VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Es nekad nešaubos Jegors Jerohomovičs, mākslas žurnālists | |
| “Jums jābūt šeit un tagad, jums jāizjūt šis mirklis. Tagadne vienmēr paslīd mums garām. Mēs dzīvojam pagātnē – savās atmiņās, un mēs dzīvojam nākotnē – savos plānos. Tagadnē laiks apstājas, tagadnē laika nav. Mums ir jāaizmirst par laiku...” 250 cilvēku baltos halātos ieklausās katrā Marinas Abramovičas vārdā. Viena no 20. gadsimta 70. gadu radikālās mākslas pamatlicējām sniedz viņiem hipnotiskus norādījumus performances mākslas uztveršanai. “Performance ir mentāla un fiziska konstrukcija, ko mākslinieks veido publikas acu priekšā noteiktā laikā un telpā. Performance ir mākslinieka un publikas dialogs, vienotība. Abām pusēm tajā jābūt iesaistītām pilnībā, par visiem simt procentiem. Nepieciešama miera sajūta un koncentrēšanās, jūsu prātam ir jābūt šeit, nevis kaut kur Honolulu,” saka Abramoviča. Viņas vadītā skatītāju “iniciācija” ilgst stundu. Tas ir performances mākslas izstādes Marina Abramović Presents... (“Marina Abramoviča piedāvā...”) sākums. | |
 Marina Abramoviča. Foto: Joel Chester Fildes | |
| Šī unikālā izstāde notika 2009. gada 3.–19. jūlijā Mančestras Universitātes galerijā Whitworth un bija Mančestras starptautiskā festivāla “nagla”. Projekta koncepciju Abramoviča izstrādāja kopā ar kuratoru Hansu Ulrihu Obristu (žurnāls Art Review nupat pasludināja viņu par šīgada ietekmīgāko personību laikmetīgajā mākslā), galerijas Whitworth vadītāju Mariju Bolšovu (Maria Balshaw) un Mančestras festivāla direktoru Aleksu Putsu (Alex Poots). Izstāde bija atvērta 17 dienas, katru dienu tā ilga četras stundas, un to dienā varēja apmeklēt 250 cilvēku (iepriekš piesakoties; ieeja – brīva). Pie ieejas visiem bija jāuzvelk balti halāti. “Tas nepieciešams kolektīvajam eksperimentam, mūsu vienotībai. Šajās četrās stundās jums ir jāatsakās no savas personības,” skaidroja Abramoviča. 1889. gadā atvērtā galerija Whitworth atbrīvoja visas telpas no mākslas objektiem – gleznām, zīmējumiem, skulptūrām. To vietu ieņēma performances mākslinieki Nihils Čopra (Nikhil Chopra, Indija), Ivans Čivičs (Ivan Civic, Bosnija un Hercegovina), Amanda Kūgana (Amanda Coogan, Īrija), Marija Kūla (Marie Cool, Francija) un Fabio Balduči (Fabio Balducci, Itālija), Jinmeja Duaņa (Yingmei Duan, Ķīna), Unhei Hvana (Eun Hye Hwang, Dienvidkoreja), Džeimija Aizenšteina (Jamie Isenstein, ASV), Terenss Ko (Terence Koh, Kanāda), Alesteirs Maklenans (Alastair MacLennan, Skotija), Kira O’Railija (Kira O’Reilly, Īrija), Fjodors Pavlovs-Andrejevičs (Krievija), Melati Surjodarmo (Melati Suryodarmo, Indonēzija) un Niko Vašellāri (Nico Vascellari, Itālija). Pēc Abramovičas ievada publika izklīda galerijas telpās, lai nākamajās trijās stundās vērotu “dzīvo mākslu” – performances. Marina Abramoviča (dzimusi Belgradā 1946. gadā) ir ekstremālās performances leģenda, viņas izdzīvotie rituāli