VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sentimenta uzvara Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Swedbank mākslas balvas nominantu izstāde 10.12.2009. – 03.02.2010. “Rīgas mākslas telpa” | |
| Radošā darbība pēdējo divu gadu laikā, novitāte un starptautiskā pazīstamība – kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēti Swedbank mākslas balvas nominanti. Konkurencē starp pieciem māksliniekiem 2009. gada balvu saņēma lietuvietis Jons Gasjūns, kura zīmējumi top ar sveču radītiem kvēpiem. | |
 Jons Gasjūns. Attālināšanās. Audekls, akrils, zīmējums ar degošas svēces kvēpiem. 290x310 cm. 2009 | |
| Elīna Dūce: Kā nonācāt līdz šai metodei? Jons Gasjūns: Es ilgi meklēju paņēmienu, kā, attēlojot konkrēto, tajā pašā laikā varētu parādīt, ka šī konkrētā nemaz nav. Kad atklāju paņēmienu zīmēt ar sveces dūmiem, šī metafora man pavēra iespēju nodot savu ideju tālāk. Tā, kas manos darbos ir attēlots ar dūmiem, – tā patiesībā nav. Ja šo dūmu slāni mēs noņemtu nost no gleznu virsmas, nekā nepaliktu. Tā es varu stāstīt savus stāstus. Ja kādam šie stāsti nepatīk, viņi var skatīties uz tiem kā uz fikciju. Tādā pašā garā es stāstu par to, kas skar atmiņu. Vēstījums, kas tiek radīts, zīmējot ar dūmiem , ir par to, ka mūsu atmiņa pazūd. Pēc kāda laika mūsu atmiņas kļūst fantastiskas, nereālas. Metode ir tāda, lai atveidotu cilvēka mēģinājumu it kā pēc amnēzijas Viņš domā, ka visu atceras atkārtoti, bet īstenībā atgriežas pagātnē. E.D.: Kā jūs atceraties? J.G.: Es domāju, ka katru dienu atceros pa jaunam. Katru dienu! Vakar, piemēram, es kādu notikumu atcerējos tā, bet šodien jau nedaudz citādi. Un pēc gada es to atcerēšos vēl citādāk. Atmiņa nenivelējas, tā nepazūd, tā vienkārši romantizējas, mitoloģizējas. E.D.: Tā kļūst par kolektīvo atmiņu? J.G.: Tas būtu pārdroši teikts, ka es strādāju ar kolektīvo atmiņu. Mani vairāk interesē individuālā atmiņa un vēsture. Manos darbos ir mana pagātne, mana dzīve, politiskās reālijas – visas tās lietas, kas notiek ar mani, kas ir man apkārt. Man glezniecība pirmām kārtām ir veids, kā es nododu informāciju citiem, un tikai pēc tam seko glezniecība tās estētiskajā izpratnē. Gleznieciskuma šajos darbos ir maz. Savā ziņā tas iznāk kā skumjš komikss, bet, no otras puses, tas ir veids, kā runāt par bēdīgām lietām. Šajos darbos ļoti būtiska loma ir vēstījumam. E.D.: Jūs esat Viļņas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas vadītājs. Kādu pieredzi jūs saviem studentiem nododat? J.G.: Es cenšos viņiem iestāstīt, ka glezniecība ir domāšanas veids un tikai tad darbs ar krāsām. Manā nodaļā nav tā, ka gleznotāji tikai gleznotu. Ja viņi pāriet uz citu mediju, es viņiem novēlu veiksmi, jo, ja šodienas gleznotājs nejūt konkurenci, tad tas ir slikti. Tādā gadījumā viņš vienkārši ir konservatīvs. Nevajag baidīties savus darbus bīdīt blakus citiem medijiem. Glezniecība jau pati par sevi ir konservatīva, ne