VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eonnagata. Stāsts par cilvēku – bumbu Margarita Zieda, teātra kritiķe | |
| Kanādiešu režisors Robērs Lepāžs (Robert Lepage) pasaules presē tiek dēvēts par magu, jo viņš teātrī cilvēkiem ir atgriezis pārsteigumu un brīnumu. Un spēju tikt skartiem emocionāli. Lepāžs pieder pie nozīmīgākajiem robežu paplašinātājiem pasaules teātrī. | |
 Robērs Lepāžs | |
| Par būtisku jautājumu Lepāžs uzskata emocionālo tukšumu, ko aiz sevis bieži atstāj mūsdienu teātris: “Man tā ir problēma, kad es šodien skatos teātri. Es redzu, cik ļoti labi tas ir uztaisīts, cik ārkārtīgi labi spēlē aktieri, un tad es brīnos, kāpēc uz skatuves visi šie cilvēki raud, kliedz un cieš, bet manī nekas nenotiek. Kāpēc es maksāju naudu, lai paskatītos, kā sveši cilvēki cieš? To taču es varu redzēt daudz kur citur, nemaz nemaksājot. Es gribu teātrī raudāt, un es gribu tur smieties, brīnīties, sajust inteliģenci.” Arī par bieži piedzīvoto garlaicību teātrī Lepāžam ir skaidrs viedoklis. Viņaprāt, tā notiek tāpēc, ka teātris atpaliek no citām mākslām, lieto novecojušas stāstu stāstīšanas vārdnīcas un cilvēki ar skatīšanās pieredzi, kuru guvuši citās mākslās, atnākdami uz teātri, ātri nogurst no sarunas nabadzības, kas viņiem tur tiek piedāvāta. Robēra Lepāža ambīcijas bija nolikt teātri attīstības kopsolī ar citām mākslām, un viņš to sāka darīt, iesaistot izrādes komandā arhitektus, kinocilvēkus, skaņu māksliniekus, gaismas dizainerus, operdziedātājus, dejotājus, kas darbojās ar jaunām idejām savā konkrētajā mākslas lauciņā. Teātris aizvien ir radies no mākslu sintēzes, atšķirīgais Lepāža gadījumā ir tas, ka viņš izrādes radošajā grupā uzaicinātos māksliniekus uzlūkojis nevis kā režisora koncepta apkalpotājus, bet kā radītājus, kas izrādes telpā iesaistās vienlīdzīgā radošā saspēlē ar citiem. Turklāt cilvēciskā un profesionālā bagātība Lepāžam ir galvenais kritērijs komandas biedru izvēlē. Kad tālajā 1993. gadā Lepāžs Kvebekā dibināja grupu Ex Machina, kurā apvienojās dažādu mākslu praktiķi, viņš izvairījās lietot nosaukumā vārdu “teātris”. Jo, kā atzīst režisors pats, viņš ir ticējis un tic joprojām, ka ir iespējams radīt jaunu komunikācijas veidu, kas atrodas starp teātri, kino, vizuālo mākslu un deju. Un to iespējams radīt, nelietojot šīs mākslas konvencionālā veidā, bet, piemēram, veidojot teātri ar kinovārdnīcas palīdzību. Aizņemoties stāstu stāstīšanas veidus no citām stāstīšanas vārdnīcām. Robērs Lepāžs ir radījis milzu transkontinentālus teātra epus, kas turpinās 6–9 stundas, kā “Drakonu triloģija”, “Otas upes septiņas straumes”, arī viens no jaunākajiem – cilvēka balsij veltītais darbs Lipsynch. Viņš piekrita Lasvegasas multimiljonāru uzaicinājumam radīt kaut ko jaunu, nekad nebijušu un izveidoja izrādi KA, kurā visjaunākās tehnoloģijas izmantotas aktiera izteiksmes iespēju paplašināšanai. Gigantiskajām izrādēm aizvien seko Lepāža monoizrādes, jo tur esot vienreiz iespēja izteikties viņam pašam. | |
 Eonnagata | |
| Eonnagata, pirmizrādīta 2009. gada martā Londonas teātrī Sadler´s Wells, rudenī bija iekļauta Berlīnes starptautiskā teātra festivāla “Eiropas sezona” (spielzeit’europa) spilgtāko darbu izlasē. Festivāla moto bija “Milži nāk”. Šī izrāde radusies īpašāk, nekā Lepāža darbiem ierasts, kaut kā pilnīgi otrādi – nevis uzaicinot māksliniekus veidot kopā izrādi, bet pašam tiekot uzaicinātam. Un notika tas Austrālijas kontinentā, Sidnejas festivālā viesojoties unikālajai franču dejotājai, primaballerina assoluta Silvijai Gijemai (Sylvia Guillem), vienam no britu mūsdienu spēcīgākajiem horeogrāfiem Raselam Malifānam (Russel Maliphant) ar izrādi Push un