VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Noķert Vilhelmu Krišs Salmanis, mākslinieks Wilhelm Sasnal 05.09.2009.–10.01.2010. K21 Ziemeļreinas-Vestfālenes mākslas kolekcija, Diseldorfa | |
| Vilhelma Sasnala (Wilhelm Sasnal) darbu izstādē ieklīdu negribīgi. Diseldorfā todien nekas īpašs nenotika, tādēļ izlēmu vēlreiz apskatīt K21 ēku. Ko lai dara, ja izstāžu zālē apskatāma vien kaut kur dzirdēta modīga gleznotāja bildes no tās pasugas, par kurām droši vien spriež tērauda lēdijas dārgās brillēs un kurās gaismas panāk, pamattoni atjaucot ar balto. Atgādināju sev, ka lietas, kas sākotnēji izraisījušas aktīvu nepatiku, pēc laika mēdz kļūt par pilnīgi pretēju izjūtu raisītāju. Turot īkšķi, devos iekšā. | |
 Vilhelms Sasnals. Holokausts (Mežs). Audekls, eļļa. 40x40cm. 2002 | |
| Diemžēl jau pirmais darbs izstādē lika aizbildnieciski nošņākties. Liela, melna audekla vidū piekrāsota īsta vējjaka ar pūkainu kapuci. Darba nosaukums “Uguns”. Apģērba gabals esot drauga dāvināts pirms brauciena uz Ņujorku. Reiz tas apdedzis negadījumā krogā un tādēļ tagad iekļauts mākslasdarbā. Ir jau pierasts, ka Vācijā mākslu ne tikai izrāda, skatās un vērtē, bet par to arī daudz runā. Ikdienā mākslinieku veikumu skaidro izvērstas anotācijas, savukārt svētku reizēs par darbiem publiski reflektē gan to autori, gan skatītāji. Un vēders nesažņaudzas neērtā klusuma gaidās, kad pēc priekšlasījuma noklausīšanās atskan neizbēgamais “Varbūt publikai ir kādi jautājumi?”, jo publikai jautājumi ir. Pat par acīmredzami vājiem darbiem tiek izvērsta diskusija, un dažkārt izrādās, ka darbs nemaz tik vājš nav. Šoreiz gan skatītāji ir uz diviem pirkstiem saskaitāmi, diskusijas nav un darbs tiek atzīts par švaku. Visa tā asamblāžu padarīšana taču ir noiets etaps, un arī pēc skata “Uguns” diez ko labi nepatīk. Nākamie eksponāti liek domāt, ka autoram tāds “skats” nemaz nav svarīgs. Katra nākamā glezna šķiet būtiski atšķirīga no iepriekšējās. Pēc sadzīviskām ainiņām apskatu izaicinoši kadrētu melnbaltu vīrieša bikšupriekšu (“Roberts Smitsons”), turpat arī kāds pavisam bezpriekšmetisks darbs. Audekls blīvi noklāts nelieliem sarkaniem un oranžiem pastoziem triepieniem. Mani sāk interesēt, vai beigu beigās šīs bildes spēs izveidot darbu kopuma iespaidu. Esmu samaksājis par biļeti, tādēļ izlasu abstrakcijas nosaukumu. “Plaksts”. Šai brīdī satrūkstos. Es zinu, ko viņš ar to ir domājis. Tie sarkanie pleķīši, kas danco pa manu aizvērto plakstu iekšpusi, varbūt ir smukāki, bet ideja skaidra. Un satraucoši ir nevis tas, ka attēlots kas pazīstams, bet ka, iespējams, esmu pārsteidzies ar negatīvu vērtējumu. Ar gluži reklāmisku meistarību Sasnals ir radījis uzmanību saistošu attēlu, kas savienojumā ar tekstu trāpa vīzdegunības neaizsargātā vietā. Nav tālu jāmeklē, lai atrastu līdzīgus piemērus. Kā no abstraktā ekspresionisma mācībgrāmatas nācis balts plankums melnā tukšumā izvēršas uz otru pusi, un es saskatu to pašu melno jaku ar vilnaino malu – šoreiz skats ir no kapuces iekšpuses. Tās drošību ar ārpasauli savieno tikai šis nelielais atvērums (“Kapucē”). Arī jebkuram lielpilsētas eirobirojam piemērotas dekoratīvu sarkanu apļu kompozīcijas 2000. gada diptihā kļūst par šajos birojos strādājošo soģiem, tiklīdz esmu izlasījis nosaukumus “Iedzīvotāju koncentrācija 1972” un “Iedzīvotāju koncentrācija 1994”. | |
 Vilhelms Sasnals. Iedzīvotāju koncentrācija 1994. Audekls, eļļa. 120x120cm. 2000 | |
