| Pagājusī vasara bija diezgan piesātināta ar nozīmīgām mākslas skatēm Eiropā. DOCUMENTA un VENĒCIJAS BIENNĀLE bija skatāmas vienlaikus, un tas vien ir notikums, kas gadās pa 10 gadiem reizi. Mākslas akadēmijas Dizaina grafikas nodaļa nolēma, ka jābrauc. Kā studenti un studentes, tā pasniedzēji ir to pelnījuši, jo informācijas vakuums par mākslas aktuālajiem procesiem joprojām ir katastrofāls.
Noorganizēt ir viegli - palīdzēja Sorosa fonds un Kultūras ministrija. Saplānojām braucienu skrupulozi kopā ar pieredzes bagāto firmu IMPRO
Pirmais pieturas punkts mums bija BERLĪNE.
Man un gan jau ne tikai man joprojām centrs, Berlīnē iebraucot, ir Zoo, kaut patiesībā tas sen krietni pavirzījies vecā centra virzienā. Daudzi studenti vispār nekur nebija bijuši, un Berlīne pašlaik ir pilsēta, kas var radīt arī lielu vilšanos. Vēlāk, kad paaugsies, viņi sapratīs, ka bijuši klāt unikālā brīdī - pie būvbedrēm un ceļamkrāniem -, kad milzīgas Eiropas valsts galvaspilsētas centrs tiek uzbūvēts no jauna. Pēc gadiem desmit tur būs pilnīgi cita aina.
Berlīnē mēs palikām vienu nakti un apskatījām arī "Hamburger Bahnhof". Kādreiz, 1988.gadā, mēs, tāds bariņš, aizbraucām pirmo reizi uz ārzemēm, uz izstādi, kuru veidoja kuratore Barbara Štrāka. Tad tikko bija nolemts, ka tur jāierīko muzejs. Izstāde notika vēl galīgi neizbūvētās telpās, un tas bija ļoti iespaidīgi. Tā bija pirmā lielā izstāde, ko es kaut kur ārpusē redzēju. Kā jau Vācijā, tagad "Hamburger Bahnhof" viss ir perfekti, izstāžu zāle ar fantastiskām gaismām, vari tikai brīnīties par kvalitāti.
Berlīnē ir būts daudzas reizes, bija periods, kad mēs ar Oļegu Tillbergu braucām gan uz viņa, gan manām izstādēm. Leonhards Laganovskis tur tā arī palicis dzīvot - gandrīz vai no tā laika. Kādus gadus, laikā, kad krita Berlīnes mūris, tā bija vieta, kur, robežojoties ar underground kustībām, puslegālām, nenoformētām, veidojās arī dīvainas galerijas - pilnīgi pussabrukušos rajonos. Bija slavena viena pussagruvusi māja TAHELESS, apzīmēta, aprakstīta, to apdzīvoja tikai mākslinieki. Mēs aizbraucām tur ar studentiem - viss ir cauri, mākslinieki ir ārā, tas ir pilsētas centrs un tiek atjaunots. Tātad procesi Berlīnē pašlaik ir ļoti ļoti dzīvi, un tie ir milzīgi procesi. Pilsēta aug, nāk iekšā nauda. Lasīju žurnālā, ka valdības rajonam vien, kas tagad centrā tiek taisīts, mākslas darbu iegādei ir atvēlēti 60 miljoni. Berlīnei ir liela perspektīva.
Tālāk braucām uz KASELI.
Šī Documenta, kaut desmitā, jubilejas, man atstāja ļoti pretrunīgu iespaidu. Zināmā mērā es Documentā vīlos.
Vēlāk pastaigājot un pārdomājot mana vilšanās kļuva ārēji ne tik emocionāla, jo aptuveni sāku apjaust ieceres. Uzstādījumi it kā bija nopietni, dziļi, nopietnāki nekā Minsterē un kopumā arī Venēcijā (kur to nevar nemaz prasīt), bet pašā ekspozīcijā es sajutu tādu kā vājumu. Liekas, ka to, kas bija iecerēts, kuratorei Katrīnai DĀVIDAI nav izdevies panākt.
