VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Johans Valters: pirmais lasījums Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Par Kristiānas Ābeles grāmatu "Johans Valters" (Rīga, Neputns, 2009) | |
| Mea culpa! Labi apzinos, ka, iepriekšējam “Studijas” numuram atbildot uz anketas jautājumu par ievērojamāko, nozīmīgāko 2009. gada grāmatu, nenosaucu patiešām nozīmīgāko. Bet tobrīd man vēl nebija ne jausmas, ka Kristiānas Ābeles desmit gadu sapņu, nojautu un darba fantastiskais rezultāts jau klauvē pie grāmatnīcu durvīm. Vakar (10. decembrī) pabeidzu biezo un smago sējumu lasīt, un man ir skaidrs, ka latviešu mākslas grāmatu nepavisam ne milzīgajā krājumā tagad ir darbs, kam “ievērojamības” vai “nozīmības” liestes gluži vienkārši ir par sīkām. Protams, aizvadīto gadu gaitā ne reizi vien bija iespēja dzirdēt vai lasīt par tādu vai citādu Kristiānas jaunatklājumu saistībā ar Johanu Valteru. Ja Latvijā var runāt par kādām mākslas vēsturnieku aprindām, tad tajās nojautas un viļņošanās par gaidāmo monogrāfiju, iespējams, radīja kaut kādu savstarpējās saskarsmes fonu, viss vienalga, apzinātu vai neapzinātu. Tagad, kad darbs pabeigts, fona un priekšplāna telpiskajam izkārtojumam jāmainās. Mūsu priekšā ir paraugs, exemplum šī ter¬mina viduslaiku nozīmē. Arī tā sauktajā zinātniskajā izpratnē. Izkārtojums ir nevainojams. Pēc “Ievada”, kur, starp citu, pēdējās trīs rindiņās pašraksturojas autore un tiek raksturots arī stils un žanriskie ieroči, kas šo stilu kopj, seko detalizēts, gribētos sacīt – visaptverošs historiogrāfisks pārskats. Pēc tā lasāms un attēlos skatāms gleznotāja (atspulgos un gribēti atturīgā lakonismā – arī cilvēka) ceļš, nasta un “pienesums”, ja vēlaties, “simboliskā kapitāla” pēda, ko aiz sevis ir atstājis notikums, kurš materiālajā pasaulē bija atpazīstams ar vārdu Johans (kādam droši vien joprojām Jānis) Valters, vēlāk jau Valters–Kūravs. Seko 21 lappuse detalizētu piezīmju un literatūras un avotu norāžu. Pēc piezīmēm kādās piecpadsmit lappusēs ietilpināts saraksts “Johana Valtera darbi izstādēs un izsolēs”. “Aparātu” turpina 11 bibliogrāfijas lappuses un visu 417 attēlu saraksts ar nepieciešamajām detaļām. Latviešu valodas nepratējiem būtisks ir teksta kopsavilkums un attēlu saraksts vācu valodā. Visu noslēdz pamattekstā minēto personu rādītājs. Tomēr perfekti iekārtotam “zinātniskumam” var nebūt un bieži arī nav nekādas jēgas. Kristiānas Ābeles grāmatā šis ietvars vai karkass satur kopā enerģisku, pārliecinošu un, pats galvenais, atkal un atkal ar faktiem un analīzēm pierādītu vēstījumu. Par to, ka starp trim latviešu glezniecības pīlāriem aizvien ierindotais, faktiski tikpat kā nelatviskais Valters ir ar savu paša balsi oriģināli līdzdalīgs un nozīmīgs tajā spēlē, kas rada un pārrada internacionālos mākslas kanonus. Spēlē, kur netrūkst viltību, spēcīgāko (vai labāk apmaksāto) spēlētāju brīžiem nekaunīga presinga. Spēlē, par kuras galveno izpausmi mediju barotā un muļķotā publika uzskata kādu vismaz gadsimtu lolotu blefu, ko citā vārdā mēdz dēvēt par mākslas tirgu. Kristiāna Ābele šajās duļķēs un putās (kurš no kura mācījies, kurš ir kura virziena atdarinātājs, epigonis, tāda skola vai citāda, tāda rindiņa Tīmes-Bekera leksikonā vai citāda) prot neapmaldīties, viņa izliek skaidrus orientierus, kas iemīļotajam māksliniekam un charmeur ļauj iepeldēt Mūžības okeānā kā saglabātai veselai, “autokefālai” personībai (skat. mazo reprīzi 54. lpp. pēdējā