uz dzīves un nāves robežas, eksperimenti ar ķermeni un zemapziņu, sāpju robežu izzināšana, mākslinieka un skatītāju attiecību pētījumi ir ierakstīti laikmetīgās mākslas vēsturē. Par videoinstalāciju un performanci Balkan Baroque (“Balkānu baroks”) 1997. gada Venēcijas biennālē viņa saņēma “Zelta lauvu”. Viens no Abramovičas nozīmīgākajiem 21. gadsimta darbiem ir 12 dienu meditatīvā performance The House With the Ocean View (“Māja ar skatu uz okeānu”) Šona Kellija galerijā Ņujorkā 2002. gadā. Savukārt 2005. gadā Solomona R. Gugenheima muzejā Ņujorkā viņa atkārtoja savas un citu mākslinieku (Brūsa Naumana, Vito Akonči, VALIE EXPORT, Žinas Panas un Jozefa Boisa) vēsturiskās performances. “Man ir komunistiska pagātne – mēs dokumentējam visu! Katrs mans darbs ir dokumentēts. Man viss ir jākontrolē, pat savas bēres!” saka Marina Abramoviča. 2011. gadā Mančestras festivālā pirmizrādi piedzīvos performance The Life and Death of Marina Abramović (Marinas Abramovičas dzīve un nāve”), ko māksliniece veido sadarbībā ar režisoru Robertu Vilsonu. “Māksliniekam ir svarīgi, kā viņš strādā, kā viņš beidz strādāt un kā viņš mirst,” uzskata Abramoviča. Māksliniece plāno, ka viņas bēru ceremonijai būtu jānotiek trijās pilsētās, ar kurām saistīta viņas dzīve, – Belgradā, Amsterdamā un Ņujorkā (Abramovičai ir Nīderlandes pilsonība, bet viņa dzīvo Ņujorkā). Abramoviča vēlas, lai viņas bērēs Entonijs Hegertijs (Antony Hegarty) no grupas Antony & the Johnsons dziedātu My Way savā interpretācijā... Marina Abramoviča domā ne tikai par savām bērēm – viņa turpina strādāt, lasa lekcijas, veido darbus, palīdz jaunajiem māksliniekiem un gatavojas savai retrospekcijai Modernās mākslas muzejā (MoMA) Ņujorkā, kas notiks 2010. gadā no 14. marta līdz 31. maijam. Māksliniece dibinājusi Marina Abramović Institute for Preservation of Performance Art (Marinas Abramovičas Performances mākslas saglabāšanas institūts) un 2012. gadā plāno atklāt mākslas centru netālu no Ņujorkas. Intervija ar Marinu Abramoviču ierakstīta 2009. gada 11. jūlijā Mančestrā. | |
 Marina Abramovic presents... Marina Abramoviča vada īpašu treniņu apmeklētājiem, tas palīdz publikai skatīties un saprast ilgstošas performances. Foto: Joel Chester Fildes | |
| Jegors Jerohomovičs: Šajā performances mākslas izstādē Mančestrā jūs esat kā guru. Jūs spējat hipnotizēt cilvēkus. Vai pati izjūtat un izmantojat savas spējas novest apkārtējos transā? Marina Abramoviča: Cilvēki man to nesaka, taču viņi norāda, ka es “izstarojot” autoritāti: viņi darīšot visu, ko es teikšu. Tas nāk ar pieredzi – jau 40 gadu performance ir mans darbarīks, mans instruments. Es pati esmu tik daudz ko piedzīvojusi – iepazinu dažādas kultūras, iemācījos dažādas sistēmas un piemēroju tās sev. Nav jau tā, ka jūtos guru, bet es jūtu, ka esmu izpelnījusies zināmu uzticību un mans darbs mainījis arī manu dzīvi. Jūtu, ka varu būt tilts – es varu palīdzēt