VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mainīgo instalāciju režija Laura Prikule, māksliniece Miks Mitrēvics, Kristīne Kursiša. “Rūpjulietas” 05.12.2009.–03.02.2010. “Rīgas mākslas telpa” | |
| Mākslinieku Mika Mitrēvica un Kristīnes Kursišas izstādi “Rūpjulietas” “Rīgas mākslas telpas” Intro zālē veido vienota mainīgu instalāciju sistēma, ko savukārt formē mazākas apakšsistēmas. Par-visu-pēc-kārtas Rīgā, kā sarunās ar abiem māksliniekiem (sarunas 16. decembrī pārmaiņu situācijā esošajā “Rīgas mākslas telpā” vadīja mākslas kritiķe un teorētiķe Anda Kļaviņa) atzīmēja Miks Mitrēvics, joprojām ir tikai dažas izstāžu vietas, kas (vismaz daļēji) atspoguļo “baltā kuba” principu. Runa ir par neitrālām telpām, kurās nav nedz aktīvi jācīnās ar “liekajām un traucējošajām detaļām”, t. i., prominentiem radiatoriem, nevietās (burtiski, ne Roberta Smitsona jēdziena traktējumā) esošiem elektriskiem kontaktiem, durvju un logu ailām, starpsienām vai slīpiem griestiem, nedz arī jāapgūst pavisam citiem nolūkiem paredzēti un, iespējams, pēc padomju ēras sabrukuma nolaisti vai neizmantoti, bieži vien industriālas vides hrestomātiski uzstādījumi (t. i., vecuma patina uz sienām, apgaismojuma un apkures jautājumi, vietas neatpazīstamība kultūras telpā). Par sakārtotu mākslas vidi bez liekām dekorācijām. | |
 Miks Mitrēvics, Kristīne Kursiša. Rūpjulietas. 2010 | |
| Tieši divi no mūsu valsts robežās tik mazskaitlīgajiem ideālā kuba “atvasinājumiem” (galerija “VKN” Spīķeros un gareniski izstieptā “Rīgas mākslas telpas” Intro zāle) ir vietas, kur laikposmā pēc “Trauslās dabas” atklāšanas 53. Venēcijas biennālē (2009. gada 5. jūnijā) savus darbus eksponējis mākslinieks Miks Mitrēvics – “Entropijas kuba” gadījumā sadarbībā, bet “Rūpjulietās” kopīgi iecerētā un realizētā projektā ar mākslinieci Kristīni Kursišu. Kāpēc vispār būtu jāpiešķir tāda nozīme mākslas pasaulē jau sen aprobētajam “baltajam kubam” (pirmķermenim, kas pazīstams vēl no Platona laikiem, bet izstāžu kontekstā pastiprinātu jēgu ieguva tieši 20. gs. 60. gados, līdz ar to izveidojoties jauna tipa standartiem darbu eksponēšanā), procesam, ko pazīstamajā 1976. gada esejā “Baltais kubs” detalizēti apraksta Braiens O’Doertijs? Pirmkārt jau tādēļ, ka šīs mākslas valodas (kurā savās mainīgajās instalācijās runā Mitrēvics un Kursiša) vārdnīcas pamatšķirkļu veidošanās arī datējama tieši ar šo laiku – pagājušā gadsimta otro pusi, kad Rietumeiropas un ASV izstāžu zālēs kļuva iespējams gan pilnīgi viss, pat aizšķērsojot ieejas ceļu skatītājam, gan absolūti “nekas”, t. i., vizuāls tukšums, un kādu periodu vienas ekspozīciju telpas ietvaros varēja notikt, kā toreiz daudziem likās, JEBKAS. Roberts Moriss izstādīja Džadsona Baznīcas deju teātra rekvizītus kā patstāvīgus mākslas darbus; Endijs Vorhols replicēja popkultūru; Roberts Smitsons telpās ienesa dažādus iežus un akmeņus un arī savas fotogrāfijas ar pašrocīgi otrādi iestādītiem nokaltušiem kokiem, kas atradās tālu ārā, Amerikas nekurienē; Hanss Hāke iesēja un audzēja zāli; Nam Džun Paiks izvietoja videomonitorus, bet Joko Ono rakstīja īsas instrukcijas darbu veidošanai, kamēr Marsela Dišāna ready-made strauji atguva otro elpu. Inovatīvajā un studentu nemieru pastiprinātās, paplašinātās brīvības izjūtas un politisko pretrunu uzkarsētajā gaisotnē jaunie mākslas virzieni turpināja strauji augt un sazaroties līdzīgi kokiem, turpmāko trīsdesmit gadu laikā izveidojot tālākus “Amazones džungļus” un komplicētas “ekosistēmas”, kur piedzimt 21. gadsimta mākslai: fragmentētai, ironiskai, citējošai, dažādu korporatīvo saišu apēnotai, apokaliptiskai un apdullinošai, tomēr joprojām dzīvotspējīgai. To apliecina virkne mākslas notikumu šī gadsimta pirmajā desmitgadē, tostarp arī jau minētā 53. Venēcijas biennāle, kuras aktualizētais konteksts “Pasauļu radīšana” piešķir vēl vienu dimensiju arī jaunajam Mitrēvica un Kursišas projektam, kas faktiski šo tēmu turpina attīstīt tālāk. Ideāla arhitektūra vai sistēma ir gandrīz neiespējama par lietām norūpējušos sešu miljardu cilvēku pārapdzīvotajā ārpasaulē, nav arī iespējams sākt no nulles vai baltas lapas globālas sasilšanas, resursu izsīkuma un vispārējas banalitātes terorizētā laikmetā. Tomēr formas ziņā reducētos, lakoniskos apstākļos “Rīgas mākslas telpā” abu mākslinieku tandēms ievieto augošu, pilošu, kūstošu, skanošu, apsildītu un apgaismotu, daļēji arī dzīvu “sistēmu” – instalāciju. Rūpjulietu sē riju. Saskaņā ar izstādes lakonisko koncepciju lietas cilvēkam ir nepieciešamas, vienīgi lai attīstītos un atrastu pieņemamu attaisnojumu dienišķu rituālu izpildei. Instalāciju žanram bieži raksturīgais īslaicīgums sasaucas ar šo uzstādījumu, jo materiālās lietas bieži vien ir nepieciešamas tikai uz izstādes laiku, lai kalpotu par simbolisku nozīmju uzlādētiem radošās inspirācijas transformatoriem vizuālās informācijas laukā. Parasta izskata puķupodi, spaiņi dzeltenā, zilā un baltā krāsā (šeit gan uzreiz rodas jautājums, vai estētiski baudāmais, gaumīgais un visā zālē pamanāmākais krāsu salikums palīdz vai tieši otrādi – nedaudz traucē darba idejas skaidrai nolasīšanai), ledus gabals, piloša nojumīte, polietilēna plēve, elektriskā plītiņa un kāpnes ir tikai daži no priekšmetiem, ko izstādē mākslinieki izmanto precīzu sajūtu ģenerēšanai. Viņi piedāvā savu versiju par lokālajiem apstākļiem un vietējiem platuma grādiem tik atbilstīgu 21. gadsimta “vectēva šķūnīti” vai “kaimiņienes augiem nokrauto palodzi” (Kristīne Kursiša, no sarunām “Rīgas mākslas telpā”), atmiņām par pagājušā gadsimta beigu Latvijas skolām raksturīgo botāniskās estētikas kultu – noteiktu augu sugu kultivēšanu mācību telpās –, kas, Kristīnes Kursišas skatījumā būdams lokāls fenomens, iespējams, dažviet turpinās joprojām. | |
 Miks Mitrēvics, Kristīne Kursiša. Rūpjulietas. 2010 | |
| Māksliniekiem izstādē izdevies arī demonstrēt savu skatījumu uz vietējo populāro kultūru. Endija Vorhola “Kempbela zupas” kārbas šajā gadījumā aizstāj plastmasas spaiņi pilošā ūdens savākšanai, plītiņa ar vienu riņķi, stikla termometrs ar dzelteniem uzgaļiem un elektriskais sildītājs, kā arī ne pārāk stabilas konstrukcijas istabas augu iekāršanai – šie objekti ir tautā iecienīti un plaši izmantoti joprojām. Tomēr ir virkne faktoru, kas līdzīgi kā Venēcijā rādītajā “Trauslajā dabā” pastiprina notiekošā nerealitātes jeb inscenētības sajūtu, izmantojot vēl citus paņēmienus, daļa no kuriem ir raksturīga arī laikmetīgajai mākslai, ja ar šo visietilpīgo jēdzienu saprotam mūsdienu civilizācijai pašlaik aktuālo tendenču, sajūtu un problēmu atspoguļojumu radošā darbībā. Pie šīm realitātes kā fikcijas, spēles vai filmas atklāšanas taktikām, pirmkārt, būtu pieskaitāma apjoma ziņā zāles kopējās platības jeb “negatīvās” telpas ievērojama dominante pār “pozitīvo” telpu, ko aizņem tajā novietotie priekšmeti; otrkārt, transparence attiecībā uz noteiktu skaņu un citu atmosfēras svārstību izcelsmes avotiem (ir redzams, kā rodas siltums, no kurienes pūš “vējš”, kas ir gaismas avots, cik liela ir augam atvēlētā “attīstības” teritorija, kā