VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KoBrA gars Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Mākslinieku grupa "KoBrA" | |
| Esiet moderni, Kolekcionāri, muzeji. Jums pieder senas gleznas, Tādēļ nezaudējiet cerību. Saglabājiet savas atmiņas, Bet sagroziet tās, Lai tās piederas jūsu laikmetam. Kādēļ pazudināt seno, Ja to var modernizēt Ar pāris otas vilcieniem? (..) Lai dzīvo glezniecība. (Asgers Jorns. “KoBrA” gars. Deformētā glezniecība. 1959) Kara izpostītā Eiropa un pārliecība, ka pasaule iet nepareizu ceļu, deva impulsu dažiem 20. gs. otrās puses māksliniekiem noraidīt “erudīto” mākslu un visas akadēmiskās / oficiālās mākslas normas. 1948. gada 8. novembrī kafejnīcā pie Parīzes Dievmātes katedrāles dānis Asgers Jorns (īst. v. Asger Olfur Jörgensen, 1914–1973), nīderlandieši Konstāns (īst. v. Constant Anton Nieuwenhuys, 1920–2005), Karels Apels (Karel Appel, 1921–2006) un Korneijs (Corneille, īst. v. Cornelis Guillaume van Beverloo, dz. 1922), beļģu dzejnieks Kristiāns Dotremons (Christian Dotremont, 1922–1979) un gleznotāji Pjērs Alešinskis (Pierre Alechinsky, dz. 1927), Žozefs Nuarē (Joseph Noiret, dz. 1927) u. c. parakstīja Dotremona sacerēto manifestu La Cause était entendue (“Lieta bija jādzird”), kas bija kā atbilde franču sirreālistiem uz viņu La Cause est entendue (“Lieta, kas jādzird”). No šīs dienas uz mākslas skatuves parādījās “KoBrA” (CoBrA).(1) Diez vai kāds šodien runātu par šo grupu, ja tā būtu palikusi “uz papīra”. Dumpīgo mākslinieku apvienību mākslas vēsturē ierakstīja viņu izstādes. Un pirmā no tām notika 1949. gadā, pateicoties Amsterdamas Pilsētas muzeja (Stedelijk Museum) direktoram Villemam Sandbergam (Willem Sandberg), kurš dievināja grupas enerģiju, bet baidījās, ka tā neizčākst mazajos audeklos. Eksperimentālajā “režīmā” (bez jebkādām izredzēm darbus pārdot) Apelam un Konstānam nebija iespējas radīt lielākus darbus. Sandbergs tiem nodrošināja lielformāta audeklus, kas nedēļas laikā tika apgleznoti speciāli izstādei muzejā. Izstādi iekārtoja arhitekts Aldo van Eiks (Aldo van Eyck, 1918–1999), kuru ļoti aizrāva kobriešu spontanitāte. Viņš gleznas eksponēja dažādā augstumā, dažas novietojot līdz ar grīdas līstēm, bet citas – pat trīs metru augstumā. Viena no izstādei atvēlētajām septiņām telpām tika nokrāsota melna. Izstādes atklāšanā fonā skanēja afrikāņu bungu rīboņa un Dotremons lasīja priekšā franču tekstu, ko neviens tā īsti nesaprata, izņemot vārdu sovietique. Tas bija kas pilnīgi neredzēts. Apmeklētāji bija neizpratnē par gleznojumiem (tolaik grūti bija atrast kādu, kurš “KoBrA” darbus uzskatītu par mākslu), un daži no viņiem sarīkoja jandāliņu; kritiķi, atsaucoties uz izstādi, rakstīja frāzi “lieli traipi, smērējumi un tukša pļāpāšana”(2), bet grupas sabiedriskā dzīve bija dzimusi, un mākslas kartē viss bija mainījies. Kobrieši neuztraucās par samazgu spaiņiem pēc atklāšanas, viņi rēķinājas ar pārakmeņojušos gaumi un nespēju pieņemt jaunas idejas. Viņus vairāk urdīja vēlme uzdrīkstēties darīt ko jaunu un nebijušu mākslā, piemēram, strādāt ar visu veidu materiāliem. | |
 Karels Apels. Bez nosaukuma. Papīrs, guaša. 1961 | |
| Pēc izstādes Amsterdamā sekoja divas intensīvas gleznošanas, izstāžu un publicēšanās sezonas. Grupas darbi bija pieprasīti visā Rietumeiropā. Kulminācija bija 1951. gada izstāde Ljēžā (Palais des Beaux-Arts de Liège), kurā piedalījās 33 mākslinieki(3) un kuru daļēji finansēja kolekcionāri. Valoda Visi grupas “KoBrA” sākumdalībnieki bija saistīti ar sirreālistu teoriju par automātismu(4), padarot glezniecību spontānu un neparedzamu. Viņi juta, ka attēlam, kas top uz audekla, ir jātop tikpat dabiski un pēkšņi, kā laikapstākļi mainās aiz loga, un tam jābūt tikpat bezpersoniskam kā negaisam. Saskaņā ar Dotremonu “anonimitāte ir milzīga higiēna”. No idejas par mākslinieku kā individuālu vienpati un ģēniju bija jāatbrīvojas, jo, kā uzskatīja Konstāns, “šodienas individuālistu kultūra ir aizstājusi radīšanu ar māksliniecisku ražošanu, kas gatavo neko vairāk kā traģiskas impotences zīmes (..)”