VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Prakse ir svarīgāka nekā teorija Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece Izstāde “Re, cik jauki!?” 11.02.–14.03.2010. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Radošā darbnīca | |
| Pirms devos skatīt izstādi, redakcijā kārtējo reizi notika aktīva viedokļu apmaiņa par kuratora funkcijām un iespējām. Tika pieminēts “Studijā” intervētais Adams Budaks un citi lielo biennāļu un triennāļu kuratori, galu galā nonākot pie secinājuma, ka mums neesot neviena jauna laikmetīgās mākslas kuratora, kas ar savu intelektuālo komentāru paplašinātu mākslas darba uztveres laukumu. Varbūt tagad būs? Vispirms jāatzīmē, ka izstāde turpina Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas zinātnes nodaļas un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) sadarbību un jau astoto gadu topošie LMA mākslas zinātnes bakalauri vingrinās kuratora darbā un veido izstādi, balstoties uz LNMM krājumā esošajiem darbiem. Šis vingrinājums paradoksālā kārtā norit, izmantojot galvenokārt pašmācības ceļā apgūtas praktiskas zināšanas, – LMA mākslas zinātnes bakalaura studiju programmas mērķis nebūt nav “producēt” mūsdienu mākslas kuratorus, drīzāk mākslas vēsturniekus, kas var orientēties uz darbu muzejā vai arhīvā. Tādēļ topošo mākslas zinātnes bakalauru iniciatīva iesaistīties aktuālajā mākslas procesā ir savā ziņā lēciens nezināmajā. Izstādes idejas autore un projekta koordinatore – Šelda Puķīte, kuratoru komandā ietilpa Nils Ārens, Iveta Damroze, Inese Kundziņa, Anna Kustikova-Veilande, Inga Litvina, Ieva Muceniece, Līva Mišele Piešiņa, Alīna Zubkova. Šeldas Puķītes ideja centrējās ap padomju perioda mākslas darbiem no LNMM krājuma (to autori – Auseklis Baušķenieks, Līze Dzeguze, Alberts Goltjakovs, Imants Lancmanis, Jānis Pauļuks, Maija Tabaka) un to lasījumu no mūsdienu skatpunkta. Centrālā ass šim lasījumam – iespējamo patērētājkultūras zīmju meklēšana padomju mākslā. Lasījumu papildināja kuratoru uzaicināto jauno mākslinieku (t. i., LMA absolventu vai vēl studējošo) veidotie “rimeiki” (šādu vārdu lieto kuratoru komanda, bet, manuprāt, precīzāks apzīmējums būtu “parafrāze”) par padomju laika mākslas darbiem. Jaunie mākslinieki (Anna Kustikova-Veilande, Svens Kuzmins, Maija Mackus, Elīna Poikāne, Lāsma Pujāte, Krišjānis Rijnieks, Magone Šarkovska) varēja izvēlēties iedvesmojošu darbu no kuratoru piedāvātā saraksta un speciāli šai izstādei radīja jaunus tematiskus darbus. | |
 Imants Lancmanis. Klusā daba. Audekls, eļļa. 45x51cm. 1969 | |
| Izstādes ievadrakstā skaidrots, ka “izstāde (..) aktualizē tēmu par cilvēka tieksmi pēc produkta un tā ietekmi uz sabiedrības ideāliem. Projekts piedāvā izvērtēt dažādās patērētājsabiedrības ideoloģijas, kas pastāv kapitālistiskā un sociālistiskā sistēmā, un izvērtēt ainu Latvijā, kad tā bija Padomju Savienības un tagad Eiropas Savienības sastāvā.” Var pieņemt, ka kuratoru komanda radījusi miniatūru mākslas notikumu – divu laikmetu mākslas darbu konfrontāciju, atšķirīgu paradigmu sadursmi vai saspēli. Vienīgi teorētiskais pamatojums par patērētājkultūras iespējamo klātbūtni un tās kritiku padomju mākslā nešķita pārliecinošākais šīs izstādes elements. Katrs eksponētais padomju perioda mākslas darbs tika interpretēts – topošie mākslas zinātnes bakalauri