VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latviešu glezniecības lielās ērģeles Kristiāna Ābele, mākslas zinātniece Edvards Grūbe. Gleznas 1963–2010 05.02.–14.03.2010. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” | |
 Edvards Grūbe. Foto: Uldis Briedis | |
| Gogēns savulaik bija metaforiski rakstījis, ka “krāsainā glezniecība ieiet muzikālā fāzē”, kurā Sezans “pastāvīgi spēlē lielās ērģeles” un “krāsa, tikpat vibrējoša kā mūzika, spēj sasniegt dabas vispārīgāko un netveramāko būtību – tās iekšējo spēku”(1). Šoziem Johana Valtera audzēkņa Valtera Hesa sakopoto atziņu motīvi no antoloģijas “Dokumenti modernās glezniecības izpratnei” jau bez sākotnējām personālijām nāk atmiņā ikreiz, kad īstenībā vai iztēlē caurstaigāju “Arsenālu”, gūdama apstiprinājumu sajūtai, ka latviešu glezniecībā “lielās ērģeles” veselu pusgadsimtu arvien spēcīgāk spēlē Edvards Grūbe. “Tagad, jau šajos gados, man gribas gleznot, cik stipri vien var. Kliegt. Bet gleznieciski, ar glezniecības līdzekļiem,” par saviem mūsdienu darbiem saka pats meistars, piebilzdams: “Taisnība, mēs sākām kā “čukstētāji” pēc skarbā stila “kliedzēju” paaudzes, bet tagad ir citi laiki, nav, kas kliedz! Stingra gleznieciska forma un drosme parādās visai reti. Kur ir tukšums, tas jāpiepilda.”(2) Nebūs pārspīlēti teikt, ka Edvards Grūbe Latvijas mākslas ainā savu vietu piepildījis kā dziļi sakņots varens koks, kas gadu no gada nes bagātīgus augļus, apvienodams uzticību sen izvēlētām satura un formas vērtībām (“Septiņdesmito gadu sākumā kādā TV pārraidē biju izteicies, ka gribu savu glezniecību novest līdz zīmei. Vēl joprojām tas ir mans ideāls”(3)) ar izteiksmes atraisīšanos “arvien lakoniskākas koncentrācijas virzienā, kur sākotnējais impulss pilnībā izkūst krāsas unikālajā enerģijā”(4). | |
 Edvards Grūbe. Klusā daba. Audekls, eļļa. 146x114cm. 2004 | |
| Edvarda Grūbes devums, ieskaitot daudzus no retrospektīvās personālizstādes eksponātiem, viņa mākslas cienītājiem var likties gluži pazīstams un tagad atklājas arī Laimas Slavas sastādītajā monogrāfiskajā albumā. Tomēr ceru, ka turpmāk, aplūkojot grāmatas reprodukcijas, atmiņas ļaus iztēloties šīs gleznas tieši zem “Arsenāla” velvēm, kur tās iegūst savam mērogam un iedarbībai atbilstošu plašumu, vienlaikus pārvērzdamas izstāžu zāli svētnīcā, kuras īpašā monumentalitātes un intimitātes, gleznieciska vispārinājuma un patiesa pārdzīvojuma kopība spēj ieviļņot skatītāju satricinošā un apskaidrojošā pamatvērtību apcerē kā ērģeļkoncerts katedrālē. Mākslinieka, viņa dzīvesbiedres Intas Celmiņas un kuratores Daces Lambergas veidotajā izstādes iekārtojumā nav sekots stingrai hronoloģiskai secībai vai tematiskam nošķīrumam, tā vietā, šķiet, meklējot darbu glezniecisko saderību un mijiedarbību gan mazās grupās, gan platleņķa kopskatos. Dalījums desmitgadēs paliek albumam, savukārt te gleznām ļauts brīvi izplatīt savu enerģiju telpā, parādot, ka viss vēstures nogrieznis “1963–2010” savā ziņā ir ilgstošā tagadne, kas turpinās. Lai palūkotos uz nedaudzajām 60. gadu daiļrades liecībām, tomēr jānokļūst divzāļu ekspozīcijas dziļākajā nostūrī, kur atšķirībā no citu gleznu vairākuma tikai tuvskatā uzlūkojams Salacgrīvas zvejniekpuiša portrets “Oskars” (1963) skarbā stila estētikā. Ar lēcieniem laikā uz priekšu un atpakaļ no turienes pamazām atgriežamies pasaulē, kur arvien vairāk valda mūsdienu redzējums. Gleznā “Kurzemes baroks” (1968) jau nojaušams, ka mākslinieks, neatkārtodams konkrētus paraugus, sācis studēt latviešu agrā modernisma mantojumu un tā avotus, tiekdamies pēc lakoniski ekspresīvas sintēzes, kas bija aktuāla Jāzepam Grosvaldam, Jēkabam Kazakam un viņu laikabiedriem. Tagad ievēroju, cik ļoti formu redukcijas ziņā tiklab šo baznīcēnu sejas, kā sievietes galvas vispārinātais veidojums slavenajā gleznā “Māte” (“Sarkanā māte”, 1974) līdzinās dažu aizvēsturisko un pirmatnējo kultūru figurālajiem tēliem. Tā kā “nebija acis, nebija pogcaurumi, tāpēc man varēja arī nebūt tā sarkanā zvaigzne strēlniekiem pierē”5 – gleznotājs atskatā var novērtēt vispārinājuma pakāpes priekšrocības vienā no 60.–70. gados koptajām tēmām, kuru izstādē pārstāv triptihs “Zem karoga” (1975). | |
