VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Man pieminekli neceliet, jo to kāds var dekonstruēt Pēteris Bankovskis, Mākslas kritiķis Liane Lang. Mesmeric Monument 02.06.–30.06.2010. Galerija “Supernova” | |
| Galerijā “Supernova” paskatījos Liane Lang izstādi Mesmeric Monument. Izstādē atrodamais buklets ir tikai angļu valodā. Tāpēc acīmredzot nav svarīgi, kā autores vārds un izstādes nosaukums rakstāms latviski. 1978. gadā Minhenē dzimusī Lang mācījusies Nacionālajā mākslas un dizaina koledžā Dublinā, Goldsmiths mākslas koledžā un Karaliskajā akadēmijā Londonā. Pozicionējas kā britu māksliniece. Darbojas jomās, kas tādā vai citādā veidā saistāmas ar tēlniecību. Piemēram, Sāči galerijas interneta vietnē viņas “profilu” ilustrē kadri no tēlnieciski veidotas animācijas filmiņas, kuras saturs un nosaukums atbilst absolūtajai “feministiskā diskursa” jaunklasikai, proti, tā ir “Masturbācija”. Bet gados vēl pajauno dāmu interesē ne tikai šis diskurss. Viņas sakarā tiek minēts, ka viņu nodarbinot skulpturālais, formas, naratīvā fikcija, klusās dabas kompozīcija utt. | |
 Liane Lang. Mesmeratic Monument. 2010. Pateicība māksliniecei un galerijai "Supernova" | |
| Rīgā Lang nodarbojusies ar, kā pašai droši vien šķiet, postkomunistiskās idejiskā telpiskuma izpratnes dekonstrukciju. Jauks darbības raksturojums, vai ne? Kādā Latvijas ziņu lapā pamanīju, ka mākslas meistare Rīgā ir nevis dzīvojusi, ieradusies, paviesojusies vai kā citādi, bet gan rezidējusi. Ja jau rezidējusi, tad noteikti ir rezidente. Dekonstrukcijas kustības aģente. Tāda pusslepena. Izstādē “Supernovā” uz paaugsta galdiņa bija novietoti četri projektori un pāris skaļruņu, pret projektoriem – baltas ekrānu plaknes, kas veidoja tādu kā būrīti. Uz katra no ekrāniem tika demonstrēts cits sižets. Uz viena tā bija darbošanās pa Salaspils koncentrācijas nometnes piemiņas memoriālu, uz otra – rosība Staļina laika iekštelpā, tādā kā Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē vai VEF kultūras namā. Trešajā ekrānā skatāmais tapis pie Lielā Tēvijas kara Uzvaras monumenta Pārdaugavā, bet ceturtajā bija redzams gan 1905. gada piemineklis Daugavmalā, gan Brīvības piemineklis, gan strēlnieki pie Okupācijas muzeja. Dažbrīd Salaspilī ap milzīgajiem tēliem grozījās neveikli saģērbtas personas, tādas kā dejotājas, kā kustību teātra pašdarbnieces. Kustību režija visvairāk atgādināja pretenciozu astotklasnieču ampelēšanos. Arī staļinlaika interjerā “simboliski” darījās dažas sievietes. Savukārt pie 1905. gada pieminekļa kādu brīdi viena sēdēja, skatītājam muguru pagriezusi, pilnīgi kaila. Varēja pavērot arī, kā publika liek ziedus pie Brīvības un Uzvaras monumentiem, taču arī pie šiem pieminekļiem ik pa brīdim piezagās pa nesakarīgi lienošai vai citādi kustīgai, laikam jau kādā lielā naratīvā gremdētai sievietei. Šis farss bija ar dziļu domu: mums, kas esam dzimuši un auguši totalitārā apspiestībā, tāpēc likumsakarīgi esam reakcionāri tumsoņas un nespējam pieņemt liberālās demokrātijas vērtības, te tika pamācīts, ka totalitārā ideoloģija ir slikta, tā apspiež cilvēku, padara to par marioneti. Tāpēc vajag visus pieminekļus samest vienā čupā un dancot tiem apkārt, ķermeniskās kustībās – šajā vissenākajā no mākslām – parādot marksistisko pretstatu vienību un cīņu. Vēl Lang mums māca, ka lielie pieminekļi ir bīstama liecība par lieliem vēstures stāstiem, ka šie pieminekļi, ja tos, nedod Dievs, uztver nopietni, var novest atpakaļ nākotnē – pie fašisma un revanšisma. Var jau būt, ka es te pārspīlēju. Varbūt jaunā sieviete patiešām, ieraugot Rīgas un Pierīgas monumentālos veidojumus, ir tik vien kā sajūsminājusies par tēlniecisko telpu un apjomiem. Bet diezin vai. Viņa pieder pie paaudzes, kam pašsaprotami šķiet, ka laikmetīgā māksla viskautko “pēta”, it kā tā būtu nezin kāda zinātne. Turklāt šī pētniecība jau nenotiek pašas pētniecības labad, nē, pētot mākslinieks atrod, uzrāda un dekonstruē ideoloģiju reprezentācijas. Un atbrīvo posthumāno cilvēku no pēdējām cilvēcības paliekām. | |
| Atgriezties | |