Robēram Lepāžam ar monoizrādi “Andersena projekts”. Noskatoties Lepāža skaudri brīnumaino izrādi par vientulību, Gijema devusies aiz kulisēm iepazīties ar autoru un izteikusi vēlēšanos strādāt kopā. Lepāžs to sapratis kā uzaicinājumu izveidot izrādi pasaulslavenajai dejotājai un apsolījies padomāt. Domājis viņš diezgan ilgi un nepareizā virzienā. Gijemas priekšlikums bija domāts citādi – viņa vēlējās ar Robēru Lepāžu kopā uz skatuves dejot. Un tapa Eonnagata, kurā dejo arī Lepāžs. Materiāls, ar ko izvēlējās strādāt Lepāžs, ir stāsts par 18. gadsimta diplomātu, kareivi, spiegu un rakstnieku Šarlu Liānu de Bomonu (Charles Liane de Beaumont), lielāko mīklu laikabiedriem. “Šarls Liāns de Bomons bija jauns ševaljē ar augstu balsi un ļoti pievilcīgiem sejas vaibstiem. Luijs XV viņu apbrīnoja. Kad starp Franciju un Krieviju izcēlās konflikts un Krievijas cariene atteicās uzņemt franču sūtņus, karalis iesūtīja pie viņas ševaljē kā spiegu, pārģērbtu sieviešu drēbēs. Viņam izdevās vienoties ar carieni un atgriezties Francijā ar noslēgtu līgumu. Šajā laikā visā Eiropā sāka virmot runas, ka sieviešu drēbēs pārģērbtais vīrietis īstenībā ir sieviete, kuru vecāki uzaudzinājuši kā vīrieti. Noslēpumainajam cilvēkam bija seši vārdi, no kuriem trīs bija vīriešu un trīs – sieviešu. Luijs XV viņu vēlāk kā konsulu nosūtīja uz Angliju. Bet karaļa dienestā šim cilvēkam neklājās labi. Marija Antuanete dāvināja viņam savus vecos tērpus, taču karalis viņu nevarēja ciest un vēlējās tikt no viņa vaļā. Pēc Franču revolūcijas ševaljē nācās iztiku pelnīt cirkā, kur viņš uzstājās kā frīks.Viņš nomira Londonā, un ārsti, kas veica autopsiju, atzina, ka tas ir vīrietis. Un tūlīt pat aizsākās baumas, ka ārstu slēdziens bijis viltojums.” Tāds šis stāsts ir atnācis līdz mūsu dienām, un neviens nezina, kas tajā visā ir patiess, kas ne. Patiesības noskaidrošana nav tas, kas šajā stāstā interesē Lepāžu, viņu interesē cilvēks. Kas notika viņā? – ir izrādes galvenais jautājums. Kas notika šajā cilvēkā, svārstoties identitātēm, vienām nobrūkot, citām rodoties vietā? Izrādes nosaukumā Eonnagata iešifrēta atsauce uz Onnagatu japāņu kabuki teātrī – vīriešiem izpildītājiem, kas izsmalcināti stilizētā veidā spēlēja sievietes. Robēra Lepāža Eonnagata Šarlu Liānu de Bomonu spēlē trīs spilgti mūsdienu mākslinieki. Silvija Gijema – žanros neiesprostojama dejotāja, vienlīdz spoža klasiskajā baletā un mūsdienu spēcīgāko horeogrāfu visradikālākajos meklējumos. Pēc viņas pirmās uzstāšanās deviņpadsmit gadu vecumā “Gulbju ezerā” Rūdolfs Nurejevs viņu ierindoja Parīzes Operas baleta Étoile, un Gijema kļuva par jaunāko baleta zvaigzni Parīzes baleta trupā. Silviju Gijemu savos darbos ir aicinājuši spilgti individuāla rokraksta mākslinieki – Rūdolfs Nurejevs, Moriss Bežārs, Viljams Forsaits, Matss Ēks, Akrams Khans, Roberts Vilsons. Viena no dejotājas īpatnībām pēc Lepāža raksturojuma ir tā, ka viņa ir ļoti spēcīga un atlētiska un arī graciozitātei un apbrīnojamam kustību vieglumam piemīt vīrišķīga enerģija. Un tieši pretēji – ar sievišķīgas dabas izpausmēm ir apveltīts horeogrāfs un dejotājs Rasels Malifāns, viena no savdabīgākajām britu skatuves parādībām, kura dejas rokraksta īpašais valdzinājums attīstījies dažādu dejas stilu sakausējumā ar atšķirīgām kustību un ķermeņa tehnikām – jogu, taidzi, capoeira, akrobātiku un kontaktimprovizāciju. De Bomonu spēlē arī pats Robērs Lepāžs. Šajā izrādē viņš pieņēmis Gijemas izaicinājumu, nereducējot savu skatuvisko esamību tikai uz aktierim izdevīgām pozīcijām. Lepāžs dejo kopā ar Gijemu un Malifānu. Nopietni trenējies un tai pašā laikā neaizsargāti ierobežots līdzās grandiozajiem dejotājiem, Lepāžs