Nopietna bija izstādes koncepcija, pētījums, ko atklāt mākslas procesos un kā atklāt, pēc kādiem principiem. Bet - vienmēr var runāt tādus vārdus, tomēr realitāte jau galu galā visu izsaka. Piemēram, Gerhards Rihters, kam ir savs tēls un divas lielākās jomas - hiperreālisms, bet pēdējos gados abstrakcionisms. Viņš tiek reprezentēts ar lielu daudzumu fotogrāfijām no ietekmes zonām. Ar mākslinieciskās dzīves fiksācijām. Vai - ļoti zināmi mākslinieki un - nelielas skices rāmjos pie sienas. Apmēram sapratu Dāvidas ieceri - atrast un parādīt procesu retrospekciju pasaules mākslas lielajiem mamutiem, līdz šim neafišētus aspektus, kaut ko intīmāku, tuvāku daiļrades laboratorijai. Un arī atrast dažādos periodos tos māksliniekus, kas nepelnīti aizmirsti, nav izcelti. Savā būtībā aktuāli, bet konjunktūras pēc vai kā citādi nav spējuši izsisties. Es pieļauju, ka tieši apstāklis, ka viņiem tīri fiziski, materiālā izpausmē nav bijuši spoži darbi, piešķīra Documenta šoreiz ļoti mierīgu toņkārtu. Atceros iepriekšējo Documenta, un tur bija daudz efektīgu, pārsteidzošu darbu.
Documenta bija arī daudz relatīvi jaunu - 60./70.gados dzimušu mākslinieku. Un tomēr, man likās, ka noķert pasaules šīsdienas dzīvo procesu, to atspoguļot Kaselē nav izdevies. Man ir sajūta, ka kopaina ir spilgtāka. Varbūt arī nav, tas mirklis ir tik trausls un meklējošs. Tomēr - tā nebija atklājumu Documenta.
Mākslas procesu, mākslas dzīvi pilnvērtīgi sajust var tikai, tajā darbojoties un dzīvojot. Visas izstādes - tā ir tā pati fotogrāfija, kas grāmatā. Reprodukcija - tikai cita veida. Tas ir kaut kas, kas ir beidzies. Māksliniekam pilnvērtīga ir vienīgi piedalīšanās procesā. Lai kāda kuram būtu izpausme. Ir, kur tas ir absolūti būtiski: performance, kustību projektos dokumentālās fiksācijas pēc tam rada pavisam citu iespaidu. Piedalīšanās dod varbūt nevis izpratni, bet izjūtu. Izpratni dod zināšanas, un tā ir gluži cita tēma. Un arī te jāsaka, ka situācija ir ļoti slikta. Zināšanu vispār nav, lai varētu prāta, intelektuālā līmenī par to visu runāt. Intelektuālā bagāža mums lielākai daļai ir ļoti piezemēta. Ir intuitīvie pierādījumi pašiem sev, apliecinājumi, kad rodas sajūta, skaidrība, kad tu it kā saproti.
Tas, ko es izjūtu kā kaut ko dzīvu, kas paralēli man ir noticis studiju gados, kādi mākslinieki darbojušies pasaulē - students šodien uz to skatās kā uz pagātni pirms savas dzimšanas. Laiks skrien ļoti ātri.
Ienāk datoru - Interneta pasaule. Strīdēties var par kvalitāti, izņemot tehnoloģiju bieži vien tur nekā nav, bet - tā ir pilnīgi cita vide. Jauna. Un tā ienāk. Tā ir it kā tikai tehnika, bet tajā ir arī atgriezeniskā saite, kas ietekmē visu mākslas attīstību, uztveri, vidi. Un jauno radošo enerģiju paņem tieši šī daļa. Jo ir tā, ka jaunās tehnoloģijas no sākuma vienmēr paver mākslai jaunas iespējas formas ziņā. Tas cilvēkus vienmēr interesē. Kopumā izveidojas vide, kurā cilvēki tagad dzīvo. Viss ir tik ļoti saistīts ikdienā, ka mākslai tur ir jāparādās. Tāpat kā, teiksim, ir vide ar bildi pie sienas, tagad vesela paaudze dienu pavada datora vidē. Un tur ir daudz vairāk it kā prāta veidotu sajūtu, kur varbūt nav tik liela nozīme tiešajam attēlam, redzamā kvalitātei, bet koncepcijām, intelekta lietām. Es nedomāju, ka tur pazūd jutekliskums, bet tā ir pilnīgi cita pasaule, citi noteikumi, citas izjūtas. Cilvēks jau paliek, kāds viņš ir.