 Edvards Grūbe. Klusā daba ar lelles galvu. Audekls, eļļa. 89x130cm. 2009 | |
| Grosvaldam un Kazakam nebija lemts savas idejas īstenot ilgtermiņā, turpretī Grūbes raksturam un stājai atbilstošā vēlme “vispirms paņemt pašu būtiskāko, atmest, ko var, un tad ar to panākt lakonisku iespaidu”(6) sagādājusi darbu garam mūžam, liekot pārvarēt ārēju šķēršļu noteiktas grūtības, neatlaidīgi kopt un barot daiļrades augsni, iet katra uzdevuma izpratnes dziļumā un bagātināt to ar jaunu pieredzi. Piekrītot Laimai Slavai, ka “Edvarda Grūbes gleznu (..) abstrakcijas līmenis izriet no konkrēta izvēlētā motīva gleznieciska vispārinājuma”(7), iespējams vilkt paralēles ar Johana Valtera Berlīnes posmā pašformulēto mērķi ik reizi no jauna sasniegt tālejošu abstrakciju stingrāko dabas studiju procesā. Valtera izvēle pilnīgas stilistiskas brīvības apstākļos iegrožot jaunrades lauku šādās robežās palīdz saprast, ka nepārrautā saikne ar redzamās pasaules iespaidiem arī 20. gadsimta beigu un mūsdienu latviešu glezniecībā savureiz var izrādīties nevis lieks padomju perioda atavisms, bet gan mākslas darba dzīvības un spēka artērija. Tas šķiet sevišķi raksturīgi un būtiski tieši Edvardam Grūbem, kas, pēc Intas Celmiņas teiktā, “gleznu sākot, (..) iemīļotos priekšmetus dažreiz zīmē gluži reālus, bet nobeigumā tie ir saglabājuši tikai raksturīgāko no savas krāsas un dažkārt arī gaismēnas spriegumu, taču ne vienmēr formu”(8). Sākot ar 70. gadu otro pusi, Grūbes izteiksmē arvien lielāku nozīmi iegūst krāsas vieliskums un pastozs, ekspresīvs triepiens, kura rakstu ritmi, tuvojoties gadsimtu mijai, pamazām pāraug tajā spraigajā glezniecisko žestu valodā, kas vibrē 21. gadsimtā radītajos darbos un formāli atbilst abstraktā ekspresionisma paņēmieniem. “Latviešu Rotko”9 – šis Laimas Slavas piedāvātais salīdzinājums, protams, ienāk prātā, lūkojoties uz nedaudzajiem, it kā virmojošajiem krāslaukumiem gleznā “Telpa” (2003), kas radīta Marka Rotko Rīgas izstādes gadā, bet faktiski rāda vienu no Grūbes jaunībā atrastajiem un bieži variētajiem daiļrades caurvijmotīviem – gaismas ailu. Katrā ziņā slavenības zīmoga vieglai tiražēšanai mākslinieks savā izstādē šķiet neatbilstam, palikdams pārāk savpatns un pārsteigumu pilns kā glezna “Noskaņa” (2007), kuras krēslaini zilajā zaigā skatītājs ierauga ne tikai veca spoguļa rāmi un vijoles apveidu, bet arī pats savu tumstošo atspulgu. | |
 Edvards Grūbe. Krēsls. Audekls, eļļa. 146x114cm. 2004 | |
| P. S. Kad, izmantojot virtuālu iespēju piekļūt aizritējušiem mirkļiem, “Latvijas Radio 1” programmu arhīvā atrodu 4. februāra “Kultūras rondo” ierakstu, kurā Ingvilda Strautmane dienu pirms izstādes atklāšanas izvaicā Edvardu Grūbi, Intu Celmiņu un Laimu Slavu(10), par uvertīru sarunai atskan Talsu baznīcas ērģeles – Marģera Zariņa svītas “Kurzemes baroks” (1980) fragments Pētera Sīpolnieka izpildījumā. Tas ir kā piepeši saņemt šībrīža domu un izjūtu atbalsi no trīsdesmit gadus tālas pagātnes – būtisku izstādes darbu radīšanas laika. (1) Cit. pēc: Hess, W. Dokumente zum Verständnis der modernen Malerei. Bearb. von D. Rahn. Reinbek bei Hamburg: Rowohlt, 1988, durchges. und erw. Neuaufl., S. 42–43. 2 Edvards Grūbe stāsta. Pierakst. L. Slava. No: Edvards Grūbe. Sast. L. Slava. Rīga: Neputns, 2010, 34. lpp. 3 Celmiņa, I. Gleznotājs Edvards Grūbe. No: Edvards Grūbe, 2010, 64. lpp. 4 Slava, L. Edvards Grūbe. No: Edvards Grūbe: Katalogs. Sast. L. Slava. Rīga: Neputns, [2000], 6. lpp. 5 Slava, L. …būšu latvietis: [Saruna ar Edvardu Grūbi un Intu Celmiņu]. No: Studija, 2003, Nr. 32 (oktobris–novembris), 12. lpp. 6 Turpat, 14. lpp. 7 Slava, L. Edvards Grūbe. No: Edvards Grūbe: Katalogs, [2000], 6. lpp. 8 Celmiņa, I. Gleznotājs Edvards Grūbe, 56. lpp. 9 Slava, L. Ievads. No: Edvards Grūbe, 2010, 9. lpp. 10 Meklējiet: www.latvijasradio.lv/program/1/2010/02/20100204.htm. | |
| Atgriezties | |
