VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas ir krīze? Zane Oborenko, vizuālo mākslu teorētiķe | |
| Par krīzi ir runāts tik daudz, taču vai ar jēdzienu “krīze“ saprotam vienu un to pašu, un vai tiešām finansiālā krīze ir tā pati svarīgākā? Politiķu, ekonomistu vai finansistu izteikumi šai jautājumā sastopami visai bieži, turpretī mākslinieku un ar mākslu cieši saistīto vai no tās tieši atkarīgo profesiju pārstāvju viedoklis ir daudz retāk dzirdēts, lai gan māksla jau sen apliecinājusi spēju paredzēt dažādas krīzes. Mākslinieki bieži vieni no pirmajiem izceļ citu nepamanītās vai ignorētās aktualitātes un problēmas. Tādēļ jautājumu “Kas ir krīze, un kāda ir jūsu krīzes pārvarēšanas formula?“ uzdevām tādām personībām, kas pārstāv gan publisko, gan privāto sektoru, dzīvo un darbojas dažādās valstīs, atšķirīgās kultūrās, pieder pie dažādiem sociālajiem un ekonomiskajiem slāņiem, ir ar atšķirīgu izglītību un pieredzi, bet visi cieši saistīti ar mākslu. Barbara Feslere (Māksliniece, darbojusies arī kā kuratore, studē filozofiju) Nav gandrīz nevienas jomas vai neviena subjekta, ko nevarētu skart krīze. No subjektīvās sfēras līdz pat objektīvajai zonai krīze skar atsevišķus cilvēkus un sistēmas kopumā, satricinot gan individuālo, gan arī kopējo labklājību. Ja izpētām grieķu vārda krisis oriģinālo nozīmi, mēs pārsteidzošā kārtā atklājam, ka sākotnēji tā ir bijusi pozitīva: vārda nozīme ir “viedoklis” vai “novērtējums” situācijā, kad apstākļi ir mainīgi. Mūsdienās tā vietā mēs šo terminu lietojam dažādās nozarēs, tādās kā medicīna, psiholoģija, finanses, ekonomikas vai sistēmu teorijas, lai apzīmētu problemātisku periodu ar sliktu funkcionalitāti un pamatotu nepieciešamību pārvērtēt pamatvērtības. Krīze iezīmē pagrieziena punktu ierastajā virzienā un satricinājumu ieilgušā stabilitātes posmā. Grieķu vārds krisis cēlies no darbības vārda krinein, kas nozīmē “atdalīt” vai “nošķirt”. Protams, krīzes periodā mums jāizlemj, vai izvēlēties ceļu, kas iet pa labi, vai to, kas iet pa kreisi. Lai to spētu izlemt, mums jānodala un skaidri jādefinē abu alternatīvu atšķirības. Varam secināt, ka patiesībā vārdam “krīze” nepavisam nav tik negatīva nozīme, kā tas sākotnēji šķiet. Gluži pretēji – jebkurš sazarojies ceļš ir iespēja izvēlēties jaunu virzienu un iemesls nospraust sev jaunu mērķi. Vārdu “krīze” ir piemeklējis tāds pats liktenis kā vārdus “problēma” un “kritika” – no neitrālas to izpratnes uz negatīvu. Savukārt ķīniešu vārds weiji, kas apzīmē krīzi, var mums palīdzēt izprast labāk: wei nozīmē “briesmas”, ji – “iespēja”. Tātad ikviena krīzes situācija vienlaicīgi ir arī kaut kā jauna iespēja: jauna apziņa, jauns virziens, jauna sistēma, jauni risinājumi, jauna vitalitāte vai atjaunota veselība. Kā tad pārvarēt krīzi? Nav nepieciešamības to pārvarēt, būtu pietiekami akceptēt satricinošā izvirduma spēku, izanalizējot, kas mūsu sistēmā nav kārtībā, un spēt to mainīt, lai, izkļūstot no krīzes, mēs būtu kā no jauna piedzimuši. Paulo Bergmans (Autortiesību advokāts) Krīze var tik