VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tekstilmākslas miesa un dvēsele Iliana Veinberga, mākslas kritiķe Saruna ar mākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri | |
 Edīte Pauls-Vīgnere | |
| 2009. gada izskaņā Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kā arī Cēsu Izstāžu namā bija skatāma latviešu tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde: Cēsīs – vērienīga retrospekcija “Tekstilijas”, galvaspilsētā – jaunākie darbi ar nosaukumu “Ak, sievietes! ...no volāniem līdz volāniem...”. Izstādes kārtējo reizi apliecināja, ka Edīte Pauls-Vīgnere ir spilgta māksliniece, kuras darbi vēsturiskā perspektīvā ievietoti konkrētajā tekstilmākslas kategorijā. Taču idejas, ietekmes un mākslinieces radošo darbību, vērtējot ar laika distanci, uzdrošinos dēvēt par nešaubīgi autentisku, laikmetīgu mākslu, kas – kā izskatās –iztur visas laika pārbaudes. | |
 Edīte Pauls-Vīgnere. Sieviete un mēness (fragments). Jaukta tehnika. 153x158 cm. 2008 | |
| Sieviete. Sievietes Iliana Veinberga: Tik daudz un dažādu sieviešu tēlu, kā tas ir jūsu pēdējā laika darbos, nav bijis nekad agrāk, arī erotisms un seksualitāte manifestējas izteiktāk nekā jebkad iepriekš. Ar ko saistīta šī akcentu maiņa? Kāpēc tieši sievietes? Edīte Pauls-Vīgnere: Sievietes tēls lielā mērā ir pateicīgs, jo saistīts ar “ārējo noformējumu”. Mana pirmā profesija, kuru apguvu, un viss radošais mūžs, kas pēcāk sekoja, ir saistīts ar materiāliem, un man vienmēr paticis vērot šo sievietes pārtapšanas procesu, kad atklājas viņas raksturs, mainot izskatu. Šādā ziņā padomju laiks bija traģisks, jo karā bojā gāja daudz vīriešu un sievietes centās pašas paveikt visus darbus, nenormāli sevi noslogojot. Es nedomāju par feminismu, bet mani ļoti skumdināja tas, ka sievietes bija kā nodzīti darba zirgi. Mākslinieku vide bija atšķirīga, jo tajā iesaistītos vienoja bohēma. Man patika, ka sievietes, piemēram, Večella Varslavāne un Maija Tabaka atļāvās pašas veidot savu tēlu. Jo padomju laikā bija tā, ka visi izskatījās vienādi un, ja kaut kas tika mainīts, tas līdzcilvēkos izraisīja agresiju, naidu. Pati atceros: pirmais uzšūtais mētelis man bija garš – līdz zemei, un sētniece, man izejot uz ielas, apstājās un sāka bļaut, ka es atļaujos šādi staigāt. Ļoti grūts laiks bija padomju sievietei. Tagad tas nav iedomājams. Dažos darbos ir politiskais moments, tās pozīciju maiņas, kas notiek sievietes un vīrieša attiecībās pašlaik sabiedrībā. Taču tas ir izņēmums. Pārējie darbi tomēr ir vairāk par savdabīgo sievietēs. Spēt attēlot to ir grūts uzdevums māksliniecei. Piemēram, darbos “Sieviete un mēness” primāri mani interesēja tas garīgums, ko sieviete saglabā, ja attēlota erotiski. Vēsturiskajos attēlos fona dekors, apģērba gabals vai ķermeņa izliekums, kādā sieviete atklāj sevi, ļauj piešķirt tam visam nozīmi. Turpretī vakaros televīzijā redzamā pornogrāfija dažreiz uzdzen dusmas par to, ka var tā izmantot un pazemot sievieti! Tātad trīs lietas mani valdzināja: skaistā, tīrā erotika, mēness vai sievietes attieksme pret mēnesi, mitoloģija un rituālās darbības, kas ar to saistās – apbrīnošana, noslēpumainība, biedinājums –, un zelts, jo mēness mainīgā nokrāsa man saistījās tieši ar zelta toņiem, kas savukārt ļautu man kā māksliniecei spēlēties ar materiālu. Darbi nav privāti, tie vairāk izriet no profesijas, kad veido kompozīciju prātā esošajai idejai un viss izkārtojas pats no sevis, darba procesā. Sievietes tēls – tas ir neizsmeļams. Akadēmija un zelta laikmets I.V.: Kāpēc tieši tekstilmāksla? Kāds bija ceļš un izjūtas par sasniegumiem? E. P.