cilvēkiem, daloties zināšanās. Mākslas būtība ir celt cilvēka garu. Neesmu guru, es tikai varu palīdzēt ar savu pieredzi un pieredzes dēļ esmu ieguvusi autoritāti. J.J.: Kā tieši jūs varat palīdzēt? M.A.: Līdz šim nekas nav darīts skatītāju izglītošanai. Vēsturiski nekas nav darīts, lai tiešām celtu cilvēka garu. Publika vienmēr tiek atstāta novārtā, bez jebkādas uzmanības: ir māksla – jebkurš var skatīties un domāt par to, ko viņš vēlas. Performance, kas ilgst vairākas stundas, ir atslēga transformācijai, ko esmu atklājusi savā darbā. Sākotnēji manas performances bija fiziski sarežģītas, toties īsas – tās ilga 40 minūtes, vienu stundu, divas stundas. Jo vairāk performances ieilga, jo dziļāk esmu izjutusi transformācijas procesu. Lai mākslinieks varētu “pārraidīt” šo iekšējo transformāciju, abām pusēm – māksliniekam un skatītājiem – jābūt kopā visu performances laiku. Taču publika tam jāsagatavo, citādāk tā nesapratīs, kāpēc četras stundas jāpavada galerijā, kur kāds guļ uz grīdas un nedara pilnīgi neko. Pēc visiem mākslā pavadītajiem gadiem darbu ar skatītājiem es uzskatu par savu pienākumu – man ir jāizglīto cilvēki, jāstāsta viņiem par to, kā ir jāskatās māksla, man ir jādod viņiem jaunas idejas, jārāda virzieni mākslas uztveršanai. Neviens no maniem vienaudžiem māksliniekiem gandrīz neko vairs nedara, visi ir beiguši darbību. Tāpēc jūtu, ka tas ir jādara man! Kurš tad vēl to darīs, ja ne es?! Pašlaik esmu ļoti aizņemta ar performances mākslas mantojuma saglabāšanu. Nesen laikrakstā The Guardian lasīju interviju ar Leonardu Koenu (Leonard Cohen). Viņam jautāja par dzīves laika ritējumu, temporalitāti un nāvi. Dzīves beidzamo posmu viņš salīdzināja ar trešo cēlienu. Koens teica, ka viņa dzīvē ir sācies trešais cēliens. To pašu varu teikt par sevi – man šis arī ir trešais cēliens, nākamgad man būs 64 gadi. Trešais cēliens vienmēr sākas labi un beidzas slikti – galvenais varonis mirst. Taču šajā cēlienā vēl ir daudz iespēju, lai sagatavotu un apkopotu mantojumu – to, ko jūs atstāsiet pēc nāves. Es gribu, lai performance dzīvotu. Neesmu guru, bet man ir reputācija, esmu pelnījusi uzticību, un cilvēki ar to rēķinās. J.J.: “Iesildot” skatītājus izstādes apmeklējumam, jūs esat vairākkārt atkārtojusi: “Jums jābūt pacietīgiem.” Vai performance ir pacietības māksla? M.A.: Nē, nē, nē. Performancei ar pacietību nav īpaši liela sakara. Performancē ir svarīgi vairāki aspekti – izturība, koncentrēšanās, enerģija. Performance ir brīnišķīgs instruments, kas palīdz nokļūt savā apziņā, sasniegt noteiktu prāta stāvokli. Performances laikā šis prāta stāvoklis var mainīties, cilvēks var sevi labāk apzināties. Performance vienmēr tika uzskatīta par alternatīvo mākslas formu. Nu ir pienācis laiks, kad performancei jābūt uztvertai par meinstrīma mākslas formu. Tas ir viens no maniem uzdevumiem. Nākamgad MoMA notiks mana retrospektīvā izstāde – tā būs pirmā performances mākslas