sniedza savu versiju par darbu kompakta komentāra formātā. Savukārt pieaicinātie jaunie mākslinieki savus darbus interpretēja un paskaidroja paši. Vai nu tā bija kuratoru grupas nekonsekventa pieeja materiālam, vai arī īpašas attieksmes deklarācija. Padomju perioda māksliniekam jāklusē, ļaujot runāt mākslas zinātniekiem, savukārt mūsdienu darbu interpretācija kā vienmēr uzticēta pašiem māksliniekiem. Īsti nepamatoto privilēģiju sadali uzsvēra arī tāda nianse kā mākslinieka portrets, kas papildināja jauno mākslinieku komentāru par saviem darbiem, bet nebija iekļauts padomju perioda darbu komentāros. Tā šie mākslinieki ekspozīcijā bija ne tikai “klusējoši”, bet arī “bez sejas”. Kuratori bija it kā sadalījuši atbildību – viņu kompetencē bija vēsturiskā materiāla atlase un tā verbālā interpretācija, arī to jauno mākslinieku izvēle, kuri veidoja parafrāzes. Savukārt pats rezultāts – jauno autoru darbi un to saspēle ar darbiem no muzeja krājuma – palika ārpus kuratoru kompetences. Jāpatur prātā, ka šis projekts tika realizēts laboratorijas apstākļos: jau ilgstoši uzturēta sadarbība starp LMA un LNMM, darba zinātniskie vadītāji bija Andris Teikmanis (LMA), Andris Vītoliņš (LMA) un Diāna Barčevska (LNMM). Tomēr arī šādos labvēlīgos apstākļos bija palikuši neaprūpēti daži praktiski sīkumi – piemēram, pašsaprotami būtu izgatavot anotācijas arī angļu valodā, tikpat pašsaprotams būtu arī kuratoru vārdu saraksts izstādes plakātiņā (jo daļa no veiksmīgas kuratora karjeras ir arī sava vārda un zīmola mārketings). Pieteiktā tēma atklājās galvenokārt ilustratīvi – ekspozīcija parādīja mūsu laikmetam raksturīgās domāšanas veida (resp., “uz virsmas”, kā to dēvē filosofe Maija Kūle) deklaratīvo un nereti formālo dabu. Jauno mākslinieku parafrāzes bija visai viendimensionālas, tajās tika apspēlēta galvenokārt padomju perioda darbu sižetiskā puse – pārceļot to it kā laikmetīgā mākslinieciskās izteiksmes valodā. Jaunradītie darbi uztverami tikai kontekstā ar iedvesmas avotu, tie nav iedomājami kā patstāvīgi eksponēti darbi bez piesaistes attiecīgajam padomju perioda darbam. Tomēr skatītājam varēja būt interesanti un pat aizraujoši pavērot motīvu pārceļošanu un to “otro dzīvi” mūsdienu mākslinieku darbos (un šādas iespējas sagādāšana ir kuratoru komandas nopelns). | |
 Maija Tabaka. Basketbols. TTT. Audekls, eļļa. 231x165cm. 1980 | |
| Piemēram, Maijas Tabakas (dz. 1939) glezna “Basketbols. TTT” (1980) un Maijas Mackus (dz. 1982) parafrāze par to – linogriezums “Sportiņš”. Maijas Tabakas gleznas iekļaušanu šajā ekspozīcijā mākslas zinātniece Iveta Damroze pamato, atsaucoties uz gleznas sižetu: “Padomju Savienībai sports bija viens no propagandas līdzekļiem padomju lielvaras kultivētajam spožumam un politiskajai sacensībai ar citām valstīm, īpaši jau ar ASV.” Tālāk Iveta Damroze akcentējusi faktu, ka gleznā attēlota tieši TTT komanda – “savas nācijas individualitāti izspēlēja latviešu basketbolistes” – un sports traktēts kā “padomju patērētājkultūras produkts”. Maijas Mackus linogriezumā (ar attāli līdzīgu tonalitāti un kompozīciju) darbojas zaķi. Māksliniece atsaucas uz plašsaziņas līdzekļos izskanējušu ziņu, ka “latviešu izcelsmes sportiste iekļuvusi pasaules seksīgāko sportistu top 10”, un piebilst: “Vairāk zaķu sportā!” Tabakas gleznā saskatāma sportistes