VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pussolīti ārpus komforta zonas Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Saruna ar mākslinieci Baibu Baibu Baibas Baibas zīmējumu izstāde “No sirds jeb Iedomu, baiļu un skaistumkopšanas salons” 09.08.–18.09.2010. Galerija “Istaba” | |
| Pirmā un lielākā Baibas Baibas izstāde vēl ir priekšā. Vārds nav divreiz uzrakstīts. Tas ir vārds un uzvārds, ko Baiba ironiski dēvē par savu vienīgo mazo konceptuālās mākslas projektu, kurš skar uzvārda pārmantojamību “pa vīrieša līniju”. Pieņemtā uzvārda projekts ļauj vērot cilvēku reakcijas tik niecīgu stereotipu laušanā un to, cik pārspīlēti nopietni cilvēki izturas pret sevi un sabiedrībā pieņemtām normām. Baiba 90. gados aizbrauca uz Ameriku un, kā saka galerijas “Istaba” vadītāja Linda Lūse, “Ņūdžersijā dzīvo skaistu mākslinieka dzīvi mākslinieku apdzīvotā rūpnīcu rajonā”. | |
 Baiba Baiba. 2008. Foto no mākslinieces personiskā arhīva | |
| Elīna Dūce: Kāpēc aizbrauci no Latvijas deviņdesmitajos? Baiba Baiba: Mana aizbraukšana uz Ameriku nebija apzināta, iepriekš izplānota izvēle. Es pat nevaru pateikt, kad konkrēti tas notika, jo braukāju šurpu turpu, ciemos un atpakaļ, pa starpu mācoties akadēmijā, un nekad, līdz pat šim brīdim tā īsti nedomāju, ka palikšu Amerikā ilgāk kā vēl vienu, vēl pāris gadiņu. E.D.: Vai tu ar māksliniekiem Latvijā uzturi kontaktus? B.B.: Tā kā mācījos “rozīšos” un akadēmijā, tad manā paziņu lokā ir ļoti maz cilvēku, kas nebūtu šā vai tā saistīti ar mākslu. E.D.: Attālumā esot, māksla Latvijā izskatās citādāk? B.B.: Māksla, tāpat kā jebkura sfēra, kopumā ir diezgan garlaicīga, interesanti ir konkrēti mākslinieki un daži viņu darbi. Un, kad šie retie uzplaiksnījumi notiek, tie ir brīnišķīgi notikumi, vienalga, no kurienes nāk. Mani nekad nav īpaši saistījusi tā sauktā high art (“augstā māksla”), kas ir auksta un intelektualizēta. Salīdzinājumam – šķiet, ka tantīte, kas uz ielas pārdod tamborētas sedziņas, pastāsta par savu laiku un vidi daudz vairāk nekā šķietami sarežģīts darbs ar neskaitāmām referencēm uz vēsturi, politiku utt. E.D.: Kuri darbi un/vai mākslinieki tevi aizrauj uz kopējā mākslas garlaicības fona? B.B.: Ik pa pāris mēnešiem apstaigāju Čelsijas galerijas, un parasti no milzīgā kvantuma darbu, ko apskatu, prātā paliek tikai daži, kādi trīs varbūt, man tas ir ļoti daudz. Pēdējās “apgaitās” tā bija atjaunotā 1960. gada Edvarda Kīnholca (ASV) instalācija Roxys (David Zwirner Gallery) un El Anacui (El Anatsui, Nigērijā strādājošs mākslinieks no Ganas) “gobelēni” (Jack Shainman Gallery), kas mani aizkustināja līdz pat asarām: no bleķa pudeļkorķīšiem un visādiem krāsainiem atkritumu gabaliņiem veidotas karaliski greznas ornamentālas drapērijas, kuras vienlaicīgi ir ļoti etniskas un ļoti mūsdienīgas, globalizāciju skarošas, varenību, prieku un dziļas skumjas vēstošas. Un tad ir mākslinieki, kuru darbus izstādē apskatot vien nepietiek, to grāmatas ir jātur rokas stiepiena attālumā. Man tie ir: meksikāņu “grabadors” (gravētājs) Manuels