VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viena mākslas veida izstādes organizēšana – ko tas nozīmē mūsdienās? Ūla Tornava, Kuratore Uz jautājumiem atbild Viļņas 14. glezniecības triennāles kurators Ēvalds Stankevičs un 2011. gadā paredzētās Tallinas 15. grafikas triennāles kurators Saimons Rīss | |
| Viļņas 14. glezniecības triennāle False Recognition jeb “Viltus atzīšana” no 18. jūnija līdz 15. augustam norisinās Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (Contemporary Art Centre, CAC). Triennāli organizēja CAC un Lietuvas Mākslinieku savienība, kas kopš 1979. gada uzņēmusies Viļņas glezniecības triennāļu tradīcijas uzturēšanas iniciatīvu. 2009. gadā Lietuvas Mākslinieku savienība izteica publisku uzaicinājumu pieteikt triennāles kuratoriskos piedāvājumus un pieņēma sadarbības koncepciju, ko iesniedza CAC kurators Ēvalds Stankevičs (Evaldas Stankevicius, Lietuva) un Lunds Konsthall kurators Anderss Krīgers (Anders Kreuger, Zviedrija). Viļņas glezniecības triennāles aizsākās kā daļa no plašāka vizuālās mākslas nozarēm veltītu Baltijas triennāļu tīkla, izceļot nacionālās mākslinieciskās “specializācijas”. Tēlniecības triennāles organizēja Rīgā un grafikas triennāles – Tallinā. Ko nozīmē mūsdienās organizēt lielu mākslas izstādi ik pēc trim gadiem? Kāda tam nozīme laikā, kad diskusija par starpdisciplinaritāti un pamatotību mākslas iedalīšanai akadēmiskos veidos acīmredzami zaudē aktualitāti? Šie bija svarīgākie jautājumi sarunās ar Viļņas 14. glezniecības triennāles kuratoru Ēvaldu Stankeviču un Saimonu Rīsu (Jaunzēlande) – Tallinas 15. grafikas triennāles kuratoru. | |
 Viļņas 14.glezniecības triennāle 'False Recognition'. Skats no izstādes. Publicitātes foto | |
| Ūla Tornava: Kā jūs komentētu sākotnējo Viļņas 14. glezniecības triennāles “Viltus atzīšana” koncepciju? Ēvalds Stankevičs: Sākot ar Andersu Krīgeru apcerēt iespējamos triennāles virzienus, mēs atradām divus. Pirmais bija pagātnes apziņas meklējumi glezniecībā. Vēsturiski glezniecība vienmēr ieņēmusi svarīgu vietu pagātnes apzināšanās, tās veidola un materialitātes jautājumos. Mākslas vēsturē bija laikposmi, kad pret to asi iestājās, – ikonoklasma periodi viduslaikos un modernismā. Taču šī cīņa uzjundīja arī pagātnes apziņas jautājumu un mēģināja vadīt tās saziņas veidus. Tādējādi mūsu pirmais virziens bija veidola radīšana saistībā ar pagātnes attēliem. Otrs virziens bija acīmredzama figūras atgriešanās mūsdienu laikmetīgajā mākslā. Noteikta un lepna atgriešanās. Anderss ierosināja izmantot Bergsona terminu false recognition (viltus atzīšana), kam angļu valodā atšķirībā no lietuviešu valodas ir plašs konotāciju loks – atzīšana kā pieņemšana, pazīšana un cieņa. Ū.T.: Kā jūs komentētu minēto figurālās glezniecības atgriešanos mūsdienu mākslā? Kādiem nolūkiem tas kalpo? Kas to izraisījis? Ē.S.: Es nevaru apgalvot, ka būtu īpaši specializējies glezniecībā, taču tā mani patiešām valdzina. Man patīk raudzīties gleznā un domāt par to. Kad pirms desmit gadiem organizēju glezniecības izstādi “Pēc gleznošanas”, glezniecība joprojām cieta – tas ir mans personiskais redzējums. Tad glezniecība darbojās pēc tās oficiālā nāves sprieduma. Tā nodevās