VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Varbūt tēju? Jana Kukaine, mākslas kritiķe Andris Eglītis. "Lietu kārtība". 23.04.-31.05.2009. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošā darbnīca | |
| Par Andra Eglīša personālizstādi izjutu patiesu prieku - ne tikai par tā vizuālo nozīmīgumu, bet arī konceptuālo pamatojumu, kur piesaukts gan svētais Augustīns, gan - netiešā veidā - Mišels Fuko (lai gan šī atsauce nav tik uzkrītoša, jo izstādes nosaukumā minētais darbs latviešu valodā vairāk pazīstams ar nosaukumu "Vārdi un lietas"). Savukārt trīs jautājumi, ko mākslinieks formulējis, proti, "Kā tas rodas?", "Kas tas ir?" un "Kam tas domāts?", savā monumentalitātē un aktualitātē mākslā līdzinās tikpat nozīmīgiem jautājumiem, kurus savulaik uzdevis Imanuels Kants, un tie bija: "Ko es varu zināt?", "Kas man jādara?" un "Uz ko es varu cerēt?". | |
 Andris Eglītis. Luxury replica (...un augstākās priedes pēc lauzuma...). Fragments. Foto: Martins Vizbulis | |
|
Zīmīgi - par Kantu stāsta, ka pilsētas iedzīvotāji varējuši regulēt savus pulksteņus, atsaucoties uz precizitāti, kādā filozofs devies ikdienas pastaigās. Tātad šo lielisko trijotni varētu uztver kā atspēriena punktu, kas ved pie pilnīgākas lietu kārtības izpratnes, kuru padziļina arī paša mākslinieka sniegtās atbildes. Tās iekrāso labsirdīgs humors, kas tuvinās asprātīgam un ironiskam komentāram par mākslas kritiku, mākslas zinātni, mākslinieku kā mākslas darba autoru utt., taču vienlaikus izstāde nav ne parodija, ne joks, bet drīzāk tā ir melanholiska un ļoti cilvēcīga. Šķiet, ar vārdu salikumu "lietu kārtība" mākslinieks apzīmē situācijas un stāvokļus, citiem vārdiem - vielu (varbūt tā ir līdzīga plastilīnam, varbūt garaiņiem, kas paceļas no kūpošas tējas tases), kas veido cilvēku dzīves. Acīmredzamā darba formas maiņa - lielformāta glezniecības vietā Andris Eglītis izvēlējies šaurību un diskrētumu, ko sniedz pamīšus izkārtoto gleznu nelielās virsmas, - sakrīt ar tikpat simbolisku skatiena vēršanu dziļumā un sevī. Stabilās arhitektoniskās struktūras un sabiedrisko vietu pārskatāmību aizstāj dzīves saturs, ko no apkārtējiem slēpj biezie un tumšie Cité rezidences Parīzē aizkari. Eglītis iezīmē telpu, kur skatiens brīvi klejo, nejauši uzduroties kādai lietai vai situācijai, kas nekad vairs nebūs ne viennozīmīga, ne publiska. Nejaušo interjera priekšmetu un fragmentāru sadzīves ainu valodā mākslinieks stāsta par subjektīvu laika un vietas pieredzi, nedaudz vientulīgu un pat klaustrofobisku. Šo sajūtu pastiprina bez logiem palikusī izstāžu telpa, ko atklāšanas dienā pildīja spēcīgi krāsu izgarojumi, kuri labi ilustrētu šādu repliku: "No sarunām par attiecībām man metas nelabi." | |
 Andris Eglītis. Glezna Nr.61. No cikla "Lietu kārtība". Audekls, eļļa. 42,5x45,5cm. 2008. Foto no Andra Eglīša personiskā arhīva | |
|
Nelielajās, šķietami līdz galam neizstrādātajās, reizēm tikai aptuveni iezīmētajās gleznās jaušama cilvēku klātbūtne, un nav grūti konstruēt šo askētiski iekārtoto telpu iedzīvotāju dienas gaitas, mājas soli un nodarbes. Nozīmīgākais, šķiet, paliek neizteiktā līmenī, par spīti tam, ka ir sajūtams nepārprotami, - gan alkas, gan neizbēgamība, ko mākslinieks piemin atbildē uz pirmo jautājumu. Mazās vienības, no kurām Eglītis saliek mozaīku, satur ne pārāk ciešas saites; ne velti pāris gleznas ir tik tikko ieskicētas vai, kā man šķita, atstātas tukšas, ļaujot skatītājam tās piepildīt savā iztēlē pašam, izvēloties nākamo stāsta epizodi.
Patīkami apzināties, ka izstādē ietvertie darbi ir noskaņoti vienā tonalitātē, atstājot pārliecinošu iespaidu, proti, pildot ticamības nosacījumu, lai arī zaudējot objektivitātes kritēriju, kas parasti piedien vārdam "kārtība". Tāpēc izstāde mudina aizdomāties par tiem paņēmieniem un praksēm - reliģiskām, intuitīvām vai sadzīviskām -, kas izkoptas ar mērķi tikt galā ar haosu, kurš valda sfērās, kur noslaucīt putekļus vai sastādīt rindas kārtībā kaut ko nemaz nav tik viegli. Šeit es gribētu atsaukties uz Andželas Kārteres nupat latviskoto romānu "Gudrie bērni" un lielisko padomu rīcībai ārkārtas situācijās: "Es domāju, ka tase tējas mums visiem šobrīd nāktu par labu." Taču skatītāju gaida vēl kāds pārsteigums, un tā ir izstādes otrā (vai pirmā) daļa. Uzkāpjot par kāpnēm, Radošās darbnīcas priekštelpā mākslinieks nāk klajā ar iespaidīgu, vielisku un ļoti stipri pēc koksnes smaržojošu instalāciju jeb, kā viņš pats to dēvē, tēlniecisku veidojumu Luxury replica, kas apspēlē kāda slavena Raiņa dzejoļa pirmo rindu, latvisko identitāti, modernā dizaina estētiku un mūsdienu dzīves stilu. Fascinē instalācijas apjoms, taktilās virsmas, pazīstamo formu un iztēlotās funkcijas savienojums. Kontrasts ar gleznu ciklu ir visai spēcīgs, turklāt tagad Andri Eglīti saukt tikai par gleznotāju vairs nebūs tik viegli un tasei tējas var piešaut klāt arī nedaudz šņabi. . | |
| Atgriezties | |
