VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Ķieģelītis lielajā mājā Mārtiņš Ratniks, mākslinieks; Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Saruna ar mākslinieku Voldemāru Johansonu | |
| Jauno tehnoloģiju frīks, skaņu tēlnieks un skaņu konsultants – apzīmējumi, kādus nācies dzirdēt saistībā ar Voldemāra Johansona vārdu. Viņš starp četriem citiem (Teniss Sādoja (Tõnis Saadoja, Igaunija), Jons Gasjuns (Jonas Gasiunas, Lietuva), Viktors Alimpijevs (Krievija) un Magnuss Vallīns (Magnus Vallin, Zviedrija)) pretendē uz 2009. gada starptautisko Swedbank laikmetīgās mākslas balvu. Laureāta vārdu uzzināsim 2009. gada 10. decembrī, kad “Rīgas mākslas telpā” tiks atklāta balvai nominēto mākslinieku darbu izstāde (skatāma līdz 2010. gada 3. februārim). | |
 Voldemārs Johansons. 2009. Foto: Jānis Ratnieks | |
| Mārtiņš Ratniks: Kas tu esi, Voldemār Johanson? Sonologs? Voldemārs Johansons: Man ir grūtības visus titulus izskaidrot, tāpēc ka citos kontekstos es tieku pasniegts kā komponists, mākslinieks... Man liekas, ka tas norāda uz kaut ko, ka tā definīcija ir... No kuras puses paskatās. Elīna Dūce: Kā pats jūties? V.J.: Labi! M.R.: Tas jau skaidrs. Bet, ja tevi dēvē par sonologu, tam droši vien ir pamats. Kā tu to paskaidrotu? V.J.: Sono un logos – tās ir zināšanas par skaņu. Tā ir specialitāte, ko es akadēmiski apguvu. Un tā ir skaņa visplašākajā perspektīvā – no kompozīcijas laikā līdz fizikai, programmēšanai, skaņas sintēzei. Viss par skaņas materiālu. M.R.: Bet kā tu sevi vairāk jūti – kā sonologu vai tomēr kā skaņas mākslinieku? V.J.: Es katru definīciju jūtu vairāk kā ierobežojošu, ne atbrīvojošu. Lai gan “skaņas mākslinieks” skan labāk. Man patiesībā vairāk tuva renesanses ideja par pasaules izzināšanu, ka visas jomas – vai tu skaties ar acīm, klausies ar ausīm vai veido tēlus, formas telpā – noved pie viena, pie pieredzes atspoguļošanas, pasaules uztveres un izzināšanas, tāpēc māksliniekam, zinātniekam vai jebkuram cilvēkam jāpārvalda joma, kas viņu interesē, un nav jāpieslienas tam vai citam profesionālam grupējumam. Manuprāt, māksla nav par to, cik mēs labi pārvaldām to vai citu tehniku. M.R.: Manuprāt, tas vairāk saistās ar pētniecisku darbību. V.J.: Arī pētniecības dimensija tur ir aktuāla. Mākslinieks arī ir pētnieks. M.R.: Bet mākslinieks lieto citas pētījuma metodes. Kāda ir tava metode, pēc kuras tu radi savus darbus? V.J.: Tas tāds virtuves jautājums. M.R.: Jā, bet mani šajā sarunā “virtuve” interesē visvairāk. Tev nav daudz darbu un katrs darbs pēc tēmas un tehnoloģijas ir citādāks. Vai ir kas tāds, kas tos visus vieno? V.J.: Tas, ko es daru, ir diezgan tālu no ortodoksālās zinātnes. Pamatuzdevums ir sistematizēt zināšanu kopumu visdažādākajos līmeņos. M.R.: Sistematizēt savas zināšanas? V.J.: Nē, pasaules. Zinātnieki jau nedarbojas tikai savu zināšanu ietvaros, bet cenšas ielikt ķieģelīti pasaules ainavā. Man noteicošais ir uztveramais rezultāts. Teiksim, ko tas stāsta man un ko tas var stāstīt kādam citam. Ja mēs vienojamies, ka sonoloģija ir zinātnes disciplīna, tad es tādā ziņā nevērtēju sevi, ka es par visiem simt punktiem tur varētu būt. Ir daži projekti, kuros esmu iesaistījies zinātniskā kontekstā, kur kāda konkrēta tēma tiek