tēla heroizācija, tajā pašā laikā neiztrūkst viņas mākslai raksturīgo sirreālo motīvu (kur gan atrodams tas zeltainas gaismas piepildītais izplatījums, kurā levitē basketbolistes?) un erotizētās atmosfēras. Tas, kas Tabakas gleznā panākts glezniecības līdzekļiem, Maijas Mackus grafikā verbalizēts komentārā. Piemēram, mūsdienu populārās kultūras vulgarizācija, veidojot tikai patriarhālā un šovinistiskā sabiedrībā iespējamu asociāciju “sieviete – zaķis”, tātad vīrieša medījums un baudas objekts, plus visas pārējās konotācijas, kas saistās ar zaķa tēlu folklorā un zaķa kā dzīvnieka īpašībām. Autore viegli ironizē par šo patriarhālo skatījumu, par savas ironijas nesēju izvēloties Maijas Tabakas gleznas sižetu, bet ar šo formālo atsauci arī beidzas viņas attieksme pret Tabakas darbu. Tēlnieces Līzes Dzeguzes (1908–1992) kokskulptūra “Sieviete ar kūli” (1945) tika iesaistīta dialogā ar Lāsmas Pujātes (dz. 1984) grafiku “Rupjmaize”. Mākslas zinātniece Inese Kundziņa savā Līzes Dzeguzes tēlniecības darba interpretācijā pauž, ka “valsts noteiktais sižets mijas ar mākslinieces pasaules skatījumu, kas rod vizuālu veidolu kokā. Labsirdīgi un naivi patiess mākslinieces radītais tēls, kas, laikam ejot, ieguvis savu atšifrējumu – Padomju Savienība tikai radīja mītu par laimi.” Lāsmas Pujātes grafikas darbā sastopam daļu no mūsdienu laimes mīta – gluži vai loģiski šķiet, ka Līzes Dzeguzes skulptūras aprises kļuvušas par dekoratīvu zīmējumu uz rūpnieciski ražotas rupjmaizes iesaiņojuma. Citu Līzes Dzeguzes darbu – kokskulptūru “Virs plāna” (1952) – analizējusi Ieva Muceniece. Līdzīgi kā Inese Kundziņa, arī Ieva Muceniece uzsver nošķīrumu starp sociālistiskā reālisma mākslas darbu “tēmu katalogā” rodamo plāna pārpildīšanas motīvu un paša mākslas darba “nepretenciozo burvību”. Mākslinieks Svens Kuzmins gleznā “Ekoplāns” pārcēlis Līzes Dzeguzes skulptūras sižetisko motīvu un piešķīris tam globālo glamūra žurnālu estētikas noskaņu. | |
 Maija Mackus. Sportiņš. Linogriezums. 50x41cm. 2010 | |
| Iespējams, diskusijas var raisīt Šeldas Puķītes interpretācija par Imanta Lancmaņa (dz. 1941) gleznu “Klusā daba” (1969) ar importa konservu kārbām. Šelda Puķīte šajā darbā saskatījusi “apgrieztā popārta” motīvu, atsaucoties uz līdzīgu tematiku amerikāņu popārta mākslinieku darbos. Tomēr līdzība ir tikai virspusēja. Par interpretāciju mazāk intriģējoša šķiet Magones Šarkovskas parafrāze – glezna “Augļu dārzs”, kurā autore komentējusi Imanta Lancmaņa gleznas motīvu. (“Liels iztrūkums rada tendences – padomju laikā tās bija importa preces, šobrīd – eko dzīvesveids un patērētājsabiedrības kritizēšana,” komentārā raksta māksliniece). Alberta Goltjakova (dz. 1924) glezna “Ceļš kosmosā” (1981) mūsdienu jaunietim var daudz vairāk atgādināt Holivudas fantastikas filmas vai datorspēles reklāmu nekā komunisma propagandu (kas varbūt pat nav svarīgi, jo abos gadījumos tā ir propaganda un apziņas programmēšana). Parafrāzi par šo darbu veidojusi Anna Kustikova-Veilande, kas darbojusies arī kuratoru komandā. Māksliniece radījusi plašāku asociāciju tīklu, nepieturoties pie virspusējās sižetiskās līdzības (kā lielākajā daļā citu parafrāžu), – viņas versija par “Ceļu kosmosā” ir astoņu fotogrāfiju sērija “Pēdējais kosmonauts?”. Portretēti astoņi zēni, un fotogrāfijas papildina īsas intervijas pieraksts. Bērnu atbildēs uz jautājumu “Kas tu būsi, kad izaugsi liels?” nereti atspoguļojas “mūsdienu kosmonauts”, t. i., plašsaziņas līdzekļos sastopamas “sapņu profesijas”. | |
