VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Sir-reāls stāsts par kino forumu, kas noticis Rīgā Mārtiņš Slišāns, kino kritiķis Par Augusta Sukuta un Kristīnes Matīsas grāmatu "Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture" (Rīga, 2009.) | |
| Par kinoforumu “Arsenāls” šais dažās rindās, kas veltītas pamatīga ķieģeļa biezuma grāmatai “Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture”, neteikšu neko. Pieņemsim “Arsenāla” eksistenci kā vispārzināmu faktu. Lielā mērā tāpēc, ka runa šoreiz būs par grāmatu, kuru raksturojot droši varam pievienoties manuskripta pirmā lasītāja Ivara Runkovska vārdiem, kas nodrukāti uz aizmugurējā vāka: “Šī, protams, nav normāla grāmata – par to būtu jābrīdina lasītāji, to atverot.” Ir divi veidi, kā lasīt šo grāmatu. Pirmais – kā aizraujošu dēku romānu ar sižeta pagriezieniem un stila puantēm. Punkts. Otrs – kādu brīdi pašam bijušam klāt “Arsenāla” tapšanā, tagad – jau ar laika distanci – redzēt, kāds tas izskatās ar festivāla idejiskā kurbulētāja un organizatoriski birokrātiski finansiālo aisbergu manevrētāja Augusta Sukuta acīm. Bet jāsāk ar to, ka “Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture” ir grāmata, kurā ar neparastu fantāziju un plaša kultūrslāņa zināšanām apveltīts cilvēks (Augusts Sukuts) sastapies ar spēcīgu un erudītu autori un redaktori (Kristīni Matīsu), kas, veicot enciklopēdijas cienīga apjoma izmeklēšanas darbu, ieviesusi maksimālu kārtību šajā grandiozajā darbā un papildinājusi to ar lasītājam nepieciešamo personāliju aprakstiem un faktu arhitektūras kopojumiem. Mistifikācija ir viens no Augusta Sukuta realizētās “Arsenāla” koncepcijas būtiskiem atslēgvārdiem. Iespējams, ka tā ir gan apzināta, gan neapzināta – balansējoša uz robežas, kur iedomu lidojumu spārnus apgriež skarbā realitāte. Līdz ar to veids, kā šo skarbo viešņu izdaiļot, – ieiet telpā, kur dzīve (t. i., “Arsenāls”) kā performance padara neiespējamo taustāmu kaut tikai uz notikuma brīdi. Pats labākais, ka pēc tam paliek leģenda. Tādējādi grāmata ir vienlīdz ievietojama biogrāfiskā, kino vēstures un zinātniskās fantastikas žanru plauktā. Visi šie elementi autora izpildījumā ir tik organiski sakausēti, ka liecina par spēcīga talanta klātbūtni. Kamols samezglots tā, ka – velc, aiz kura faktu pavediena gala vēlies, tas tūlīt pat aprausies vai sapīsies simt citos pavedienos. Tas ir uzdevums bez atrisinājuma. Bezgalīgs fragmentu un kultūras–kino–vēstures–personiskās pieredzes slāņa savstarpējo hipersaišu jūklis apvienots skrupulozā mozaīkā. Lielus ceļa gabalus lasītājs ar aizrautību var sekot šīs mozaīkas rakstiem, tikpat pēkšņi zaudējot interesi par kādu garu, tikai autoram būtisku notikumu virkni. Nešaubīgi oriģinālu tekstu padara izteiktā sirreālisma (kino, mākslas un domāšanas veida) klātbūtne vēstījuma manierē. Tas atgādina Dalī versiju par realitāti. Tas ir veids, kā teksta autors ierauga pasauli, kas mākslas darba nolūkos paspilgtināta. Kāds sakars Alam Pačīno jaunā Krusttēva lomā ar “Bankas Baltija” veidotāju Laventu – nekāds. Kāds sakars Klausam Kinskim filmā “Fickaraldo” ar Andreju Ēķi – nekāds. Tomēr abi aktieri ar kadriem no minētajām filmām ievada nodaļas par vīriem no Latvijas. Saikne rodama vien autora vēlmē radīt šo iedomāto saikni, kodētu fasādes ainu. Kultūras un kino jomas cilvēku daudzums, kuri tieši vai netieši saskārušies ar “Arsenālu”, ir ļoti liels, un viena no būtiskākajām grāmatas vērtībām ir tā, ka šeit dokumentēti cilvēki, par kuriem visdrīzāk atsevišķu grāmatu neviens neuzrakstīs. Plašam lasītāju lokam viņi varbūt nav tik pazīstami, tomēr pelnījuši vietu Latvijas kultūras, mākslas un kino vēsturē. Pēc autora subjektīvās atlases šis iespiestais vārds būs tā retā nākamības liecība par viņiem. Kaut tādu būtu vairāk! “Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture” – tas nav tikai gājiens pa kultūrvēstures takām. Lai gan tieši tas tekstā nav nolasāms, grāmatai piemīt arī kas romantisks, kaut kas par mežonīgu zvēru medībām (piemēram, Borneo džungļos) atgādinošs. Šī sajūta te uzvirmo, te noplok, reizēm liekot lasītājam paklupt sausu faktu klajumā un pēkšņi lūkoties uz grāmatas tekstu kā mirāžu vai lappusi no atskaites. Šai mirklī veldzējumu var sniegt bagātīgais melnbalto fotogrāfiju klāsts. “Ne lappusi bez bildes!” – tas varētu būt grāmatas noformējuma moto. Tā ir tik bagātīgi ilustrēta kā reti kurš izdevums. Fotomateriālu pat nevar nosaukt par papildinājumu – piedāvātajā noformējumā tas kļuvis par ekspresīvu teksta daļu. Vienīgais, kā trūkst, izlasot šo grāmatu, ir vēl viena grāmata par “Arsenālu”, jo pilnība spriest par Dalī apkārt notiekošo pēc viņa paša gleznām būtu bezcerīga optimisma pazīme, vai ne? Līdzsvara pēc būtu vajadzīgs “reāls stāsts par kino forumu, kas noticis Rīgā”. | |
| Atgriezties | |