rindkopā). Šis romantiskas sirds mudinātais varoņdarbs nebūtu iespējams, ja grāmatas autore iepiņķerētos tā sauktās teorijas blēņās, mestos kādā “diskursā”, vienalga, vai tas būtu feminis¬tisks, postkoloniāls vai strukturāls. Paldies Dievam, Latvija ir nomaļā vietā, un rakstošais var droši ļauties materiāla pār¬zināšanā balstītai intuitīvai sacerei. Vietas trūkuma dēļ nav iespējams citēt Kristiānas Ābeles literāri apbrīnojamos gleznu aprakstus (“Meitene ar grābekli zemnieku mājas priekšā” 91. lpp., “Vientuļš ceļinieks” 159. lpp., “Pavasaris” (“Bārenīte”) 168., 169. lpp., “Klusā daba ar tulpēm un hiacintēm” 261. lpp. u.d.c.), var tikai apbrīnot rakstītājas prasmi, neaizmirstot par faktūrām, otas raksta maiņām, pagleznojuma un detaļu attiecībām un citām, būtībā tikai praktizējošam gleznotājam tā pa īstam saprotamām un vajadzīgām lietām, viscaur saglabāt jēgpilnu izteiksmi. Var sacīt, viņa prot skaidri un gaiši izstāstīt, kas, viņasprāt, tajā vai citā gleznā ir saskatīšanas vērts. Lai to panāktu, nepietiek ar mākslas vēsturnieka “žargonu”, Kristiāna jo plaši liek lietā sastatījumus ar muzikāliem “momentiem”: tekstā parādās “skaņdarba partitūras”, “netverama harmonija”, “akustiskums”, “oktāvas” u. c., kas citviet varbūt liktos kā tukšvārdība, taču Valtera, iespē¬jams, laba līmeņa vijolnieka gadījumā gluži dabiski palīdz skaidrot savas izjūtas, kādu no gleznām aplūkojot. Gribētos cerēt, ka izcilā monogrāfija par Johanu Valteru atradīs savus lasītājus, nevis tikai attēlu aplūkotājus. Šajās pirmajās piezīmēs pēc grāmatas izlasīšanas gribu vērst jūsu uzmanību uz šķietami vienkāršu lietu: jebkuru grāmatu iespē-jams lasīt dažādi. Kristiānas Ābeles veikums var tikt izlasīts, piemēram, kā spirdzinošs balzams “kolekcionāru” paštīksmīgajā vidē, kā apliecinājums tam, ka nauda nav tērēta veltīgi. Nopietnas biogrāfiskas literatūras cienītāji te papūloties ieraudzīs kādu apbrīnas un varbūt arī neizpratnes vērtu vīru no mazas provinces pilsētiņas. Mākslas vēsturniekiem te ļauts iedziļināties pa daļai Latvijas, bet nenoliedzami vairāk Vācijā lokālsvarīgos kanona veidošanas un hierarhiju jautājumos. Taču man personiski no pirmā lasījuma visvairāk atmiņā paliks autores romantiski tik saprotamais aizvainojums kā reakcija uz kāda Kurta Glāzera “tendenciozi nesaudzīgo analīzi” (275. lpp.) un nākamajā lappusē sekojošais dzejiskais minējums par gleznu “Osta Nīndorfā” kā par jaunības sapņu piepildījuma apvārsni. Tāpat atcerēšos izteikumu “zīmētājs bijis laikazobs” (293. lpp.), citviet lasāmo, ka “greiza karafe ieaužas pastozā, plēkšņainā, otas saru izvagotā faktūras klājumā” (303. lpp.) Iepriekšējo rindkopu var uztvert arī kā joku. Toties pavisam nopietni ir tas, ka grāmatā par Valteru Kristiānai Ābelei, manuprāt, ir izdevies ticami un pārliecinoši pierādīt to, ko tik daudzi modernisma un pēcmodernisma ākstību laikos nemaz negribētu dzirdēt: ka īsti mākslinieciskas (lai ko arī ar šo vārdu saprotam) abstrakcijas pamats un saturs ir un paliek dabas vērojums. P. S. Ap to pašu laiku, kad klajā nāca šī grāmata, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija aplūkojama Valtera darbu izstāde(1). Izstaigāju to un tad uzkāpu muzeja otrā stāva pa¬stāvīgajā ekspozīcijā, kur apskatāms “Tirgus Jelgavā”. Tādas gaišuma un pasaules pilnības sajūtas, kāda ir šajā Makovska darbnīcas noslēguma kompozīcijā, Valtera darbos nebūs vairs nekad. (1) LNMM Baltajā zālē no 20.11.2009. līdz 10.01.2010. | |
| Atgriezties | |