-V.: Man atšķirībā no brāļa (komponists un mūziķis Raimonds Pauls – I. V.), kam tēvs lika spēlēt klavieres, neko nespieda. Uzskatīja, ka meitenei pietiek ar vidusskolu. Bet es kaut kur biju padzirdējusi, ka ir tāda “lietišķo” skola (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola, tagad Dizaina un mākslas vidusskola – I. V.), iestājos modelētājos. Mācību laikā iemīlējos Mākslas akadēmijas vidē un visādi domāju, kā tajā iestāties. Arī to man neviens nespieda darīt, pat mēģināja atrunāt, teica: tev taču ir profesija, ko tad vēl vajag? Sagadījās tā, ka mani pēc “lietišķajiem” aizsūtīja strādāt uz Modeļu namu. Toreiz tā jau skaitījās liela veiksme. Bet mani tas nesaistīja – es nevarēju sastrādāties ar kolektīvu: slāviskais klimats, kaprīzi modeļi, es nevarēju izturēt, ka mani vada, ka pati nevaru noteikt, kā strādāt. Tāpēc tad, kad uzzināju, ka Mākslas akadēmijā tiek dibināta tekstilmākslas katedra, daudz nedomājot pieteicos. Tiesa, tur viss bija attīstībā, programma nebija izstrādāta, zināšanu un pieredzes arī nebija, un ātri vien sapratu, ka man to nevajag, ka gribu strādāt patstāvīgi. Taču kas bija (un to nevar novērtēt par zemu) – vadītāja Rūdolfa Heimrāta fascinējošā persona. Viņš jau bija iekarojis popularitāti Latvijā, beidzis keramiķus, sieva arī keramiķe. Maskavā iemīļots: krievu funkcionāri viņu neuzrunāja par “biedru Heimrātu”, bet gan teica – “Rūdis”, deva pasūtījumus, slēdza līgumus, sūtīja radošos komandējumos uz Franciju, Japānu utt. Šo labvēlību viņš bija iemantojis ar savu personību, nevis režīmam lojāliem pakalpojumiem. Viņs bija ne tikai ģeniāls tekstilmākslinieks, bet arī lielisks pedagogs. Atšķirībā no “lietišķo” direktora Imanta Žūriņa, kas, ietekmējoties no skandināvu dizaina, propagandēja ansambļa svarīgumu, Heimrāts aizstāvēja autonomu radošu personību. Viņš nekad neiejaucās studenta radošajā procesā, un rezultātā radās daudz jaunu, spēcīgu mākslinieku, vienā brīdī tekstilnieki pat noteica toni akadēmijā – Pauļuks gānīja gleznotājus un teica, ka viņiem esot jāiet pie tekstilmāksliniekiem pamācīties (smejas). Rūdolfs Heimrāts radīja Latvijas tekstilmākslas zelta laikmetu. Mēs, viņa studenti, bijām pilnīgi ekstāzē, sacentāmies cits ar citu. Pirmās tekstilmākslas izstādes bija spožas, ļaužu apmeklētas, ievērotas. Tekstilmāksla attīstījās ļoti strauji, ātri izgājām cauri visām trim fāzēm: plaknes darbi pie sienas, tad darbi, kas iziet telpā, trīs dimensijās, un pēdējais, kad var ieiet iekšā, iesaistījām apkārtējo izstāžu telpu, tekstils sāka robežoties ar tēlniecību jeb instalāciju, kā to mūsdienās sauc. Heimrāts ļoti pārdzīvoja, ja jaunie cilvēki pameta mākslu. Viņš dusmojās, kad meitenes palika stāvoklī, jo tad viņas apprecējās un daudzos gadījumos aizgāja prom no mākslas jomas. Man bērniņš pieteicās, kad studēju otrajā kursā, bet es paliku. Tiesa, līdz pat ceturtajam kursam biju pārliecināta, ka zīmēšu audumus un gleznošu. Taču Heimrāts piespēlēja vienu Maskavas līgumu un es to pildīju, noaužot gobelēnu “Koncerts”. Jaunam māksliniekam strādāt un saņemt par to samaksu bija kaut kas neaprakstāms, es biju kā spārnos! Pēc akadēmijas beigšanas un pirmajiem pasūtījumiem strādāju kā traka, audu vienā gabalā, un tā tas tekstils aizgāja. | |