definēta kā uzticības un paļāvības zudums, kas mēdz iestāties tad, kad savstarpējās atkarības saites, kas bijušas pārāk ciešas, pārtrūkst. Izeja no krīzes veidojas, pārpozicionējot prasības, ko izvirza cits citam, un pakāpeniski veidojot jaunas saiknes, jaunas robežas, kuras palīdzētu jaunajām vai atjaunotajām attiecībām veidoties uz saprātīgas savstarpējās uzticēšanās pamata. Laura Garbarīno (Izsoļu nama Philips de Pury & Company laikmetīgās mākslas eksperte) Krīze ir, bet to nevar redzēt, daļa krīzi sajūt ar abām rokām un vēderu, jo nespēj iztikt līdz mēneša beigām. Krīze ir abstrakts vārds, ja runājam par ekonomiku. No tās ir bail, ja ir zaudēts darbs un arī tad, ja esi bagāts, jo nekad nezini, cik nabags tu kļūsi. Dažiem krīze ir iekšējs stāvoklis, ko nav iespējams izteikt vārdos, bet tas izpaužas caur diskomfortu. Krīze, lai kāda tā arī būtu, visredzamāk iespaido jauniešus: to gaidas pārņem frustrācija un to savukārt – priekšlaicīgs vecums, dvēseles vecums. Kad pienāk krīze, pirmās sabrūk ētiskās vērtības, uzplaukst viss ātri gaistošais, lai novērstu cilvēku no realitātes. Krīze mākslā ir kaut kas no visām šīm krīzēm kopā; ja tā ir, ar to saslimst visi: mākslinieki, kolekcionāri, kritiķi, filozofi, magnāti un skatītāji, gaidot, kad kaut kas vai kāds atdos zaudēto entuziasmu. Itālija vienmēr mazliet atšķiras, arī krīzē, jo katrs domā to, kas ienāk prātā. Māksla nav izņēmums. Kolekcionārisms ir spēcīgs un ar dziļām saknēm, svarīgāks ir mākslas darbu saturs nekā to cena. Neraugoties uz mazāk spekulatīvo un introspektīvo attieksmi, ažiotāža tās augstākajā punktā skāra arī Itāliju. Reakcija uz krīzi neradīja stagnāciju mākslas tirgū, bet gan lielāku piesardzību, veicot pirkumus un atvēlot tam vairāk laika. Ir vērojama lielāka zinātkāre un meklējumi, lai no jauna atklātu tirgus piemirstos talantus, pārliecinošus un jau institucionāli atzītus māksliniekus, kuru darbi joprojām atrodami par pieejamām cenām. Tas, manuprāt, ir interesants un nozīmīgs aspekts, lai atgūtu satura kvalitāti un atjaunotu auglīgu augsni jaunajiem māksliniekiem. Džovanna Kanci (Mākslas žurnāliste) Krīze ir ļoti precīzs brīdis, kas atdala vienu situāciju no otras, vienu lietu no otras, vienu esības veidu no otra. Tas ir pārejas posms, kas iezīmē vienu pirms tam un vienu pēc tam. Šobrīd man šķiet, ka termins “krīze“ tiek lietots pārāk vispārēji, neatceroties tā oriģinālo nozīmi. Mēs pierodam dzīvot krīzē, ik dienu pieņemam kādu krīzes stāvokli. Runājam arī nevietā par krīzi. Man šis gads nav bijis citādāks kā citi. Esot radušai dzīvot nedrošos apstākļos darba ziņā, esmu pieradusi pie grūtībām, mainīgām situācijām, pārmaiņām. Domāju, ka šis mūžīgais nedrošības stāvoklis pašā saknē ir arī spēka punkts. Šajā “krīzes“gadā esmu nolēmusi laist pasaulē otro bērnu, lai jebkurā gadījumā skatītos uz priekšu. Setimo Katalāno (Psihologs un psihoterapeits) Ir daudz dažādu krīzes tipu. Emocionāla rakstura krīze, piemēram, ar partneri vai ar bērniem, krīze darbavietā, ekonomikā un citur. Kopīgs tām visām ir zaudētas