VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Strādnieks, kolhozniece, graņonka un brīvības piemineklis Zane Balčus, kinozinātniece Par Ilonas Brūveres filmu "Versija Vera" (2010) | |
 Kadrs no Ilonas Brūveres filmas "Versija Vera" (2010) | |
| Režisore Ilona Brūvere filmas “Versija Vera” pieteikumā to pozicionē kā dokumentālu spēli, kuras galvenā varone ir tēlniece Vera Muhina. Tekstuālo materiālu veidojot no viņas dienasgrāmatām, filmas autori sintezējuši Muhinas personiskās piezīmes un publikācijas, radot versiju par Padomju Savienībā prominento, Rīgā dzimušo mākslinieci. Pilsoņu kara laikā 1920. gadā uz Sarkanā laukuma un baznīcu grautiņu kadru fona filmā skan Muhinas domas: “Dzīvojam heroiskā laikā. Nedomāju, ka māksla var atspoguļot dzīves realitāti. Tas vienkārši nav iespējams, tad tas būtu naturālisms. Māksla runā par sapņiem un ideāliem.” Socreālisma kanonā izteiksmi atradusī Muhina, kuras galvenais skulpturālais darbs ir 34 metrus augstā statuja “Strādnieks un kolhozniece”, kas izcēla PSRS Pasaules izstādē Parīzē 1937. gadā , Ilonas Brūveres skatījumā ieguvusi smalkumu un poētisku toni. “Versija Vera” nav tradicionāls dokumentāls personības portrets. Filmas sākumā tiek pieteikta Kristiāna Dimitere kā Veras Muhinas atveidotāja. Melnbaltās filmas vizuālais materiāls veidots no iestudējumiem un tālaika kinohronikām, no kurām nedaudzās fiksēta Muhina un viņas darbi, bet lielākā daļa kalpo konkrētā vēsturiskā laikmeta atainošanai. Fotomateriāla filmā nav, bildes ir kustīgas, vien reizēm tām piešķirta “dzīvo bilžu” (tableaux vivant) estētika. Vizuālā risinājuma un aizkadra teksta attiecības veidojas vairākās formās. Teksta izraisītās asociācijas tiek pastiprinātas ar attēla starpniecību. Pusaudze Vera, brīvdienās klausoties Vāgnera mūziku, pauž, ka ilgojas redzēt Minhenes Operā uzstājamies Fjodoru Šaļapinu. Dokumentālos kadros vilciens lēnām slīd pa dzelzceļa tiltu pāri upei. Kamera novietota tā priekšgalā, bet dziesmā skan Šaļapina balss. Brauciena ritms savienojas ar emocionālo meitenes tiekšanos uz ilgoto notikumu, piešķirot epizodei gaidu caurstrāvotu noskaņu. Pastiprināšanas pretmets ir attēla izraisīto asociāciju nojaukšana caur runāto vārdu. Kad Muhina mācās Parīzē, ielu muzikanti un dejojošie jūrnieki, kas arī tverti dokumentālos kadros, simbolizē vieglu bezrūpību bohēmas apdvestajā pilsētā. Ainas beigās aizkadra balss vēsta, ka Muhinas dzīvē nav daudz izklaižu, tikai darbs – stundas no rīta un vakaros, bet brīvo laiku viņa pavada Luvras skulptūru zālēs, kas arī tiek atainots sekojošajā inscenētajā epizodē. | |
 Krievu mākslinieku grupa Ogista Rodēna skolnieka tēlnieka Emīla Antuāna Burdela meistardarbnīcā Academie de la grande Chaumiere. Otrajā rindā pirmā no kreisās - Vera Muhina | |
| Melnbalta materiāla izvēle inscenēto epizožu uzņemšanā tās cenšas estētiski sabalsot ar vēsturiskajām hronikām, mūsdienu filmējumu perfektajam attēlam piešķirot skrāpējuma efektu. Šo paņēmienu izmantošana ir solis uz “vecuma garšas” piešķiršanu attēlam, bet tas ir tikai viens no elementiem, kas vēsturiskos attēlus atšķir no šodien tapušajiem kadriem. Hroniku attēls nav viendabīgs, tam piemīt mirguļojoša kvalitāte. Inscenēto attēlu perfekciju autori centušies mazināt ar apgaismojumu. Gaismas ķermeņi bieži novietoti kadra dziļumā, radot izteiktas gaismēnas un piešķirot dūmakainu kvalitāti. Tēlu kontūras tajās kļūst neskaidrākas, aktieru spēlētie varoņi – nosacītāki. Šī nosacītība spēcīgi atklājas vairākos “dzīvo bilžu” inscenējumos. Teatrālais paņēmiens, kur aktieri vai modeļi nekustīgi pozē