apskatīta un izstrādāta, bet tur uzreiz ir citi noteikumi nekā mākslā. Māksla tādā ziņā ir daudz liberālāka un brīvāka. Zinātniskā ainava vien nebūt nepasaka visu par pasauli. Tā ir kaut kur “pa vidam” vai pasaules dažādo izziņu sintēzē. M.R.: Kāda nozīme ir tekstam, kas nāk kopā ar tavu darbu? V.J.: Tas ir svarīgs, jo ir informējošs, iedod anotāciju, parāda tematisko fonu. Tajā pašā laikā teksti ir ierobežojoši. Teiksim, velkot analoģijas ar mūziku, kur abstraktajai mūzikai nav konkrētas anotācijas. Un tas, man šķiet, ir iztēli atbrīvojošs brīdis. | |
 Voldemārs Johansons. Gaisa straumes. Instalācijas fragments. 2007-2008. Foto: Kristaps Kalns | |
| M.R.: Kuri darbi tev pašam šķiet apspriešanas vērti? V.J.: No pēdējā laikā veidotajiem pašam man interesanti šķiet kādi trīs darbi. Tās ir “Gaisa straumes”, Iris, kas tika parādīts Liepājā vienīgo reizi pilnā formā, un Concord. Kas man pie šiem darbiem patīk, ko es post factum sapratu, – ka, sākot strādāt, nezināju, kas tas viss būs. Bija domas un metožu lauks, un forma veidojās, tikai visu savienojot. Vispār mans nesenākais atklājums ir tāds, ka nezināšana ir labākais sākuma punkts. Kā situācija, kurā materiāls daļēji pasaka priekšā, kādu formu tas iegūs. Līdzīgi kā tēlniecībā. M.R.: Būtībā tavu darba metodi var nosaukt par eksperimentālu procesu. V.J.: Kaut kādā ziņā jā. M.R.: Bet kas tad ir no sākuma, ja nav konkrētas idejas. Vai ir uzskaitījums no kaut kādām ietekmēm? V.J.: Informācija, fakti, procesi un zināšanas. Ir tāda Stīvena Vilsona grāmata – Information Arts. Tas ir līdz šim labākais, kas manā uztverē saistās ar dažādām mākslas praksēm, kuras nav ortodoksālas. M.R.: Ko tu domā, sakot “ortodoksāla mākslas prakse”? V.J.: Ir tik daudz jauno parādību – zinātnes un mākslas cross-over, bioloģiskā māksla un tamlīdzīgi. Tas man liekas ir ārpus, kaut kas jauns, raksturīgs mūsu laikam. Un ir cilvēki, kas mēģina to kategorizēt. Sanāk tūkstoš plauktiņu ar šaurām mākslas nišām. Tas, man šķiet, nav pareizais ceļš, kā par šādām lietām domāt. M.R.: Tu pretstati savu darbību tādai, ko var nosaukt par tradicionālu? V.J.: Absolūti nē. Par informācijas mākslu es sāku runāt tāpēc, ka, man liekas, tās impulss ir zināšanas. Protams, jebkurai mākslai ir izziņas process. Tas ir viens no pirmajiem motīviem, bet informācijas mākslā ir arī zināšanu elements, un manā gadījumā tas varētu būt aprakstošs. M.R.: Savos darbu aprakstos tu mini dažādus faktus un ietekmes. Nosauc ietekmes no mākslas pasaules – ko tu varētu saistīt ar sevi? V.J.: Tas ir tāds jautājums, ko es parasti sev neuzdodu. Es varu atklāt kādas references, kas man ir būtiskas. Piemēram, mākslinieks, kas strādā ar pasaules pieredzes iepazīšanu caur gaismu un telpu, – kā Džeimss Tarels. It kā vienkāršota saikne, bet arī Olafura Eliasona darbi – tas ir virziens, kas mani saista. M.R.: Es tev to jautāju, domājot par Nikolaju Karstenu, jo pēc formālām pazīmēm, ja es nelasu šos paskaidrojumus, tavu un viņa darbu forma ir ļoti līdzīga. Pieļauju, ka neesmu pirmais, kas “Gaisa straumes” salīdzina ar vienu Karstena darbu (wellenwanne), kur ir ūdens vannas un tām apakšā – skaļruņi. V.J.: Es viņu nepiesaistītu rezultātam. Man viņa mūzika patīk labāk nekā tas, ko viņš dara vizuālajā