inovatīva parādība. Man patīk doma, ka mūsdienās nevar būt varoņi, ir tikai izdzīvojušie. Gribu, lai mana glezniecība būtu spējīga izdzīvot interneta un monitoru ērā. Mana nostāja ir pretēja inovatīvajām, kuras piedāvā kultūra. Tas man liek neatskatoties rakņāties pagātnē, bet pārdomājot to. Ar to es domāju ne tikai vēsturi tradicionālajā izpratnē, bet arī pašas glezniecības vēsturi. Rodas iespēja vēlreiz izspēlēt to, kas reiz jau ir spēlēts. Tādā nozīmē nenovitāte manā gadījumā ir pozitīva parādība. Es neesmu naivs. Lai nonāktu līdz šādai balvai vai, teiksim, noturētos līdztekus video un citiem medijiem, esmu nogājis ne īsāko ceļu – esmu veidojis instalācijas un vides objektus, uzņēmis filmas. Bet tas viss jau ir redzams manos darbos. Lietuvieši to neuzskata par glezniecību (smejas). E.D.: Padomju laikos Lietuva salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm tika uzskatīta par spēcīgu tieši glezniecībā. J.G.: Dievs vien zina! Kopš mēs esam atguvuši neatkarību, mums Lietuvā ir pārtrūkusi informācijas aprite ar Latviju. E.D.: Kā jūs to domājat? J.G.: Padomju laikos man, piemēram, bija izstādes kopā ar Aiju Zariņu, ar Oļegu Tillbergu. Esmu apbraukājis visus tuvākos reģionus, bet nekad nebiju izstādījies šeit. Varbūt kāds padomju laikos ņēma manus darbus grupas izstādēm, par kurām es pats neko nezinu. Igaunijā esmu diezgan bieži bijis, bet Latvijā šī ir mana pirmā izstāde. Un uzreiz balva. Tā ir (smejas) paranoja! Bet patīkami pie jums. Staigāju pa Rīgas ielām, klausos, kā jūs runājat, un es, lietuvietis būdams, visu varu saprast. Tie paši lietuviešu vārdi tikai citā secībā. Sentiments uznāk. | |
 Jons Gasjūns. Radars.Audekls, akrils, zīmējums ar degošas sveces kvēpiem.301x295 cm. 2009 | |
| Šī ir ne tikai pirmā Jona Gasjūna izstāde Rīgā, bet arī pirmā Swedbank mākslas balvas nominantu izstāde Latvijā. Jautāju ekspertiem – kā viņi vērtē šīgada nominantu izstādi salīdzinājumā ar iepriekšējām? Norberts Vēbers, neatkarīgais kurators (Vācija), Swedbank mākslas balvas žūrijā kopš 2008. gada: Pretstatā KUMU notikušajai izstādei 2008. gadā, kurai bija nominēti tikai jauno mediju un instalāciju mākslinieki, šogad “Rīgas mākslas telpā” tika pārstāvēts plašāks mākslas mediju loks. Divi no pieciem māksliniekiem strādā klasiskā glezniecības tehnikā. Rezultātā žūrija tā īsti nevarēja vērtēt pēc, iespējams, smalkākām niansēm darbos, kas būtu vērtējami pēc līdzīgām pazīmēm. To mēs darījām, kad bijām Tallinā. Mēs daudz laika pavadījām, saskaņojot viedokļus. Tās bija intelektuālas sarunas par mākslas darba izsmalcinātību augstākajā līmenī. Rezultātā Miks Mitrēvics ieguva balvu. 