 Edīte Pauls-Vīgnere. Sieviete un mēness (fragments). Jaukta tehnika 153x158 cm. 2008 | |
| Brīvība sevī I.V.: Ir stāsti par māksliniekiem, kuru dzīve vai karjera padomju laikos tika izpostīta vai sakropļota. Jūsu radošā attīstība un publiskā parādīšanās tādā ziņā, šķiet, noritējusi un norit bez aizķeršanās. Kā jūs to panācāt? E.P.-V.: Es jau minēju, ka Heimrātam bija ļoti labas attiecības ar maskaviešiem. Atšķirībā no gleznotājiem, kur tās nenovīdības varbūt bija vairāk, Heimrāts rūpējās un aizstāvēja savus audzēkņus. Arī man viņš izbīdīja pasūtījumu, tiesa, tālāk es neizmantoju situāciju savā labā, tādā ziņā es nebiju biznesa cilvēks. Bija vieta, ūdens, gaisma un siltums, un tas bija pietiekami; svarīgs bija process, iespēja brīvi strādāt. Tā bija bauda – pieskarties velkiem stellēs bija gluži kā spēlēt arfu; lieku pavedienu iekšā, tas iekļaujas, ieslīd, savelkas, saplok. Strādāju pie viena darba un prātā jau domāju par nākamo, un pasūtījumi man nāca nepārtraukti! Pat nevajadzēja kā citiem nekādas skices iepriekš iesniegt, neko! Pirmo personālizstādi sarīkoju Ārzemju mākslas muzeja abos stāvos desmit gadus pēc studijām. Sadūšojos, jo darbu pa to laiku bija radies pietiekami Pieaicināju fotogrāfu Jāni Kreicbergu, kurš radīja darba procesa lielformāta fotogrāfijas, lai skatītāji redzētu, cik tas smags, jo viss bija pašiem jātaisa, jākrāso dzija u. tml. Vēl aicināju interjeristu Jāni Pipuru, lai taisa visām telpām logus ciet un strādā ar prožektoriem un speciālu izgaismojumu, jo man ļoti nepatīk gaišas telpas – svarīgs ir ēnainums, noslēpumainība, lai darbi sāk dzīvot paši savu dzīvi. Viens no iespaidīgākajiem darbiem bija “Visums”, kas sastāvēja no vairākām telpā izvietotām daļām: tur bija gobelēns “Zilgme” un uz grīdas – autortehnikā darināta “Zeme”, starp tiem karājās no abām pusēm ar florāliem motīviem izausts krekls, kas rotēja. Papildus vēl vāze ar Jūdasa grašiem, jo tajā laikā aizrāvos ar simbolismu, šķita, ka tas ir vajadzīgs. Bija paredzēts, ka arī grīdas daļa rotētu meditatīvā noskaņā un apgaismojums nāktu grīdas līmenī no sāniem tā, lai kustības laikā reljefs veidotu ēnu spēles uz savas virsmas. Man ļoti patika telpiski darbi ar scenogrāfijas momentu, jo tekstilmākslai ir jāatšķiras no glezniecības, ir jājūt tā īpašā materialitāte, telpiskums, plastiskums. Šīs izstādes panākumi bija prātam neaptverami – cilvēki ziemas laikā stāvēja ārā uz ielas rindā, lai tiktu iekšā izstādē, es saņēmu tādus ziedus, kādus nezināju, ka Padomju Latvijā vispār iespējams dabūt. Trakas lietas esmu daudz darījusi arī pēc tam. Piemēram, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņa piedāvāja tur sarīkot izstādi – kā smejies, bija jānosedz defekti svaigi remontētajās sienās. Es