retrospekcija. Trīs mēnešus muzejā performances radīšu ne tikai es, bet arī jaunie mākslinieki, kas demonstrēs manus darbus. Trīs mēneši ir ilgs laiks: katru dienu mēs darbosimies 7,5 stundas un piektdienās – 10 stundas. Izstādes nosaukums ir The Artist Is Present (“Mākslinieks šeit un tagad”), un mēs gribam izpētīt visas iespējas, cik dziļi varam attīstīt šo ideju – visu laiku būt kopā ar publiku. J.J.: Kādam ir jābūt skatītāju “uzstādījumam”, kad viņi piedalās šādā izstādē / pieredzē? M.A.: Skatītājiem vislabāk būtu visu uztvert ar bērna prātu. Viņiem jābūt atvērtiem un iejūtīgiem, bez jebkādiem uzstādījumiem, kuri var rasties, vēl pirms viņi sāks domāt par to, ko viņi redz. Kad viņi ir atvērti, iejūtīgi un pacietīgi, lai redzētu lietas, tad arī šai pieredzei ir emocionāla ietekme. Performance ir ļoti emocionāla. Un mums īsti nepatīk uztvert mākslu emocionāli. Mēs uzskatām, ka māksla ir prāta darbs, un neļaujam sev izdzīvot emocijas. Mēs baidāmies kļūt pārāk atklāti un ievainojami. Esiet atvērti kā bērni un ļaujieties emocijām! Kad emocijas “nosēdīsies”, jūs varat palasīt par performanci, iepazīties ar māksliniekiem un papildināt zināšanas par šo mākslas formu. J.J.: Performance nozīmē nepārtrauktu darbību. Izstādē Mančestrā performances notiek vienlaicīgi vairākās galerijas telpās. Pat tad, kad skatītājs neredz, kas notiek blakustelpā, viņš zina, ka darbība turpinās, un aptvert visu notiekošo nav iespējams. M.A.: Jā, un ir arī skaņa. Kad jūs dzirdat “uā!”, jūs zināt, ka šis kliedziens pavada Amandas Kūganas lēcienu. Lai kur jūs arī atrastos galerijā, jūs visur dzirdat monotonus sitienus – tas ir Niko Vašellāri, kas galerijas pagrabā sit akmeņus vienu pret otru. Ļoti svarīgi, ka skatītājs nekad neredz performances sākumu un beigas. Kad publika ierodas, performance jau ir sākusies. Kad publiku aicina atstāt telpas, performance vēl turpinās. Tikai tad, kad skatītāju galerijā vairs nav, mēs informējam māksliniekus, ka viņi var beigt performanci. Tas nozīmē, ka skatītāju apziņā visas šīs lietas turpinās un dzīvo tālāk, viņi atstāj galeriju, un viņu prātā paliek konkrēti tēli, kas netiek pārtraukti. J.J.: Kad performance izstādē tuvojas beigām, gribas būt visās telpās vienlaicīgi, lai redzētu, ar ko viss beigsies, bet tas nav iespējams. M.A.: Performancei nav beigu. Performance nav teātris, tā ir vizuālā māksla tāpat kā glezniecība. Kad muzejā redzat gleznu un pēc tam dodaties prom, glezna taču paliek! Performance arī paliek, tā nekur nepazudīs. J.J.: Jūs reiz teicāt, ka par augstāko mākslas formu uzskatāt mūziku, jo tā ir nemateriāla. Kurā vietā ierindojat performanci? M.A.: Uzreiz pēc mūzikas! Pirmajā vietā ir mūzika, otrajā – performance, pēc tam – viss pārējais. Performance – tā ir enerģija, kas rodas tieši starp mākslinieku un publiku. Kad starp viņiem parādās kaut kāds objekts, tas uzreiz nodala publiku no mākslinieka. Tikai kad objekta nav, rodas tieša