VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Blusas un sīrups kažokā Jānis Borgs, mākslas kritiķis Pārdomas ap Miķeļa Fišera izstādi Miķelis Fišers. “El Cosmos no perdona las faltas jeb Kosmoss kļūdas nepiedod” 27.11.2009.–11.01.2010. Liepājas muzejs | |
| Miķelis Fišers pieder pie tās latviešu mākslinieku paaudzes, kura ķērās pie “...naža, ar ko visiem mums sagriezt dirsu...”, ja nedaudz pārfrāzējam viņa līdzgaitnieka, laikabiedra un ne mazāka kultūrnemiernieka Ginta Gabrāna 20. gs. 90. gadu Pedvālē izstādītās provokatīvās instalācijas nosaukumu. Viņi jau tolaik it kā profetiski apjauta valdošās “marsiešu” kliķes eksperimentu postu un “trekno gadu” pārtapšanu treknas pakaļas globālās un latviskās dižķibelēs, kur gala atmezglojumiem aizvien jo vairāk prasās kaut kas ļoti ass. | |
 Miķelis Fišers. Brīnišķīgā celtne. No cikla 'El Cosmos no perdona las faltas'. Audekls, eļļa. 155x195 cm. 2009 | |
| Tas jau nav nekas jauns. Laiku laikos mākslinieki svārstījušies starp divām iespējām – pievērsties intīmiem “savas nabas vērojumiem” un ieslēgties estētisma “ziloņkaula tornī” vai pacelt dumpinieka karogu un reflektēt arī sava laikmeta un sabiedrības sāpes. Kultūrvēsturiski vērtējot, abās ievirzēs darbojušies izcili mākslu meistari un dižgari. Taču mūsu laikmets ar skarbām realitātēm atkal (jau kuru reizi) saasina uzmanību sociālās problemātikas lokos. Un vedina augstāk vērtēt nemiera jundītājus. Mākslinieks še pilda it kā ugunsdzēsēju trauksmes zvana misiju. Miķelis Fišers mākslinieciska skandālista slavu iemantoja jau 90. gados. Starp dažādām multimediālām izpausmēm varbūt vislielāko rezonansi tolaik guva gleznieciski grafiski darbi ar citplanētiešu jeb NLO zaļo cilvēciņu un mūsējo zemiešu “interplanetārās” dzimumdzīves ļoti uzskatāmiem atainojumiem. Tik bezkaunīgiem, kādus līdz tam varēja vērot tikai tualetes vai prastas kāpņu telpas ikonogrāfijā (pareizāk – pornogrāfijā). Jāpiezīmē, ka Rietumu komiksos un citos izklaides medijos jau gadu desmitiem coitus ainas ar citplanētu monstriem un Zemes daiļavām ir bijusi visai iecienīta tēma. Taču šāda nešķīsta Fišera māksla izraisīja pat starptautiskus skandālus. Vismaz Viļņā 1995. gadā no jau sagatavotas ekspozīcijas to izmeta ar lielu blīkšķi. Un ne bez katoliskās morāles didaktiski paceltā pirksta. Sabiedrības konservatīvākas daļas acīs Miķelis Fišers (un būtībā vairākums no avangarda māksliniekiem) pozicionējās ka izaicinošs “kricelētājs”, kura profesionalitāte vispār būtu apšaubāma. Neticami: un tāds – paša profesora Induļa Zariņa skolnieks! Tiesa, viņa darbiem nepiemita nekādi “nesaprotami”, estētiski sarežģīti kodi. Nekādi formālistiski “-ismi”. Gluži otrādi, it kā tiešs un skaidri reālistisks vēstījums. It kā pat uzsvērti panaivs un infantils. Arī vēlākā “ļoti nopietnā” pievēršanās eļļas glezniecībai izskatījās nedaudz aizdomīga. Vai tik tur nav kāda apcelšana? Sevišķi iepretī “nopietno” latviešu gleznotāju profesionāli rafinētajam un glamūrīgajam flangam. Vai var salīdzināt Miķeļa Fišera it kā lācīgo stilu un tehniku, piemēram, ar Frančeskas Kirkes, Rituma Ivanova, Ievas Iltneres vai Līgas Purmales izkopto skolu un virtuozo eleganci? Tradicionālisma piekritēji tā arī visu allaž salīdzina un izdara secinājumus, un nepieņem nekādu citādību. Dziļākos padomju laikos šādā sakarībā (ja līdz tam vispār nonāktu) presē parādītos nikni raksti ar virsrakstiem: “Cik ilgi vēl cietīsim tādus Fišerus mūsu rītdienas sabiedrībā?!” – “Kā maizi tu, Miķeli, ēd?” Un subversijas meklējumos varbūt saausītos pat kādi prokurori... “Kricelētāju” reālisms, salvešu zīmētāju marginālisms, visdažādākās bērnišķīga attēlojuma formas pasaules mākslā ienāca, jau krietni pirms Visvarenais vēl tikai plānoja Miķeļa parādīšanos uz šis planētas. Varētu jau triumfāli atsaukties uz tādu arhetipisku