piekritu pie nosacījuma, ka ekspozīcijas iekārtojumā varēšu izmantot arī muzeja eksponātus. Rezultāts bija fascinējošs, katram darbam piemeklējām priekšmetus, ar ko tas saspēlējās telpā, apdzīvojot visu izstāžu zāli un sasaucoties ar muzeja pamatekspozīciju. Paralēli mākslai ar lielu sajūsmu metos iekšā interjera dekorēšanas pasūtījumos. Toreiz tā savā ziņā bija lāpīšanās, mums, māksliniekiem, bija jānomaskē arhitektu pieļautās kļūdas, apdares defekti. No otras puses, tā māksliniekam bija iespēja izdzīvot un radīt arī lieliskus artefaktus, un man ļoti patika pasūtījumi, jo tas pieprasīja strādāt noteiktai vietai, ievadīt savu mākslu noteiktā telpā, manipulēt ar vidi. Tas vienmēr bija izaicinājums. Piemēram, viens no veiksmīgākajiem interjeriem bija slavenajā “Jūras pērlē”, kur veidoju telpiskas tekstilijas izvietošanai četros logos – katram logam bija sava ar jūru saistīta tēma. Pirmo reizi man izdevās panākt, ka publiskā vietā tekstiliju apgaismo no apakšas, un, tā kā materiālā bija telpiskas detaļas un elementi, efekts bija ļoti dramatisks un oriģināls. Diemžēl fotogrāfijās tas nav tik labi redzams un pats interjers arī nav saglabājies. Nav saglabājies arī interjers viesnīcā “Daugava” (tagad “SAS Radisson Daugava” – I. V.), kur man bija jādekorē bārs. Kad Ojārs Ābols aicināja – teica, tur būšot itāļu dizains, bet, kad es ierados ar saviem darbiem, mēbeles vēl tikai tika montētas, sienas bija jāpārkrāso, Džemmai tapa sienas gleznojums – tautumeitas pelēkos toņos, un tas viss tik ļoti negāja kopā. Biju nelaimīga, pat sastrīdējāmies. Nebrīve ārpus I.V.: Kādas bija jūsu attiecības ar citiem tekstilmāksliniekiem, sakari ar satelītvalstīm, turienes autoriem? Vai jums paveicās arī ar iespēju izstādīties Rietumos? E.P.-V.: Attiecības ar māksliniekiem Padomju Savienības un satelītvalstu ietvaros bija labas, visi degām par savu lietu, strādājām, uzturējām kontaktus, apmainījāmies ar informāciju. Personālizstādes sarīkot bija grūti, tas bija finansiāli smags jautājums, taču notika daudz kopizstāžu. Polija uzdeva toni Austrumeiropā, savukārt Latvija, Baltijas valstis noteica toni Padomju Savienībā, jo baltieši kopizstādes veidoja brīvāk, avangardiskāk nekā citi. Tekstilmākslā mūsu skolai bija daudz sekotāju, pat azerbaidžāņi un gruzīni brauca pie mums mācīties. Viena no manām lieliskākajām izstādēm, pēc pašas vērtējuma, notika Čehoslovākijā, pilī 100 km no Prāgas, – tur PSRS laikā bija izveidots pasaules gobelēnu mākslinieku centrs ar restaurācijas darbnīcām, visi izcilākie bija tur izstādījušies: Šeila Hiksa, Jagoda Buičs un citi. Man arī tur notika trīs izstādes. Es ar saviem darbiem biju okupējusi gandrīz visu pili. Ļoti žēl, ka no Rīgas kinostudijas tā arī neviens neatbrauca to iemūžināt. Trešo – pēdējo – izstādi, kas ceļoja no Prāgas uz Bratislavu, redzēja arī viens ārkārtīgi talantīgs čehu kinorežisors, Bergmana un Tarkovska cienītājs, kas vēlējās veidot filmu par maniem darbiem. Diemžēl viņu neielaida Padomju Krievijā, filmas scenārijs krievu valodā, šķiet, glabājās pie Tatjanas Sutas, manā īpašumā ir tikai čehu valodā. Drīz pēc tam šis cilvēks izdarīja pašnāvību. Taču uz īstām ārzemēm pirmo reizi tiku tikai trīsdesmit