VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Grafiti. Parīze Zane Gromulsone, mākslas kritiķe | |
| Pieļauju, ka grafiti ir viens no izplatītākajiem mūsdienu vizuālās mākslas veidiem. Tas ir paņēmiens, kas dod iespēju apliecināt savu eksistenci vai izteikt viedokli publiskajā telpā. Ar tādu mērķi grafiti izmantots jau sen, bet šoreiz neapskatīšu laiku, kad tas kalpoja par politisko saukļu nesēju vai ielu bandu teritoriju apzīmēšanai domātu līdzekli. Pievērsīšos grafiti, kas iegājis mākslas vēsturē kā viens no mūsdienu vizuālās mākslas veidiem. Kāpēc Parīze? Eiropas grafiti lielvalsts šodien ir Spānija, taču Francijai jādod gods kā šīs mākslas šūpulim Eiropā, jo tieši Parīze šī pilsētas mākslas fenomena izplatības sākumā bija centrs un iedvesmas avots jauniešiem no visas Eiropas. | |
 Parīzes grafiti. Foto: Zane Gromulsone | |
| Grafiti – ielu māksla, kas 20. gs. 70. gados radās Ņujorkas ielās – Parīzē ienāca desmit gadus vēlāk, 80. gadu sākumā. Pretēji Ņujorkai, kur šī māksla dzima geto rajonos, pirmie franči, kas sāka praktizēt jauno izpausmes veidu, nāca no Parīzes turīgā sociālā slāņa. Tie bija jaunieši, kas, guvuši ceļojuma iespaidus Amerikā, izmēģināja redzēto Parīzes ārpuscentra rajonos, pamestu māju teritorijās un jaunceltņu vietās. Pēc tam sākās grafiti gājiens ielās. Sākotnēji zīmējumi koncentrējās galvaspilsētas ziemeļaustrumu kvartālos – La Chapelle un Stalingrad. Pirmajiem grafiti bija spēcīgs Ņujorkas iespaids, tie arī pazīstami kā “Ņujorkas skola”. Taču tas nebūt nenozīmē, ka franču ielu zīmējumi aprobežojās ar cenšanos tieši atdarināt ņujorkiešus. Drīzāk grafiti Francijā radās kā šīs mākslas interpretācija, Ņujorkas grafiti pamatiem pievienojot eiropeisko raksturu. Pamazām grafiti atbrīvojās no Ņujorkas paraugiem. Krāsu gamma kļuva spilgtāka jeb, izmantojot grafiti terminoloģiju, hipervitaminizēta (hyper vitaminé), bet kalogrāfiskā rakstība un zīmējums – agresīvāks, ekspresīvāks. Par pirmo grafiti mākslas pamatlicēju Francijā tiek uzskatīts Bando, īstajā vārdā Filips Lemāns (Philippe Lehman), kas, iepazinies ar grafiti Ņujorkā, Parīzē uzsāka “grafot”, ieviešot savu individuālo zīmēšanas stilu. Bando tika ievērots ātri un kļuva par savveida elku jauniešu vidū. Pateicoties tieši Bando, šīs mākslas attīstības sākuma periodā, Bando ataicināti, Parīzes ielās zīmēja arī daži Ņujorkas grafiti līderi, kā JON-ONE un DANDI WHITE, kuru darbošanās, radot paraugus, palīdzēja ievadīt tobrīd vēl visur esošos “es šeit biju” tagus jeb parakstus jau augstākā līmenī. Palēciens attīstībā sākās pēc 1984. gada, kad viena no galvenajām valsts televīzijas programmām TF1 uzsāka hiphopam veltītu raidījumu HipHop. Kur hiphops, tur grafiti. Tas bija skatāms gan studijas dekorācijās, gan mūzikas videoklipos. Tika intervēti gan vietējie, gan citu valstu grafiti līderi, piemēram, FUTURA 2000 un grupa PCB (Paris City Breakers). Raidījums, ko pirmo reizi