Arī Documenta - zāle, kur stāv datori. Un tas nav tā: ieej un ieraugi - ah! Cilvēki sēž pie datoriem. Jaunā paaudze. Klibina pogas. Viņi tur ieiet iekšā. Pie mums tos sauc par jaunajiem medijiem, kaut video lietas pastāv jau gadus trīsdesmit. Un apbrīnojama ir tā ieinteresētība un pacietība, ar kādu viss tiek uztverts - skatītāji sēž pie ekrāniem stundām. Bez pārspīlējuma. Viņš jūtas tajā pasaulē iekšā. Ņemas un iet un klejo, un atrod kaut ko. Tas nav apgrūtinājums, viņš datoru pieradis lietot ikdienā. Un vai tas patīk vai ne - multimediālā pasaule ienāk un ienāks. To varbūt aizkavē vienīgi naudas līdzekļu problēmas.
Es pieļauju, ka lielai daļai cilvēku būs lielas grūtības, īpaši pie mums, organiski savienoties ar šīm lietām. Cilvēki sadalīsies divās daļās - kuri strādās ar datoru un kuri ne. Kaut arī strādāšana te ir stiepts jēdziens, jo runa ir par programmām, nevis prast rakstīt tekstu ar datoru. Jo šī pasaule ir principiāli ļoti atšķirīga. Un tā nav mehāniski, fiziski redzama. Ļoti lielai daļai tā būs pilnīgi slēgta. Bet būs atkal vesela plejāde, kas tajā atradīsies iekšā, darbosies un spēs to pilnīgi izjust.
Šīs lietas parādās visur, Lincā, piemēram, notiek "Ars Electronica", kur tas tiek īpaši stimulēts. Visa iervirze Documenta man lika par to padomāt. Documenta īpatsvars nebija likts uz elektroniskiem mākslas instrumentiem, bet to ietekme parādās.
Mums likās, ka laika pietiek, un mēs aizbraucām arī uz MINSTERI - apskatīt skulptūru projektu.
Kurators Kaspers KĒNIGS jau trešo gadu desmitu uz Minsteri ielūdz māksliniekus veidot mākslu pilsētas vidē. Darbi un mākslinieki te ir ārkārtīgi dažādi. Ir klasika. Tiek uzaicināti spoži vārdi.
Pirms gadiem desmit es par daudz ko būtu fantastiskā sajūsmā, bet tagad tas liekas tik ikdienišķi un ierasti. Ja salīdzina, tad šī izstāde bija daudz "smukāka", solīdāka, patīkams viss process, staigājot ar karti pa pilsētu un atrodot objektus. Darbu ir ļoti daudz, tu satiec pazīstamus māksliniekus. Ir vizuāli vienmēr efektīgas lietas, kā Nam Džun Paika darbs "20.gs.automobiļi spēlē Mocartu". (Negribas pašlaik iedziļināties, ko šodien nosauc par skulptūru.) Viņš ir jau klasiķis. Sols LeVits - arī klasiķis. Džefs Kūns izgāzās galīgi, jo nebija atvedis darbu, tai vietā bija tikai uzraksts, ka darba vēl nav. Vienīgais krievs, kas ir izsities pasaulē tādā "mamuta" līmenī - Iļja Kabakovs - bija uztaisījis antenu ar vadiņiem - dzejolīti, kuru tu vari lasīt, guļot zālē.
Nevar teikt, ka kaut kas beidzas, jo kā tu to pasaki, tā redzi, ka tas vēl eksistē, eksistē un eksistē. Bet kā aktualitāte, manuprāt, izsmeļas tas mākslas darba eksponēšanas veids, ko sauc par baltā kuba principu. Baltās sienas, absolūti neitrālā, no visa izolētā ekspozīcija, absolūts estētisms. Tā vietā, manuprāt, arvien vairāk nāk māksla kā dzīves procesa sastāvdaļa. Vienkāršā sadzīves procesa sastāvdaļa. Gan vizuālā, gan vietas ziņā, gan pašas būtības ziņā. Tas man liekas interesanti. Minsterē, piemēram, bija filozofijas platforma - koka plāksnes, ik pa brīdim no tām nāk ārā balti dūmi, naktī skaista gaisma. Tas jāredz - skaisti!