vienotības pārdzīvojums un nedrošības sajūta, kas pavada krīzi. Smagākajos gadījumos krīze pat izraisa garīgu nestabilitāti un nemieru. Kad iestājas krīze, vajadzētu izprast tās dziļāko būtību un izvēlēties pareizu attieksmi. No vienas puses, krīze provocē spēcīga diskomforta sajūtas, no otras – tā ir pārmaiņu brīdis, kas, ja tam pieiet radoši, var darīt mūs labākus un brīvākus. Kad nonākam krīzē, mēs varam justies ļoti slikti, bet tā ir tikai medaļas viena puse: otrpus tai – neredzami vērotājam – atrodas tukšums, kas gatavs piepildīties ar jaunām lietām, tur ir cerība uz pārmaiņām, kas mums var iemācīt kļūt par labākām būtnēm. Lai varētu redzēt medaļas abas puses, ir vajadzīgs spogulītis tāpat kā automobilī: arī krīzē, lai to pārdzīvotu, nepieciešams apziņas spogulītis, kas ļauj ieraudzīt medaļas abas puses – gan to, kas rada nemieru, gan to, kas nes pārmaiņas un liek mums kļūt labākiem. Andris Kļaviņš (Kolekcionārs) Es neatzīstu krīzi. Solvita Krese (Laikemtīgās mākslas centra direktore) Man jau liekas, ka krīze ir visai relatīvs jēdziens. Uz jebkuru parādību var palūkoties no dažādiem skatpunktiem, un visticamāk atšķirīgas atskaites sistēmas var radikāli mainīt aplūkojamās lietas vai parādības novērtējumu. Prātā nāk daudz citētā atziņa / novēlējums no Kurta Vonnegūta darba, aicinot ar vēsu prātu pieņemt visu, ko nav iespējams ietekmēt, atrast drosmi, lai ietekmētu to, ko iespējams, un attīstīt gudrību, lai atšķirtu vienu gadījumu no otra. Katru krīzi var pārvērst jaunā iespējā, izaicinājumā, kas rosina mainīt ierasto skatpunktu un uzsākt ko nebijušu. Tā arī cenšos darīt – izmēģinu jaunas un radošas idejas gan profesionālajā darbībā, gan ikdienas dzīvē. Mēģinu uztvert pašreizējos situācijas izaicinājumus un attīstīt fleksiblu mākslas projektu un institucionālās platformas praksi, kā arī ļauties ikdienas pārsteigumiem un priekiem: draugiem, kulinārijai, klaiņojumiem, grāmatām un filmām, ceļojumiem domās un īstenībā – lietām, ko nekāda krīze nespēj ietekmēt. Māra Lāce (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore) Mēdz jau teikt, ka krīze sākas cilvēku galvās. Un tikai cilvēku galvās radās tas kultūras funkcijai ieliktais zemais vērtējums valdības un t. s. sociālo partneru izpratnē, par ko bezgala pārsteigti bija visi tie, kuri vēlētos domāt par šo valsti un tās eiropeisko vērtību sistēmu ilgtermiņā. Es tiešām nevaru iedomāties, piemēram, tādu pašlepnuma pilnu valsti kā Francija, kur nacionālo kultūras institūciju pastāvēšana tiktu apšaubīta. Atšķirībā no Latvijas tur jau pie neliela, apmēram 10%, valsts finansējuma samazinājuma lielāko muzeju darbinieki aktīvi streiko un daudzskaitlīgie japāņu tūristi Monu Lizu vairākas dienas var skatīt tikai reprodukcijās. