VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Banksijs no Anglijas: par ielu mākslu un ideāliem Līga Miezīte-Jensena, kino kritiķe | |
| Mans spilgtākais šīgada Berlīnes kinofestivāla atklājums izrādījās dokumentālā filma Exit Through the Gift Shop (2010), kas piedāvā ekskluzīvu ieskatu mūsdienu street-art (ielu mākslas) pasaulē. Filma intriģējoša arī tādēļ, ka režisora lomā debitē Lielbritānijas grafiti un ielu mākslas anonīmais guru Banksy (Banksijs). Sandensas kinofestivāla direktors Džons Kūpers (John Cooper) trāpīgi raksturo filmu kā dokumenta un fikcijas hibrīdu, kas vienlaikus ir lieliska izklaide. Tik tiešām – pusotru stundu garā dokumentālā filma ne vien nelika garlaikoties tēmas, spilgtu portretu un aizraujošu sižeta pavērsienu dēļ, bet arī rosināja pārdomas par materiālisma un ideālisma attiecībām (it kā) tik neatkarīgā un nekomerciālā mākslas žanrā kā ielu māksla. | |
 | |
| Filmas sižetā ir postmoderna nianse: Banksy uzņem filmu par Terī Gvetu (Thierry Guetta), kurš solās veidot filmu par savu elku Banksy un ielu mākslas fenomenu. Losandželosā dzīvojošā francūža režisoriskais mēģinājums cieš neveiksmi, jo patiesībā viņu interesē vienīgi video dokumentācija. Tā astoņu gadu garumā fiksētās grafiti un ielu mākslas aizkulises vairāku tūkstošu nesistematizētu mini DV formā krājas viņa pagrabā… Banksy pārņem režiju un iesaka Terī nodarboties ar grafiti. Terī uzsāk mākslinieka karjeru kā Mr. Brainwash (Smadzeņmazgātāja kungs). Lai gan oriģinalitātes un personiskā vēstījuma klātesamība viņa darbos ir diskutabla, Mr. Brainwash izdodas sarīkot mediju sensāciju ap ambiciozu personālizstādi “Dzīve ir skaista”, pāris dienu laikā kļūt slavenam un labi nopelnīt… Spriežot pēc Banksy satīriskajiem un provokatīvajiem darbiem, būtu naivi uzskatīt filmas stāstu par dokumentāciju, jo tikpat labi Terī pārtapšana par Mr. Brainwash ir rūpīgi iestudēta fikcija. Pirms filmas pirmizrādes Sandensā esot nolasīta Banksy rakstīta vēstule, kurā, starp citu, teikts: “Viss ir patiesība, īpaši tās epizodes, kurās mēs visi melojam.” Iespējams, ka filmas sižetiskais “rāmis” ir fikcija, tomēr pamatā ir dokuments – epizodes no Terī Gvetas apjomīgās video kolekcijas. Tās mijas ar Banksy un citu slavenu ielu mākslinieku (Shepard Fairey, Space Invader u. c.) intervijām, kuras sniedz priekšstatu par viņu idejām un darbu tapšanas kontekstu, ko noteikti novērtēs visi grafiti un ielu mākslas interesenti. Pats autors filmas ideju pazemīgi skaidro kā nepieciešamību dokumentēt bieži vien īslaicīgo ielu mākslu un tā iedvesmot jauno paaudzi. Manuprāt, filmu var interpretēt arī kā divu absolūti atšķirīgu mākslinieku portretus, atklājot viņu attieksmi pret mākslu, slavu, medijiem un komerciju. Protams, ja ticam ekrānam. | |
 | |
| Mākslas žurnālists Ole Lindbo (Ole Lindboe) definē street-art kā mākslu pilsētas publiskajā telpā, kurai būtiska ir komunikācija ar skatītāju un raksturīgs antiautoritārisms un neatkarība no cenzūras.(1) Pēdējā desmitgadē lielā mērā tieši Banksy veidojis priekšstatu par ielu mākslu tās labākajās izpausmēs. Lai gan Banksy glezno arī uz audekla, rīko personālizstādes galerijās un izdod grāmatas, vienu būtisku ielu mākslinieka pazīmi – t. i., anonimitāti – viņš saglabājis, par spīti pieaugošai popularitātei. Pretēji ekscentriskajam Mr. Brainwash, kas izmanto mediju mašinēriju, lai sevi padarītu par atpazīstamu zīmolu, Banksy apzināti slēpj īsto identitāti. Arī filmā mēs neredzam viņa seju un balss ir pārveidota. To var tulkot kā vēlmi priekšplānā izvirzīt darbus, nevis personību, ļaujot turpināt kontroversiālu praksi un pretrunīgas tēmas. Spriežot pēc intervijām, viņš rada patiesa dumpinieka un konsekventa mākslinieka iespaidu. Ironiski – tieši anonimitāte un vienlaikus komerciāli veiksmīgas superzvaigznes statuss viņu padarījis, kā