2009. gada kandidātu darbi Rīgā prasīja citādāku vērtēšanas pieeju un diskusijas metodoloģiju. Formālie aspekti palika otrā plānā, turpretim saturs kļuva par noteicošo. Tiešā salīdzinājumā ar gleznotāja Tenisa Sādojas darbiem šī, protams, bija Jona Gasjūna priekšrocība. Lolita Jablonskiene, Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas direktore (Lietuva): Pirmām kārtām es patiešām novērtēju, ka nominēto mākslinieku darbi tika izstādīti vienā kopējā izstādē. Uzskatu, ka mākslas darbu klātbūtnē žūrijai ir labāka iespēja izvēlēties laureātu; tā ir arī laba izdevība skatītājiem aplūkot mūsu reģiona labāko mūsdienu mākslinieku jaunākos darbus. Baltijas–Ziemeļvalstu mākslinieku kopējās izstādes bija izplatītas 90. gados, tomēr šodien šādi projekti ir samērā reti. Tādēļ Swedbank balva ne tikai izceļ uzvarētāju, bet arī saliedē māksliniekus. Apsveicams ir arī fakts, ka paplašinājies dalībvalstu skaits – tas sasaucas ar pašas laikmetīgās mākslas dabisko garu. Manuprāt, šai sistēmai ir labs potenciāls, lai tā kļūtu par patiešām nozīmīgu laikmetīgās mākslas notikumu Baltijā. Ar ko, jūsuprāt, Jona Gasjūna darbi ir ievērības cienīgi? N.V.: Sādojas un Gasjūna darbu salīdzinājums ir labs pamats, lai spriestu par šīgada laureāta darbiem. Tenisa Sādojas darbi no Main-stream sērijas ir rūpīgi izstrādāta glezniecības iespēju izpausme. Tā ir māksla par mākslu vai pat māksla par mākslinieku, t. i., Gerhardu Rihteru. Atsauce uz šo ievērojamo gleznotāju liek mums saprast / apzināties Gasjūna darbu īpatnības. Starp Rihtera gleznām slavenā Onkel Rüdi izceļas ar sarežģītību un daudzslāņainību. Tas ir ne tikai gleznojums, kas veidots, par pamatu ņemot fotogrāfiju, bet arī kā personiska savas ģimenes nacistiskās pagātnes izpēte. Jona Gasjūna darbi arī ir sarežģīti. Viņi abi lieto, piemēram, animācijas tehniku, uz caurspīdīgas filmas veidojot zīmējumu, kas tiek novietots uz krāsaina fona, un vienlaicīgi atsaucas uz vēsturi un atmiņām. Gasjūna darbos (tāpat kā Rihtera) nav politiskas trivialitātes. Tie ir personiski, debatējami, daudzslāņaini un politiski nekorekti. Tādēļ Gasjūna darbi ir ievērības cienīgi. Inese Baranovska, “Rīgas mākslas telpas” radošā direktore (Latvija): Novembrī man bija iespēja būt Viļņā un iepazīties ar autoru un viņa darbiem. Jons Gasjūns ir 21. gadsimtam netipisks mākslinieks, tas, ko jaunie censoņi dēvē par old school, bet viss jaunais jau mēdz būt arī sen aizmirsts vecais. Viņam māksla ir visa viņa dzīve, varētu par apgalvot, ka viņš “deg” idejas vārdā, un tas ir liels retums mūsu uz patērētāju ideoloģiju balstītajā pasaulē. Jons Gasjūns piecpadsmit gadus strādā par pasniedzēju Viļņas Mākslas akadēmijā, aizvien viņš vēl nav ticis cienījamā profesora kārtā, bet ir jauno censoņu gleznotāju ļoti iemīļots. Tātad ideāli mūsu merkantilajā pasaulē vēl nav miruši! Jona Gasjūna darbos nav ne miņas no lietu konstruēšanas, konceptualizēšanas un teoretizēšanas, kas ir ļoti pateicīgs 21. gadsimta mākslas blakusprodukts. Es nevēlos apgalvot, ka tas ir slikti, bet tā – izcilāk vai ne tik izcili – strādā daudzi. Tas fakts, ka glezniecībā var izpausties citādāk, savu darbu figurālās kontūras radot ar kvēpiem, klasisko, vielisko un ilgtermiņā pastāvēt spējīgo