VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Nevaru sev aizliegt” Vilnis Vējš, mākslas kritiķis Saruna ar mākslinieci Daci Džeriņu | |
| “Kas, pie velna, tas ir?” – tā izsaucas Daces Džeriņas jaunā videodarba “Vilinājums” liriskā varone, pāršķirstot skaistu audumu paraugus. ““Fu!” Atvieglota nopūta. “Tie ir svārki. Bet kas tur?” No svārkiem izveļas kāja.” (Citēts no darba apraksta.) Tas pats jautājums droši vien nedeva mieru ne vienam vien skatītājam tieši pirms desmit gadiem izstādē “Cilpa” zem plašajām “Arsenāla” velvēm, vērojot toreiz daudzsološās mākslinieces pirmo lielāko videodarbu “Epidēmija”. Tajā bija attēloti skaisti cilvēki baltos tērpos (modē bija nākuši lina apģērbi, kas vizuālajā komunikācijā nomainīja 90. gadu fetišus – spīguļus un likru) modernā interjerā, aiz kura stiklotajām sienām vīdēja aizaudzis parks. Šī stilīgā kompānija nedarīja neko īpašu, tikai laiskojās. It kā atpūtās, it kā gaidīja. Neviena atdalīta ķermeņa daļa plāna vidū neizvēlās, taču darbs radīja augošas spriedzes, tuvojošos nepatikšanu noskaņu. Ik pa brīdim kāds no skaistajiem, dīkajiem cilvēkiem nožāvājās, it kā kompānijā būtu izplatījies kāds bīstams vīruss, kas draudētu ar iemigšanu uz neatmošanos. | |
 Dace Džeriņa. Vilinājums. Video. 2010 | |
| Vilnis Vējš: Vai man tikai tā likās, vai šajā filmā jau bija iekodēts pagājušajai desmitgadei raksturīgās glamūra pasaules sākums un bēdīgais gals, ko tagad atnesusi globālā krīze? Dace Džeriņa: Iespējams, tā bija. Toreiz vēlējos, lai gan cilvēki kadrā, gan skatītāji atslābinās, konsultējos ar psihoterapeitu, kā to panākt, bet filmējot nemaz tik viegli negāja. Modeļi nežāvājās, kad bija paredzēts. Tomēr darbs radās kā parasti no tā, ko redzēju visapkārt, – “saslēdzās” baltie apģērbi, smukie dzīvokļi, novērojums, kas notiek ar draugiem. Un gribējās likt darbam tādu klīnisku nosaukumu – “Epidēmija”. Man pirms tam bija darbi, piemēram, izstādē “Ventspils. Tranzīts. Termināls”, kas saistīti ar nestabilitāti un galvas reibšanu. Varbūt tādēļ, ka pati esmu tas tips, kam vienmēr paliek slikti. Tādēļ toreiz pievērsos konkrētām fiziskajām reakcijām, vēlējos izraisīt interaktivitāti, lai līdzīgi justos arī skatītājs. | |
 Dace Džeriņa. Vilinājums. Video. 2010 | |
| Daci Džeriņu gados pēc Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas absolvēšanas (2000) un maģistra grāda iegūšanas (2001) nevar nosaukt par ražīgu mākslinieci – tomēr viņa vairākkārt tikusi ievērota. Dace saņēmusi apbalvojumu “Par radošo sniegumu novitāti” 2002. gadā, ko atnesa izstāde kopā ar Antu Penci un Ditu Penci – “Radošais vakars. Vecajam mērkaķim – 100”. Šis studentiski jestrais pasākums man nav palicis atmiņā ar kaut ko vairāk nekā atjautīgu satīru, taču acīmredzot ar to pietika, lai iepatiktos mākslas procesu lēmējiem(-ām). Džeriņa piedalījusies vai visos Vizuālās komunikācijas nodaļas eksportprojektos – izstādēs Milānā, Viļņā, Flensburgā un citur. Paralēli viņa strādājusi teātrī kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece, kur izveidojusies laba sadarbība ar režisori Baņutu Rubesu. Tagad Dace nobriedusi nākamajai personālizstādei, kurā līdz ar agrāk radīto Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā iepirkto videofilmu “Laimīgā zeme” (2008) redzami arī jauni darbi. Jautāju Dacei – kā attīstījusies viņas karjera kopš “Vecā mērkaķa”, un ar ko skaidrojams lielais pārtraukums kopš iepriekšējās personālizstādes? | |
