VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Bibliogrāfisks ieraksts Antra Priede, mākslas zinātniece Mākslinieks Aleksandrs Dembo | |
| “Aleksandrs Dembo (French/Russian, 1931–1999)” – tā vēsta ieraksts plašajā artnet.com portālā, kas parasti nemelo. Šajā reizē arī nevarētu teikt, ka melo, taču tā drīzāk ir puspatiesība, jo vispirms Aleksandrs Dembo ir latviešu grafiķis, kura 20. gs. 60.–90. gadu grafikas un glezniecība veido īpašu un svarīgu lappusi Latvijas mākslas kopainā. Iemesls šai puspatiesībai ir mākslinieka sarežģītais bērnības un jaunības posms, kas ticis izdzīvots trijās valstīs. Aleksandra tēvs Boriss Henkins Dembo studēja jurisprudenci un literatūru Latvijas Universitātē, taču tika izslēgts par revolucionāru darbību. Studijas viņš turpināja Parīzē, kuru laikā iepazinās ar francūzieti, jaunu žurnālisti un tulkotāju Annu. 1931. gada 6. jūlijā piedzima Aleksandrs. Jaunā ģimene ieradās Rīgā, taču Aleksandra mātei, kas nespēja sadzīvot ar vīra vecāku ģimeni, tā itin drīz bija jāatstāj. Savukārt Aleksandra tēvs, izraidīts no Latvijas sakarā ar uzsākto pagrīdes darbību, devās uz Maskavu, kur strādāja laikraksta За рубежом redakcijā. Par mazo Aleksandru turpināja rūpēties viņa vecvecāki. Pirmos skolas gadus viņš pavadīja 4. pamatskolā Pārdaugavā, bet kara dēļ bija spiests mācības pārtraukt. Kara laikā, zaudējis abus vecvecākus, Aleksandrs nonāca vienā Padomju Savienības bērnunamā pēc otra. Mācoties Maskavas internātskolā, sagruva viņa cerības atrast tēvu, jo Boriss Dembo 1938. gadā tika arestēts un krita par upuri Staļina represijām. Pēc vairākām jaunā Aleksandra dzejas publikācijām žurnālā Работница viņu uzmeklēja tēva radi. 1945. gadā Aleksandrs kopā ar audžumāti Cecīliju Dembo atgriezās Rīgā. 1947. gadā viņš uzsāka mācības Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā dekoratīvās glezniecības nodaļā. Pēc diviem gadiem iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, ko absolvēja 1963. gadā ar diplomdarbu “Jūras arāji”. Studiju laikā Aleksandrs Dembo sevi pieteica ne tikai kā radošu un daudzsološu mākslinieku, bet arī kā pedagogu. Kaut gan Dembo dzīves lielākā daļa aizritēja, strādājot “aiz priekškara”, viņš spēja nokļūt aiz šīs it kā necaurejamās sienas, ļaujot savās grafikās ietvert skatīto Francijā, Amerikā, Spānijā, Itālijā un citās valstīs. Aleksandrs Dembo ir viens no pirmajiem grafiķiem, kurš 60. gadu beigās ienesa krāsu iespieddarbos. Aleksandra Dembo atstāto mantojumu varētu raksturot kā spēli, jo viņš tai ļāvās, variējot gan formālus, gan tehniskus līdzekļus, uzdrošinoties saplūdināt robežas starp 90. gadu gleznām un grafikām. Problemātiski ir aptvert visu parādību loku, kas varētu veidot pilnīgu mākslinieka daiļrades aprakstu, tādēļ apskatīšu tēmas, kas bijušas būtiskas vispārējai grafikas attīstībai Latvijā, un tās, kuras cauri desmitgadēm atkārtojušās mākslinieka daiļradē, atstājot vietu arī tām, kas ļauj pietuvoties Dembo personībai. | |
 Aleksandrs Dembo. Sēnas krasts. Dobspiedums. 64x50cm. 1969. Pateicība Latvijas Māklsinieku savienības Grafikas fondam | |