 Magone Šarkovska. Augļu dārzs. Audekls, eļļa. 60x50cm. 2010 | |
| Zināmu ieinteresētību apliecina Alīnas Zubkovas komentārs par Jāņa Pauļuka (1906–1984) gleznu “Felicita ar avīzi” (1945), kaut gan interesantākajā vietā (drīz pēc frāzes “laikraksta parādīšanās gleznā, kurā attēlots skaistas sievietes akts, ir neparasts motīvu savienojums”) tas apraujas. Noteikti iespējams iegūt daudz vairāk faktoloģiskā materiāla, atsaukties uz analoģijām citu mākslinieku darbos utt. Krišjāņa Rijnieka parafrāze “Kailums masām” apspēlē tikai Pauļuka gleznas sižetisko pusi – arī Rijnieka darbā ir sievietes akts un laikraksts (vienīgi “Cīņu” nomainījusi “Diena”). Ausekļa Baušķenieka (1910–2007) gleznā “Hokejs” (1975) ietverta māksliniekam raksturīgā humora un kritiska vērojuma nots. Līva Mišele Piešiņa savā interpretācijā uzsver sociālkritiskā komentāra lomu (“būtu laiks sēsties pie svētku galda, taču šovakar notiek gadsimta hokeja spēle – Maskavas “CSKA” pret Ņujorkas “Rangers”. Rit pēdējās 4 papildlaika minūtes, vēl aizvien neizšķirts – 3 pret 3. Vai maskavieši pieveiks kapitālistiskos jeņķus!?”), savukārt māksliniece Elīna Poikāne tēlniecības darbos “Hokejs I” un “Hokejs II” it kā paplašina gleznas telpu, pievienojot tai vēl divus skatītājus. | |
 Elīna Poikāne. Hokejs I; Hokejs II. Plastika, metāls. 20x14x12; 22x11x13cm. 2010 | |
| Izstāde “Re, cik jauki!?” kopumā radīja priekšstatu par vismaz vienu no mūsdienu kuratora funkcijām – kurators var pievienot savu ieguldījumu mākslas darbu pašpietiekamajai pilnībai un būt mākslas notikuma līdzautors. Atgriežoties pie raksta sākumā minētā “lēciena nezināmajā” – sarunā ar izstādes idejas autori Šeldu Puķīti un mākslas zinātniecēm Annu Kustikovu-Veilandi, Ivetu Damrozi un Inesi Kundziņu noskaidrojām, ka LMA mākslas zinātnes bakalauriem ir savs, pašu veidots priekšstats par kuratora darbības teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem (piemēram, “kurators palīdz māksliniekam un arī publikai”, “mākslas kritika var būt objektīva”, “Latvijā vēl ir iespējams veidot kuratora izstādes, jo šeit tādu nav bijis daudz”, “kurators pārskata situāciju mākslā un, veidojot tematisku izstādi, var parādīt ko rosinošu, ko neordināru, turklāt tā, lai tas nebūtu pārmēru intelektuāli un būtu vienkāršam cilvēkam saprotams”). Pēdējos gados gan par kuratora praksi sarakstīts milzum daudz literatūras populārākajās svešvalodās, un avoti ir pieejami gan, piemēram, Laikmetīgās mākslas centra bibliotēkā, gan fragmentāri arī internetā. Kā kopsavilkumu atbildei uz manu jautājumu par nozares literatūras apgūšanu var citēt Šeldas Puķītes teikto: “Prakse ir svarīgāka nekā teorija.” Protams, jo ko gan Latvijas apstākļiem lietderīgu mēs varētu uzzināt no, piemēram, kuratora Hansa Ulriha Obrista un viņa grāmatas A Brief History of Curating (JRP Ringier, 2008)? Izdevuma Art Review 2009. gada pasaules simt ietekmīgāko mākslas pasaules figūru saraksta pirmajā vietā iekļuvis tieši Obrists (www.artreview100.com). Taču Obrists un viņa tikpat slavenie un ietekmīgie kolēģi darbojas kādā citā pasaulē, uz kuru mēs tikai retumis aizbraucam ciemos. | |
| Atgriezties | |