pašapdomai, pašanalīzei, to ceļu meklējumiem, kas vestu ārā no šī nāves stāvokļa, meklējumiem, kā kļūt par nozīmīgu mediju. Tagad, desmit gadus vēlāk, glezniecība atsākusi dzīvot pati savu dzīvi. Tā sākusi izbaudīt pati sevi, izbaudīt žestu un noteiktas atmiņas apoteozes, izbaudīt apzināto attēla atveidi. Tāds ir mans skatījums uz glezniecības attīstību pēdējo desmit gadu laikā. No pašanalīzes stāvokļa tā pārgājusi uz pašapdomu un izbaudīšanu. Ū.T.: Darbos, kas izstādīti triennālē, jaušami plaša spektra darbības modeļi un pieeja glezniecībai. Vai jūs varētu plašāk komentēt – kas bija tie ceļi, kurus glezniecība atrada pašanalīzes perioda meklējumos? Ē.S.: Glezniecība kļuvusi par ļoti daudzveidīgu vizuālās mākslas nozari. Tomēr šo izstādi noteikti noteica personiski dzinuļi, tādējādi visiem izstādes darbiem ir kas kopīgs, neraugoties uz to vizuālo dažādību. Protams, tā kā šīs izstādes rīkošanā bija iesaistītas trīs personas, nevis viena, arī redzējumi par to, kādai jābūt izstādei, ir trīs. Ū.T.: Kā atšķiras jūsu konceptuālais redzējums no Andersa vai Magdas? Ē.S.: Ir grūti konkrēti definēt atlases paņēmienus, pat savējo. Mana personiskā izvēle bija par labu glezniecībai, kurā iekļautas tās sākotnējās vērtības. Manuprāt, pat tādu šķietamu abstrakcionistu kā Henriks Čeraps (Henrikas Čerapas, Lietuva) vai Tillmans Kaizers (Tillman Kaiser, Austrija) darbi nav balstīti abstrakcionisma vai postabstrakcionisma tradīcijās. Objekti, ko viņi izvēlas, vai izvēlētā gleznošanas maniere iekļaujas figurālās glezniecības tradīcijā. Tomēr es biju pārsteigts par tik dažādajām pieejām glezniecībai, kādas rodamas šajā izstādē. It īpaši pēc izstādes apskates, ko vadīja paši mākslinieki. Viņu sasaistes veidi atklāja pilnīgi atšķirīgas intereses glezniecībā, sākot ar Pranētu Soiju (Praneet Soi, Nīderlande), kurš veica oriģinālu darbu, sienu gleznojumos attēlojot atmiņu fragmentus un Viļņā piedzīvoto un pārvēršot CAC iekšpagalmu par savu audeklu, līdz Matsam Leiderštamam (Matts Leiderstam, Zviedrija), kurš pēta glezniecības redzējumu un tās vēsturi. Triennālē viņš ir izstādījis divas fotogrāfiju sērijas. Matsa Leiderštama dalība šai izstādē bija ļoti svarīga. Viņš ir vienīgais mākslinieks, kurš nevis izrāda, bet gan izpēta glezniecību. Viņš piedalījās manā izstādē “Pēc gleznošanas” un ir viens no tā dēvētajiem konceptuālajiem gleznotājiem. Iepriekšējo reizi viņš izstādīja burvīgu darbu – fotogrāfijas, kas atspoguļoja viņa glezniecisko intervenci homoseksuāļu tikšanās vietās, kur viņš bija izvietojis Nikolā Pusēna darbu reprodukcijas. Protams, gleznas pazuda, tās zaga utt. Šajā ziņā Matsa darbi ir interesanti. Viņš nevis glezno, bet gan izmeklē glezniecības jautājumus ar citu mediju palīdzību. Dāņu mākslinieks Nīlss Bonde (Niels Bonde, Dānija) arī ir konceptuāls gleznotājs. Viņa telpiskās, dažādu mediju veidotās instalācijas vairs nepieder pie divdimensiju formāta. Manuprāt, Nīlss ļoti labi paskaidroja savu darbu kopējās apskates laikā. Viņš pēta veidus un mehānismus, kā manipulēt pašu attēlojumu medijā, tostarp stratēģijas, ko izmanto slavenās un skandalozās mediju zvaigznes. Tas ļoti labi iekļaujas mūsu “Viltus atzīšanas” koncepcijā, un Bondes instalācija ir viens no izstādes galvenajiem darbiem. Ū.T.: Ko jūs teiktu par Tillmana Kaizera darbu? Manuprāt, izstādē tas īpaši izceļas. Ē.S.: Es nevaru pilnībā piekrist tam, ka viņa darbs būtu veikts sirreālistu tradīcijā, kā viņš apgalvoja kopējās apskates laikā. Taču man jāatzīst, ka es patiešām vēl neesmu redzējis tik daudz īpatnas enerģijas – vislabākajā nozīmē – kā Kaizera darbā. | |
