VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Labākais latviešu režisors no Igaunijas Mārtiņš Slišāns, kino kritiķis Pēters Simms | |
| Baltijas ceļš Reiz mēs visi bijām vienoti un, sadevušies rokās, stāvējām 600 km garā cilvēku ķēdē, ko nosauca par Baltijas ceļu. No sirds uz sirdi viena doma – par neatkarību! Tas bija 1989. gada 23. augustā. Iespējams, ka šī protesta akcija pret MRP jeb Molotova–Ribentropa paktu, kas kā uvertīra ievadīja pusgadsimtu garo padomju okupāciju “otrpus Vislas”, ir viens no iespaidīgākajiem 20. gadsimta politiskajiem pasākumiem. Ja runājam fiziski nesveramos terminos, tad tam bija liels dvēseles spēks. Igauņu režisors Pēters Simms (Peeter Simm, dz. 1953) ir viens no retajiem, kurš uzņēmis dokumentālo filmu par šo notikumu. Filmu “Baltijas ceļš” var uzskatīt par retu vēstures dokumentu, jo tajā lakoniski fiksēti akcijas organizatori un tās tapšana, Tautas frontes vadītāji Igaunijā un Lietuvā un dalībnieku komentāri. Interesanti, ka vismazāk filmētā materiāla ir no Latvijas un acīmredzami iztrūkstoši ir arī tālaika idejiskie līderi. | |
 Kadrs no Pētera Simma filmas "Labās rokas" (2001) | |
| Kas ir “biedrs Simms”? Lai gan par vienu no pirmajām drīz iegūtās neatkarības prioritātēm tika uzskatīta augstu robežsētu uzcelšana kaimiņu starpā, tagad, vairāk nekā pēc 20 gadiem, Pēters Simms ir divkārtējs Latvijas nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” ieguvējs par labāko spēlfilmas režiju, un iespējams, ka tieši viņa ceļš Baltijas valstu kino sadarbības ainavā vislabāk raksturo gan mūs pašus, gan mūsu kaimiņus. Sev raksturīgā humora manierē režisors mēdz parakstīties kā “biedrs Simms” – to gan viņš dara, izmantojot vācu Genosse Simm vai krievu tovarišč Simm. Viņš to var atļauties, jo skaidri apzinās savu nacionālo piederību, to apliecina vairākas režisora filmas par Igaunijas vēsturi gadsimta garumā, t. sk. par “mežabrāļiem” pēc Otrā pasaules kara. Viņš arī nenoliedz, ka audzis un skolojies PSRS. Atsaukšanās uz vārdu salikumu “biedrs Simms” ir arī saspēle ar padomju laiku un Otrā pasaules kara laika Igaunijas vēsturi, ko režisors vēl krietni izjutis bērnībā, jo dzimis zīmīgajā 1953. – Staļina nāves gadā. Darbu kino lauciņā Simms uzsāka 1976. gadā, kad ar izcilību (cum laude) absolvēja prestižo Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (VGIK) režisoru kursu. Tagad Pētera Simma režijas kontā ir 12 spēlfilmas un 11 dokumentālās filmas, kā arī darbi teātra režijā. Ko sēsi... Savdabīga un oriģināla kino autors, kāds ir Pēters Simms, nav nejaušība, bet veidojies krietnas pieredzes rezultātā. Jau pavisam drīz pēc režijas gaitu sākuma 1978. gadā jaunajam režisoram pacentās aplauzt spārnus – viņa otrā filma Stereo tika aizliegta, un publika to ieraudzīja tikai 1990. gadā. Daudz veiksmīgāks liktenis pavērās nākamajai spēlfilmai “Ko sēsi...” (oriģinālnosaukums: “Ideālā ainava”, 1980). No šodienas viedokļa raugoties, šķiet pārsteidzoši, kā šis darbs ar absolūto ironiju par padomju iekārtu un norādi uz nacionālo partizānu darbību Baltijā nonāca līdz ekrānam un pat ieguva galveno balvu prestižajā Vissavienības filmu festivālā. Turklāt filma nav kļuvusi par padomju laika artefaktu. 