mediji raksta, par “urbāno leģendu”. Protams, var jau būt, ka viņš ir izsmalcināts manipulators. Taču pastāv arī pavisam pragmatisks izskaidrojums – bailes tapt sodītam, jo vairums attiecīgo iestāžu viņa ar šabloniem radītos zīmējumus uz pilsētu mūriem uzskata par vandalismu tāpat kā jebkurus citus grafiti tags (mākslinieka parakstus) un pieces (zīmējumus, gleznojumus). Mākslas zinātniece Anne Marita Vāde (Anne Marit Waade) norāda, ka ielu māksla ir savveida neoficiāla māksla ar māksliniecisku nozīmi, kas operē mākslas un kultūras nozīmju kontekstā, bet nav atkarīga no mākslas institūciju tradicionālajām konvencijām.(2) Iela funkcionē kā atvērta galerija, kas ļauj uzrunāt daudz plašāku skatītāju loku nekā mākslas institūciju elitārā atlase. Ja grafiti un ielu māksla pārvietojas uz galerijām un mākslas izsolēm, būtisks kļūst jautājums, vai tā pēc definīcijas vairs ir grafiti un ielu māksla. Banksy savu anarhisko attieksmi pret mākslas autoritātēm izsaka 2005. gada akcijās, kad viņš vairākas gleznas pašrocīgi ievieto Londonas un Ņujorkas galerijās un muzejos. Līdzīgi daudziem citiem viņam ielu māksla ir veids, kā komentēt un kritizēt patērētājsabiedrību un izteikt politisku un sociālu protestu. Filmā, piemēram, parādīta akcija, kurā Banksy ienes Disnejlendā oranžās drēbēs tērptu piepūšamo lelli, kas reprezentē karagūstekni no ASV Gvantanamo līča aizturēšanas nometnes un ko novieto atrakciju parkā, piespiežot izklaidēties kāro publiku apzināties nepatīkamo realitāti par cilvēktiesību pārkāpumiem… Slavens politisks Banksy darbs ir 9 pieces uz Izraēlas valdības celtā betona segregācijas mūra (West Bank Barrier), kas norobežo Izraēlas iedzīvotājus no palestīniešiem. Šie un citi darbi(3) ļauj apgalvot, ka Banksy ir svarīgs vēstījums, kas mudina garāmgājēju uz brīdi apstāties un reflektēt par sabiedrību, kurā dzīvojam. | |
 | |
| Grafiti un ielu māksla, kas tradicionāli tiek uzskatīta par nekomerciālo sfēru, kļuvusi par populāru un komerciālu produktu – savveida suvenīru un logo – mākslas izsolēs, reklāmā un tirdzniecībā. Šodien grafiti tiek izmantots mūzikas albumu dizainā (Banksy veidojis Blur albuma Think Tank dizainu), politiskajā reklāmā (slavenais Baraka Obamas portrets, ko veidojis Shepard Fairey), jauniešu apģērba dizainā utt. Anne Marita Vāde argumentē, ka grafiti un ielu māksla ir daļa no mūsdienu globālās kultūras un radījusi modi gan kultūras industrijā, gan mūsdienu mākslā.(4) Tagad grafiti ir tikpat iekārojama kolekcionāru trofeja ka citi klasikas un laikmetīgās mākslas darbi. Lai arī Banksy pieces uz pilsētas mūriem izsolēs tiek pārdoti par neticami lielām summām, viņa attieksme pret laikmetīgās mākslas komercializēšanos izteikta darbā, kurā attēlota izsole un uz balta fona zeltītā rāmī rakstīts: “Es nevaru noticēt, ka jūs, idioti, tiešām pērkat šo mēslu.” Var jau būt, ka Banksy ar šo filmu vēlas atjaunot cieņu to fanu acīs, kuri viņam pārmet pārdošanos. Tomēr uz Mr. Brainwash (un daudzu citu) fona, kam var piemērot Endija Vorhola izteicienu, ka naudas pelnīšana ir māksla un vislabākā māksla ir labs bizness, Banksy šķiet kā īsts panks un establišmenta terorists. Bet kam Banksy nauda? Viņa darbnīcas skapī glabājas kaudze ar 2004. gadā iespiestām viltus 10 mārciņu naudaszīmēm, kurās karalienes Elizabetes II attēls nomainīts ar princeses Diānas attēlu, un tās izdevusi nevis Bank of England, bet gan Banksy of England. (1) Lindboe, Ole. Kunstens Køtere. Gadekunstens kunsthistorie. Christiansdal: Forlaget Sohn, 2008, s. 8. (2) Waade, Anne Marit. Kys Dine Vinger, Street art som uofficiel kunst i byens rum. In: Hedegaard, Mariane. Graffiti som engagement. Århus: Klim, 2007, s. 120. (3) www.banksy.co.uk. (4) Waade, Anne Marit: Kys Dine Vinger, Street art som uofficiel kunst i byens rum, s. 117. | |
| Atgriezties | |