Manilja (Manuel Manilla, 19. gs. vidus–beigas), amerikāņu naivists Henrijs Dārdžers (Henry Darger), no dzīvajiem – zīmētājs Reimonds Petibons (Raymond Pettibon) un kanādiešu mākslinieks Marsels Dzama (Marcel Dzama), kā arī Viljams Kentridžs (William Kentridge) no Dienvidāfrikas Republikas, kurš, starp citu, veidojis, manuprāt, visskaistāko “Burvju flautas” scenogrāfiju. Bet pats galvenais – man ir paveicies, ka es dzīvoju kopā ar, kā smejos, savu mīļāko un Latvijā pilnīgi nezināmo mākslinieku Artūru Virtmani, kurš mani iedvesmo visvairāk. E.D.: Kā rodas tavi zīmējumi? No ārēja impulsa, vai tu no rīta pamosties ar idejām pilnu galvu, kuras “jāuzliek uz papīra”? B.B.: Manā gadījumā tas impulss vairāk nāk no tādas kā neirotiskas tieksmes ķēpāties un skricelēt uz jebkā papīrveidīga, kas pagadās pa rokai, iespējams, pat to neapzinoties. Pēc kādas garākas telefonsarunas sev priekšā gadās ieraudzīt nelielu nākamā darba aizmetni, tādējādi vienmēr atrodos ķēpas attālumā no zīmējuma. Mēdz būt arī tā, ka sirds ir pilna un, lai tos mezglus atšķetinātu, apzināti ķeros pie baltas lapas. | |
 Baiba Baiba. No sērijas "Citāda anatomija". Papīrs, guaša. 28x38cm. 2003. Foto no mākslinieces personiskā arhīva | |
| E.D.: Ko tu domā par skaisto mākslas darbā? Vienā no iepriekšējām Venēcijas biennālēm Luksemburgas paviljonā rādīja filmu(1), kurā bija apkopoti dažādu mākslas kritiķu, zinātnieku, kuratoru un mākslinieku citāti. Viens no tiem bija: Art has not to be ugly to be clever(2). B.B.: Filmu neredzēju, taču citātam piekrītu: mākslai nav jābūt neglītai, lai tā būtu gudra, bet, manuprāt, tās uzdevums arī nav būt glītai / skaistai vai gudrai. Skaistuma un gudrības jēdzieni gan mākslā, gan ārpus tās konteksta ir visai izplūduši, to definīcija ir atkarīga no laika, vietas un konkrētā skatītāja vai lasītāja. Viens būs izsalcis pēc salda bezdomu miera, cits – pēc spēriena pakrūtē, lai beidzot no tā pamostos. (Man šķiet, ka atšķirībā no skatītāja reti kuru mākslinieku nodarbina skaistuma jautājums (kā teorētiska problēma) savos darbos, neskaitot lietišķo mākslu un amatniecību.) Runājot par mākslu tirgus kontekstā, var pieņemt, ka “skaisti” ir tas, kas modē. Vienā pasaules malā tās būs gleznas ar domīgām jaunavām, bumbieriem, vīnogām rokās, otrā – neona lampiņas, videokameras veļasmašīnās, vēl citā – vairāku tonnu smaga vazelīna kaudze, un tas viss mainās tik strauji, ka nemaz nevajag skatīties tālā pagātnē, kad Austrumos jūsmoja par mazu, tīšām sakropļotu pēdiņu “skaistumu”. Pavisam nesen kādā muzejā nejauši uzdūros Demjena Hērsta haizivij, kas bija paspējusi “novecot”, zaudējot visu savu vēsumu un glanci no tik tikko aizgājušajiem deviņdesmitajiem. No visa pompa pāri bija palicis liela izmēra akvārijs ar bēdīga paskata zivi. Bet vēl tajos pašos deviņdesmitajos diviem Krievijā dzimušiem amerikāņu māksliniekiem Komaram un Melamidam bija šo jautājumu skarošs projekts – viņi vairākās valstīs veica aptauju, kādai jāizskatās skaistai gleznai, lai pēc tam izveidotu it kā ideālo gleznu. Tas viss beidzās