kļūst par stāsta cilvēcisko kodolu. Izrāde sākas tieši ar viņu: Lepāžs ar zobeniem šķaida zibens un negaisa plosītu telpu, precīzāk – no šī cilvēka un viņa zobeniem izšķīst sabiezēta, draudīga, zibens lādiņos caursista tumši zila telpa, kas saredzama vien īsos uzplaiksnījumos, attēla fragmentos un kas enerģētiski veļas skatītāju zālē iekšā baisā spēkā. Teātra jutekliskā daba ir tā īpašā kvalitāte, uzskata Lepāžs. Un gaisma un skaņa izrādē ir tāda paša līmeņa spēlētāji kā izpildītāju trijotne, atveroties ļoti plašā amplitūdā – no rokkoncerta, Holivudas blokbāstera megajaudas līdz kamervientulībai, klusumam un piano. Gaismas dizainers Maikls Halss (Michael Hulls) un skaņu dizainers Žans Sebastjans Kotē (Jean Sébastian Côté) arī ir šīs izrādes radītāji. Teātrī gaisma nekad nepiedalās tādā spēkā un poēzijā, kā tas notiek Eonnagata, vien izņemot Roberta Vilsona optiskos brīnumus, kuru autors ir viņš pats. Radītājs ir arī britu modes dizainers Aleksandrs Makvīns (Alexander McQueen). Par enfant terrible dēvētais provokatīvais mākslinieks, kas radījis visromantiskākos, vissievišķīgākos tērpus pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā. Izrādē viņš piekritis strādāt ar prieku. Bet ar vienu vienīgu nosacījumu, ka viņš nebūs kostīmu pasūtījumu izpildītājs, bet radītājs. Miesai piegulošie triko ar izdzēstām dzimuma pazīmēm ir tēlu āda, virs kuras klājas gan izsmalcinātas drānas, gan kruzuļos tīts karikatūrisks komentārs par tērpu. Smalkiem izšuvumiem rotātais zelta kimono uz skatuves nostājas kā dzīva, dārga būtne. Tam atveroties, redzams vīrietis. Viņam ieslīdot atpakaļ, vīrieša siluets pārvēršas sievietes siluetā. Cilvēks zem tērpa mainās. Magoņsarkans tafta mētelis, spilgti balts zīda kimono, melnizili mirdzoši vizītsvārki – izrādē Eonnagata Makvīns ir minimālistisks kā nevienā no savām kolekcijām, rotaļājoties ar vēsturiskā laikmeta stilu un transformējot to mūsdienīgā elegancē. Lepāža izrāde ir pilna brīnumiem, cilvēki tajā var pēkšņi zaudēt svaru un kļūt par būtnēm, kas paceļas gaisā dažus metrus pretēji visiem gravitācijas likumiem un nozūd tumsā. Un viņus neceļ gaisā nekādi melni striķi no šņorbēniņiem vai citas ar aci saskatāmas palīgierīces. Tā vienkārši notiek. Viena lieta pārvēršas citā. Silvija Gijema ar zobenu kā spalvaskātu raksta uz galda vēstuli tādā intensitātē un kara spēkā, līdz galds pārvēršas kaujas laukā. Lepāžs uzstājas kā frīks cirkā un rāda trikus ar spožiem, maziem metāla riņķīšiem, līdz vienā brīdī tie viņu ir sašņorējuši pašu, atņemot mazākās kustības iespējas. Teksta izrādē ir maz, un tās ir vēstules, ziņojumi. Silvija Gijema izstāsta stāstu par bumbas cilvēkiem no Platona “Simpozija”. Kādreiz dzimumi bijuši trīs: no Saules cēlies vīriešu dzimums, no Zemes – sieviešu un no Mēness – abu šo dzimumu apvienojums. Bumbas cilvēkiem bija četras rokas, četras kājas un viena galva, sejas bija pavērstas viena pretī otrai. Šie cilvēki bija tik laimīgi, ka Zevs kļuva greizsirdīgs un pāršķēla viņus uz pusēm. No tā laika abas pusītes nostājās uz divām kājām un viņos piedzima ilgas – reiz atkal savienoties. Skumjš un auksts ir izrādes fināls. Uz metāliska galda guļ cilvēks, kuru mirušu uzšķērž dzīvi palikušie. Virs galda kā svērtenis cauri telpai lido halogēna lampa, vienīgais gaismas avots, aizvien samazinot un samazinot kustības amplitūdu, līdz nostājas mierā tieši virs mirušā. Tumsa. Lepāžs savu brīnumu arsenālu, daudzo mākslu spēku apvieno, radīdams izrādi, kas uz skatītāju iedarbojas maksimāli visā jutekļu spektrā, atstājot emocionālu satricinājumu un liekot domāt tikai par vienu. Par cilvēku, kura stāsts nupat tika izstāstīts. | |
| Atgriezties | |