tēlu kā akmens laikmeta kaula naža spalā ieskrāpēts hieroglifisks brieža zīmējums – vecākais, kas rasts Latvijas teritorijā. Bet tas aizvēsturiskais artefakts tomēr nav salīdzināms ar “mūsdienu brīvā indivīda” mākslinieciskām izpausmēm un ideju dzelmēm. Tagadējos māksliniekus, kas strādā “fišerveidīgi”, vērtētāji dažkārt samēro ar pērnā gadsimta dadaistu, ekspresionistu vai vācu “jaunās lietišķības” (Neue Sachlichkeit) pieredzi. Tomēr vispamatotāk un tuvāk mākslinieciski konceptuālā radniecība šeit būtu meklējama Rietumu kultūras 60. gadu norisēs, kas attīstījās uz abstrakcionisma izsīkuma fona. Ļeņiniski propagandistiskā formula – “māksla pieder tautai” – paradoksāli viskošāk iemiesojās kapitālistisko amerikāņu popārta reālismā. Tiesa gan, tas ar savu uzsvērto simbolismu apliecināja nevis sociālistu vērtību sistēmu, bet gan patērētājsabiedrības totalitārismu. Taču arī popārta optimisms un krāsainais keep smiling pozitīvisms pasaules kultūrtrakta sistēmā itin ātri izraisīja zināmu cukurslimības efektu. Un nemitīgajos vēsturisko satricinājumu virpuļos mētātajai sabiedrībai mākslinieki sniedza aizvien jaunas “insulīna devas, rūgtas mikstūras, zivju eļļas un aizcietējumus mīkstinošas klizmas...”. 60.–70. gadi nāca ar sakāpinātu interesi par realitāti un reālismu, nu jau sociāli kritiskās formās. Anarhistiskās neodadaisma un Fluxus kustības papildināja, piemēram, Francijā dzimušais transeiropeiskais Nouveau réalisme, ko humānisma un reālisma jaunu horizontu meklējumos uzjundīja ievērojamais mākslas kritikas guru un toreizējā žurnāla Domus galvenais redaktors Pjērs Restanī (Pierre Restany). Ar neredzētu izteiksmes spēku parādījās ekspresīvie vācu gleznotāji, tādi kā, piemēram, bijušie dederonieši (DDR jeb komunistiskā Austrumvācija) Georgs Bāzelics vai Ralfs Penks un citi. Padomju impērijas sabrukuma procesā atklājās arī negaidīti burvīgas “sociālistiskā reālisma” šķautnes krievu nonkonformistu socart mākslas filtrētā skatījumā. Tas gan baltiešu mākslas attīstībā neizraisīja jūtamas sekas. Ar dažiem izņēmumiem – piemēram, Leonarda Laganovska “socārts”. Jāpiezīmē, ka pat relatīvi nelielā sovetiski ortodoksālā socreālisma pieredze Latvijas pēckara kultūras gaitās daudziem mūsu māksliniekiem izraisīja visai ilgstošu alerģiju pret reālismu kopumā un rosināja uz asociālu iecentrēšanos privātu interešu čaulā. Tas daudzējādi veicināja pievēršanos dažādām “formālisma” izteiksmēm un svētdienīgam dekoratīvismam. Tomēr jau 80. gados jaunie (padomju) latviešu mākslinieki it kā atkal ieraudzīja reālisma formu milzīgo daudzveidību un ar saviem darbiem spēja iekļauties Rietumu mākslas plūduma gultnē. Šķiet, Miķeļa Fišera darbība ir tieši šīs norises nu jau tiešs postpadomisks turpinājums. Tagadējā “kosmosa” izstāde Liepājā apliecināja mākslinieka uzticību jau 90. gados iekustinātai tēmai. Mediju pieteikumi un vērtējumi šajā sakarībā gan pauž sirdsšķīstu naivumu, norādot uz šķietamo mākslinieka vēlmi “atainot kosmosa pētnieku sūro ikdienu un tehnoloģiju kapitulāciju Nezināmā priekšā”. Aiz Miķeļa Fišera darbu fasādes, virspusē vērojamā it kā vienkāršā un ilustratīvā vēstījuma, slēpjas dziļākas domu kārtas un konceptu oderes, kas atklāj šī visai ironiskā mākslinieka respektējamo nopietnību. Jā, brīžiem Miķelis Fišers smalki balansē uz kiča robežas, ar slaidām virāžām pat ielido tā teritorijā. Gan estētikas nozīmē, gan esenciāli – ar dažām banalitātes ēnām satura atklāsmē. Taču viņa kičs nekad nepadara autoru par kičmenu. Miķelis Fišers šo stihiju vienmēr patur kontrolē – kā kovbojs savu straujo zirgu. Un varētu teikt, ka ar mākslu tomēr viss nav tik skarbi kā ar kosmosu – māksla kļūdas (ja tādas gadās) piedod un vienmēr ļauj laboties. | |
 Miķelis Fišers. Lācis, vilks un zaķis. Audekls, eļļa. 192x200 cm. 2008 | |