 Viļņas 14.glezniecības triennāle 'False Recognition'. Skats no izstādes. Publicitātes foto | |
| Ū.T.: Varbūt bieži vien mēs sirreālismu saprotam diezgan vienkāršā veidā? Kad Tillmans runā par noteiktu detaļu paņemšanu no apkārtējās vides, to deformēšanu, pārveidošanu par abstrakciju un atkārtošanu noteiktā vizuālā ritmā, manuprāt, tas norāda uz visai klasisku sirreālistu stratēģiju. Ē.S.: Nav viegli komentēt Kaizera darbus. Es daudz lasīju un domāju par viņa darbiem, taču visas pūles ietērpt vārdos viņa darbību neko neizskaidro. Bet darbi izskaidro. Tie ir pārliecinoši un pašpietiekami, un, manuprāt, tā glezniecībā ir vislielākā vērtība. Tillmana darbi ir ne tikai vizuāli spēcīgi, bet arī stāstoši. Tie vēsta stāstus vecajā labajā glezniecības tradīcijā ar galvenajiem glezniecības elementiem – krāsu, līniju un telpas projekciju. Un savā veidā tajos rodama tāda kā Freida laikposma – 20. gadu – Vīnes nojausma. Ū.T.: Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par projekta organizatorisko pusi? Jūs sadarbojāties ar citiem kuratoriem, kas piedalījās triennāles veidošanā, – Andersu Krīgeru un Magdu Kardašu (Magda Kardasz, Polija). Kā jūs savā starpā sadalījāt pienākumus, kā noritēja atlases process utt.? Ē.S.: Jau no paša sākuma mēs ar Andersu Krīgeru darbojāmies kā komanda, bet vēlāk viņš atzina, ka nevarēs organizācijas darbam veltīt pietiekami daudz laika. Tad es sazinājos ar Magdu Kardašu no Zachęta galerijas Varšavā, viņa bija organizējusi dažas glezniecības izstādes, tostarp Tillmana Kaizera personālizstādi. Mūsu sadarbība vērsās ne tik daudz uz saturu, bet lielākoties uz sākotnējo loģistiku, apvienojot mūsu sakarus un tīklus. Anderss un Magda ieteica māksliniekus, kurus viņi pazina un ar kuriem sadarbojās, un es veicu galējo atlasi. Jebkurā gadījumā izstādi mēs izveidojām kopīgi, tikai tas biju es, kam tā bija jāiedzīvina, jāpārvērš fiziskā objektā. Ū.T.: Ko nozīmē mūsdienās organizēt glezniecības izstādi vai būt glezniecības triennāles kuratoram? Kā jūs raugāties uz to laikā, kad mēs diskutējam par mākslas veidu saplūšanu? Ē.S.: Pirmām kārtām ilgu laiku mani fascinēja šī apbrīnojamā glezniecības triennāles nomināla izmantošana, kam vēsturē ir senas tradīcijas. Tā ir Lietuvas Mākslinieku savienības tradīcija, taču, manuprāt, viņi neizmanto daudzas izdevības, ko tradīcija piedāvā. Šogad Viļņā norit jau 14. glezniecības triennāle. Šī tradīcija nodrošina iespēju īstenot gaidīto notikumu, ne tikai apmierināt personiskās aprobežotās vēlmes izstādīties. Tā nodrošina iespējas organizēt interesantu, starptautisku, spilgtu notikumu, kas piesaista uzmanību. Pēdējos gados Lietuvas Mākslinieku savienība nav ļāvusi triennālei īsti izvērsties, tas ir ļoti skumji, jo tā ir savveida izolācija no lielākiem procesiem. Šo secīgo glezniecības notikumu ir