| Tik tīri domājošam māksliniekam kā Sasnals nevarētu būt paslīdējis nepamanīts fakts, ka viņa darbi ir savstarpēji ļoti atšķirīgi. Tas būtu vieglāk izskaidrojams, ja pilnīgi visas Sasnala gleznas būtu konceptuāla rakstura. Tādā gadījumā formas atšķirības būtu tikai likumsakarīgas. Bet iespaidīgā apjoma izstādē (tajā veidots pārskats par pēdējo desmit gadu veikumu, kopā izlikti 89 no aptuveni 500 šajā laikā tapušajiem darbiem) apskatāmas arī emocijās un apcerē balstītas gleznas (sievas, draugu, vēsturisku personāžu portreti), sadzīvisku situāciju tvērumi, ainavu studijas. Manāmas arī glezniecībai raksturīgās vienas tēmas variācijas, tiesa, ne daudz un bez atražošanas pazīmēm. Sasnalam tie ir partizāni, baznīca un Concorde lidmašīnas. Arī gleznotāja rokraksts nemitīgi mainās no modīgi neveikliem ķēpājumiem uz grafiskiem risinājumiem, no ilustratīva reālisma līdz atraisītam triepienam un niansēta kolorista dotību demonstrējumam. Runājot par Sasnalu, mākslas kritiķi bieži min Lika Tijmansa (Luc Tuymans) vārdu. Taču tad vajadzētu vēl atsaukties uz mākslas vēsturi kopumā, 20. gs. propagandas materiāliem, fotožurnālismu un 80. gadu poļu pankmūziku. Izstāde liek atcerēties arī jauno latviešu gleznotāju paaudzi. Nezinot, kur atrodos, es būtu šo skati uztvēris kā starptautisku grupas izstādi ar Jāņa Avotiņa, Ērika Apaļā un Ingas Melderes piedalīšanos. Saprotu, ka, aplūkojot atsevišķus darbus, pārskatu var gūt, tikai kad būs aprakstīts katrs no tiem. Bet kā lai runā par mākslinieka darbiem kopumā, ja tie šādu kopumu neveido? Ulrihs Loks (Ulrich Loock), viens no autoriem, kas atkārtoti rakstījis par Sasnalu, priekšplānā izvirza gleznotāja darbu ar fotogrāfisko attēlu. Šķietami nesakarīgi izvēlēto visdažādāko motīvu pārradīšana ar glezniecības līdzekļiem, viņaprāt, atdod to objektiem tehnikas laupīto materialitāti, vienlaikus atbrīvojot tos no fotogrāfijas neizbēgami uzspiestās viena neatgūstama mirkļa fiksācijas lāsta. Izvēloties fotogrāfijas, kas jau sākotnēji slēpj attēlojamo objektu (piemēram, no objektīva aizgriezta seja, “Anka”), vai gleznieciski uzlādējot konvencionālus attēlus, tiekot panākts tik specifisks skatījums, ka tas vienā mirklī var pārtapt savā pretmetā – pasauli ietverošā vispārinājumā. Loks to uzrāda kā glezniecības monopolu, ko nav iespējams atkārtot, ejot pretējā virzienā. Varbūt attiecībā uz Sasnalu viņam ir sava taisnība, tomēr tās jaudu mazina diskutablais fotogrāfijas traktējums. Lai atceramies kaut vai pēdējā Venēcijas biennālē redzētās korejiešu mākslinieka Atas Kima (Atta Kim) astoņu stundu ekspozīcijā tapušās fotogrāfijas vai 10 000 momentuzņēmumu sakausēšanu vienā niansēti pelēkā fotogleznā, kas uzskatāmi atbrīvo fotogrāfiju no specifiskuma. Pats Sasnals saka: “Glezniecība man dažkārt atgādina bezjēdzīgu meistarību, kas ir perfekta, bet bez domām un enerģijas. Es gribu ieturēt pēc iespējas lielāku distanci no tā, ko daru, lai varu to uzlūkot no plašākas perspektīvas. Kad gleznoju, man ir sajūta, ka neko nezinu. Bieži vadību uzņemas glezna, nevis es.” Nākas atzīt, ka Sasnala veikumu raksturo neiespējamība to apzīmēt kā darbu kopumu. Gleznotāju interesē katra atsevišķā darba radītais iespaids, atbalsojot laikmetam raksturīgo heterogēno attēlu pārpilnību; viņa izstādes apmeklējums ir rada attēlu meklētāja lietošanai internetā brīdī, kad negribas darīt neko citu. Sasnala programma ir izvairīšanās no jebkādas piktoriālas programmas. Tā nav sveša izvēle, jo piedāvā brīvību no tirgus diktāta, savu interesi izvirzot par svarīgāko kritēriju tēmas un risinājuma atlasē. Bet tā ir arī apbrīnojama izvēle, jo reti savienojama ar publisku atzīšanu un finansiāliem panākumiem. Šķiet, ka, īstenojot šo antiprogrammu līdz galam konsekventi, autoram ir izdevies izpatikt 21. gadsimta uzbudinātajam redzes nervam un tā kārei pēc aizvien jauniem un strauji mainīgiem vizuāliem stimuliem. Tas, kam tieši pievērsta gleznotāja uzmanība, kļūst saprotamāks, zinot viņa biogrāfiju. Dzimis 1972. gadā Polijā, 90. gados studējis arhitektūru un glezniecību Krakovā, kur joprojām dzīvo un strādā. Kā mākslinieks veidojies pirmajā kapitālisma desmitgadē, kad pievienojies domubiedru grupai Ładnie (“Smuki”). Tās mērķis bija reālistiska māksla, kas apzināti vienkāršotā veidā attēlo pēcsociālisma sabiedrību, tās gluži triviālās aizraušanās ar nebijušām drēbēm, elektronikas precēm un ārzemju braucieniem. Deviņdesmito izbrīns acīmredzot kļuvis par Sasnala kompasu arī šajā desmitgadē, ļaujot katram nākamajam darbam būt atsevišķam notikumam, atradumam gan pašam autoram, gan viņa publikai. | |
| Atgriezties | |