2002. gada aptaujā, kurā igauņu kritiķiem lūdza nosaukt desmit visu laiku labākās igauņu filmas, “Ko sēsi...” ieņēma 3. vietu. Šķietami politkorektais stāsts par jauna censoņa neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt galā ar pavasara sēju kādā purvainā kolhozā pēckara laikā Simma izpildījumā pārvērsts par mazliet sirreālu pasaku. Plāns jāpilda, bet vietējie tikai kasa pakausi un saka: “Kad ar pliku pakaļu sēžot uz zemes nesals, tad arī sēsim.” Lai gan scenārijs filmai šķietami uzliek socreālisma kanonu, režisors ar īpatno filmēšanas manieri un tēlu interpretāciju, kas drīzāk atgādina operetes raksturus, to padara par savdabīgu avangardu. Iespējams, ka igauņu izslavētā “runātīguma” dēļ režisori apguvuši spēju ļoti izteiksmīgi strādāt ar attēlu – kur vairumam latviešu filmu būtu statisks dialogs, tur filmā “Ko sēsi...” vēstījums skaidrs bez vārdiem, visu pasaka attēls. Rezultātā skatāmā filma pēc noskaņas un neparastā vizuālā traktējuma krasi atšķiras no sava laiku masu kino. Vēl jo interesantāk, ka filma nokļuva pat aiz “dzelzs priekškara” un ieguva žūrijas specbalvu Sanremo filmu festivālā Itālijā. Šī ārzemju balva pirmo reizi iezīmē Simma turpmāko ceļu, kas saistīts ar apriti ārpus mazās Igaunijas. | |
 Kadrs no Pētera Simma filmas "Ko sēsi... (Ideālā ainava)" (1980) | |
| Arabella un amerikāņu kalniņi Jo neparasts ir arī režisora tālākais profesionālais ceļš. Kā nākamo spēlfilmu Simms izvēlējās uzņemt “Arabellu, pirāta meitu” (1982), kuras nosaukums izsaka tās saturu. Filma kļuva par kases grāvēju: visā bijušajā PSRS to noskatījās 9, 2 miljoni skatītāju (ja filmu izlaistu ASV, tad pie pašreizējām kino biļešu cenām kasē būtu aptuveni 70 miljoni dolāru). Savukārt 1989. gada maijā režisora filma “Vīrs, kura nebija” piedalījās Kannu filmu festivālā. Joprojām pietiek ar vienas rokas pirkstiem, lai saskaitītu režisorus, kas tajā piedalījušies no mūsu platuma grādiem. 1994. gadā uz ekrāniem iznāca Baltijas valstīs salikuma īpatnumā nepārspēta kopražojuma filma “Amerikāņu kalniņi”, ko līdzfinansēja Francija, Ungārija un Igaunija. Turklāt filma ir igauņu valodā. Tieši “Amerikāņu kalniņi” reljefi iezīmē starptautiskās aprites plusus un mīnusus un īpatno stāvokli, kādā autorkino režisors nokļūst, kad tiešā veidā nevar uzņemt filmu, kuras identitāte sakrīt ar viņa nacionālo un dzīves pieredzes identitāti. “Amerikāņu kalniņos” mēs ieraugām kādu vīrieti, kurš dzimis neidentificētā lopu vagonā, kas naktī piestājis stacijā un norobežots ar dzeloņdrātīm. Daudzus gadus vēlāk viņš vergo cietumā kaut kur Vidusāzijā, kur skalo zeltu. Pārsteidzošā kārtā vīrietis tiek izlaists pirms termiņa, turklāt viņam tiek dots čemodāns ar naudu un neskaidru uzdevumu to izlietot. Filma gandrīz ļauj pacelties virs ģeogrāfiskās un nacionālās nosacītības robežām, jo autors veidojis alegoriju par mūsu dzīves bagāžu un to, kas notiktu, ja cilvēks pēkšņi iegūtu pilnīgu brīvību. Skatoties uz Pētera Simma neatkarības laika kino, rodas nepārvarama sajūta, ka vienīgā būtiskā ģeogrāfijas sastāvdaļa ir cilvēcisko attiecību ģeogrāfija. Un tas viņu glābj no autorības zaudēšanas, strādājot “pāri robežām”. Te vietā minēt klasisku “eiropudiņa” (par kura receptes izcelsmi runāsim nedaudz vēlāk) piemēru – arī tāds ir režisora kontā. Filma “Piegriezies līdz kaklam!” (Fed Up!, 2005) ir stāsts par igauņu muzikanti – čellisti, kurai apnikusi Vācijas banketu un prezentāciju spēlētājas dzīve un kura kādā brīdī uzsēžas “uz astes” tālbraucējam šoferim, kas brauc uz Igauniju. Viņiem pa pēdām dodas katafalks, kura šoferis bijis nolīgts, tikai lai aizvestu jaunu puisi ar bankā zagtu naudu līdz Leipcigas dzelzceļa stacijai, bet beigās visi nonāk Tallinā. Filma veidota vācu valodā kā Igaunijas un Vācijas kopražojums. Autora veikums pozitīvā nozīmē pārsteidz, jo “Piegriezies līdz kaklam!” ir kvalitatīvs darbs ar asprātīgiem dialogiem un veiksmīgu dažādo raksturu dzīves pozīciju pretstatījumu. Filmā izpaužas režisoram raksturīgā filmēšanas maniere: iedziļinoties ekrāna varoņu cilvēcīgajās kolīzijās, veidojas distance no konkrētās vietas un laika. Tas ir otrs būtisks faktors Simma spējā pārvarēt plaisu starp dažādām mentalitātēm. Latvijā Pētera Simma darbs Latvijā sākās ar to, ka filmu studijas “F.O.R.M.A.” producents Gatis Upmalis piedāvāja veidot vienu no novelēm spēlfilmā “Trīs stāsti par...” (1999), kas bija dzimusi kā iecere apvienot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas režisoru spēkus un radīt vienu interesantu kopdarbu. Rezultāts savā ziņā bija simbolisks scenārijs Baltijas valstu sadarbībai kino līdz pat šodienai – lietuviešu līdzdalība (lasīt: līdzfinansējums) atkrita, bet igauņi uzņēma divas noveles no trim. Pēters Simms saņēma savu pirmo “Lielo Kristapu” par labāko režiju spēlfilmā. Sadarbības turpinājums bija filma “Labās rokas” (2001) ar Rēziju Kalniņu galvenajā lomā. Lai ļauts atgādināt, ka “Labo roku” stāsts ir par simpātisku latviešu zagli (Rēzija Kalniņa), kura pēc kārtējā (ne)darbiņa sajūt, ka zeme svilst zem kājām, un nolemj “pārlaist vētru” kādā klusā Igaunijas mazpilsētiņā, kas nemaz tik klusa neizrādās. Tie, kas pazīstami ar režisora daiļradi, filmā ierauga klasisko Simma ekrāna elementu kopumu: tiltu pāri upei ar skrejošu straumi, rūdīšanos aukstā ūdenī, skaistu, vienpatnu meiteni, klusus, pat kautrus mīlestības meklējumus, divu veču draudzību un konkurenci par meitenes simpātijām un sarkanās krāsas vizuālos akcentus. Latvijā filma saņēma trīs “Lielos Kristapus”. Pēters Simms, šoreiz ar pilna apjoma spēlfilmu, apliecināja profesionalitāti un otrreiz izkonkurēja latviešu amata brāļus, saņemot balvu kā labākais režisors. Filmai tika “Kristaps” arī par labāko scenāriju un Rēzijai Kalniņai – kā labākajai aktrisei. “Labās rokas” saņēma arī Starptautiskā Berlīnes filmu festivāla “Panorāmas” sekcijas dibinātāja Manfrēda Zalcgēbera vārdā nosaukto balvu, kā arī vairākas citas starptautiskas atzinības. Īpašu uzmanību tai veltīja Krievijas kritika, kas atklātajā Baltijas valstu un NVS filmu festivālā Anapā pie Melnās jūras filmai piešķīra gan Grand Prix, gan “Lielo kritiķu balvu”. Tagad Simmam jau trešo reizi ir iespēja kļūt par labāko režisoru Latvijā, jo autors gatavo jaunu spēlfilmas projektu latviešu valodā “Vientuļā sala”, kur darbība notiek Rīgā. Tas ir mērogā vērienīgākais no viņa darbiem šeit. Rīga ar tās vizuālo tēlu likta par pamatu ansambļa drāmai, kurā savijas pieci ārēji neatkarīgi stāsti. Scenārija dramaturģija balstīta tādos plaši pazīstamos kino konceptos kā filmas “Bābele” (2006) un “Sadursme” (2004). Lai realizētu tik plašu projektu dižķibeles laikā, plānots piesaistīt līdzekļus arī no Igaunijas, Vācijas un tik netradicionāla sadarbības partnera kā Baltkrievija, kur atzinīgi novērtēts režisora līdzšinējais veikums. Ir sākusies vēl viena Pētera Simma filmas odiseja... | |