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja valsts dotācija 2010. gadā salīdzinājumā ar 2008. gadu samazināta par 53%. Mēs vēl kaut kā utopiski vēlamies pastāvēt, jo mūsu atbildība skatītāju priekšā ir maksimāli liela. Viņiem ir vajadzīga tā garīgā kompensācija, ko mēs ar savām ekspozīcijām un izstādēm spējam sniegt. Mākslinieku radītais pagātnē un tagadnē ir tas iedvesmas un pašapziņas avots, kas palīdz pastāvēt. Pieļauju, ka nākamais gads uzrādīs patiesi reālo situāciju, gan liekot valdībai skaudri apzināties, kurš ko maksā, gan izšķirties starp domāšanu īstermiņā un ilgtermiņā, vēlreiz no jauna formulējot savu attieksmi pret kultūru. Šim procesam būtu jābūt sabiedrības neatslābstošas uzmanības lokā, jo citādi visi kaut kad nākotnē var atjēgties pie sasistas siles, saprotot, ka tautas uzkrātais materiālais un nemateriālais mantojums tā nemanāmi ir ticis nolemts zudībai. Kā pārvarēt krīzi katram individuāli – sakārtot savas domas, nezaudēt tālākus mērķus un vienkārši godprātīgi darīt to, kas katram vislabāk padodas. Būt savā vietā. Džankarlo Noreze (Mākslinieks, Karrāras Mākslas akadēmijas (Bergamo) pasniedzējs) Esmu pārdzīvojis panikas krīzes, finanšu krīzes, enerģētiskās krīzes un krīzi mīlestībā. Lai izdzīvotu, atteicos no tā, kas man bija, un kontaktējos ar lietām, kuras paliek tad, kad nekā vairs nav. Nekas vairs nepaliek tad, kad nekā vairs nav, izņemot lietas, kas ir patiesi svarīgas. Ar tām var izdzīvot līdz nākamajai krīzei. Laura Rutkute (Galerijas "Vartai" (Viļņa) biznesa administratore) “Krīze” šodien ir viens no vispopulārākajiem vārdiem, tas ir gandrīz katras personas vārdu krājumā. Kopš slavenās krīzes sākuma jebkurā tās posmā man nav bijis bail un joprojām nav. Noteikti ne jau tādēļ, ka esmu ļoti drosmīga vai neticu, ka tā mani skars. Protams, es zinu – kaut kā tas notiks, iespējams, pat ļoti smagi. Bet es zinu, ka tas mani neiznīcinās. Un zinu, ka man tikai jāturpina ticēt tam, ko es daru, un jādara tas, kam es ticu. Pat vēl vairāk un gudrāk. Krīze ir vadošais spēks kļūt labākiem, pilnveidoties, tas ir liels izaicinājums! Lai izturētu, nepieciešams koncentrēties un nevajag panikot. Panika nekad nepalīdz! Tāpat kā ar cūku gripu – liela panika it visur, visai mākslīgi radīta, bet, pat ja tā būtu pamatota, paliek spēkā tie paši noteikumi: nomierināties, nepārstāt domāt. Norberts Sarmulis (Klasiskās mākslas galerijas un izsoļu nama "Antonija" īpašnieks un vadītājš) Man visatbilstošākā krīzes definīcija šķiet – “Notikums ar negatīvu pieskaņu, kas apdraud vispārējo drošību, vidi, produktus”. Pašreiz nejūtos īsti apdraudēts, tādēļ arī pagaidām neesmu domājis par apdraudējuma pārvarēšanu. Domeniko Sedīni (Mākslas vēsturnieks, mākslas padomdevējs, mākslas konsultāciju vadītājs, kursa "Mākslas ekonomika" lektors Milānas Jaunajā mākslas akadēmijā) Manuprāt, ir nepieciešams nodalīt vairākus dažādas dabas scenārijus, kuriem apvienojoties rodas krīze. Pirmais un banālākais rodas no grūtībām, ar kurām saskaras daļa kolekcionāru, lai turpinātu mākslas darbu krāšanu. Faktiski ekonomiskā krīze ir skārusi ievērojamu daļu Rietumeiropas vidējā un augstākā buržuāzijas slāņa, kas līdz pagājušā gada beigām bija dabisks šī tirgus dalībnieks. Otrais ir tendenciāli bīstamāks iespējamo seku dēļ, to nosaka fakts, ka pēdējos gadus laikmetīgo mākslu bija pārņē¬musi