piecu gadu vecumā. Divas dienas Kubā, divas Parīzē un vēl divas Marokā. Uz Kubu ļoti vēlējos aizbraukt. Gāju uz partijas komitejas sēdi, un mani nepalaida, jautāja, kas auklēšot manu bērnu, un uzdeva citus idiotiskus jautājumus; kad iznācu no turienes laukā, asaras bira kā pupas. Tad man palaimējās – ar toreizējā Mākslas akadēmijas rektora Valda Dišlera viņa palīdzību nokārtojām braukšanu. Kad atgriezos no Kubas, biju ekstāzē. Man bija pilns čemodāns ar čiekuriem, gliemežvākiem, akmeņiem, biju kā no citas planētas nokritusi! Ar kādu degsmi es to stāstīju pēc atgriešanās pārējiem! Lūk, ko nozīmē padomju pilsonis, kas bijis iespundēts mucā. Šī brauciena iespaidā es radīju darbu “Ceļojuma piezīmes”, par kuru Lodzā saņēmu otro prēmiju. | |
| Jauns laiks I.V.: Jāatzīst, ka jūs esat viena no nedaudzajām tekstilmāksliniecēm, kuras vārds vēl joprojām izskan skaņi un ir zināms ārpus tekstilmāksliniekiem pietuvinātā loka. Ļoti daudz jauniešu jūsmo par jūsu mākslu. Taču ir skaidrs, ka deviņdesmitie bija strauju pārmaiņu un visādu grūtību laiks. Kā jūs tajā izdzīvojāt? E.P.-V.: Neatkarības atgūšana ir izrādījies smags laiks Latvijas tekstilmākslai. Trūkstot resursiem, trūkst arī iespējas radīt nopietnus darbus, nopietni tos izstādīt. Tas, ka gadījuma darbi tika un tiek nopirkti, ir patīkami, bet tas nevirza šo profesiju. Māksla transformējās tā, ka krasi samazinājās izmēri, mākslinieki pārgāja uz vieglākām tehnikām, autortehnikām, kam nav ilgstoša materiālā pielietojuma, taču tās priecē ar attapīgu un asprātīgu risinājumu. Godīgi sakot, šis periods turpinās vēl tagad, atkal esam nonākuši atpakaļ pie robežas, kas saucas – entuziasms. Taču cilvēku fantāzija ir neierobežota, neizsmeļama, tāpēc es tagad strādāju tā, kā – man šķiet – nedara neviens cits. Pasaulē ir, protams, tā sauktie patch-works jeb auduma kolāžas, bet es cenšos neierobežot sevi ar divām dimensijām, jo man ir svarīgi, lai audums saglabā plastiku, lai tas kustas un ielaužas apkārtējā telpā. Pati savus darbus saucu par teatrālajām tekstilijām. Inscenēju sākumpunktu, bet tālāk ļauju visam pašam darboties un spēlēju tiem līdzi. Tekstilmākslā ir svarīgi atstāt savu iekšējo pārdzīvojumu, radīt to citos, jo bez tā ir tikai tehnoloģiskā varēšana un tehniskā tīrība, taču to mūsdienās labāk spēj izdarīt mašīnas, nevis cilvēka rokas. Neatkarīgi no laika es atgriežos pie sev tuvām tēmām. Piemēram, ir darbi – nepiepildītie sapņi. Jaunībā es sapņoju, ka kādreiz nokļūšu Spānijā, jo tur ir flamenko. Uztaisīju darbu “Korrida”, bet Spānijā tā arī neesmu pabijusi. Ļoti daudz ir bijis šādu – nepiepildītu vēlmju un sapņu – darbu. Daba mani ir ļoti iespaidojusi. Tā ir visbiežāk izmantotā tēma. Tāpat arī bērnības pieredze atstājusi neizsmeļamu materiālu. Es pārtieku no pagātnes lietām. Atmiņām. Man vairs nevajag fiziski kaut ko piedzīvot, manī tas viss ir iekšā, aizveru acis, un viss atdzīvojas. Varbūt tāpēc man tagad ir grūti pateikt, vai lielāka brīvība savulaik būtu nozīmīgi ietekmējusi manu mākslu. Ideju man nekad nav trūcis, īpaši jau tagad, kad laika atliek aizvien mazāk un tas iztek ātri. Varbūt šis ir mans pēdējais cēliens, kādēļ to tērēt blakuslietās? | |
| Atgriezties | |