glezniecību pārvēršot efemerā parādībā, man liek cieņā noliekt galvu. Jons Gasjūns nestāsta stāstus, viņš uzbur pasauli, kas liek mums aizdomāties, ironiski atcerēties mūsu kolektīvo pagātni un starp kvēpu rakstiem ieraudzīt dzīves gaismu. Kā jūs vērtējat Jona Gasjūna darbus Lietuvas mākslas vidē? L.J.: Jons Gasjūns ir izņēmums Lietuvas mākslas vidē. Viņš ir pirmais laikmetīgais gleznotājs, kurš darbos attīstījis oriģinālu, konceptuālu ideju – ar to es domāju ne tikai kvēpu tehniku, bet galvenokārt glezniecības tēlojuma filosofiju. Jons ir arī ietekmīgs jaunākās gleznotāju paaudzes skolotājs un Lietuvas mākslas dzīves aktīvists: viņš kopā ar domubiedriem organizē neatkarīgus mākslas pasākumus. Es patiešām cienu viņa neatkarīgo nostāju. Kā Jonu Gasjūnu raksturo un vērtē viņa studenti? Kunigunda Dineikaite, bijusī Jona Gasjūna studente: Jons Gasjūns ir savas laimes kalējs, skandālists, un – kā pats saka – viņam veiksmi nav ko vēlēt, viņš jau ir veiksminieks. Atceros viņu kā temperamentīgu cilvēku, kam ir asa mēle, kā pasniedzēju, kurš var aizskart, bet arī kā labu gleznotāju. Laikā, kad studēju, nebija ar ko varētu viņu salīdzināt. Mēs baidījāmies runāt. Jons Gasjūns man pasniedza divus gadus. Pa to laiku iemācījos daudz – gan psiholoģiskās aizstāvēšanās taktiku un gleznošanu, gan analīzi, gan naratīvu meklēšanu. Zinu daudzas studentes, kuras viņu necieš brutalitātes, lamuvārdu, viņa dusmu dēļ un kuras, pamācījušās pie viņa, neglezno jau vairākus gadus. Bija jāprot izdabāt viņam, bet, lai izdabātu, bija jāstrādā tā, kā viņš to gribēja. Iespējams, tādēļ izstādēs vienmēr pazīsi bijušo Gasjūna studentu pēc noteiktas gleznošanas manieres. Egle Karpavičūte, Jona Gasjūna studente: Jons Gasjūns, strādādams par pasniedzēju, mudina pienācīgi formulēt koncepciju, ideju un meklēt veidus, kā to īstenot. Kristina Kuriļonoka, Jona Gasjūna studente: Pēdējā laikā Viļņas Mākslas akadēmijā ir mainījies viedoklis par citiem medijiem. Uzskatu, ka liels nopelns te ir tieši Gasjūnam. Domāju, ka Gasjūna darbi reto atstāj vienaldzīgu. Man tie šķiet īsti lietuvisku sajūtu haotisks mikslis – šeit ir sarežģīts skaistums, skumjas un emocijas. Esmu iedvesmojusies no viņa mākas apvienot tehniski sarežģītas lietas ar racionālu mūsu pagātnes analīzi. Šīgada Swedbank mākslas balvas nominanti: Viktors Alimpijevs (Viktor Alimpijev, Krievija), Jons Gasjūns (Jonas Gasiūnas, Lietuva), Voldemārs Johansons (Latvija), Teniss Sādoja (Tõnis Saadoja, Igaunija) un Magnuss Vallins (Magnus Wallin, Zviedrija). Iepriekšējie laureāti: Marko Laimre (Marko Laimre, Igaunija), Ene Līsa Sempere (Ene-Liis Semper, Igaunija), Marko Mētamms (Marko Mäetamm, Igaunija), Artūrs Raila (Artūras Raila, Lietuva), Gints Gabrāns (Latvija), Marks Raidpere (Mark Raidpere, Igaunija), Valds Ozarinsks (Valdas Ozarinskas, Lietuva) un Miks Mitrēvics (Latvija). /No lietuviešu valodas tulkojusi Regīna Kvašīte/ | |
| Atgriezties | |
