VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Caurule Venēcijā Laima Kreivīte, mākslas zinātniece | |
| Es dzirdēju, kā flauta turpināja spēlēt, bet nekādi nevarēju saprast, kas bija tas, kurš klausījās: es vai ne es, - jo nebija nekā, kam pieķerties, lai atklātu, ka kāds ir šis vai tas, un pieredzētu kāda esamību... Skaņa klejoja visapkārt, mainot savu (palaikam trīsuļojošo) ne-formu, ne-realitāti. Alfonss Andruškevičs - Žilvinam Kempinam Šis raksts sākas ar dzejoli, kas veltīts Žilvinam Kempinam, kurš prezentēs liela apjoma instalāciju "Caurule" Lietuvas paviljonā 53. Venēcijas biennālē. Dzejoli uzrakstījis Alfonss Andruškevičs, ievērojams lietuviešu mākslas kritiķis un rakstnieks, kas licis pamatus mūsdie-nu mākslas kritikai Viļņas Mākslas akadēmijā. Andruškevičs sekojis Kempina mākslinieciskajai karjerai kopš viņa glezniecības studiju gaitām akadēmijā un ietvēris jauno mākslinieku savā grāmatā "72 lietuviešu mākslinieki mākslā"(1). Panta ritmiskā un grafiskā struktūra atbilst "Caurules" vizuālajai struktūrai. Hronoloģiskā pārskata vietā Andruškevičs ar šo dzejoli piedāvā izsekot dažām svarīgām Kempina darbu iezīmēm. "Dzeja neliek nekam notikt: tā izdzīvo." (V. H. Odens)(2) Šā dialoga vispiemērotākā interpretācija varētu būt tukša lapa ar caurspīdīgiem attēliem, kas pakāpeniski izgaist. | |
 Žilvins Kempins (Žilvinas Kempinas). Foto no Žilvina Kempina personiskā arhīva | |
|
Es dzirdēju, kā flauta turpināja spēlēt (..) Pirmās rindas atslēgas vārds ir "flauta". Dobs mūzikas instruments - līdzīgs caurulei. Tas man atgādina Kempina agrīno instalāciju - performanci "Gleznojums no dabas" (1994) Mūsdienu mākslas centrā Viļņā. Zāle bija pilna "koku", kas bija gatavoti no 35 mm filmas. Kempins zīmēja "koku" spirālveida struktūras uz papīra, izmantojot aerogrāfu un otu. Mehāniskas, tomēr unikālas tukšuma reprodukcijas grāva gleznojuma principus un jebkāda satura "dabu". Uzfilmētie kadri bija zaudējuši secības nozīmi un kļuvuši par izejmateriālu "otrajai dabai". Mākslīgā ainava bija attēlota ar dažādiem tušas apļiem. Daži no Kempina vēlākajiem darbiem arī ietver fizisku un konceptuālu tukšumu: "Kolonnas" (2006), "Lielais O" (2008) un "Caurule" (2008). Nekāda satura, nekādas meditācijas - tikai tieša pieredze. ""Caurule" neattēlo, neatdarina, nesimbolizē, nedz arī stāsta: tā drīzāk ir sensuāls instruments, lai radītu jaunu telpas un sava ķermeņa izjūtu laikā. Apmeklētāju plūsma un ņirbošie gaismas atspulgi pabeidz šo citādi radikāli tukšo kompozīciju." (Žilvins Kempins) (..) bet nekādi nevarēju saprast, kas bija tas, kurš klausījās: es vai ne es (..) Izjūtu divējādība, nejaušības sajūta, dezorientācija - šie vārdi bieži tiek lietoti, lai raksturotu pieredzi, kas rodas, staigājot cauri "Caurulei". "Caurule" skatītājos rada sajūtu, ka tie atrodas vienlaikus instalācijas iekšpusē un ārpus tās, liek izjust laika plūdumu un iedarbojas gan uz fizisko, gan optisko pieredzi. Rozalinde Krausa, atsaucoties uz gra-matoloģijas vai tai līdzīgām teorijām, saka: "Ideja par iekštelpu, kas būtu savrup un neiespaidotos no ārpuses, ir nepiepildāms sapnis un metafiziska iedoma."(3) Šajā sakarā mēs varam domāt par "Cauruli" kā par Deridā teoriju krāšņu vizualizāciju. | |
 Žilvins Kempins. Caurule. Instalācija. Videolente, saplāksnis, tērauds. Izmēri variējami. 2008. Foto no Žilvina Kempina personiskā arhīva | |
|