(5). “KoBrA” māksliniekus interesēja marksisma idejas. Viņi tās papildināja ar savu skatījumu, meklējot universālo mākslu. Mērķis bija radīt mākslu visiem un pierādīt, ka to spēj ikviens, neraugoties uz šķiru, rasi, intelektu un izglītības līmeni. Uz šīs idejas viļņa viņi specializējās kopdarbu radīšanā. Reizumis arī viņu bērniem tika ļauts līdzdarboties, un, dzejniekiem sadarbojoties ar gleznotājiem, radās vārda un attēla kombinējums jeb “vārdu gleznojumi” (peinture-mots). Viņi mēdza pārgleznot savas gleznas, atstājot atklātu jautājumu – kas tika uzgleznots vispirms un kas pēc tam? Vai mākslas darbs ir kas sakrāls un neaizskarams (nepārgleznojams)? Kurā brīdī tas kļūst neaizskarams? Šīs idejas izraisīja vētru ūdens glāzē. Lai gan kobrieši manifestēja daudzveidību, nevis pieturēšanos pie kāda mākslas stila (eksperiments bija svarīgākais radošajā procesā), viņu interese par bērnu zīmējumiem, primitīvo un tautas mākslu, aizraušanās ar skandināvu mītiem, vienlaikus interese par sirreālismu (īpaši Paula Klē un Hoana Miro interpretācijā) noveda pie gandrīz atpazīstamas grupas valodas, kuras galvenie veidotāji bija Apels, Jorns un Alešinskis. To raksturoja fantastisku būtņu pasaule, košu krāsu lietojums un spontāni liktas krāsas un līnijas, pēc vizuālajām pazīmēm tai bija daudz kā kopīga ar abstrakto ekspresionismu. Šīs iezīmes, kuras gleznotāji izmantoja arī pēc grupas izjukšanas, balstījās uz “KoBrA” pamatiem. Tā kā “KoBrA” kā vienotai grupai nebija viens kopīgs, homogēns darbošanās stils, viņi centās savas pozīcijas artikulēt neskaitāmos manifestos. Savos traktātos tie pozicionēja abstraktās mākslas jaunas, spontānas un ekspresīvas formas, kas kontrastētu ar konstruktīvismu un ģeometrisko abstrakcionismu. Pēc 1951. gada Ir dažādas versijas, kāpēc grupa pēc nieka triju gadu pastāvēšanas izjuka.(6) Iespējams, viņi nevēlējās līdzīgu likteni, kāds piemeklēja sirreālistus, kas no revolucionāriem kļuva par tās kultūras, kuru tie bija vēlējušies gāzt un kritizējuši, atzītu sastāvdaļu. Utopisku impulsu vadītā grupa “KoBrA” nevēlējās piedzīvot to pašu, tādēļ nebija jēgas vairs pastāvēt, un tā izdarīja apzinātu “pašnāvību”, lai uz skatuves paliktu labākais, ko viņi spēja dot. | |
 Pjērs Alešinskis. Apvedceļš. Audekls, akrils. 1971 | |
| Katrā ziņā pēc grupas izjukšanas ikvienam tās pārstāvim sākās veiksmīga individuālā karjera. Mākslas zinātnieks Greiems Bērtvisls (Graham Birtwistle) uzskata, ka grupā iesaistīto mākslinieku lielākā nozīme saistāma ar “KoBrA” garu, bet jau pēc grupas pastāvēšanas. Grupas “KoBrA” darbība bija pavērsiens Eiropas abstraktajā ekspresionismā un ļoti līdzīga action painting, kas veidojās Amerikā un ko 1952. gadā definēja amerikāņu kritiķis Herolds Rozenbergs (Harold Rosenberg). Asgers Jorns un citi kobrieši 1954. gadā izveidoja “Starptautisko kustību par tēlaino Bauhaus” (Mouvement International pour un Bauhaus Imaginiste). Viņi bija arī situacionistu kustības(7) līdzdibinātāji. Konstāna idejas (ja ne gluži darbi) bija svarīgas gan nīderlandiešu kontrkultūras kustībai Provo, kas pastāvēja 60. gadu vidū, gan britu un amerikāņu hipijiem. Rezumējot jāsaka Londonas Hayward Gallery kuratora Rodžera Melberta (Roger Malbert) vārdiem: viņi bija vizionāri, kas paredzēja postmodernisma ironisko noskaņu. Latvijā No 24. septembra līdz 21. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” būs skatāma pirmā grupas “KoBrA” darbu izstāde Latvijā – CoBrA & Co, atspoguļojot tās dalībnieku, kā arī ideju pēcteču – tašisma un Eiropas abstraktā ekspresionisma virzienu pārstāvju – veikumu. Izstādi papildinās tās kuratora Denī Laurē (Denis Laoureux) sastādīts katalogs. (1) Akronīms no Kopenhāgenas, Briseles, Amsterdamas – dalībnieku pārstāvētajām pilsētām. (2) Het Vrije Volk, 1949. gada 12. novembrī. Sk.: www.cobra-museum.nl/en/cobra.html. (3) Tie pārstāvēja 11 valstis, bet lielai daļai nebija ciešas saites ar grupu “KoBrA”. (4) Automātisms prasa māksliniekam atbrīvoties un ļaut zemapziņas impulsiem vadīt roku. (5) www.tate.org.uk/magazine/issue4/snakesladders.htm. (6) Izjuka, jo tās dalībnieki sāka saņemt individuālu atzinību, līdz ar to grupa zaudēja savu sākotnējo impulsu; tā beidza pastāvēt, jo radās iekšējās nesaskaņas; izskanēja arī versijas, ka tās līderi Jorns un Dotremons 1951. gadā saslima. (7) Starptautisko situacionistu biedrība radās uz grupas “KoBrA” bāzes, un to inspirējusi grupas bijušā biedra Anrī Lefevra (Henri Lefebvre) sarakstītā grāmata “Ikdienas dzīves kritika” (Critique de la vie quotidienne, 1947). | |
| Atgriezties | |