| Līdzās zvejnieku tēmas atspoguļojumam 60. gados, kas paliek piederīgs pie skarbā stila iezīmēm un beidzas tajā pašā desmitgadē, parādās motīvs, kurš caurvij arī visas nākamās desmitgades un noslēdzas ar lielformāta gleznu 90. gadu beigās. Tā ir Rīga. Iespējams, ka mūsu galvaspilsētas vietā varēja būt arī Parīze, kas tika attēlota krāsainos ofortos jau 1969. gadā (“Sēnas krasts”), atgriežoties no apciemojuma pie mātes. Vēl viens iespējamais pagrieziens, lai Parīze kļūtu par Dembo pilsētu, bija arī Stenlija Viljama Heitera (Stanley William Hayter) uzaicinājums māksliniekam tur palikt un strādāt viņa slavenajā Atelier 17. Taču, liekot pie malas varbūtības teorijas, Aleksandrs Dembo izvēlējās Rīgu. Sākotnēji pilsētas attēlojumam mākslinieks piegāja reālistiski, bet, laikam ejot, pievērsās formu vispārinājumam, veidojot Rīgas tēlu kā daudzstrukturālu, urbānu veselumu (“Daugava–81” no cikla “Aklātas vēstules draugam”), ļaujot ieskanēties arī literārām noskaņām (“Veltījums Rīgai”, 1971), kā arī tādiem formveides aspektiem, kas atbilstoši tam laikam nosaucami par laikmetīgiem, kā tas skatāms ciklā “Daugava–80”. Kosmosa tēmas izvērsums 60. gadu beigu un 70. gadu grafikā sasaucās ar tālaika zinātnes attīstības nozīmīgumu, zinātniskās fantastikas uzplaukumu literatūrā un mākslā, kā arī ar politisko aspektu, jo kļuva par nozīmīgu varas apliecinošu instrumentu. Tādēļ tematikas risinājumā blakus nostājās gan konjunktūras prasības, gan mākslinieka eksperimenti. 60. gadu beigās Aleksandrs Dembo kopā ar grafiķi Ināru Helmūtu pavadīja 40 dienas Seņežas “Zvaigžņu pilsētiņā”, tas deva papildu radošu impulsu turpmāko grafikas lapu tapšanai, mēģinot ieskatīties tur, kur parasts mirstīgais nekad nenonāks. Šajos ciklos – “Anno 1918” (1968), “Cilvēki un kosmoss” (1976) un “Kosmoss un mēs” (1978) – svarīgākā kvalitāte ir tieši krāsa, kas uz oforta plāksnes vienmērīgi maina tonalitāti, izceļot pāris akcentus, kuri ilustrē cilvēka apveidus, raksturīgākos pilsētu siluetus, virs kuriem bezsvara stāvoklī atrodas kosmonauts. Īpaša tēma grafikās ir mūzika, precīzāk – džezs. Pats Aleksandrs Dembo teicis šādi: “Mūzika vispirms man “ieskanējās” sešdesmitajos gados un palika it kā pusceļā. Pēdējā laikā esmu tai pievērsies no jauna. Tās ir manas izjūtas, pārdomas, kas radušās tiešā sakarā ar mūzikas klausīšanos. Mūzika man vispār ir tuva, bet visvairāk tieši džezs. Man likās, ka es to varu izteikt caur kaut kādām figurālām, kaut kādām ritmiskām asociācijām. Solisti, trompetisti, saksofonisti – tur bija vairāki tādi mazi darbiņi, kuros fiksēju savas izjūtas.”(1) Šo grafikas lapu galvenais akcents ir virtuozitāte un daudzslāņaino formu simbioze, otrā plānā atstājot krāsas izmantojumu. Mākslinieks nekad nav noliedzis tiešus aizguvumus no citu daiļrades, piemēram, atsauces uz Pikaso, Ruso, Miro darbiem skatāmas gan ciklā “Atklātas vēstules draugam”, gan atsevišķās “vēstulēs” svarīgiem notikumiem, kuros mākslinieks pievērsies Gernikas motīvam, to attiecinot uz kara notikumiem Vidzemē. Tā kā Dembo pats bija piedzīvojis kara apstākļus, kas viņu svaidīja pa dažādām vietām, acumirklī nolasāmas caurstrāvojošas sāpes. 