uz skumjas nots ar ļoti līdzīgām “zilajām ainavām”. Paši pēc tam izteicās, ka brīvības meklējumos tie atrada verdzību. Skaistums nav mākslas uzdevums (vismaz to radot), pat gadījumā, ja mākslinieks to ļoti grib, tas ir ārpus viņa kontroles. Skaistums neslēpjas ne sižetā, ne tehnikā un pat ne idejā / domā. Man māksla ir kā tāds apziņas piedzīvojums, tai ir jābūt hermētiskai (no manis, par mani, man) un pussolīti ārpus manas komforta zonas. Tai ir jābūt kam vairāk par patīkamu nodarbošanos (tīksmināšanos par faktūriņām, asprātībām vai atgremotiem citātiem); lai tiktu pie sāta sajūtas, tai ir jāienes kaut kāds enerģijas lādiņš, un, ja tas izdodas, tad tu vari mierīgu sirdi savu bildi palaist pasaulē, lai dzīvo vai sairst pīšļos, vai ielikt to mapē klusēšanai. E.D.: Tavos darbos redzu ilustrāciju izteicienam “jāuzcērtas, lai var iziet gaļas tirgū” (ar domu izcelties starp citām “gaļiņām”), atgādinot, ka ķermenis nav nekas estētisks, mēs tikai tiecamies to uzturēt glītu un patīkamu. Pati par izstādes darbiem esi teikusi, ka “tas ir nebeidzams terapeitisks zīmējumu projekts – mēģinājums samīļot savas pasaules tumšo pusi”. Vai, zīmējot viepļus, bezādainos ķermeņus un ar asinsvadiem sapinušos muskuļus, atbrīvojies no domas par cilvēku īslaicīgo uzturēšanos konkrētajā ķermenī / “ādiņā”? B.B.: Mans mērķis nekādā gadījumā nav atbrīvoties no kādas uzmācīgas domas, bet gan to labprātīgi ielūgt, pieņemt un pieradināt. Arī uz “viepļiem” un “neestētiskiem” ķermeņiem utt. skatos no citas puses – līdzīgi kā Rozentālskolas vai akadēmijas studiju darbos izkāmējuša vīriņa vai apaļīgas pusmūža kundzes ķermenis bija daudz interesantāks nekā kāds eņģelisks jaunietis, kam vēl nav izveidojušies sejas vaibsti. Arī kad virtuvē grilēšanai sagatavoju jēra cisku un dalu to pa muskuļu grupām, nebūt neredzu tur kaut ko neglītu, tikai apzinos, ka mūsu ķermeņa daļas ne ar ko daudz neatšķiras, un gan tas izkāmējušais vecītis, gan tā jēra ciska manai zīmētāja acij ir ļoti pievilcīgi. Nodēvējot savus darbus par pašterapeitiskiem un pieminot “savas pasaules tumšo pusi”, es to vairāk domāju nevis ķermeniskā un estētiskā, bet gan emocionālā, psiholoģiskā kontekstā. Vēl gribu piebilst, ka man nav neviena zīmējuma bez humora devas. E.D.: “Iedomu, baiļu un skaistumkopšanas salons” man atgādina cilvēka dzīves / eksistences formulu. Kur paliek prieks un laime? B.B.: Prieks un laime stāv tam visam pāri, bet sfēras, kas spēj izraisīt vislielākās bailes, arī ir vislabākais atskaites punkts, kurš pavērš fokusu uz brīnišķo, kad skats dažādu iedomu rezultātā ir aizduļķojies. E.D.: Esi zīmējusi audumu apdrukām, šo to privātajiem pasūtītājiem. Bet tev ir bijuši arī neparastie (kā tu saki – “pārsteidzošie”) pasūtījumi? Kas tie ir? B.B.: Ilgu laiku esmu zīmējusi pasūtījumdarbus dažādiem dizai neriem un kompānijām, audumu rakstus kleitām, tapetēm, šlipsēm, kurpju un apģērbu apgleznojumu modes skatēm vienam iznācienam, preču iepakojumus, ģerboņu un monogrammu dizainus pogām, reklāmas plakātus retro stilā utt. Citreiz pat nav