, bet šajā rudenī darbs ceļos uz Tokijas starptautisko teātra festivālu. | |
 Kristofa Mārtālera un Annas Fībokas teātra projekts 'Riesenbutzbach'.Jirgs Kīnbergers. Publicitātes foto | |
| Par teātra projektiem pats Mārtālers sauc izrādes, kas nav radītas uz kādas jau esošas lugas vai operas bāzes, bet tiek attīstītas kopā ar aktieriem mēģinājumu laikā. Mārtālers darbu teātrī ir sācis kā komponists, apmēram desmit gadus sacerot mūziku citu režisoru izrādēm. Līdz, uzaicināts reiz pats izveidot izrādi, radīja ko līdz šim vēl Eiropas teātrī nebijušu, pavisam īpašu – dziedošu teātri, kurā laiks ir apstājies un cilvēki gaida. Mārtālers izrādes rada kā komponists, no dažādiem teātra elementiem veidojot partitūru, kas rodas mēģinājumu procesā, vienlīdz aktīvi un līdztiesīgi iesaistoties aktieriem, mūziķiem, māksliniecei, dramaturgam un režisoram. Sava darba procesa raksturojumam Mārtālers mēdz aizņemties salīdzinājumu no džeza pasaules, salīdzinot izrādes veidošanu ar Jam Session, dažādu mūziķu iepriekš nesamēģinātu, spontānu improvizāciju, kuras rezultātā tad arī top izrādes partitūra. Mēģinājumu beigu posmā sastrādātajam materiālam tiek piešķirta forma, režisoram no atsevišķiem spēles blokiem veidojot izrādes kompozīciju. Darbs pie izrādes attīstās nevis no kāda noteikta koncepta, bet caur domu riņķošanu ap pamatidejām un vizuālo attēlu, akustisko tēlu meklēšanu, kurā iesaistās visi mākslinieki. Apmēram divas trešdaļas no visa mēģinājumiem atvēlētā laika aizrit kopīgā dziedāšanā. Tā ne tikai izrādes dalībnieki noskaņojas uz vienas stīgas, bet noārdās arī jebkādas hierarhijas veidošanās iespēja. Aktieri paši atzīst, ka, kopā dziedot, vairs nav svarīgi, kurš izrādē spēlē lielāku lomu, kurš – mazāku, jo visi ir vienoti. Ilgstošajā dziedāšanā attīstās kolektīvs esības ritms un piedzimst izrādes dvēsele. Mārtālera izrādēm tas ir svarīgi – tās vienmēr ir izrādes ar dvēseli. Darbu Kristofs Mārtālers saprot kā kopā labi pavadītu laiku – mēģinājumu zāles stūrī aizvien ir galds, pilns ar ēdieniem un dzērieniem, kur laikā starp dziedāšanu var kaut ko garšīgu apēst. Reizēm mēģinājumi notiek zaļumos, piemēram, uzklājot galdu upes krastā. Vakaros teātrī nav mēģinājumu, darbs turpinās citādākā formā. “Es ne vienmēr pēc mēģinājumiem dodos uz mājām un pārdomāju, kas no tā visa, ko izmēģinājām, bija īsts. To es arī esmu darījis, bet tas nav obligāti. Drīzāk mēs dodamies kopā paēst. Un ēšanas laikā bieži vien atrisinām problēmas, kas bija radušās mēģinājuma laikā. Man tas liekas skaisti.” Izrādes tapšanas procesiem Mārtālers labprāt aizņemas apzīmējumus no vīnkopības, “mēģinājuma laikā izrāde norūgst kā vīns”. “Rūgšanas procesu institūts” – vēsta izkārtne virs Riesenbutzbach telpas, ko veido trīs garāžas, biroja aizstiklots bokss, bankas aizgalds ar ierēdni pie mikrofona un balkons ar milzīgu ielas apgaismojuma spuldzi. Īstā dzīve, kā nojaušams, notiek tieši garāžās. Dzīves svinības, kuras svin dzīves zaudētāji, ir ieraugāmas, atveroties garāžas uz augšu paceļamajām durvīm, – tur cilvēki dejo un dzied kopā ar Bee Gees hitu Staying Alive, kas noklust, durvīm nolaižoties. Un iestājas klusums, kurā dzirdami pāri lidojoši ķērcoši kraukļi. “Es esmu zaudējis visu” – saka vienkāršais cilvēciņš. “Te nav atrasto mantu birojs” – viņam lietišķi atbild bankas darbinieks. Mazā mantība – noplukuši galdiņi, veci, nolietoti krēsli, lācīša koka skulptūra ar ložmetēju rokās un patronjostu ap vēderu – pēdējoreiz tiek cilvēku apmīļota, pirms atdota izsolē un atņemta. Dziedošie cilvēki, iestrēguši laikā un telpā – bloķētās, slēgtās telpās, bezizejas situācijās –, šī īpašā Mārtālera 20. gadsimta izskaņā izveidotā teātra forma jaunajā globālās krīzes situācijā kļūst par dīvainu cerības un optimisma iemiesotāju. Milzīgā modes skate, ko izrādes beigās sarīko Mārtālers, izstrāvo ne glamour, bet “pasaules skumjas”. “Mazie cilvēki” enerģiski uznāk no skatuves dziļuma, bet, pietuvojušies skatītāju rindām, sabīstas un ātri dodas atpakaļ. Un tomēr Mārtālera modes modeļos – zaudētājos – kaut kāda fundamentāla apātija iet roku rokā ar nesatricināmu pašcieņu. Un cilvēku dvēseles turpina dziedāt. | |
| Atgriezties | |