 Dace Džeriņa. Vilinājums. Video. 2010 | |
| D.Dž.: Patstāvīgo darbu ieceres sakrita ar piedāvājumiem strādāt teātrī, tie “noēda” mākslas projektus. Turklāt piedzima Marks, kam nu jau ir pieci gadi. Sakoncentrēties radošam darbam tas, protams, traucēja, bet personiski ir liela laime. Teātri nekad neesmu uztvērusi kā haltūru, abas šīs darbības jomas viena otru papildina. Abās ir radošs process. Teātrī mani ievilka Kristaps Ģelzis, kas ar Baņutu veidoja izrādi “Rondo” (2000). Turklāt Baņuta man kā māksliniecei ir ideāla režisore. Viņa uzticas, dod savu uzstādījumu un tad ļauj brīvību idejām. V.V.: Baņutas Rubesas “bagāžā” ir pieredze dažādu veidu performancēs. Atšķirīga izglītība un pieredze – vai tas ietekmē? D. Dž.: Manā jaunajā darbā “Vilinājums” varbūt ir vērojama ietekme no teātra. Esmu paņēmusi kaut kādas lietas tīri cilvēciski, neapzināti. Procesualitāti varbūt. Tieši paša radošā procesa dēļ vispār ir vērts strādāt. Tādēļ, piemēram, nestrādāju reklāmas aģentūrās. Vienu gadu pamēģināju, bet tas process mani neapmierināja – tevi sūc, sūc, kamēr izsūc sausu, un neko nedod vietā. Arī radošais darbs daudz ko paņem, bet to kompensē no jauna apgūtā informācija, izlasītās grāmatas, bibliotēkās pavadītais laiks. Beigu beigās – rezultāts. “Vilinājumā” es šķiru dažādus audumus kā grāmatas lapas, informāciju, kas uzrunā. No teātra tajā ienācis apmāna motīvs – piemēram, parādās kāda kāja, kas ir sākums kaut kam jaunam, dejai varbūt. V.V.: Tev ir bijis procesuāls darbs “Ceļojošais deju skolotājs” – izstādē re:publica dažādos Rīgas parkos cilvēkiem tika mācītas dejas. D.Dž.: Dejošana man patīk. Tas ir veids, kā dabūt no sevis ārā emocijas, – man bija arī video, kurā meitene “izmet” no sevis emocijas dažādos veidos (“Atbrīvošanās”, 2002). Tas laiku pa laikam ir nepieciešams. No “Deju skolotāja” nekas daudz nav saglabājies – bija skaisti brīži, kas aiziet, nav, un viss. | |
 Dace Džeriņa. Vilinājums. Video. 2010 | |
| V.V.: No 2007. līdz 2009. gadam tu esi arī darbojusies Valsts kultūrkapitāla fondā, būdama ekspertu padomes priekšsēdētāja. Kā tas ir bagātinājis tavu pieredzi? D.Dž.: Zināmā mērā. Tādēļ arī aizkavējās radošie projekti, jo eksperts nevar pats sev prasīt finansējumu. Tomēr es ieraudzīju, kāda ir situācija Latvijas mākslā kopumā, kādi procesi norisinās, ko mākslinieki vēlas darīt. Piemēram, viena atziņa: mākslinieki reizēm paši sev nav formulējuši, ar ko vēlas nodarboties – ar dizainu vai mākslu. Varbūt kaut kam jāmainās izglītībā, īpaši lietišķajās nozarēs, varbūt – mākslinieku