Darbi, kas balstās uz Amerikas minimālistiem. Ļoti forši, es paskatos, glīti, bet, ka tas mani tā īsti aizķertu, es nevaru teikt. Cita lieta - noslēgtā pazemes pārejā projekcija, faktiski - tāds kino. Un vēl daudz joku. Piemēram, var atnākt apsēsties, iebāzt kājas lielā koka bundulī, un tur iekšā ir cilvēki, kas tev tās masē.
Cilvēka vides mākslīgie mājokļi, eksistences koncepti.
Ir darbi, kas ir kā projekti, kur process ir galvenais.
Tāds pilnīgs acumirkļa subjektīvisms: man patika viens no veterāniem, vecākās paaudzes mākslinieks no Parīzes Pols Armāns Gets (Paul-Armand Gette), kuram darbs bija trīs lietas, kas pēc kartes jāatrod. Tad simboliski savienojas trīsstūris. Tā ir vienkārša un daudzreiz aprobēta lieta, bet kaut kā iznāca, ka meklējot tur kaut kas izveidojās. Sajūta bija. Jo pašas lietas lāgā nemaz nevarēja atrast, tie bija tādi nieki.
Tālāk braucām uz FRANKFURTI. (Tā ir pilsēta, kur dzīvo Indulis Bilzēns.)
Frankfurtē ievērības vērts ir viņu Modernās mākslas muzejs, kurš no ārpuses izskatās kā tāds tortes gabaliņš. Postmoderna arhitektūra. Tas ir tas "baltā kuba" muzejs, kur ir sajūta, ka muzejs uzbūvēts tieši darbiem. Darbi tik perfekti tur iekļaujas! Tā kā muzejs ir jauns, kolekcija tur atšķiras ar to, ka nav kā klasiskā modernās mākslas muzejā, kur viss sākas ar padsmitiem vai divdesmitiem gadiem. Pats vecākais mākslinieks tur ir tāds kā Endijs Vorhols. Ir jaunās zvaigznes, vēl dzīvojošas. Un šajā muzejā Vijas Celmiņas, amerikāņu latviešu mākslinieces, izstāde, kuru izveidojis angļu kurators Džeimss Lingvuds. Mums veicās un dabūjām izstādi apskatīties. Tās pārsvarā bija nelielas gleznas: debesis, ūdeņi, arī akmeņi - dubultnieki - nezinu pat kā tos nodēvēt, - skulptūras, objekti. Ekspozīcija nebija liela. Celmiņai, manuprāt, ir tāda vieta pasaulē, kāda Latvijā ir agrīnajam Miervaldim Polim un Līgai Purmalei. Vai arī Lancmaņa divām gleznām. Tieši tā vieta. Mainījusies laika gaitā Vija Celmiņa ir tik, cik viņu varbūt netiešā veidā ir skāris minimālisma vilnis. Tā atkal ir mana personīga pārliecība, bet minimālisms ir pēdējo desmitgadu viena no visvisnozīmīgākām parādībām mākslas dzīvē. Ietekmes ziņā tikpat spēcīga kā, teiksim, kubisms savulaik. Tas ir tīrradnis, tīrā lieta.
VENĒCIJA ir Venēcija. Kas bijis - zina, kas nav bijis, lai aizbrauc. Biennāles tur notiek sen, jau kopš pagājušā gadsimta.
Venēcijas pamatprincips - katrai valstij ir savs paviljons, kurā tā dara, ko vēlas. Ir arī viens ģenerālkomisārs, kas visu pārskata. Venēcijā ir balvas, Venēcijas lauvas. Balvas piešķir par visu ko - par labākām gleznām, par labākām skulptūrām, par labāko paviljonu utt. Paralēli arī notiek dažādas izstādes. "Aperto" ekspozīcija, kur uzaicina jaunus māksliniekus, atrodas garā, garā kuģubūvētavā, kas saucas "Arsenāls". Šoreiz tur bija arī speciāli veidota izstāde kā skats nākotnē - "Nākotnes māksla". Bija Anselmam Kīferam milzīga izstāde. Un bija pavadošas izstādes, piemēram, slavenais Kuļiks ar savām govju pusēm. Balvu glezniecībā dabūja Rihters. Man pret viņu vienmēr ir bijuši ļoti lieli aizspriedumi. Tā ir pilnīga konjunktūra, ko viņš tagad dara. Otrs pretendents bija Kīfers, un viņu es vērtēju daudz augstāk.