veidojas ūdens piles), respektīvi, procesa kontrolēšana un tā ierobežotības demonstrēšana. Treškārt, “fiktīva” un inscenēta liekas pavisam jaunu, realitātes nenobružātu priekšmetu izmantošana tādu formu veidošanā, kuras ir viegli iztēloties entropisko procesu tālākā stadijā – norūsējušas, cauras vai saplēstas. Kā apgalvo Miks Mitrēvics, “versija par to, kas ir Lielais režisors, ir katram pašam sava”, tomēr mazo režisēto sistēmu (rūpjulietu) atspoguļotās norises atsaucas arī uz notikumiem makrolīmenī. Kā pastiprinājums minētajiem faktoriem ir arī izstādei izvēlētais gadalaiks: augšanas procesus vismazāk veicinošā āra temperatūra decembra un janvāra Rīgā spilgti kontrastē ar nelielās “siltumnīcas” iekšienē esošā termometra uzrādītajiem +23C, kūstošā ledus un epizodiskajām “siltuma zonām” pārvietojoties pa galerijas telpu. Spēcīgu sajūtu amplitūdu iezīmē arī vēja stabuļu skaņu koeksistence un konverģence ar silto gaisu ģenerējošās aparatūras kluso rūkoņu un, retrospektīvi skatoties, arī mākslīgā apgaismojuma kontrasts ar “Trauslajā dabā” izmantoto saules bateriju enerģiju. Aplūkojot Mika Mitrēvica un Kristīnes Kursišas pēdējā gada laikā īstenoto radošo procesu tā kontinuitātē, kā vienotu, lodveida veselumu, nevis segmentējot to pa projektiem, redzams, ka dabas un civilizācijas sadursmes punkts ir viens no tā balsta “vaļiem”, otrais ir pagātnes atmiņu un nākotni ievadošo tehnoloģiju saplūdinājums esošajā brīdī un trešais – intelektuālā ceļā iegūto un intuitīvo zināšanu un sajūtu rūpīgs apvienojums. Veidā, kā katrs no māksliniekiem darbojas, ir ne mazums atšķirību, sākot ar to, kā tiek rasta ideja, un tās īstenošanas gaitu un beidzot ar sajūtu, ko savos darbos panāk vai tiecas panākt katrs autors atsevišķi, bet tieši tas arī ļauj saglabāt intrigu par to, kas sagaidāms nākotnē turpmākas radošās mijiedarbības rezultātā. Risks, kas rodas, izmantojot rietumvalstīs vairāk aprobētus mākslas paņēmienus (to pārnesums un attīstīšana vietējā kontekstā ne vienmēr rada plašu publikas atsaucību vai rezonansi); Latvijas un, iespējams, arī citu Austrumeiropas valstu laikmetīgās mākslas “poētiskais konceptuālisms“, pa kura “trauslo sarkano līniju” ejot ik uz soļa jāspēj izvairīties gan no racionalitātes spiediena, gan pārgariem, hiperestetizētiem klejojumiem nosacītībā un relativitātē; nozares infrastruktūra, balstīta uz tradicionālajām meinstrīma mākslas vērtībām un lokālo kultūras mantojumu, bez nopietnas, nākotnē vērstas attīstības vīzijas (tādas pagaidām nav arī pašai Latvijas valstij), kā arī finansiālās krīzes nomākta sabiedrība – tie visi ir pietiekami nopietni šķēršļi, pret kuriem šeit strādājošie vai ar šejieni kaut kādā mērā sevi asociējošie mākslinieki ir spiesti vai aicināti sevi pozicionēt, t. i., identificēt, saprast, apzināties, pārvarēt, respektēt, ignorēt, demistificēt, padarīt par nebijušiem, eksponēt vai izolēties, lai varētu realizēt tādas idejas globālajā mākslas telpā, kuras būtu vitāli nepieciešamas tās tālākai attīstībai, nevis sekmētu jau tā prominentos vispārējos degradācijas procesus vai arī glīti ievietotos esošajos vērtību un virzienu “plauktiņos”. Saskarsmes un saskaņas punktu meklēšana starp Austrumeiropas teritorijā dzimušu cilvēku identitāti, dzīvesizjūtu, izglītību un Rietumu mākslas pasaules vērtībām un tendencēm droši vien ir viens no tās mākslinieku paaudzes galvenajiem uzdevumiem, pie kuras pieder Miks Mitrēvics un Kristīne Kursiša. Tomēr varbūt tieši šajās rūpēs arī slēpjas jauna avangarda potenciāls. | |
| Atgriezties | |