galvās. Pavērās arī skats, kas notiek ārpus Rīgas, – jāsaka, nav tā, ka ļoti daudz kas notiktu. Kad mūsu komisijas “sasaukums” sāka strādāt, vispirms nolēmām mainīt iepriekšējo kārtību, kad visiem piešķīra naudu “pa druskai”. Piešķīrām ar lielāku atlasi lielākas summas, par kurām patiešām iespējams kaut ko paveikt. Mēs jau sākām darboties situācijā, kad finansējums mākslai bija vislielākais, un beidzām pašā apakšā, krīzes laikā. V.V.: Šajā sakarā es pats kādreiz presē paudu izbrīnu, ka 2009. gadā tikai dalība Venēcijas biennālē tika novērtēta kā nacionāli nozīmīgs projekts. Vēlāk to citēja Stella Pelše. D.Dž.: Tāda bija ekspertu komisijas taktika – no vizuālajām mākslām nacionālas nozīmes statusam virzīt tikai vienu projektu, bet lai tas saņemtu pietiekamu finansējumu. Mūziķi dara citādāk – viņi virza, piemēram, piecus, un katrs projekts dabū salīdzinoši nelielu summu. Droši vien tagad, kad finansējums kultūrai ir vairākkārt sarucis, es sagaidītu, ka projekta organizators Kultūras ministrija beidzot mēģinātu izstrādāt kādu citu mehānismu, kā piesaistīt finansējumu Venēcijai, un Valsts kultūrkapitāla fonda nauda paliktu vairākiem lokāliem projektiem. Katrā ziņā esmu to pusē, kuri uzskata, ka Venēcijas biennālē ir jāpiedalās, un es ceru sagaidīt reizi, kad uz to aizbrauks Kristaps Ģelzis. V.V.: Kādas tagad tu Latvijā redzi iespējas māksliniekam dzīvot un radīt – piemēram, tev pašai? D.Dž.: Ja runa ir par iespēju kaut ko nopelnīt, protams, ar mākslu to nevar. Teātris tādā ziņā ir iespēja – tur vismaz ir honorārs, ja paveicas, autortiesību procenti. Bet mākslinieks jau savā darbā pats iegulda laiku un darbu, palīdzību prasot vien materiālu iegādei, tehniskiem izdevumiem. Neviens prātīgs mūziķis tā bez honorāra neuzstātos. V.V.: Vai tevi iedvesmo iespējas izstādīties ārzemēs, ielauzties mākslas tirgū, varbūt pat emigrēt? D.Dž.: Katram sava individuāla stratēģija. Mākslinieks jau nevar pats sevi “celt saulītē”, darīt tikai to, kas patīk. Tālākais ir atkarīgs no kuratoriem. Protams, ir mākslinieki, kas katru lapiņu paraksta, ieliek mapītē. Es tāda neesmu. Ja izstāde ir tikai uz pašas pleciem, bieži daudz kas pazūd, netiek dokumentēts. Gribētos jau, lai ārzemju kuratori, izdzirdot vārdu “Latvija”, zinātu vismaz kādu vārdu vai grupu no šejienes. Pamazām kādam izdodas iespraukties starptautiskā līmenī, jo vairāk būs tādu, jo labāk. Tad Latvija vairs nebūs kaut kāda nekuriene. V.V.: Kāda tev šobrīd ir motivācija strādāt, radīt darbus, veidot izstādi? D.Dž.: Tas ir tas, ko es gribu darīt. Nevaru sev aizliegt. Ar izstādi gribu pati sev pabeigt šo periodu, lai galva tīra. Daces Džeriņas videofilma “Laimīgā zeme” ir vizuāli gleznains stāsts par kādu trauslu meiteni, kas ievācas pamestās lauku mājās, cītīgi berž netīrās grīdas un mazgā noputējušos logus, līdz izveido pat kaut ko līdzīgu “brīvdienu mājai Toskānā”. Interjers nav ne tuvu tik šiks kā “Epidēmijā”, bet beigas tomēr šķiet daudz optimistiskākas. | |
| Atgriezties | |