Prēmiju par labāko paviljonu dabūja Francija. Iekārtojums bija it kā mongoļu jurta, kas pārtaisīta par TV studiju, bet noformējumā - daudz cirka elementu. Smuks. Tomēr, manuprāt, balvu vajadzēja dot Ziemeļvalstu paviljonam (Zviedrija, Somija, Norvēģija). Tas varēja pretendēt uz vislabāko ekspozīciju. Kurators no Oslo Jons Ove STEIHAUGS bija izveidojis tā: bija trīs mākslinieki, kā parasti, no katras valsts viens. Bet viņš bija uzaicinājis paralēli arī vienu no Amerikas, vienu no Japānas, vienu no Dienvidaustrumāzijas. Pilnīgus pretpolus. Un arī izvēlētie mākslinieki bija ārkārtīgi dažādi, kas strādā ar dažādām tehnoloģijām. Tas man likās viens no punktiem, kur es tiešām sajutu to, ko varētu nosaukt par šodienas nervu. Jaunā māksla, tās ir dažādas tehnoloģijas, kuras ienāk. Tur ir daudzas fikcijas, tiek izmantoti mākslas izteiksmes līdzekļi, valodā tiek izmantoti citu nozaru tēli, process kā mākslas valoda. It kā zinātne kaut kādās izpausmēs. Ekoloģiska rakstura pētniecības. Socioloģijas lietas. Jaunākā kompjūtertehnoloģija un viss, kas ar to saistās, - viss no šodienas aktuālās dzīves. Un mākslas tēls kā tāds parazīts tiek uzsēdināts virsū. Izmantoti pilnīgi citi izteiksmes līdzekļi, cita valoda. Teiksim, reklāma. Ir zināmi reklāmas štampi, pēc kuriem katram cilvēkam ir skaidrs - tā ir reklāma. Arī šī joma tiek iekļauta mākslas procesos. Bet tie nav citāti, kas tiek izmantoti. Rezultāts ir tāds: tu skaties - ā, reklāma! Izrādās, ka ne. O, zinātne, bioloģija? - nē! Baltā kuba estētika, skaistās lietas - tām vietas paliek arvien mazāk.
Biennāles salīdzināt ir grūti. Salīdzināt iznāk paviljonus. Ir no Āfrikas, Dienvidaustrumāzijas, tie ir tik dažādi, tur nevar Documenta kritērijus piemērot. Venēcijas biennāle ir glītāka. Valstu paviljonos, grozi kā gribi, pavisam netverami, bet tur parādās aprobētas lietas un vērtības. Tomēr - kā nu kuram.
Pilnīgi mani šokēja Amerikas un Krievijas paviljoni. Krievijas paviljons viss bija atdots gleznotājam Maksimam Kantoram, un Amerikas paviljonā bija kaut kas relatīvi līdzvērtīgs. Es nesapratu, kas tas viss ir. Jo šīs monstru valstis, kur pēdējā laikā kaut kas arī notiek, pārsteidza, radot neizpratni, kādu motīvu vārdā bijusi tāda izvēle. San Paulo biennālē amerikāņi parādījās ārkārtīgi spoži. Venēcijā - tā bija vilšanās.
Latvija. Latvija nozīmē to, ka Latvijai nav sava paviljona. Karogs biennālē ir. Bet es esmu redzējis kādā vecā žurnālā, ka kādreiz, pirms kara, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai kopīgi ir bijusi kaut kāda ekspozīcija Venēcijas biennālē. Garlaicīga gan tā bilde bija. Tagad - Lolita Timofejeva. Dzimusi Rīgā, mācījusies Maskavā, pašlaik dzīvo Itālijā. Divās galerijās bija viņas ekspozīcija. Gleznas - tāds kā sirreālisms, mazliet Kiriko ietekme, otrā galerijā - stikla veidojumi un zīmējumi. Tā tas bija. Vienmēr var būt labāk un var būt sliktāk. Un tā tika uztverta kā Latvijas reprezentācija. Arī Kiprai, kam nebija sava paviljona, situācija bija līdzīga. Pa visu Venēciju bija atrodamas telpas, kuras noīrējušas valstis, kurām pašām nav savi paviljoni. Igauņi tur bija darbojušies uz vietas. Lietuviešu nebija vispār.