 Kadrs no Pētera Simma filmas "Georgs" (2007) | |
| Pāri robežām paceltu galvu Šeit mēs nonākam pie kāda fundamentāla jautājuma ne tikai par Baltijas valstu kopražojumu kinematogrāfā, bet arī Eiropas Savienības kino veidotāju brālīgajām saitēm, ko tik ļoti cenšas veicināt ES audiovizuālās politikas uzstādījums. Joprojām neatbildēts un īsti pat neuzdots ir jautājums par trīs Baltijas valstu vienotību kinematogrāfa lauciņā un vai tautām, kuru mentalitāte, dzīvojot blakus, tik krasi atšķiras, ir iespējama un vajadzīga interešu kopība. Teorētiski – jā, bet, tikko jautājums nonāk līdz darbiem, bieži vien katram sava sēta tuvāka, it īpaši, ja tā ir tik patukša kā šobrīd. Uz papīra spēlfilmas kopražojums, ņemot vērā šīs nozares rūpnieciskā apmēra izmaksas, ir veids, kā ar salīdzinoši mazu ieguldījumu viena valsts iegūst vairāk filmu. Ir izstrādāta gana precīza sistēma par “nacionālo līdzdalību”, kas it kā neļauj atdot līdzekļus vietējam kino svešā lietā. Bet praksē veidojas situācija, kad spožai ārzemju režisora debijai, ar kuru Latvija varētu kļūt par oficiālu līdzspēlētāju lielajā Eiropas lauciņā, tieši “nenacionālās” pazīmes dēļ var atteikt finansējumu. Eiropā ļoti spēcīgi šobrīd attīstās reģionu sadarbība. Arī Baltijas valstis varētu būt reģiona spēlētājs, bet tikai visas kopā. Katrs no reģioniem vēlas, lai tieši viņu klātiene tehniski un / vai radoši būtu proporcionāli labi pamanāma uz ekrāna, titros un galu galā lokālajā nodokļu iekasētāju budžetā. Taču, lai spētu uzņemt šādu filmu, autoriem bieži vien jāatsakās no organiski veidota kino stāsta. Veidojas tā sauktais eiropudiņš – filmas, kas tapušas, pareizi sataisot “papīrus”, bet skatītājam no tā ne silts, ne auksts. Šādi dzimst arī veiksmīgi un augstvērtīgi kino darbi, tomēr celuloīda viduvējību koeficients filmām, kas top ar tā dēvēto Eiropas Savienības līdzfinansējuma svētību, ir gana augsts. Iedzenam Urugvaju Ne jau apjoms ir kvalitātes pazīme, bet reizēm sausi cipari ir pietiekami daiļrunīgi, lai tos piesauktu kā lieciniekus. Šajā gadījumā tas nes filmu tirgū (nejauksim ar festivāla programmu, kam ar proporcionalitātes principiem nav sakara) Latviju pārstāvēja viena filma. Mēs varējām lepoties, ka esam vienā līmenī ar Vjetnamu, Mozambiku un Bangladešu. Mūs apsteidza Urugvaja un Malaizija ar divām filmām, tikpat piedāvāja Lietuva, bet Igaunija bija tālu priekšā ar sešām. Šogad mūsu piedāvājums spēlfilmu lauciņā Berlīnes tirgū ir apaļa nulle. (Labi, ka Latvijā ir talantīgi animācijas veidotāji, kas regulāri atrod vietu festivāla bērnu un jauniešu konkursa prominentajā sadaļā, citādi varētu teikt, ka mūsu klātbūtne Eiropas kino kartē ir tieši tikpat margināla, cik spēja / vēlēšanās / prasme ietekmēt ES politiku Briselē.) Baltijas kopdarbu projektos joprojām prominenti iztrūkst Lietuvas. Piemēram, arī filmas “Vientuļā sala” producents Gatis Upmalis jau otrreiz centās uzsākt sadarbību savā iepriekšējā filmā, Latvijas apmēriem gana vērienīgajā ģimenes filmas kopražojumā “Mazie laupītāji” (Latvija–Austrija, 2009), tomēr bez panākumiem. | |