pasaulē. M.R.: Viņš saka, ka viņu neinteresē šis vēstījums mākslā un stāsts. Ka viņa darbi ir tīri estētisks, zinātnisks modelis. Savā ziņā man šķiet, ka šī tēze attiecas arī uz taviem darbiem. Es tur saskatu analoģiju, bet varbūt tu apgalvo pretējo? V.J.: Nē, es neapgalvoju ne vienu, ne otru. Stāsts man ir svarīgs tad, kad es darbu veidoju – kā virziens, domas lauks. Tomēr es absolūti neuzspiežu savu skatījumu skatītājam. Tas, ko augstu vērtēju, ir pieredzes brīdis saskarsmē ar darbu. Māksla notiek kaut kur pa vidu starp tās radītāju un skatītāju. Tādēļ vienota interpretācija nav iespējama. Labs teksts neveido labu darbu. Labs darbs runā pats par sevi, teksts ir sekundārs. Protams, ja tu vēlies iesaistīties kādā diskusijā ar mākslinieku, tad tas var būt noderīgs. Skaidrs, ka māksla ir par to, kas nav pasakāms vārdiem, kas ir uztveres rezonansē, sajūtams. M.R.: Jā, bet “Gaisa straumēs” ir svarīgs šis izskaidrojums. V.J.: Jā un nē. Ja tas būtu svarīgi vien izskaidrojuma dēļ, tad es uzskatītu, ka darbs nav izdevies. Vēl jau, protams, ir diskusija par to, ka ir bijuši darbi ar šķidrumu dinamiku arī pirms Nikolaja Karstena. Šeit nav sacensība par to, kurš to mēģina pirmoreiz. Arī mūzikā – ir divpadsmit notis, un tas, kā tās ir izkārtotas un izveidota dramaturģija, man liekas, ir svarīgāk. Teiksim, ūdens un kustība. | |
 Voldemārs Johansons. Iris (Varavīksne tumsas valstībā). Instalācija. 2009. Pateicība galerijai "K.Māksla" | |
|
M.R.: Gribējās uzzināt ko vairāk par tavu jaunāko darbu Concord. Teksta pieteikumā tu atsaucies uz daudzām un dažādām lietām, piemini gan šumeru ķīļrakstu, gan Pitagora teoriju, gan meteorologu Edvardu Lorencu, to visu tu iesāc ar citātu no psalma. Mani, piemēram, tas mulsina, jo, kad es ieraudzīju darbu, tas viss tomēr nesējās kopā. Varbūt vari tagad post factum, kad darbs ir gatavs, mēģināt konkretizēt, pastāstīt – kas tas tāds ir? V.J.: Pacentīšos (smejas). Reference uz Pitagoru ir viskoncentrētākā šajā gadījumā. Sākumā no fiziskā aspekta tās tiešām ir proporcijas, attiecības, ķermeņu vai stīgu garumi veselu skaitļu proporcijās. Tādā veidā tā ir mācība par harmoniju. M.R.: Stīgu garumi un rezonatori – tie ir tikai funkcionāli? V.J.: Jā, funkcionāli. Tie pastiprina skaņu, padara skaļāku – līdzīgi kā instrumenta korpuss. M.R.: Ar kādu palīdzību tiek rezonētas stīgas? V.J.: Īstenībā kopš 19. gadsimta sākuma tas pazīstams kā Faradeja efekts, kad, piemēram, laižot cauri vadam elektrisko strāvu... M.R.: Tātad elektrisko impulsu. V.J.: Jā, magnētiskā laukā tas tiek atgrūsts, tas ir elektromagnētam pretējs efekts. Un, kad strāvas frekvences sakrīt ar stīgu fiziskās rezonanses parametriem, tad tās sāk rezonēt un skanēt. Un tas ir tiešā veidā saistīts ar stīgu garumu un to aizņemtās telpas izmēru, virstoņiem. M.R.: Un vizuālais efekts, ka tās ir redzamas tumsā? V.J.: Tas tāds uztveres fokuss. Tieši samērs starp telpu un to, ko mēs dzirdam, skaņas augstumu. Tas nav nodalāms viens no otra. M.R.: Es domāju to daudz vienkāršāk. Stīgas rezonē, arī redzamas kļūst elektrības ietekmē, tās uzkarst... V.J.: Tieši tā. Jo lielāka amplitūda, jo vairāk voltu, jo, vienkāršā valodā runājot, tās vairāk uzkarst. M.R.: Un kā veidojas šī skaņu kompozīcija? V.J.: Stīgas