Tāda vai šitāda, bet - cepuri nost! - Lolita Timofejeva aizpildīja Latvijas tukšo vietu. Tas varētu būt arī izaicinājums Latvijai. Pagājušoreiz Venēcijas biennālē pārsteidzošs man likās Islandes paviljons. Vienkārši - no jūras kuģa nocelts metāla konteiners. Vai divi. Un salikti kopā. Tu ieej iekšā - darbi izlikti. Tātad - viņi to var!
Venēcijā bijām trīs dienas. Paspēt apskatīt visu varēja. Un vēl ieiet, teiksim, baznīcā, kur Tjepolo par naudu ir piestrādājis - "piehaltūrējis". Es nejauši iegāju kādas baznīcas slimnīcā - tur visapkārt rosījās mūķenes. Un - Tjepolo uz sienas kaut ko krāsojis, darbojies. Jo, ņemot no stila tīrības kritērijiem, Venēcijā viss ir "mikču-pakču". Viens haoss, viss tur ir klājies cits uz cita, cits uz cita. Vienam māksliniekam pasūtīts viens gabaliņš, pēc 50 gadiem cits blakus uztaisījis pilnīgi citu. Ar vēsu prātu ņemot, tās lietas nemaz nesader kopā. Bet savs šarms tur ir.
VĪNE
Aiz Belvederas pils atrodas 20.gadsimta muzejs, tur tobrīd bija viena Amerikas muzeja ekspozīcija ar labiem klasiķu darbiem. Tur bija, piemēram, angļu mākslinieks Demians Hirsts, ko es uzskatu par vienu no visvisnozīmīgākiem, kas pašlaik ir. Otra supernozīmīga persona tur bija Roberts Smitsons.
Man interesanta likās izstāde Vīnes Secesijas mājā, kuru vienmēr rāda sakarā ar jlūgendstilu (tur apakšā ir Klimta frīze). Tur bija vairāku mākslinieku projektu izstāde, un viena no māksliniecēm saucas Jūlija Ezergailis, no Amerikas. Viņas darbs bija tāds, ka viņa it kā pieņem pasūtījumus ceļojumiem un zināmos laikos ir sastopama uz vietas. Visa māksla balstījās uz faksu aparātiem, uz kompjūteriem, uz kaut kādām ar birojiem saistītām pseido sistēmām - imitācijām. Ekonomiska rakstura aktivitāšu imitācijām. Tur nebija ko redzēt kā normālā izstāžu zālē apmeklētājam.Tā kā tobrīd viņas tur nebija, es ierakstīju uz lapiņas sveicienu no Rīgas. Man tas likās interesanti. Jūlija Ezergailis ir jauna gados, un es par viņu nekā nebiju dzirdējis.
Tāds latvisks zibsnis.
Gribētos, lai arī mums šis būtu tāds mirklis, kad kaut kā nebūt kāds latviešu mākslinieks varētu tai pasaules apritē parādīties, lai Latvija spētu pa daudziem gadiem vienreiz izvirzīt kaut ko tādu, kas ieiet apritē, lai visiem vismaz pēc tam ko Sibīrijā atcerēties būtu par to posmu! Pirmskara laiks tam bija ļoti tuvu. Es nesaprotu - kāpēc Zāle atbrauca atpakaļ? Berlīnē viņš bija pa īstam iekšā visā, kas tapa, bija klāt pie īstajiem mākslas procesiem. Tie pāris mazie darbiņi no Berlīnes perioda, kas nav pat saglabājušies, to rāda. Ja ņem kopumu šodien - situācija nav pat traģiska, tā ir vienkārši smieklīga. Ir pilnīgi objektīvi apstākļi, lai manas paaudzes māksliniekiem no Latvijas iekļūt nozīmīgā līmenī pasaules mākslas procesos absolūti nebūtu iespējams. Ir jābūt apritē. Daudz dažādu komponentu kopums to nosaka - kā pirms gadiem desmit bija Anglijā, kad Demians Hirsts izveidoja jaunās angļu mākslas izstādi. Tas bija kaut kas jauns un negaidīts, kur apvienojās gan materiālās dabas jautājumi, gan domāšana. |
