VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Hardijs Lediņš un citi alternatīvie Moderna Museet Iliana Veinberga, mākslas kritiķe Izstāde REGARD: Subversive actions in normative space 31.03.–02.05.2010. Zviedrijas laikmetīgās mākslas muzejs Moderna Museet | |
| Konstfack mākslas augstskolas kuratoru apmācības programmas CuratorLab 2010. gada absolventu kopdarbs – izstāde – bija viena no tām reizēm, kad vienkopus sanāk ļaudis no dažādām pasaules malām, lai institūcijām un valdošajiem politiskajiem diskursiem parādītu alternatīvu skatījumu, kur izmantotas kultūras jomai raksturīgas stratēģijas, taču mērķis ir kas vairāk nekā forma un estētika. Izstādi veidoja kuratoru grupa: Aleksa Grifita Vintone (Alexa Griffith Winton) no Ņujorkas, Marina Noronja (Marina Noronha) no Brazīlijas, alternatīvās vides popularizētājs Aimars Arriola (Aimar Arriola) no Spānijas un Maija Rudovska, mākslas zinātniece un kuratore no Latvijas. Kopsaucējs visiem – interese par kultūras sociālo dimensiju. Šo aizraušanos noteicis vai nu katra paša dvēseles stāvoklis, vai arī studiju procesā gūtais pārsteidzošais atklājums, ka gan Sanpaulu, gan Ņujorkā, gan Andalūzijas reģionā, gan Rīgā bijuši radoši cilvēki, kuri reaģējuši, mēģinājuši iesaistīties un mainīt – viņuprāt – uz labo pusi (vai vismaz norādīt, ka pārmaiņas nepieciešamas) esošo sociālo lietu kārtību. | |
 Hardijs Lediņš. Kadrs no video "Cilvēks dzīvojamā vidē". 1987 | |
| Mācītājs, pāris dizaineru un daudz vienkāršu strādnieku Uni-labour kolektīvā, kuri 20. gs. 50.–60. gadu mijā centušies humanizēt Brazīlijas monstrozās betona apbūves vilni ar pieejamiem dizaina, mākslas un vides arhitektonikas risinājumiem. Hardijs Lediņš un NSRD (“Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca”) ar 80. gados celšanas procesā esošo tipveida guļamrajonu socioloģisku izpēti, iekļaujot performances elementus un radošu ālēšanos kā pretlīdzekli komunistiskās celtniecības praksei un patosam tepat Latvijā. “Heidelbergas projekts” (The Heidelberg project) jeb mākslinieku komūna, kas, izmantojot t. s. sabiedriskās pretošanās stratēģiju, uz brīdi uzbūra alternatīvu “laimīgu” vidi, ilustrējot tās iespējamību, melnādaino iedzīvotāju rajonā 80. gadu Detroitā, ASV. Migels Benljočs (Miguel Benlloch) – politiskās, sociālās un ķermeniskās pašapziņas pētnieks, atbrīvotājs un aizstāvis 20. gs. pēdējā ceturkšņa Spānijā, Andalūzijas reģionā, laikā, kad valsts politika centās ierobežot personas autonomiju. Kritiska, pozitīva, utopiska vai reāla mijiedarbošanās, bet visus vieno apstāklis, ka medijs bijis radoša stratēģija ar māksliniecisku virsvērtību. Izstādes apmeklētājs varēja iepazīties ar dažādu performanču, akciju, procesu un procedūru videofiksācijām, fotogrāfijām, kuratoru veidotiem tekstiem, kas aprādīja attiecīgo notikumu kontekstu, iezīmējot, kādēļ tie bijuši un ir nozīmīgi. Paceļoties pāri konkrētām ģeopolitiskām robežām un laikiem, skatītājam bija iespēja saņemt koncentrētu vēstījumu par mākslas “dziedinošo spēku”. | |
 Hardijs Lediņš. Kadrs no video "Cilvēks dzīvojamā vidē". 1987 | |
| Taču kuratoru grupas labi gribētā iecere no savāktā materiāla veidot ekspozīciju kā interaktīvu arhīvu īsti nenostrādāja. Izstādes iekārtojums (lai arī mērķtiecīgi paviršs un atbilstošs stereotipam par alternatīvām mākslas praksēm ar ierobežotiem līdzekļiem, kuras balstās uz entuziasmu) nebija pārdomāts līdz galam un ātri atklāja traucējošus trūkumus. Iztrūkstošā informācija par videomateriālu ilgumu (dažos gadījumos tie izrādījās gandrīz vai līdzvērtīgi pilnmetrāžas filmām; ērtības nolūkos tas prasītu citādu prezentēšanas veidu) un, ņemot to vērā, ierobežotais krēslu skaits, tas, ka sliktākas kvalitātes videomateriāls tika nevis rādīts ekrānā, bet projicēts uz apgaismotas sienas vai atstāts pustumsas kontrastā, problēmas ar materiālu vizuālo un audiālo kvalitāti u. c. apgrūtināja izstādes kā veseluma baudīšanu un izaicināja pat vispretimnākošāk noskaņotā apmeklētāja pacietību. Šie un citi aspekti saistāmi ne tikai ar kuratoru profesionalitāti vai tās trūkumu, bet arī ar ierobežotajiem līdzekļiem; dažus videomateriālus būtu nepieciešams nopietni restaurēt, varbūt pat izveidot saīsinātu versiju publiskošanas vajadzībām utt. Taču jāņem vērā, ka Moderna Museet studijā laipni uzņemtā izstāde bija mācību rezultāts, četru ļoti atšķirīgu kuratoru kopēja vīzija Zviedrijas izglītības, ekspozīciju veidošanas un institucionālās sadarbības, konkrētas darba ētikas un likumdošanas vidē, tās nosacītajos šķēršļos un iespējās. Tieši šī pieredze, šķiet, ir visbūtiskākais ieguvums izstādi veidojušajai kuratoru komandai. Skatītājiem savukārt tā bija unikāla iespēja redzēt Hardija Lediņa un NSRD radošās izpausmes tik autoritatīva mākslas muzeja kā Moderna Museet telpās, kā arī iespēja iepazīties ar svešu – pat eksotisku – zemju un valstu kultūras vēsturi autentiskos dokumentos. Un, protams, apzināties, ka līdzās māksliniekam svarīgs spēks ir arī kurators. | |
| Atgriezties | |