| Tagadējām paaudzēm kosmosa apguve ir kaut kas visai ikdienišķs, šad tad pavīdošs otrā plāna ziņās starp jauna veļas pulvera reklāmu, sērijveida slepkavas slaktiņa ainām un cūku gripas trauksmi... Tagadējā jaunatne diez vai nosauks kaut viena astronauta / kosmonauta vārdu. Mediji un izklaides industrija mūs jau pieradinājusi uz satikšanos ar UFO būtnēm. Kādā jaukā dienā mēs “zaļos” pat tā īsti nepamanīsim. Neapjautīsim, ka paši esam kļuvuši par alieniem... Bet sešdesmitgadnieki gan vēl atceras tās globālās ekstāzes un svētku histēriju, kas sekoja pēc ikviena patētiska lidojuma kosmosā. Katrs bērns kā reizrēķinu varēja nosaukt pirmos simt Visuma apguvējus un vēl tūkstoti visādu kosmiski tehnoloģisku sīkumu. Lieki teikt, ka aiz visiem tālaika kosmiskajiem triumfiem slēpās tikai un vienīgi militāri rūpnieciskā kompleksa atbaidošais vieplis un “aukstā kara” dinozauru centieni ātrāk un nesodītāk nogādāt vienam virs otra kārtīgu atombumbu kravu. Bet sabiedrībai tika zīmēta visai infantila aina. 60. gados, piemēram, Jaungada apsveikumu atklātnēs mudžēja uz raķetēm lidojoši Salaveči, Mēness klaidā dejojošas Sniegbaltītes un sārtvaidži bēbji kosmonautu skafandros... 1968. gadā Venēcijas biennālē padomju paviljonā tika eksponēta kosmonauta Alekseja Ļeonova eļļas glezna “Riņķojot ap Zemi”. Darbs gan atbilda kādas rūpnīcas kluba “gleznotāju” pulciņa amatieriski kičīgam līmenim. Taču biennāles katalogā tika svinīgi ierakstīts: “(..) gleznotāji bieži mēģinājuši no mūsu planētas attālinātā skatījumā iztēloties Zemi riņķojam Visuma okeānā. Bet Ļeonovs to visu ir pieredzējis gan kā pētnieks, gan kā gleznotājs. Un viņš pauž savu apbrīnu par kosmosa krāsu burvību un par fantastiski brīnišķīgajām kosmosa ausmām.” Fišera kosmosā šāda jūsmība un saldkaisle nav rodama. Tur jaušas gluži cilvēcisku problēmu turpinājums baisi noslēpumainā un nedraudzīgā vidē (“Draugs aiziet”, “Ķīlnieks”, “Ardievas”). Dažviet ieskanas pat pa kādai latviešu simbolistu klasikas stīgai. Ar Rūdolfa Pērles vai Voldemāra Matveja vīzijām asociējas Miķeļa Fišera “Makrabriāna. Zudusī pilsēta” vai citplanētiešu elfu deja gleznā “Dekompresija”. Vai arī gluži čurļoniskas noskaņas “Apvienoto sistēmu” ainavā. Miķeļa Fišera gleznu pasaule uz Zemes ir it kā viņa kosmiskās vides turpinājums, tikai ar daudz lielāku klātbūtnes ticamības efektu. Tie ir mākslinieka daudzo ceļojumu iespaidi (Krima, Meksika, Gvatemala, Kaukāzs...), kas sabiezējuši galvenokārt dramatisku kalnu ainavu tēlos. Ar rērihiski kontrastainām tumšām ēnām un sakāpinātu sarajanisku krāsainību gaismās. Un bez cilvēkiem. Tos Fišers sastop tikai kosmosā un uz tālām planētām. Viņa draugi ir “zaļie”. Un pastāv lielas aizdomas, ka Fišers pats ir “zaļais”, kurš aiz gleznotāja maskas šeit patiesībā veic kosmiski pētniecisku darbu. Tā vai citādi – abējādi tā ir misija. Nav jēgas mēģināt šo nemierpilno mākslinieku kā tādu kolekcijas taureni iespraust kādas klasifikācijas, stilistikas vai virziena kastītē, uz ko tā tiecas teju katrs mākslu pētnieks un vērotājs. Ir skaidrs, ka šajā gadu tūkstotī Miķelis Fišers tapis nopietnāks, ir spēris kādu soli vai vairākus... Vai uz priekšu vai atpakaļ, vai sānis – vēl neatbildami jautājumi. Jo kāda gan kosmosā priekša, augša vai leja? Tie tādi gravitācijas jēdzieni. Protams, var nožēlot, ka latvjiem varbūt zudis (vai tikai mazumā gājis vai apburts pieklusis...) viens kārtīgs nemiera cēlējs. Var izteikt arī bažas, vai tik kosmiskās gaitas neved uz Mamona labklājīgo komercplanētu, kur miera ostu raduši milzum daudzi vecie dumpinieki un niknie avangarda lauvas? Ar Miķeli Fišeru pagaidām gan ir skaidrs, ka dažkārt viņa māksla sabiedrības kažokā ir kā blusas, kuras liek nikni kasīties, bet citkārt kā spalvās iepilējis sīrups vai pat baldriāns, kas rosina tīksmē laizīties un vārtīties. | |
| Atgriezties | |