iestudējumos, izmantots gan teātrī, gan fotogrāfijā, gan arī agrīnajā kino, kā to demonstrē franču kinopioniera Žorža Meljesa daiļrade. Cenzūras ierobežoti, angļu teātra pārstāvji 20. gs. 30. gados šādi izrādēs iesaistīja kailus aktierus. “Versijā Verā” “dzīvās bildes” parādās epizodēs mākslinieku darbnīcās, kur Muhina apgūst vispirms zīmēšanu, pēc tam tēlniecību. Iļjas Maškova zīmēšanas stundās kadra centrā ir kaila modele, telpā izvietojušies trīs studenti, kas strādā pie skicēm. Kustībā ir vienīgi Maškovs. Gandrīz identiski veidota epizode Parīzē Emīla Antuāna Burdela klasē, kur studenti atrodas apkārt vīrietim modelim, bet Burdels pārvietojas pa telpu. Šāds paņēmiens izmantots ne tikai saistībā ar mākslu un kailiem modeļiem, tas iekļauts arī epizodēs slimnīcas telpās, kur Muhina nonākusi pēc neveiksmīga kritiena ar ragaviņām. Pacienti te ir sastinguši, bet starp viņiem kustas ārsti un māsiņas. Ilona Brūvere savās filmās atsaucas uz sirreālisma mākslas pieredzi. Šeit tā ir neliela, bet ļoti spilgta epizode, kurā divdesmitgadniece Muhina cieš negadījumā, ziemā braucot no kalna ar ragaviņām. Spiritistu bumba, rats, citi vizuālie elementi klājas cits virs cita, kāpinātais ātrums, mūzikas ritms vēsta par gaidāmo sadursmi. Ritmā un intonācijā epizode sasaucas ar Fernāna Ležē 1924. gada darbu “Mehāniskais balets”. Filmas virzību nosaka hronoloģiskais iedalījums – ar starptitru pavēstot gadskaitli, kurā notiek sekojošā epizode. Šādai struktūrai viegli kļūt repetitīvai, bet autoriem ar vizuālo paņēmienu dažādošanu to lielākoties izdevies pārvarēt. Zinot kaut vienu faktu Muhinas daiļradē, lineārajā stāstījumā tieši 1937. gads šķiet esam filmas kulminācija. | |
 Vera Muhina | |
| Dokumentālajos kadros no Pasaules izstādes Parīzē pirmo reizi filmā parādās arī Muhina pati. Viņa uzrauga skulptūras montāžu, kuras detaļas 28 vilciena vagonos atvestas no Maskavas. “Strādnieks nav vēsturiskās patiesības modelis, bet simbolisks un iztēlots mākslinieka radīts tēls, kas ataino laikmeta ideālu,” vēsta Muhinas dienasgrāmata. Viņas tēls – pilnīga, spēcīga sieviete – kontrastē ar salīdzinoši trauslo Dimiteres stāvu. Filmas dramaturģijā tieši šis ir punkts, pēc kura vizuālie eksperimenti atslābst. Muhina hronikās dokumentēta un iekļauta filmā vairākkārt, kas, šķiet, traucē autoriem konstruēt savu redzējumu par notikumiem ar tādu pašu radošo degsmi kā iepriekš. Arī Muhinas daiļrade 40. gados un 50. gadu sākumā līdz viņas nāvei 1953. gadā nebija tik veiksmīga, Staļina režīma dēļ ieceres palika nerealizētas. Filmā tiek saglabāts mīts par Muhinu kā graņonkas glāzes dizaina autori. Pieminēts tiek arī mākslinieces ceļojums uz Rīgu īsi pēc Otrā pasaules kara beigām, lai palīdzētu saglabāt Brīvības pieminekli. Dokumentālā un mākslas kino principu saplūdināšana ir neatņemama sastāvdaļa Ilonas Brūveres daiļradē, kā tas vērojams gan viņas agrākajos darbos, gan nesen tapušajās īsfilmās “Gleznotāji” un “Stacijas”. Tajās inscenējumi ir nelieli stilistiski papildelementi, savukārt šeit uz tiem uzbūvēta lielākā daļa filmas vizuālā materiāla. Brūveres neklasiskā pieeja dokumentālas personas atainojumam atbalsojas filmas tekstuālajā materiālā: tas ir personisks Muhinas monologs un personisks Brūveres vizuāls Muhinas interpretējums. “Versija Vera” iekļaujas pēdējo gadu Latvijas dokumentālā kino labāko portretfilmu vidū, kurās vērojami savdabīgi izteiksmes formas meklējumi: Dāvja Sīmaņa “Valkīrija Limited” (par Viesturu Kairišu), Pētera Krilova “Klucis – nepareizais latvietis” (par Muhinas laikabiedru Gustavu Kluci) un citas. | |
| Atgriezties | |