1986. gadā tapušās akvatintas lapas ar vienādu nosaukumu “Vēstules no Vidzemes” ir sūtījumi gan pagājušajiem notikumiem, jo pasta zīmogā adresāts ir “Vidzeme 1941”, gan arī laikam, kad darbi radīti, un šodienai, jo par notikumu liecību kalpo atmiņas, kas var zust ātrāk nekā mākslas darbs, kurš par tām atgādina. Anrī Ruso daiļrades motīvs izmantots ofortā “Atklāta vēstule Anrī Ruso” (1986). Arī šajā darbā turpināta kara tēma – par ilustrāciju tam Dembo attēlo fragmentu no Ruso 1894. gadā tapušās gleznas “Karš”. Grafikās “Robotiņu satikšanās” un “Robotiņu paukotāji” saskatāma parafrāze par Hoana Miro daiļradi. Dzīves pēdējā desmitgadē mākslinieks pievērsās glezniecībai. Taču arī šajā medijā mākslinieks nezaudēja saikni ar grafiku – viņš plaši izmantoja dobspiedes un augstspiedes tehnikas, tās savstarpēji kombinējot un pēc tam montējot kā kolāžu. Kādā intervijā Aleksandrs Dembo teicis: “Jūtos kā gleznotājs, tā, it kā visu laiku būtu gleznojis, tā, it kā visu laiku būtu to darījis.”(2) | |
 Aleksandrs Dembo. Agresija. Dobspiedums. 65x50cm. 1987. Pateicība Latvijas Mākslinieku savienības Grafikas fondam | |
| 90. gadu laikā mākslinieks savos darbos izgāja to attīstības ceļu, kādu gāja 20. gs. avangardisti, – no pievēršanās primitīvismam un seno tautu mākslas mantojumam līdz abstrakcionismam. Jau pirmajos braucienos uz Ameriku Dembo pievērsa uzmanību muzejos redzētajām indiāņu maskām, tālākajā ietekmju lokā atkal parādījās Pikaso, taču no jauna mākslinieks pievērsās Miro, Klē, Maļevičam un Pollokam. Iemesls, kāpēc mākslinieka uzmanību piesaistīja Peru un seno afrikāņu mākslas paraugi, bija to pirmreizīgums un secinājums, ka indiāņu krāsu izjūta ir radnieciska latviešu tautas rakstu krāsainībai. “Lauskas” – darbi, kuri radās nejaušības dēļ, kad, vedot uz automašīnas jumta skaidu plātnes, atraisījās auklas un plātnes krītot saplīsa neregulārās daļās. Dembo apgleznoja neregulārās formas plātnes. Viņš izmēģināja vairākus plātņu laušanas paņēmienus, lai turpinātu šīs formas darbus. Rezultātā tapa plaša konceptuālā bāze “Lausku” sērijai. Tā bija mākslinieka vēlme spītēt negrozāmajam laika ritējumam, jo civilizācijas un tās veidojošās kultūras uzplaukst un noriet, izzūdot un kā liecību par sevi atstājot tikai ilgi meklējamas un atšifrējamas lauskas. Džeksons Polloks (1912–1956) Dembo saistīja ar plaknes organizāciju un to, kā action painting pārstāvis atbrīvojas vienam uzdevumam – krāsai vai ritmam. Savukārt Kazimira Maļeviča (1878–1935) daiļrade bija saistoša ar to, kā plakne tiek organizēta kvadrāta laukumā. Netika pārnestas tiešas Maļeviča daiļrades iezīmes. Dembo pārņēma plaknes sakārtotību, veidojot kompozīciju no nosacītām detaļām, formām, kas rada noteiktus krāsu ritmus. Akrila gleznas “Pusīte I” un “Pusīte II” (90. gadu sākums) ir abstraktu formu kompozīcijas, kam melnais fons padarīts gandrīz nemanāms, ļaujoties dažādu triepienu uzlicienam, variējot biezumu un faktūru, krāsu un ritmu. 90. gadu otrajā pusē iepriekšminēto darbu kompozīcijas veidošanas paņēmieni tika attīstīti, tos papildinot ar grafiku, kas pazīstami kā “Kvadrāta iekustināšana” (1997). Darba plakni veido mazi auduma gabaliņi, kas novilkti ofortā. Izveidotā mozaīka papildināta ar fotogrāfiju detaļām, darbu pabeidzot ar akrila krāsas ieklājumiem. Iespējams, šos darbus var skatīt kā visas mākslinieka daiļrades kopsaucēju, jo apvienotas tehnikas, kurās Dembo ir strādājis, kā arī motīvi, kas vijušies cauri desmitgadēm. No šodienas skatpunkta raugoties, nepārsteidz vairāku mākslas mediju robežu saplūdināšana vai nojaukšana vispār. Taču Aleksandrs Dembo Latvijas mākslas scēnā šo paņēmienu izmantojis viens no pirmajiem. Kā neatsverams šī eksperimenta turpinājums bija mākslinieka pedagoģiskā darbība, jo, tieši darbojoties šajā laukā, viņš savos audzēkņos attīstīja dzirksti nebaidīties uzdrošināties un lauzt robežas. Pirms desmit gadiem astoņās galerijās gandrīz vienlaicīgi, dzerot olas un ēdot eklērus, atvēra Aleksandra Dembo audzēkņu izstādes. Viņi svinēja izcilā pedagoga dzimšanas dienu, kas bija kļuvusi par tradīciju kopš 90. gadu sākuma. 