(..) jo nebija nekā, kam pieķerties, lai atklātu, ka kāds ir šis vai tas, un pieredzētu kāda esamību... (..) "Caurule" veidota no videolentes - tomēr nav nekā, ko redzēt, nekā, kam pieskarties. Forma ir caurspīdīga, un video dati nav redzami. Videolente nav vienkārši materiāls, no kura veidots darbs, bet performances izteiksmes līdzeklis. Kempins liek tai dejot gaisā. Pāris lidojošu magnētisko lenšu starp diviem ventilatoriem ("Dubultais O", 2008) dramatiski cīnās, vienai ar otru vijoties un saķeroties, kamēr viena no tām ir pušu. 20. gs. 90. gados Kempins veidoja arī inovatīvu scenogrāfiju, kurā dominēja abstrakti interjeri ar melnbaltām svītrām. Tagad viņš veido atvērtas telpas, kurās līnijas kustas, lido un pazūd. (..) Skaņa klejoja visapkārt, mainot savu (palaikam trīsuļojošo) ne-formu, ne-realitāti. Neviens attēls nespēj radīt priekšstatu par pakāpenisko sajūtu uzkrājumu, kāds rodas, ejot cauri šim caurspīdīgajam paralēlo līniju tunelim. Instalācija un skatītāja ķermenis tiek cieši savīti. "Caurule" atklāj redzēšanu kā procesu, ko pieredz ar ķermeņa līdzekļiem. Saskaņā ar franču fenomenologa Morisa Merlo-Pontī teikto mūsu spēja redzēt ir daļa no mūsu spējas kustēties."Cilvēka ķermenis ir klātesošs, kad starp skatītāju un redzamo, starp to, kurš pieskaras, un to, kuram pieskaras, starp vienu aci un otru, starp roku un roku notiek savveida krustmija, kad jušanas/jūtīguma dzirksts iekvēlojas, kad iedegas uguns, kura neizdzisīs, līdz kāds negadījums notiks ar ķermeni, atraisot to, ko neviena nejaušība nespētu."(4) "Caurule" rezonē ar apkārtplūstošo pilsētas vidi. Instalācija sasaucas ar Venēcijas pamatelementiem - akmeni un ūdeni. Tā atspoguļo perfekto arhitektūras kārtību un bezformas substanci ap to. "Caurule", kas vispirms izveidota Koldera darbnīcā Sašē, Francijā, tagad atrodas Scuola Grande della Misericordia - lielā renesanses laika ēkā, ko cēlis Jakopo Sansovīno. Tapšanas brīdī Scuola bija viena no lielākajām ēkām Venēcijā. Pirmā stāva zāle (21 x 49 m) ir otrā lielākā salīdzinājumā ar Dodžu pils galveno zāli. 15. gadsimta otrajā pusē biedrības sacentās piļu celtniecībā.(5) Sansovīno ambīcijas aizēnot citas ēkas netika pilnībā īstenotas - finanšu grūtību dēļ tika pabeigts tikai raupjais ķieģeļu apšuvums. Šis raupjums kopā ar klasisko fasādi veido "Caurulei" labvēlīgu kontekstu. Tās pamatelements - aplis - attiecas uz apli Misericordia fasādē un uz zemi tās priekšā. Scuola interjera risinājumā izmantots kolonnu secīgs izkārtojums,(6) tas pats ritms atkārtojas arī sienu savienojumos un melnbaltajā instalācijā no videolentēm. Bet renesanses perspektīvas atspoguļošanas vietā, Scuola Grande della Misericordia racionalitātes vietā Kempins rada telpu, kur vīzija un kustība veido uzrakstus uz ķermeņa. Caurule pārveido perspektīvu par uztveri. Magnētiskā lente vairs nav informācijas nesēja, bet laika un telpas lineāra pasāža. Caurule (līdzīgi flautai) ir "nelabojama metafora"(7), kas ilgst mūžīgi un arī atsakās no mūžības neparedzamā dēļ. "Caurule" Venēcijā ir unikāls veids, kā šķērsot vēl vienu kanālu bez laivas un tilta. /No angļu valodas tulkojusi Daiga Veikmane/ (1) Andriuškevičius, A. 72 lietuvių dailininkai - apie dailę. Vilnius: Vilniaus dailės akademijos leidykla, 1998, p. 139-144. (2) Auden, W. H. In memory of W. B. Yeats. In: Another Time. New York: Random House, 1940. (3) Krauss, R. A Voyage on the North Sea: Art in the Age of the Post-Medium Condition. London: Thames and Hudson, 1999, p. 32. (4) Merleau-Ponty, M. Eye and Mind. In: The Primacy of Perception. Evanston: Northwestern University Press, 1964. (5) Alesandro Karāvia darbā Criticism of the Scuole Grandi (1541) par Scuole Grande della Misericordia raksta: "Vairāk nekā "Paldies" vajadzētu būt tās nosaukumam "Scuola, ko pateicībā vadīja Zaļās ielejas Skaistā jaunava". Šie vīrieši radījuši drupas - tas labi redzams - vienīgi tāpēc, lai apmierinātu kaprīzes ar nosacījumu, ka San Rocco būs sīva konkurence." - Chambers, D. S., Chambers, D., Pullan B., Fletcher, J. Venice - A Documentary History, 1450-1630. Toronto: University of Toronto Press, 2001, p. 215. (6) Huse, N., Wolters, W., Jephcott, E. The Art of Renaissance Venice - Architecture, Sculpture, and Painting, 1460-1590. Chicago: University of Chicago Press, 1993, p. 113. (7) Brodskij, J. Fondamenta degli Incurabili. In: Poetas ir proza. Vilnius: Baltos lankos, p. 381. | |
| Atgriezties | |