bijis laika painteresēties, kam tie paredzēti, tas vienmēr bijis aģentu kompetencē, bet tie “pārsteidzošie” ir nākuši neatkarīgi no viņiem. Piemēram, kāds jauns Šveices režisors, ieraudzījis galerijas “Istabas” izdotās manas spēļu kārtis, sagribēja iekļaut savā filmā3 manus zīmējumus. Tā, vadoties pēc aktieru fotoportretiem, nācās zīmēt Zīgmunda Freida kokaīna iespaidotu vīziju, kurā viņa tēvs rabīna uzraudzībā per ekstāzē guļošo māti. Negaidīta bija arī Jorkas hercogienes Sāras ar roku rakstītās grāmatas ilustrēšana vienā eksemplārā. Vai arī pats pēdējais, nu jau kādus divus gadus ilgstošais, uz vecajiem komiksiem balstītais projekts Brodvejas izrādei par Zirnekļcilvēku, kurā zīmēju visu, kas atrodas uz skatuves, – māju rindas, debesskrāpjus, ielu laternas, gultas, galdus, televizorus un telefonus (saraksts ir ļoti garš). Nekad nevarēju sevi iedomāties pietuvinātu scenogrāfijas lauciņam, bet izrādījās, ka šis no visiem pasūtījumdarbiem man bijis sirdij vistuvākais. | |
 Baiba Baiba. No sērijas 'Ink noir'. Papīrs, guaša. 28x38cm. 2008-2010. Foto no mākslinieces personiskā arhīva | |
| E.D.: Filma par Freidu ir “iekustinājusi” tavus zīmējumus. Vai neesi domājusi kādreiz iemēģināt roku komiksā vai animācijā? B.B.: Jau manis iepriekš minētais Viljams Kentridžs ir ļoti labs piemērs – pašam negaidot, animācija izrāva viņu no viduvējas galerijmākslas karjeras un lēnas ieslīgšanas apātijā un viņa vīzija tika novērtēta daudz augstāk. Es ļoti viņu apbrīnoju un novērtēju, bet pati par šāda ceļa izvēli nekad neesmu domājusi. Mani vienmēr ir atgrūdis tehnoloģiskais aspekts. Kas mani pašu valdzina zīmējumā, ir tā pirmatnība. Tas ir tas, no kā viss sākas, vienalga, vai tā būtu kleita, māja vai lidmašīna; tas ir veids, kā apziņa materializējas. Tas, kas notiek pēc tam – pārtapšana nolakotā, ierāmētā gleznā vai kādā citā “produktā” –, mani vairs tik ļoti neaizrauj. E.D.: Veidojot scenogrāfijas un speciālus zīmējumus dizaineru tērpiem, esi spiesta rēķināties ar citu viedokli, citu redzējumu uz lietām. Tas tevi netraucē? B.B.: Nē, netraucē! Lielākoties pasūtītājam jau ir kāda iecere / ideja par to, ko viņš grib. No manis pārsvarā gaida tikai “manu roku”, ko izvēlējušies tāpēc, ka jau ir redzējuši kādus no maniem iepriekšējiem darbiem. Es piedāvāju variantus, tehniskus risinājumus, bet emocionāli attiekties pret to sevis pašas labā nedrīkstu, un pat tajos gadījumos, kad pasūtījums absolūti neatbilst manam priekšstatam par to, kas ir smuki, gaumīgi vai konkrētam gadījumam atbilstoši, rezultātā esmu tikai ieguvēja, jo esmu bijusi spiesta paplašināt savu uztveres lauciņu, nereti pat mainot attieksmi no sākotnēji vīpsnājošas uz visnotaļ pieņemošu. E.D.: Kad izrāde par Zirnekļcilvēku būs skatāma? B.B.: Tam vajadzēja notikt jau pagājušajā februārī. Pašreiz pirmizrāde ir ieplānota rudenī, bet reāli izskatās, ka tā būs nākamā gada sākumā. Man tas būs liels notikums, un vispār tas būs notikums, jo tā ir visdārgākā Brodvejas izrāde, kāda jebkad ir uzvesta.