 Kadrs no Pētera Simma filmas "Piegriezies līdz kaklam!" (2005) | |
| Skandināvijas virziens Kāda ir Baltijas valstu kino sadarbības perspektīva? No konkrētā veidojot vispārinājumu, atkal varam piesaukt “biedru Simmu”. Viņa kontā ir gan minētie darbi ar Latvijas līdzdalību (sadarbība Baltijas kino telpā – “Labās rokas” un “Trīs stāsti par...”), gan minētais “eiropudiņa” paraugs (“Piegriezies līdz kaklam!”), bet jaunākā no autora filmām ļauj saskatīt mūsu kino attīstības perspektīvu. Filmu “Georgs” (2007) par padomju laikā megapopulāro dziedātāju Georgu Otsu Simms veidoja kā Igaunijas–Krievijas–Somijas kopražojumu. Pārliecinošā klasiskā manierē uzņemtā biogrāfiskā filma reizē izstāsta interesantu dzīves stāstu un apliecina režisora profesionālo spēju pārvaldīt konkrētu žanru. Lai gan Latvija kā līdzražotājs šajā filma nepiedalījās, divas būtiskas lomas Simms iedalīja latviešiem – grupas “Prāta vētra” solistam Renāram Kauperam, kā arī aktierim un teātra režisoram Regnāram Vaivaram. Kāpēc? Tāpēc, ka režisors redzēja, cik precīzi abi izpildītāji atbilst filmas iecerei. Šāds darbs tuvojas Skandināvijas sadarbības modelim, kur viena valsts iegulda otras valsts filmā bez tiešas nacionālas intereses. Un te mēs nonākam pavisam jaunā spēles laukumā, kur būtu jāspēlē pēc kopintereses – atbalstot spējīgāko, nevis obligāti vietējo. Tas ir veids, kā būtu iespējama sadarbība ar Kannās pārstāvētiem režisoriem no Lietuvas, kas nekad nav pretendējuši uz sadarbību ar Latviju. Tā mēs nonākam pie iespējas strādāt ar jaunajiem igauņu režisoriem, kuri nokļuvuši līdz Venēcijas un citu lielfestivālu konkursam, liekot Eiropas kino biznesa profesionāļu vadošajam izdevumam Screen International uzdot jautājumu, vai no Igaunijas gaidāms “jaunais vilnis”. Tomēr, vienīgi pārvarot ārējās un iekšējās pretrunas, iespējama visu trīs Baltijas valstu sadarbība ne tikai nomināli, piedāvājot jau gatavo filmu produktu Eiropas kino tirgos. Tā ir iespēja veidot bāzi nākotnes režisoriem. Bet tā jau ir citas, ļoti plašas diskusijas tēma. Atgriešanās pie režisora Kāds tam visam sakars ar režisoru Pēteru Simmu? Tikai tāds, ka ar viņa piemēru uzskatāmi redzams, kā visa šī mašinērija var palīdzēt vai – tieši otrādi – bremzēt pat starptautiski ļoti pieredzējuša autora darbu tieši tāpat, kā tā nepastarpināti ietekmē katru kino veidotāju, kas vēlas lūkoties pāri kaut vistuvākās kaimiņvalsts robežai. Katrs apjomīgs spēlfilmas projekts tik mazā teritorijā kā Baltijas valstis ir sava laika liecinieks. Tuvā nākotnē redzēsim arī, kā attīstīsies jaunais Pētera Simma spēlfilmas projekts “Vientuļā sala”. Pēc atzinīga scenārija vērtējuma Igaunijā pienācis laiks uzzināt, vai sadarbība notiks, jo tieši tagad katrai no valstīm – gan Latvijai, gan Igaunijai – jāsaka savs finansiālais jāvārds, lai taptu filma. | |
| Atgriezties | |