ir skaņotas just intonation – skaņojuma metode, kas bija pazīstama antīkajā pasaulē. Ir algoritmisks process, kurā tiek izvēlēti akordi. Akordi tiek atskaņoti, izmantojot šīs septiņas skaņas, un tas notiek ierobežoti brīvā kārtībā. Ir izstrādāts noteikts skaits kombināciju, kuras stīgas rezonēs, un tad tās tiek iedarbinātas, pievadot strāvu. Idejiskā programmatūra darbojas tā, it kā spēlētu klavieres. Tas viss ir automatizēts. Programmēšana ir ļoti elementāra. Atgriežoties pie stāsta – daļa no visa ir par proporcijām. Šī tēma man ir aktuāla. Es minēju tajā Concord tekstā – man liekas, tāda laba analoģija ar ekonomiku, ka tagad tas virpulis, kas mums līdz šim bija, ir ieguvis determinēta haosa parametrus. Tāpēc arī Lorencu piesaucu, kurš raksturo meteoroloģisko haosu. Bet te paātrinājums un efekti vairs nav lineāri, nav vairs naturālie skaitļi vai kādas proporcijas. Tā ir laikmeta, kurā mēs patlaban atrodamies, jauna paradigma. E.D.: Ko jūs Latvijas Universitātes Matemātikas un informācijas institūtā ar komponistu Rolandu Kronlaku pētāt? V.J.: Pagaidām tas ir pētījuma uzmetums. Tēma ir par haosu un informācijas zinātnēm muzikālā kontekstā. Teiksim, kā izmantot zināšanas par haosu (vairāk tie ir modeļi vai arī, protams, eksperimentāli dati) gan skaņas sintēzē, gan arī kompozīcijā kā skaņas organizēšanas principus. Šis pētījumu lauks mūzikā nav jauns. Jaunais, ko mēs vēlamies pētīt, ir tas, kā skaņu rezultāti vai mūzikas rezultāti, kas ir iegūti tādā veidā, korelē ar statistisko analīzi vai postanalīzi, kāpēc šī skaņa ir citādāka nekā tā, un kāds ir tās algoritms, kādas sakarības. Runājot konkrēti par granulāro sintēzi, kas ir novatorisks un interesants sintēzes veids, – manā uztverē tai ir liela perspektīva, lai gan atklāta tā ir 20. gadsimta 80. gados, konceptuāli jau agrāk. Tur darīšana ir ar ļoti sīkām skaņas daļiņām (tās var būt vairāki simti vai tūkstoši sekundē), un katrai no tām sintēzes procesā ir vairāki parametri, kas nosaka, kāda tā būs, kā tā temporāli un vertikāli sakombinēsies. Tas ir liels daudzums informācijas, to var saistīt ar dažādiem procesiem, kas parametrus rada un sakārto, bet informācijas apjoms ir pārāk liels, lai uz to tā vienkārši kā uz nošu lapām paskatītos un saprastu, kas tur notiek. Tāpēc ir doma radīt interfeisus vai iesaistīt statistisko analīzi, lai uztvertu, kas ir tas, kas tiešām maina skaņas kvalitāti. Tas ir interesantākais pētījuma atzars. E.D.: Ko jūs ar pētījumu rezultātiem darīsiet? V.J.: Tas ir tas, par ko mēs runājām sākumā. Tas ir ķieģelītis lielajā mājā. Bet man kā mūzikas veidotājam ir interesanti, ka varu atklāt ko jaunu. | |
 Voldemārs Johansons. Concord. Instalācija. 2009. Foto: Kristaps Kalns | |
| M.R.: Kā tu jūties Latvijas kontekstā? Šeit ir maz mākslinieku, kas strādā šajā virzienā, tev nav konkurentu, un neveidojas nekāds process. Tev sanāk būt pašam, tā vientulīgi. Nav konkurentu, nav domubiedru. Vai tu redzi savu darbošanās lauku šeit Latvijā vai kaut kur ārpus? V.J.: Vairāk redzu sevi pasaulē. M.R.: Tas jau ir skaidrs šībrīža atvērto robežu situācijā. Bet vai tu vēlētos, ka šeit vairāk kaut kas tāds notiktu? V.J.: Jā, pilnīgi noteikti. M.R.: Tātad tev ir svarīgi tomēr šeit darboties. V.J.: Jā, bet tas vairāk