VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Piezīmes uz kāda projekta baltajām malām Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis | |
| Vai t. s. laikmetīgajai mākslai, nu, sacīsim, vizuālajām mākslām, nu, visam tam, ko var ieraudzīt populārās mākslas vietās, tādās kā Kaseles documenta, Venēcijas, Sanpaulu un vēl visvisādas biennāles, piemīt “nacionālā identitāte”? Un tai, kas piepilda miljoniem galeriju visriņķī pasaulei no Tokijas un Šanhajas līdz pat Sietlai un Losandželosai, – vai tai piemīt “nacionālā identitāte”? Un tai, ar ko šīs galerijas visvisādiem līdzekļiem cenšas tikt pamanītas gadatirgos, žurnālos un internetā, – vai tai piemīt “nacionālā identitāte”? Jautājums var izklausīties muļķīgs, nē, drīzāk jau sen novecojis. Jo liberālā un kreisā akadēmiskā mācība (Benedikts Andersons, Ernests Gelners, Entonijs Smits, Ēriks Hobsbaums un citi citējamības čempioni un paši citētāji, kuru vārds ir leģions) saka, ka nacionālā identitāte ir “sociāls konstrukts” (nu, apmēram tādā garā), kam tagadnes globālajā sādžā vairs nav attaisnojuma, pastāvēšanas priekšnoteikumu un nākotnes izredžu. Tiesa, ir gan izņēmumi: ja māksla, vai kas nu tāds par mākslu “kontekstuāli” tiktu dēvēts, nāk no Kosovas demokrātiem vai no Čečenijas kaujiniekiem, no tamilu tīģeriem vai vajātiem Ugandas homoseksuāļiem, tad, protams, “pasaules sabiedrība” māj ar galvu un saskata identitāti un piederību laikam un telpai. Taču, ja māksla nāk no Serbijas pamatiedzīvotājiem, no patriotiskām vai pat, nedod, Dievs, pareizticīgām Krievijas aprindām, no Šrilankas jaunā / vecā prezidenta svītas vai no Ugandas kristīgā vairākuma, tad, ja produkts vispār izpelnās godu tikt nosauktam par mākslu, tā, protams, ir šovinistiska, rasistiska, ksenofobiska, separātiska māksla. Apmēram tādā garā. Vienvārdsakot – laikmetīgās mākslas tingeltangelī, kas nu jau teju vai pusgadsimtu urkšķ un burkšķ kritiķu, teorētiķu, galeristu un tikko minētajām aprindām pietuvināto personu smadzenēs, viss ir samērā skaidrs. Neskaitāmas reizes dzirdēts (lasīts), ka māksla tagadnes pasaulē ir kritikas forma: valdošo institūciju, prakšu, ideoloģiju kritika, kura vērsta pret visu, kas apdraud cilvēka tiesības. Bet apdraud, lūk, glūnošais imperiālisms visās tā izpausmēs. Izpausmes var būt, piemēram, ASV vai Izraēlas, vai kādas citas valsts pastāvēšana Zemes virsū. Vai arī nožēlojamais fakts, ka joprojām šur un tur vērojama vīriešu atšķirība no sievietēm, balto – no nēģeriem, kārtīgu ģimenes cilvēku – no sodomistiem, kristiešu – no musulmaņiem. Neviens nezina, kā ir īstenībā. Ja seko daudzinātākajiem “masu saziņas līdzekļiem”, tādiem kā CNN, The New York Times, The Guardian, “Diena”, Latvijas radio, arī visvisādiem mākslas un kultūras, t. s. filosofijas izdevumiem u. tml., tad rodas priekšstats, ka “cilvēce” pārsvarā ir “progresīva” un tikai saujiņa reakcionāru un tumsoņu vēl ņemas pa kaktiem, kladzinādami par savām “vērtībām”. Gandrīz vai dzīvojam uzvarējušā demokrātiskā sociālisma, piedodiet, liberālisma vai liberālā demokrātisma laikmetā. Un, ja kaut kur, teiksim, Afganistānā vēl nav tā, kā mums patiktu, drīz vien būs. Var būt, ka tā. Bet, ja tā, ja valdošā ideoloģija pasaulē ir tāda, tad, ziniet, māksliniekiem nāktos pildīt pašas valdošās ideoloģijas tik bieži daudzināto, proti, pievērsties šīs ideoloģijas nesaudzīgai kritikai. Māksliniekiem tātad vajadzētu atmaskot “modernos” akadēmiskos, mediju, politikas