saikne. J.J.: Performanci nevar pārdot izsolē, performances mākslinieki nevar konkurēt ar Pablo Pikaso, Džefu Kūnsu un Demjenu Hērstu. Kā jūs redzat performanču mākslinieku vietu mūsdienu mākslas tirgū? M.A.: Ļoti svarīgi, lai performance ieviestu disbalansu mākslas tirgū. Daudzi mākslinieki domā, ka būt labam māksliniekam nozīmē būt bagātam un veiksmīgam, taču tie ir tikai blakusefekti. Mākslai ir pavisam citi uzdevumi. Ja dzīves laikā izdodas kļūt bagātam un veiksmīgam, tas ir labi, bet tas nav mākslas mērķis. Mērķis, kā es jau teicu, ir celt cilvēka garu, mainīt kādu cilvēku, kam ir jautājumi. Māksla var pareģot nākotni, māksla var raisīt nemiera sajūtu – tās ir nopietnas lietas. Tikai paskatieties, cik lētus materiālus mākslinieki izmanto šajā izstādē Mančestrā: papīrs un diegi, divi akmeņi, trīs radiotranzistori – tas nav nekas! Toties šie darbi ir tik spēcīgi. Mēs izaicinām Demjena Hērsta dimantiem rotāto galvaskausu, kam jāmaksā miljoni, lai tiktu uzskatīts par labu darbu, bet tas nav nepieciešami. Performance uzdod jautājumus par mākslas tirgus īstajām un mākslīgajām vērtībām. Katru reizi, kad tiek piedzīvota krīze – piemēram, ekonomiskā krīze kā pašreiz –, performance kļūst pamanāmāka. Tā tas bija 70. gados, tā tas ir arī šobrīd. Performance ir kā Fēnikss, kas sadeg un tad atdzimst no pelniem. Kad sabiedrība izirst, performance atgriežas, tāpēc ka mums ir vajadzīgs šis gars. Mūsu pasaulē viss griežas ap materiālām vērtībām, mākslā valda slavenību kultūra. Pagātnē, viduslaikos, dzimuši daudzi nozīmīgi mākslas darbi, kuru autoru vārdi nav zināmi. Galvenais objekts – darbi, jo tieši tie ir stāsta nesēji. Līdz ar performanci mākslā vienmēr atgriežas pareizā “lietu kārtība”. Performanci var dokumentēt video un fotogrāfijās, šos materiālus var pārdot mākslas tirgū. Taču nekad nevar pārdot oriģinālu mantu – pašu performanci. Performance dzīvo atmiņā – tās liecinieku atmiņā. Aborigēnu kultūra pirms 30 000 gadu sakņojusies tieši atmiņā, tā nekad netika pierakstīta, bet rituāli un ceremonijas ir saglabājušās. Atmiņu nedrīkst novērtēt par zemu. J.J.: Vai pati sevi uzskatāt par slavenību mākslas pasaulē? M.A.: Cilvēki man saka: tu esi plaši pazīstama, tu esi nozīmīga. Es to nekad neesmu jutusi, es tam nepiešķiru īpašu nozīmi. Tas mani nav mainījis. Es strādāju tik ilgi, un ilgus gadus tas bija tik sarežģīti... Zināt, ja esat jauns mākslinieks un piecos gados kļūstat slavens, ja esat visur, tad jūs sākat domāt, ka tiešām esat svarīga personība. Savukārt, ja panākumus gūstat lēnām un grūtā ceļā, tad saprotat, ka tas pavisam nav svarīgi, tas ir tikai maldinošs pielikums. Noteicošais ir darbs, slava ir blakusefekts. Es nekad nedomāju par to, ka esmu nozīmīga. Es drīzāk domāju par to, ka man jābūt spējīgai skaidrot savus darbus jebkurā līmenī. Māksliniekam ir jārunā ar sabiedrību, un māksliniekam ir jābūt pieticīgam. Jāatrod veids, kā palīdzēt jauniem