VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kino utopijas valdzinājums Stella Pelše, mākslas zinātniece Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija: Anta Pence, Dita Pence. Stīvenam pa pēdām. Instalācija. 2001 | |
 Anta Pence, Dita Pence. Stīvenam pa pēdām. Instalācija - pārvietojama kino iekārta 2,4x6,5x3m. Trīs statīvi ar elektromotoriem, plastikāta figūriņas ar krāsainiem gaismas filtriem, ekrāns, prožektors, divas kino afišas (augstspiedums). Skaņa - mūzikas popūrijs. Darbs veidots izstādei "Mūsdienu utopija" (2001, Rīga, Teātra muzejs). Eksponēts: "Rīga 800" (2001, Rīga, Birža), Baltijas laikmetīgās mākslas biennāle "Sybaris" (Ščecina, Polija), "Time will show" (2008, Flensburga, Vācija), "Krājums II" (2010, Rīga, galerija "VKN"). | |
| Anta Pence ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas, bet Dita Pence – Scenogrāfijas nodaļas absolvente, un abu radošais tandēms ir samērā regulāri papildinājis Latvijas laikmetīgās mākslas ainu ar multimediāliem projektiem, kam raksturīga plaša izteiksmes līdzekļu amplitūda un spontāna iedvesmošanās no tipiskām dzīves situācijām. “Samērā retos gadījumos šajā paaudzē radušies darbi, kuros būtu apvienots fantāzijas lidojums un skaudra dokumentalitāte, kuros humors un rotaļīgums būtu savienots ar analītisku konceptuālismu un kuros būtu skats uz vairākiem “laikmetiem”, kuri vienlaicīgi un paralēli pastāv šodienas Latvijā.”(1) Šis atzinums par hipotētiskas slavenības jubilejas akciju peldošajā galerijā “Noass” (radošais vakars “Vecajam mērkaķim – 100” kopā ar Daci Džeriņu, 2002) raksturo arī citus abu māsu projektus. Laikmetīgās mākslas centra projektā re:publica (2003) spoguļstikla stendi Torņakalna un Zasulauka stacijās apspēlēja universālo sevis aplūkošanas refleksu; Antas Pences darbs “Kompozīcija ar četriem A4 dokumentiem” (izstāde “Vielmaiņa”, 2009) preparēja biroja ikdienu – papīrgriezējā iznīcināto A4 dokumentu atlikumus, savukārt abu kopdarbs “Gaisma kabeļa galā” (Cēsu mākslas festivāls, 2009) aplūkoja kabeļa / tuneļa paralēles tehnoloģiju un sabiedrisko krīžu kontekstā. 2001. gadā tapušais darbs “Stīvenam pa pēdām” veidots izstādei “Mūsdienu utopija” (2001), un, pēc mākslinieču stāstītā, tas ir “par emocijām, kas rodas no manipulācijām un svin uzvaru pār veselo saprātu”(2). | |
 Anta Pence, Dita Pence. Stīvenam pa pēdām. Instalācija. 2001 | |
| Kino pasaule ir hrestomātisks šādu manipulāciju materiāls – ne velti Holivudai piedēvēts utopiju producētājas jeb “sapņu fabrikas” apzīmējums, uzsverot spēju lieliski veldzēt ikdienas krīžu un pelēcības māktās tautas dvēseli. Darba apraksts – “skaņas un gaismas instalācija – pārvietojama kino iekārta” – atklāj Latvijas laikmetīgajai mākslai samērā netipisku sarežģītas kinētiskas konstrukcijas izmantošanu: uz trim slīdošām lentēm uzmontēti caurspīdīgi silueti ar košiem, popārta ikonas atgādinošiem tēliem un priekšmetiem. No Holivudas filmām pazīstams tipāžs (romantisks pārītis, kovbojs ar šaujamo un uzvarēto ienaidnieku, seksīga daiļava, gudrā policijas suņa galva) mijas ar pievilcīgiem, eksotiskiem motīviem (jahtām, kalniem, zilonīšiem, lidojošiem putniem, kairinošām magonēm utt.). Nosaukuma angliskais variants Uphill to Mexico vedina arī atcerēties Meksiku kā vajāto personāžu glābiņu neskaitāmās filmās – apsolīto zemi, līdz kurai nesniegsies pašmāju likumsargu garā roka. Savā slīdējumā tēli gan atspīd uz baltā ekrāna, veidojot ēnu teātri, gan arī savstarpēji pārklājas, radot saistošas, caurspīdīgas konstelācijas (ēnu teātra metodes universālo atraktivitāti apliecina, piemēram, vācu mākslinieka Hansa Pētera Feldmaņa (Hans Peter Feldmann) darbs “Ēnu spēle” 2009. gada Venēcijas biennālē; tajā bija izmantota ikdienišķu nieku, rotaļlietu un figūriņu mesto ēnu atdzīvošanās skatītāja uztverē). | |
 Anta Pence, Dita Pence. Stīvenam pa pēdām. Instalācija. 2001 | |
| Antas un Ditas Penču veidoto objektu papildina attiecīgi enerģisks, izklaidējošs muzikālais fons un retro stila plakāti. Refleksija par holivudisko manipulāciju mehānismiem nekādā ziņā nav aktīvi kritiska, drīzāk meditatīvi apcerīga ar domu – tāda jau ir tā pasaules kārtība. “Jautājumi par masu kultūras, patērētājkultūras un vispār kultūras ietekmi uz cilvēku prātiem māsu daiļradē tiek apspēlēti smalkjūtīgi, bez mazākās agresijas, pārmetumiem un didaktiskām norādēm par to, kas būtu labs, kas slikts.”(3) Tradicionāli spriedumi par masu kultūru apstrīd tās raisīto emociju patiesumu, pieņemot, ka lētai gaumei adresēts kičs šai ziņā nevar sacensties ar nopietnu mākslu. Vienlaikus šāda robežšķirtne ir pamatīgi apšaubīta, uzsverot, ka masu kultūras raisītais pārdzīvojums nav mazāk patiess par augstās mākslas baudījumu. “Stīvenam pa pēdām” liek apšaubīt arī citu izplatītu pieņēmumu – ka labai laikmetīgai mākslai noteikti jābūt nepatīkamai, provocējošai un atmaskojošai. (1) Demakova, Helēna. Latvijas jaunās mākslas trešais vilnis. No: 2Show: Latviešu un lietuviešu jauno mākslinieku izstāde: [Katalogs]. Rīga: Kultūras pilotprojekti, 2003, 30. lpp. (2) www.youtube.com/watch?v=xOoJw6lm7kA&feature=related. (3) Lejasmeijere, Ieva. Dita un Anta Pences. Studija, 2002, Nr. 22, 20. lpp. | |
| Atgriezties | |