2000. gadā skolotājs vairs nebija starp viņiem, bet bija viņu mākslas darbos. Tika svinēta mākslas burvība, iespēja īstenot unikālo veidu, kā pārējiem pieteikt savu spēli ar ideju. Šajās astoņās izstādēs apvienojās komponenti, kas Dembo bija raksturīgi gan kā māksliniekam, gan kā pedagogam. Latvijas Mākslinieku savienības galerijā bija izstāde “Runātājs”, kurā piedalījās Kristīne Drengere, Ilze Breidaka un Iluta Rode; Dembo aizraušanos ar sietspiedi, kas tālāk tika nodota skolniekiem, atspoguļoja “Basteja” galerijas izstāde “Pasieris”, kurā piedalījās Ilze Krūmiņa, Kirils Šmeļkovs, Varis Rudzītis, Valda Podkalne, Dmitrijs Lūkins, Ojārs Pētersons, Andris Breže, Ilona Spila, Indra Puķe, Aivars Plotka, Gunta Plotka, Aivars Rušmanis, Ansis Drāznieks, Jānis Murovskis, Ineta Berkmane, Sarmīte Māliņa un Ivars Mailītis; galerijā “Čiris” bija izstāde “Kaķis. Zelta laiki”, veltīta mākslinieka aizrautībai ar kaķa tēlu, tajā piedalījās Ginta Bērziņa, Zigmunds Katkovskis, Mārtiņš Vilkārsis, Elīza Vanadziņa un Aelita Jurjāne; apliecinot pedagoga ideju par kustību darbā, Gita Okonova un Gatis Buravcovs izveidoja izstādi “Inerces” galerijā “Māksla XO”; savukārt Dizaina namā notika Ārijas Lipskas un Gata Buravcova izstāde “Mantas un fantas”; Ivonnas Veihertes galerijā Maruta Raude un Indra Sproģe ar izstādi “Kāds salika visu pa plauktiņiem” apliecināja pedagoga spēju studentiem sakārtot domas “pareizajā virzienā”. Indra Sproģe atceras: “Viņš prata katrā atrast radošo potenciālu un spēja iedvesmot, uzšķilt radošo dzirksti, lika sajust nepieciešamību radoši sevi realizēt. Negadījumā ieraudzīt brīnumu, saskatīt izmantojamo un padarīt to par savu autortehniku. Viņam patika atrast tādus māksliniekus, no kuriem katrs konkrēts students varētu iedvesmoties.” Savukārt māksliniece Agnese Bule pievieno vēl citas kvalitātes, kas izceļamas Dembo pedagoģiskajā darbībā, – punktualitāti un iekšējo disciplīnu, kā arī neiztrūkstošo optimismu. Nozīmīgs Aleksandra Dembo pedagoģiskā mantojuma rezultāts ir pamatu likšana Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļai. Viņš 1987. gadā izveidoja un vadīja Dizaina grafikas meistardarbnīcu, uz kuras bāzes 1992. gadā tika nodibināta Dizaina nodaļas Dizaina grafikas katedra(3). Aleksandra Dembo aktivitāte un spēja katrā audzēknī ieraudzīt to, kas būtu viņa daiļrades attīstības atslēga, ļāva šai nodaļai kļūt par karognesēju viņa izpratnei par mākslas radīšanu kopumā. Tas ietver gan nenorobežošanos no jauno mediju klātesamības un Rietumeiropas mākslas parādību integrēšanas lokālajā, gan eksperimentu un spēli ar visām kārtīm, kas jāizspēlē, lai radītu kaut ko pilnasinīgu, jo viss tiek darīts mākslas vārdā ar soli priekšā laikam. (1) Muižniece, Rūta. Mākslinieks pārdomu brīdī. Dzimtenes Balss, 1980, Nr. 30. (2) Barčevska, Diāna. Es daru tieši to, ko gribu. Literatūra. Māksla. Mēs, 1998, 29. okt.– 5.nov. (3) Dizaina nodaļas Dizaina grafikas katedru 1999. gada 16. jūlijā pārdēvēja par Vizuālās komunikācijas nodaļu. | |
| Atgriezties | |