māksliniekiem, – tas ir tas, ko es daru, būdama kuratore, šajā izstādē. Jāsaglabā cilvēciskas kvalitātes, par kurām mēs aizmirstam, kad kļūstam slavenības, kad kļūstam aroganti. Tas ir ļoti egoistiski, bet daudzi mākslinieki tā dzīvo. Es negribu iet šo ceļu. Es labāk domāšu par performances mākslas mantojuma saglabāšanu un citām lietām, kam piemīt cilvēciskas kvalitātes. J.J.: Ko performance devusi jums personiski – kaut ko tādu, ko jūs negūtu, ja būtu gleznotāja vai tēlniece? M.A.: Es nezinu. Performance ir tikai instruments, un es neuzskatu, ka tā ir svarīgāka par glezniecību, tēlniecību, videoinstalācijām vai fotogrāfiju. Katram māksliniekam vispirms ir jāsaprot, kas viņš ir. Kad viņš to saprot, viņam jāveido darbi. Daži cilvēki kļūst par gleznotājiem, un viņi ir izcili gleznotāji. Nesen redzēju Frānsisa Bēkona izstādi Metropolitēna muzejā Ņujorkā – un tas bija vau! Daži kļūst par performances māksliniekiem. Nav jau tā, ka vieni ir labāki par citiem. Vienalga, ko jūs darāt, jums tas jādara ar simtprocentīgu atdevi. Tikai tad būs efekts. Enerģija, kas ieguldīta mākslā, nekad nav zaudēta. Pirms kļuvu par performances mākslinieci, es biju gleznotāja. Taču jau pašā pirmajā performancē sajutu tik spēcīgu enerģiju un tādu emociju intensitāti, ka es vairs nespēju darīt neko citu. Es sapratu, ka mans medijs ir performance. Uz visiem laikiem. J.J.: Šajos 40 gados neesat neko gleznojusi? M.A.: Nē, mans lēmums bija radikāls. Man ir tāda jauka īpašība – es nekad nešaubos. Jau ļoti agri savā dzīvē es zināju, ka esmu māksliniece. Katra mana ķermeņa molekula zināja, ka es negribu normālu ģimeni, negribu bērnus, negribu neko no tā visa. Es tikai gribēju darīt savu darbu. Kad pirms 40 gadiem es atklāju sev performanci, tas vairs nav mainījies. J.J.: Kāds ir nozīmīgākais enerģijas avots jūsu mākslā? M.A.: Ne tikai man, bet visiem cilvēkiem nozīmīgākā ir seksuālā enerģija. Tas ir galvenais enerģijas avots, kas ir cilvēka ķermenī. Mums ir jāsaprot, kā var transformēt seksuālo enerģiju radošajā enerģijā. Pikaso ir labs piemērs – viņš transformējis savu seksuālo enerģiju radošajā neprātā un milzīgajā darbu apjomā. J.J.: Visus šos gadus jūs esat strādājusi ciešā kontaktā ar publiku. Kā mainījušies performances skatītāji? M.A.: Pašā sākumā vienīgie performanču apmeklētāji bija draugi, telpā atradās tikai trīs četri cilvēki. Tā bija pavisam maza ģimene, un neviens nejautāja, vai tā vispār būtu uzskatāma par mākslu. Tikai pēdējos desmit gados intervijās man jautā: kāpēc tā ir māksla? Man neatliek nekas cits kā aizstāvēt performanci un pierādīt, ka tā ir māksla. Pārmaiņas ir milzīgas. Cilvēki sāk pievērst uzmanību performancei. Tai ir liela ietekme ne tikai vizuālajās mākslās, bet arī modē, teātrī, dejā, kino – kopumā dzīvē un kultūrā. Performance ir visur, tā pieņem dažādas formas. Auditorija ir kļuvusi daudz plašāka. J.J.: Performances elementus izrādēs izmanto gan aktieri, gan