Francijas televīzijas vēsturē vadīja melnādains vadītājs franču hiphopa pionieris Sidnijs (Sidney), guva milzīgu popularitāti, dodot iespēju grafiti, neraugoties uz nelegālisma statusu, kļūt par vispārēju modes lietu, piesaistot plašu sekotāju loku. Grafiti pārkāpa nomales sienas un ienāca Parīzes centrālajā daļā – Sēnas krastmalas mūri, Luvras nožogojums un Pompidū centra rajons tika noklāts ar tagiem un grafiti zīmējumiem. Tie ņirbēja uz pilsētas metro vagoniem un smago mašīnu sāniem. Stalingrad kvartāls kļuva par visas Eiropas grafiti mākslinieku pulcēšanās vietu, skolu un jaunu kontaktu dibināšanas savdabīgu centru. Tagi uz veikalu skatlogiem, vēsturisko celtņu mūriem vai kultūras pieminekļiem kļuva par arvien biežāk sastopamu parādību, kas ne tikai kaitināja lielāko daļu parīziešus, bet arī prasīja ievērojamus materiālos līdzekļus. Pacietības mēram punktu pielika vandalisma skandāls, saistīts ar grafiti “uzbrukumu” Luvras muzeja metro stacijai, kad 1992. gada janvārī vieta, kur eksponēti arī tēlniecības darbi, tika noklāta ar tagiem. Tas radīja vairākus tūkstošus franku lielu zaudējumu. Pēc šī notikuma toreizējais Parīzes mērs Žaks Širaks ieviesa krāsu baloniņu pārdošanas reglamentāciju. Līdz tam ik pa laikam notikušās kaķa un peļu spēles starp policiju un grafiti pūtējiem 90. gadu sākumā kļuva par FBI cienīgām akcijām, izvēršot vērienīgas izmeklēšanas lietas. Tika likvidēta lielākā daļa pamesto namu teritoriju un jaunceltņu vietas, kas bija galvenās “grafotāju” darbības zonas. Vieglos sodus un rājienus nomainīja tiesas procesi. 2003. gadā notika pirmā tiesa. Ar iespaidīgiem naudassodiem par valsts īpašuma bojāšanu tika sodīti 150 jaunieši. Sāka kontrolēt arī masu medijus – grafiti mākslas popularizēšana presē vai televīzijā tika aizliegta. Francijas vilcienu pārvalde RATP 2004. gadā ar tiesas palīdzību pieprasīja 150 000 franku (aptuveni 23 000 eiro) lielu naudassodu vienam no franču žurnāliem, kas bija publicējis fotogrāfiju ar apzīmētu Parīzes metro vagonu. | |
 īzes grafiti. Foto: Zane Gromulsone | |
| Varētu domāt, ka 90. gadi iezīmēja šī mākslas veida norietu. Bet nē! To beidzot ieraudzīja Parīzes mākslas kritiķi, kolekcionāri un kuratori, atzīstot grafiti par vienu no 20. gs. beigu mākslas virzieniem. Parādījās “legālais grafiti” – mākslinieki sāka strādāt darbnīcās, ielu mūrus nomainot pret mākslai tradicionālo audeklu. Līdzās hiphopa festivāliem, grafiti mākslas konkursiem vai citiem legāliem pasākumiem, kur ielu māksla bija atļauta un pat veicināta, atsevišķās vietās arī ielās tika dota oficiāla atļauja grafiti zīmēšanai. To sāka izmantot bāru, diskotēku interjeros, un, piemēram, atšķirībā no metro vagoniem grafiti nebūt negrasījās pazust no kravas mašīnām. Tieši otrādi, to īpašnieki bieži pat paši noalgoja ielu māksliniekus, lai ar grafiti zīmējumu palīdzību padarītu savus braucamrīkus unikālus. Starp citu, šodien Francija ieņem pirmo vietu grafiti appūsto mašīnu skaita ziņā Eiropā. Ņemot piemēru no Ņujorkas mākslas galerijām, kur grafiti izstādes tika rīkotas jau kopš 70. gadu sākuma, tās praktizēt sāka arī parīzieši. Pirmā bija galerija d’Agnès B, bet drīz vien parādījās galerijas, kas bija orientētas tikai uz ielu mākslu (piemēram, Studio 55). 