(4) E.D.: Cik tev ir svarīgi būt latvietei Amerikā? B.B.: Tas, ka esmu latviete, ir liela daļa no manis, daļa, ko nevar mainīt, vienalga uz kurieni aizbraucot, tas ir negrozāms fakts, ar kuru nav vērts ne lepoties, ne kaunēties, un es tajā nesaskatu neko īpaši svarīgu. Man ļoti mīļas ir Latvijas garās ēnas, jūra, priedes, un ir ļoti forši, ja varu ar kādu vienoties kopīgā līgodziesmā, bet var gadīties, ka tā dziesma būs vienīgais, kurā atrast kopīgu valodu, tajā pašā laikā var izveidoties ļoti dziļš kontakts ar cilvēku no citas sociālās iekārtas ar pavisam citādāku pieredzi. Ja vispār ir būtisks kāds cilvēku iedalījums, tad par piederību kādai tautībai daudz nozīmīgāks man šķiet viņu darbības / interešu lauks. Atšķirībā no Latvijas, kur brīžiem liekas, ka nacionalitāte ir izvirzīta pirmajā plānā, šeit tas ir otršķirīgi. Cilvēkiem ir zināma interese, no kuras puses nāk tavs akcents, kādā valodā tu runā un ko ēd, bet tas nemaina vērtējumu un reti kad rada spriedzi. Tas noteikti ir Amerikas / Ņujorkas fenomens, bet šī ir tā retā vieta, kur pie viena svētku galda var sēdēt latvietis, krievs, vācietis, ebrejs, arābs, korejietis, japānis utt., un ik reizi, kad savā virtuvē šo ainu piefiksēju, mani internacionālie Ziemassvētki vai Lieldienas kļūst vēl mīļāki. No šejienes skatpunkta nacionālās identitātes jautājums vairāk līdzinās bērnības pantiņam: “Mazs kaķīt’s, mazs zaķīt’s uz ceļa satikās un brīnījās...” Baiba Baiba (dz. Lukstraupe) dzimusi 1969. gadā Rīgā. Absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1988), studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (1991–1994). No 1996. līdz 2008. gadam, uzturoties Ņujorkā, radījusi zīmējumus apdrukām Ralph Lauren, Tommy Bahamas, Brooks Brothers, Paul Stuart, Woolrich, American Eagle, Donna Karan, Jorkas hercogienei Sārai un citām. Ilustrējusi dzejoļu krājumu “Franču lirika 19. gadsimtā” (Rīga: Omnia Mea, 2004), Kārļa Skalbes pasaku Le Moulin du Chat (Rīga: Omnia Mea, 2005) un spāņu pasaku grāmatu “Brīnišķā pērle” (Rīga: Omnia Mea, 2006). Zīmējusi galerijas “Istaba” izdotās spēļu kārtis (2005), gleznojusi dekorācijas Doug Fitch miniatūrteātra izrādei Peter and the Wolf (and the Duck!) (2007), zīmējusi Freida vīziju ainu režisora Eduarda Getaca (Edouard Getaz) īsfilmā “Freida maģiskais pūderis” (Dr. Freud’s Magic Powder, 2009) un no 2008. līdz 2010. gadam zīmējusi dekorācijas Brodvejas mūziklam “Zirnekļcilvēks”. Piedalījusies izstādēs: Renewal – Eastern Europian Women Artists (2003, CASE Museum Ņūdžersijā), Second Nature (2004, Fish Tank Gallery Ņujorkā), The 26th Exibition of International Art on Fan (2005, Tokyo Metropolitan Museum of Art Japānā) un International Art on Fan (2005, Silk Gallery Seulā). (1) Antuāna Prima Mondo Veneziano ( 2005, 32’00”). (2) Mākslai nav jābūt neglītai, lai tā būtu gudra (angļu val.). (3) www.freudsmagicpowder.com. (4) Izrādes “Zirnekļcilvēks” (Spider-Man) režisore – Džūlija Teimora (Julie Taymor), scenogrāfs – Georgs Cipins (George Tsypin), Bono (U-2) un The Edge mūzika. www.spidermanonbroadway.marvel.com. | |
| Atgriezties | |