dejotāji. Kur ir robeža starp performanci un teātri? M.A.: Noteikt šo robežu ir vienkārši. Performance ir realitāte, tajā nav tēlošanas. Mākslinieks rāda savas patiesās izjūtas, un visi instrumenti, ko viņš izmanto šajā procesā, ir īsti. Ja esat performances mākslinieks, kurš ņem pistoli un spēlē “krievu ruleti”, jūs var nogalināt. Ja esat aktieris teātrī, kurš ņem pistoli un spēlē “krievu ruleti”, jūs varat būt mākslīgi nogalināts – tikai uz skatuves, bet jūs paliksiet dzīvs. Jūtat atšķirību? Performancē viss ir pa īstam. J.J.: Jūsu performances bija ļoti ekstremālas un dzīvei bīstamas – gan fiziski, gan mentāli. Kā tas ietekmēja jūsu maņas un jūtas? Vai esat kļuvusi stiprāka vai vājāka? Varbūt esat pārcilvēciska? M.A.: Es noteikti neesmu pārcilvēciska! Es nespēju pārveidot karotes par šķidru masu un pārvietot objektus ar acu skatienu. Taču esmu kļuvusi ļoti jūtīga pret enerģiju un publiku – tās ir brīnišķīgas sajūtas. Performances brīdī kaut kas atveras – dzīvē tas tik bieži nenotiek –, es sasniedzu citu prāta stāvokli. Tā ir ļoti dvēseliska pieredze, katru reizi mani pārņem absolūta mīlestība pret skatītājiem. Visi, kas performances laikā atrodas tuvu man, to arī jūt, tāpēc manas vēlīnās performances ir ārkārtīgi emocionālas. Publika nāk un raud kopā ar mani, šajās performancēs notiek kaut kas mistisks. Es vienmēr uztraucos, vai spēšu sasniegt šo stāvokli. Pirms performances sākuma allaž esmu panikā, esmu uztraukusies, nervozēju, bet brīdī, kad performance sākas, visas bailes pazūd – ir tikai mierpilns brīdis. Ļoti harismātisks mirklis. J.J.: Jūs izskatāties fantastiski. Kā uzturat sevi tik labā formā? Vai performancei ir atjauninošs spēks? M.A.: Novembrī man apritēs 63 gadi. Man māksla ir kā attīrīšanās. Mana dzīve kļuvusi tik strauja, tāpēc performances kļūst arvien ilgstošākas. Kad es ienāku performances laika telpā, viss pārējais man vairs neeksistē. Performancē es dzīvoju pilnībā. Protams, ir svarīgi uzturēt ķermeņi labā formā, jo ķermenis ir kā automašīna, kas jāmazgā, jāpapildina ar eļļu, jākontrolē, vai pietiek benzīna, vai riepas ir piepumpētas. To visu pieprasa arī mūsu ķermenis, pret ko mūsu kultūrā mēs izturamies tik noniecinoši. Cilvēki dzer, lieto narkotikas. Es to nekad neesmu darījusi – visu spēku esmu veltījusi mākslai. Es dzīvoju vecmodīgi. Nekad nelietoju alkoholu – man tas vienkārši nepatīk. Es nesmēķēju, nelietoju narkotikas, nedzeru kafiju. Es vingroju, man ir treneris, kas pie manis nāk trīs reizes nedēļā. Es uzturu sevi formā, lai fiziski varētu izturēt performances. Taču fiziski es spēju būt tik vesela, kā vēlos, bet, ja man nav mentālā spēka, tad izdarīt to, ko es daru, nav iespējams. Jaunībā es nespētu radīt tādas peformances, kādas radu tagad. Man nebija tāda mentālā spēka, kāds šīm performancēm nepieciešams. Tas ir dīvaini – šķiet, gadi nāk un jums ir mazāk spēka, tomēr jūs varat būt kaut vai atlēts un tik un tā nespēsiet