spekulatīva rakstura brāzma, kuras dēļ tirgū ieplūda mākslas darbi par daudz augstāku cenu nekā reālā. Atsevišķu mākslinieku izvirzīšanās, kuru darbu novērtējums dažu sezonu laikā sasniedza vairāku miljonu kvotu, slēpa spekulatīvas dabas manevrus, ļoti līdzīgus tiem, kas radīja postu finanšu pasaulē. Realitātē kapitāls mākslas pasaulē turpina plūst, to demonstrē tas, ka vecmeistaru un 19. gadsimta autoru darbi sasniedz nozīmīgus cenu rekordus. Manuprāt, samazinās atsevišķu kolekcionāru interese par laikmetīgo mākslu, lai dotos uz drošāku piekrasti. Šis faktors, ja tas apstiprināsies, varētu izrādīties negatīvs laikmetīgās mākslas tirgum. Bez tam ir svarīgi saprast, kādas sekas radīs arābu tirgus krīze. Uz šo tirgu paļāvās daudz dīleru. Ja arī šis avots izsīks, sekas būs ievērojamas. Kā no tā izkļūt? Risinājums ir vērtību pārvērtēšana, kas radīs skaidrību par reālo mākslinieku “svaru“ un “drošāku“ pirkumu. Kā ļoti svarīgu redzu galeristu nozīmi, tiem vajadzētu sadarboties, lai izgaismotu un padarītu tirgu caurspīdīgāku. Tad, kad šie divi faktori īstenosies, vismaz daļēji, varēsim cerēt uz atlabšanu. Jebkurā gadījumā arvien vairāk jānostiprinās mākslas padomnieku lomai. Jāizvairās no mirkļa modes, kas ātri vien noplok. Patiess ir fakts, ka nevajag kolekcionēt spekulatīvi, bet tikpat patiess ir fakts, ka nevajag izšķiest naudu nepārdomātos pirkumos. Norberts Vēbers (Kurators) Pirms pieciem mēnešiem A & M Records publicēja dubultalbumu ar atkārtoti ierakstītām agrīnajām Supertramp versijām: Crime of the Century (1974) un Crisis? What Crisis? (1975).(1) Iespējams, tas nenotika nejauši. Abu nosaukumu kombinācija precīzi iemieso divējādo reakciju uz neseno finansiālo krīzi – no vienas puses, izmisuma kliedzienu kādam, kas zaudējis darbu un savus īpašumus, bet, no otras puses, veiklajam puisim tikai klusinātu komentāru, kā attēlots uz Crisis? What Crisis? vāka: viņš sauļojas zem dzeltena saulessarga kaut kur, kas izskatās pēc izdegušas, novārtā pamestas zemes. Šķiet, ka finansiālo krīzi pavada prāta nemiers. Vai ir kāda izeja? Well can you put your hands in your head, oh no! … So now you put your head in your hands, oh no!1 ir atsauce uz Dreamer(3) liriku – albuma Crime of the Century superhitu. Sapņotājs simbolizē īpašu cilvēka smadzeņu spēju aptvert realitāti. Sapņi stimulē radošo funkciju attīstību cilvēka smadzenēs. Tie ir iztēles avots. Un tā ir māksla, kas sniedz visbrīnišķīgākos līdzekļus iztēles izteikšanai. No¬beigumā ļaujiet man turpināt citēt Supertramp hita Dreamer liriku: Take a dream on a Sunday Take a life, take a holiday Take a lie, take a dreamer Dream, dream, dream, dream, dream along...(4) (1) “Gadsimta noziegums” un “Krīze? Kāda krīze? ” (Angļu val.) (2) “Nu, vai tu vari ielikt rokas galvā, ak nē!… Tagad noliec galvu uz rokām, ak nē! ” (Angļu val.) (3) “Sapņotājs” (angļu val.). (4) “Izvēlies sev sapni svētdienā, Izvēlies dzīvi, izvēlies brīvdienu, Izvēlies apgulties, izvēlies pazvilnēt, Sapņo, sapņo, sapņo, sapņo, sapņo vien …” (Angļu val.) | |
| Atgriezties | |