personisku iemeslu dēļ. Tāpēc, ka ir šī vieta, ko es izjūtu, kur ir cilvēki, ar kuriem man ir interesanti sazināties. Un tā noteikumu un vietas konfigurācija man liekas ļoti iedvesmojoša. Par domubiedriem. Gints Gabrāns ir tāds, ar kuru mums veidojas diskusija, ar kuru var komunicēt par līdzīgām tēmām, idejām. Es tagad tikko sāku pasniegt Liepājas Universitātē. M.R.: Ko tu pasniedz? V.J.: Tur mēs ar Rolandu Kronlaku kopā pasniedzam skaņas kursu. E.D.: Vai laikā, kad studēji Hāgā, nav bijusi doma neatgriezties? V.J.: Kad studēju, es ļoti skaidri zināju, ka braukšu atpakaļ. Es neizslēdzu, ka ceļošu, varbūt uz ilgāku laiku, bet šobrīd jūtu, ka šeit ir aktuāli un interesanti. Mūsdienās jau ģeogrāfiskā vientulība nav tik aktuāla. Notiek apmaiņa gan idejiski, gan darbi ceļo pāri robežām. Tā ka tas iespaids ir mazināts, vismaz es to tā neizjūtu. Ja tā vienkārši salīdzina Amsterdamu un vietu, kur es patlaban strādāju, tad draugi un domubiedri, kas strādā līdzīgos un paralēlos virzienos, protams... tā vide būtu daudz vienkāršāka. Tas varbūt izskaidro faktu, ka... Es tā paskaitīju – man gadā sanāk viens darbs, kas man pašam liekas interesants. M.R.: Bet tas jau ar tīri sadzīviskām lietām saistīts. Tu taču nenodarbojies tikai ar mākslas taisīšanu, bet ar naudas taisīšanu arī. V.J.: Tas varbūt ir apstāklis, ko es jūtu kā ārēji ierobežojošu. E.D.: Tu saki, ka tev šeit ir interesanti, lai gan esi vientuļš mākslas laukā. Kas tev šķiet šeit tas interesantais? V.J.: Vide. Tā ir rezonansē ar manu pasaules uztveri. Tas, kas man šeit ārkārtīgi patīk, ir tieši daba. Te salīdzinoši vienkārši ir atrasties kādā skaistā dabas vietā, kas, piemēram, Holandē vai Vācijā nav tik vienkāršs jautājums. Latvijā ir daudz neskartās dabas, ir, protams, kaut kādas cilvēka atstātas švīkas, tomēr daba saglabājusies diezgan dabiska. Eiropa ir cilvēku būvēta. Ja tur ir mežs, tad tas ir cilvēku stādīts, inženierēts, vai jūras krasta līnija ir veidota mākslīgi. Bez dabas ir grūti, vismaz man. Voldemārs Johansons (dz. 1980) Swedbank laikmetīgās mākslas balvai izvirzīts par personālizstādi “Iris (Varavīksne tumsas valstībā)” (2009, galerija “K. Māksla”, Liepāja) un projektu “Gaisa straumes” (2007–2008, Rīga, Liepāja, Dortmunde). Ar skaņas un gaismas instalāciju Concord (2009) piedalījies mākslas projektā Survival Kit. Bijis vairāku teātra izrāžu skaņu un mūzikas režisors. Nominēts Latvijas “Spēlmaņu nakts” 2008./2009. gada sezonas balvai “Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē” par izrādi “1906. Trakāk vēl kā piektā gadā” Latvijas Nacionālajā teātrī. 2008. gadā Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla metu konkursā kopā ar mākslinieku Kristapu Ģelzi un arhitekti Ilzi Miķelsoni veidotais projekts “Vēstures taktīla” ieguva pirmo vietu. 2007. gadā nominēts Purvīša balvai. No 2003. līdz 2007. gadam studējis Hāgas Konservatorijas Sonoloģijas institūtā, ko beidzis ar bakalaura darbu Information Structures for Organization of Sonic Events. Viens no “Gaismas pils” prezentācijas veidotājiem Latvijas ekspozīcijai 8. Venēcijas arhitektūras biennālē (2002). Kopā ar Linardu Kullesu vadījis interneta radiostaciju RigaSound un darbojies radošajā apvienībā “99% svaigs”. | |
| Atgriezties | |