izdarīt zināmas lietas, ja jums mentāli nav striktas disciplīnas. To vajag audzināt un ģenerēt, tas ir iespējams tikai ar laiku un pieredzi. Šajā dzīves posmā esmu mentāli spēcīgāka nekā jebkad agrāk. J.J.: Kopš 70. gadu sākuma jūsu performances kļuvušas par klasiku, tām ir veltītas grāmatas un pētījumi. Tie ir drosmīgi, radikāli un izaicinoši darbi – jauniem māksliniekiem pārspēt jūs ir gandrīz neiespējami. Kas jūs pašu var pārsteigt citu autoru darbos? M.A.: Vai redzējāt manu grāmatu Student Body? Tā ir lielāka nekā jebkāds cits izdevums, kas veltīts maniem darbiem. Tā ir grāmata par jaunajiem māksliniekiem, daži no viņiem ir šajā izstādē Mančestrā, un viņi rada ļoti oriģinālus darbus. Arī šeit Mančestrā esmu pārsteigta katru dienu. Dienvidkorejiešu meitene Unhei Hvana ar trīs radiotranzistoru palīdzību veido apbrīnojamu kontaktu ar publiku. Viņa rada uzticību – un tur kaut kas notiek. Itāliešu mākslinieka Niko Vašellāri šamaniskie akmens sitieni arī atveido citu prāta stāvokli. Katrs darbs šajā izstādē ir jauna valoda, un tas ir brīnišķīgi. Es neko līdzīgu neesmu darījusi. Var paveikt vēl tik daudz dažādu lietu! Labai mākslai vieta vienmēr atradīsies. Man riebjas, ja daži manas paaudzes mākslinieki uzskata, ka viņi ir veidojuši izcilus darbus un pēc viņiem nekas vairs nav iespējams. Jaunā paaudze ļauj jums sajust laika garu un smaržu, savukārt jūs jaunajiem māksliniekiem varat palīdzēt ar savu pieredzi – tā ir burvīga enerģijas apmaiņa, uz to vajag tiekties. J.J.: Netālu no Ņujorkas jūs veidojat performances mākslas institūtu. Kā attīstās šis projekts? M.A.: Esmu tikai iegādājusies ēku, projekta virzībai man jāsavāc divi miljoni ASV dolāru. Es ar to nodarbošos pēc izstādes MoMA, šobrīd man tam nav laika. Tas būs dažādu izpildītājmākslu institūts. Mēs izglītosim publiku, apmācīsim jaunos māksliniekus, stās tīsim par performances mākslu. Pasūtīsim darbus. Vēlos, lai tur būtu pārstāvēti visi mākslas veidi: deja, video, kino, opera, teātris, mūzika. Mēs pievērsīsimies vienīgi tiem darbiem, kuru ilgums ir ne mazāk kā sešas stundas. Tā būs mūsu lielākā atšķirība no pārējiem mākslas centriem, kas darbojas pasaulē. Es gribu, lai skatītāji un mākslinieks tiešām dzīvotu šajos darbos. Mums būs vajadzīgi īpaši krēsli, kas pārvēršas par gultām, lai desmit stundu performances laikā jūs varētu arī komfortabli pagulēt, tur būs segas. Krēsla elkoņa balstos no vienas puses varēs izvietot atspirdzinošus dzērienus, no otras – karstus ēdienus. Tātad jūs pilnvērtīgi dzīvosiet mākslas darbā, guļot vai esot nomodā – tam pat nav lielas nozīmes. J.J.: Vai retrospekcijas laikā MoMA jūs dzīvosiet muzejā trīs mēnešus? M.A.: Dažādu ierobežojumu un drošības apsvērumu dēļ es tur nedzīvošu. Taču, kad skatītāji ieradīsies muzejā, es tur jau būšu. Kad viņi dosies prom, es joprojām palikšu – performances beigas viņi nekad neredzēs. Kopumā muzejā pavadīšu 596 stundas. | |
| Atgriezties | |