un kultūras “standartus” un slavināt reģionālismu, norobežošanos ģimenes, dzimtas ietvaros, atgriezties pie “sava kaktiņa, sava stūrīša” priekšstatiem, mākslai vajadzētu tiekties būt noderīgai sava ciema, draudzes, kopienas cilvēkiem, iekļauties nacionālās identitātes “projektā” kā savveida protesta formā. Tomēr nekas tāds nenotiek. Un tas var liecināt tikai par vienu – par to, ka mediju uzburtā demokrātiskās pilsoniskās sabiedrības pasaule īstenībā ir šauras interešu grupas uzburta destruktīva jābūtības vīzija, kam nav ne mazākā sakara ar sešu miljardu šīs planētas iedzīvotāju interesēm un vajadzībām. Proti, vairākums cilvēku joprojām jūtas piederīgi pie (identi) savas dzimtās valodas un tajā notiekošo domāšanas procesu noteiktās nacionalitātes, savas un savu senču koptās reliģiskās ticības un kultūras simbolu pasaules, beigu beigās – arī savas ādas krāsas un dzimuma. Šādi piederīgs (idents) cilvēks, piemēram, latvietis, uzlūkojot latvieša darinātu Vecrīgas skatiņu tirdziņā Filharmonijas svērā, intuitīvi spēs to atšķirt no krieva vai uzbeka darināta tās pašas Vecrīgas skatiņa. Turpretī ļoti ticams, ka, nonākot Florencē, šis pats latvietis līdzīgā tirdziņā nemācēs sajust atšķirību starp kurda vai itāļa gleznotu Ponte Vecchio. Katram savs. Var jau sacīt, ka mākslā ir radošas un mazāk radošas nācijas, nu, labi, tautas. Re, franči rada, piemēram, impresionismu, visi pārējie eiropieši taisās pakaļ. Bet kas par to? Caurmēra latvietim Purvītis vienmēr būs saprotamāks par Sisleju, bet caurmēra ungāram tādi būs Naģbanjas skolas gleznotāji. Katram savs purvītis. Jā, bet kā tad ar laikmetīgo mākslu? Skaidrs, ka neass videoattēls, polietilēna plēves kaudze vai dēļu krāvums ir internacionālas substances. Pat pārnacionālas. Bet arī ogles zīmulis, eļļas krāsas, granīta bluķis ir internacionāli. Tomēr mākslas vēsturnieki nekaunas runāt par flāmu vai spāņu, vai vācu glezniecību pat tad, ja visās trīs gleznās attēlots viens un tas pats un visas tās karājas pie sienas krievu Ermitāžā vai amerikāņu Metropoles muzejā. Amerikāņi nekaunas teikt arī, ka abstraktais ekspresionisms un popārts ir amerikāņu māksla. Tad kāpēc attiecībā uz to, kas sekoja pēc abiem tikko nosauktajiem, jājautā par nacionālo identitāti? Laikam jau tāpēc, ka “laikmetīgā māksla” savās kvantitatīvi un reprezentatīvi pārliecinošākajās izpausmēs gluži vienkārši nav māksla, noderīga “sava ciema, draudzes, kopienas cilvēkiem”, kura, ja palaimējas, var būt interesanta arī ārpus ciema robežām. Nē, “laikmetīgā māksla” drīzāk var tikt pielīdzināta tādiem “projektiem” kā globālā finanšu plūsma, kā datu apmaiņas sistēma, ko pazīstam ar vārdu “internets”, vai, ņemot piezemētāk, kā merčendaizings – preču un pakalpojumu izkārtojuma shēma, kur pašām precēm un pakalpojumiem nav nekādas nozīmes, kur nozīme ir tikai tam, kas, ko un cik daudz nopērk. Protams, ne jau visi, kam ir vēlme, prasme un nereti arī attiecīga izglītība un treniņš, ar savu iedomu, pārdomu vai sajūtu vizualizācijām vēlas iekļūt šajā “preču un pakalpojumu izkārtojuma shēmā”. Un droši vien tikai retam no tiem, kas vēlas, tas izdodas. Jā, tūkstoši iekļaujas “laikmetīgās mākslas” grandiozajā fikcijā un grozās mākslas žurnālu un galeriju reklāmbukletu pirmajās lappusēs. Bet simtiem tūkstoši citu tur negrozās, toties joprojām paliek, kur tiem pienākas būt, – savā nacionālajā identitātē, nevis globālajā, bet savā dzimtajā ciematā. | |
| Atgriezties | |