iespējams pārvērst lieliskā, vajadzīgā tradīcijā. Ū.T.: Un ko nozīmē mūsdienās organizēt uz vienu mākslas veidu balstītu izstādi? Ē.S.: Šī tieši ir visinteresantākā nianse, kas jau kopš paša sākuma piešķīra mums noteiktu konceptuālu ietvaru un noteica mūsu atlasi. Mēs nolēmām veidot tradicionālu izstādi, piemēram, iekļaujot darbus, kuros joprojām ievērots tradicionālais divdimensiju formāts. Un tieši tur es saskatu Viļņas glezniecības triennāles skaistumu. Tā sniedz iespēju reizi trijos gados izvēlēties citu redzējumu un katru reizi jaunā veidā izpētīt glezniecības koncepciju. Ū.T.: Interesanti, kā Saimons Rīss raugās uz salīdzināmo uzdevumu, organizējot gaidāmo Tallinas 15. grafikas triennāli, kuras vadmotīvs ir “Mīlestības, nevis naudas dēļ”. Kāda ir grafikas triennāles rīkošanas vēsture? Jaunākās izstādes jau parādīja centienus analizēt pašu vizuālās mākslas nozari. Saimons Rīss: Mani pirmām kārtām interesē darbošanās vēsturiskajā paradigmā. Lai gan tas sākās kā padomju tradīcija – kā mākslas instrumentalizācija apvidos un padomju republikās, kas pārstāvēja noteiktas specializācijas nozares, – šī bija viena no visnevainīgākajām instrumentalizācijām. Manuprāt, tas apvidum pievieno mākslas specifiku, kas ir atbalstāma. Protams, grafikas triennāle, ko es gatavoju, ir jau piecpadsmitā pēc kārtas. Visās koncepcijās, ko esmu sagatavojis, esmu stiprinājis vārdu “pavairojams”. Pavairojamais aptver fotogrāfiju, videomākslu, digitālos medijus, ne tikai iespiedformu. Nosaukums ir “Mīlestības, nevis naudas dēļ”, konceptuāli tas koncentrējas uz naudu kā iespiedformu un citiem vērtspapīru veidiem – pastmarkām, akcijām, obligācijām utt. Interesanti, ka patērētājsabiedrības pamatā patiesībā ir iespiests, drukāts medijs. Jo naudu rada šis sarežģītais iespiešanas process, kas īstenībā ir vērtību sistēmas ražošana. Tāpat arī kredītkartes un visas citas digitālās kartes tiek veidotas ar reprografikas tehnoloģijām. Tādējādi apgalvot, ka iespiešana ir vecmodīga, ir tas pats, kas apgalvot, ka vērtību sistēma, kurā pašlaik dzīvojam, nav aktuāla. Šī grafikas triennāle apsver minētos jautājumus. Viena no triennāles sadaļām ir veltīta Ļubļanas Grafikas triennālei. Tātad šī koncentrēšanās uz noteiktu mākslas nozari nav tikai padomju iniciatīva. Atcerēsimies tādus svarīgus notikumus kā Minsteres tēlniecības projekts, kas 50. gados aizsākās Rietumos, tradicionālo grafikas kvadriennāli Filadelfijā Philographica un Milduras Tēlniecības triennāli, kas norisinājās Austrālijā 50.–90. gados paralēli diskusijām par tēlniecību kā paplašinātu nozari un nehermētisku objektu! Nav tā, ka kādā vienā mākslas nozarē balstītu triennāļu formā būtu pastāvīgs konservatīvisms. Jāpiebilst, ka arī visas Venēcijas arhitektūras, dejas, mākslas biennāles atspoguļo šīs idejas Rietumu kanonu. Mums jāpatur prātā minētie notikumi, kas norāda, ka Baltijas piemēri nekādā ziņā nav konservatīvāki vai vecmodīgāki kā biennāles citur, kaut arī mēs bieži tā iedomājamies. Varam apgalvot, ka to laiks ir pa gājis, tomēr tas, kas mūsu apvidu noteikti padara īpašu, ir tieši šie tīkli un sakari, kuri mums jāmēģina iznest plašākā pasaulē. /No angļu valodas tulkojusi Ilva Šinta/ | |
| Atgriezties | |