90. gadu vidū grafiti ieraudzīja prožektoru gaismas – nelegālā māksla ienāca muzejos (Francijas Nacionālajā pieminekļu muzejā Trokadero laukumā, Lielajā pilī Elizejas laukos, Modernās mākslas muzejā Raspaija bulvārī u. c.). Ne jau visi alka šīs atzinības (integrēšanos mākslas tirgū). Daudzi saskatīja grafiti jēgas zudumu. Vieni norādīja uz grafiti būtību atrasties ielās, jo šī māksla ir radīta visiem, baudāma par brīvu un skatāma ielas kontekstā, bet slēgtās telpās zaudē tiešo dialogu ar skatītāju. Turpretī galerijas un muzeji šo savvaļas mākslu padarīja legālu, atzītu, novērtētu un pieejamu, veicot arī apkopotāja un sargātāja funkciju. Neraugoties uz ķildām, Parīzes 19. kvartālā jau gadu pastāv grafiti veltīts brīvdabas muzejs.(1) To radījis ungāru izcelsmes arhitekts Jona Frīdmans (Yona Friedman) ar mērķi padarīt muzeju par savdabīgu grafiti mākslas centru un reabilitēt Stalingrad grafiti “ziedu laiku” atmosfēru. Uz muzeja sienām, kas veidotas no caurspīdīga plastikāta, grafiti mākslinieki jebkurā laikā var radīt darbus turpat uz vietas. Sienas, pārtapušas par grafiti mākslas darbiem, tiek mainītas ik pēc 15 dienām, labākajiem darbiem pārejot muzeja īpašuma ar mērķi veidot grafiti mākslas kolekciju. Pamazām grafiti savu noteiktu vietu ieņem arī izsoļu namu plānos. Senākais Francijas izsoļu nams Artcurial rīkojis jau četras veiksmīgas publiskas grafiti mākslas izsoles.(2) Līdzās appūstajiem audekliem un ievērojamāko “grafotāju” skicēm, kas realizētas kādās no Amerikas vai Eiropas ielām, tikpat liela kolekcionāru interese ir par priekšmetiem ar vēsturisku, mazāk māksliniecisku vērtību. Piemēram, šogad par 1900 eiro tika izsolīta 1971. gada laikraksta Times lapa ar grafiti aizsācēja ņujorkieša Taki 187 zīmulī izpildītu parakstu. Acīmredzot grafiti paliks “nomaļnieku” izpausme. Uz Laikmetīgās mākslas centru Sēnas upes salā vairs nav ko cerēt.(3) Kādreizējā paradīze Stalingrad līdz ar grafiti popularitātes viļņa noplakumu arī ir zaudējusi nozīmi mākslinieku vidū. Parīzes grafiti ir pārcelies uz “klusākiem” ārpuscentra rajoniem (Laplace, Gentily, ķīniešu kvartālu Bellevil). Katrā ziņā, ja esat Parīzē pamanījuši kādu uzmanības vērtu grafiti, tad, iespējams, rīt tā vairs nebūs. Fotografējiet ātri! (1) Musée des Graffiti atklāts 2009. gada 26. maijā. (2) Ceturtā Artcurial grafiti izsole 1970–2010, 40 ans d’art graffiti (“1970–2010, 40 gadi grafiti mākslā”) notika 2010. gada 22. martā. (3) Nikolā Sarkozī ir apņēmies uzbūvēt Francijas Vēstures muzeju (Musée de l’Histoire de France) iecerētā Laikmetīgās mākslas centra vietā. | |
| Atgriezties | |
