VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Ezoterika un metode Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Jānis Taurens. "Famous Five" (Rīga: Neputns, 2009.) Alise Tīfentāle. "Alnis Stakle" (Rīga: Neputns, 2009.) | |
| "Studijas bibliotēkā" iznākušas vēl divas grāmatiņas. Tās vieno izskats, kā tam sērijas izdevumos jābūt, un autoru "konceptuālā piederība" - kā Alise Tīfentāle, tā Jānis Taurens ir "Studijas" autori. Saturiski grāmatiņas atšķiras. Pat ļoti. | |
 Jānis Taurens. Famous Five. Rīga: Neputns, 2009. 96 lpp.: il. | |
|
Famous Five (F5) ir mākslinieku grupa, kurā var ietilpt, bet var arī neietilpt Līga Marcinkeviča, Ieva Rubeze, Mārtiņš Ratniks, Ervīns Broks un / vai Renārs Krūmiņš, un Fēlikss Zīders. Varbūt vēl kāds, taču tam acīmredzot nav nozīmes, jo 60.-61. lpp. atrodamajā F5 "Īsajā biogrāfijā" vispār nav minēts neviens uzvārds. Jau pašā Jāņa Taurena teksta sākumā kādā vietā minēts, ka viņi gājuši, turējušies kopā kā rokgrupa, nevis mākslinieki. Savā ziņā tā tas ir joprojām, līdzīgi kā, sacīsim, ņemot vispazīstamāko piemēru, The Beatles. Klausītājiem taču ir pilnīgi vienalga, ka dziesmas Norwegian Wood (AABA) B daļu uzrakstījis nevis Lenons, bet Makartnijs. Tā ir "Bītlu" dziesma, un viss. Tā arī ar F5 dar biem - pat pašiem grupas dalībniekiem nešķiet svarīgi, viņi pat (vairs) nezina, kas un ko darījis, kam pieder tā vai cita ieceres daļa. Tiesa gan, te arī līdzība ar rokgrupu beidzas, jo atšķirībā no rokeriem F5 dalībniekiem nav novērotas pārspīlētas ambīcijas, ko parasti vēl uzsilda un līdz kosmiskiem mērogiem deformē nonākšana publikas elku statusā. Mākslinieks, ja vien neuzņem kursu uz skandalozu, epatējošu dzīves stilu, nemaz nevar kļūt par elku, visdrīzāk "pilsoniskā sabiedrība" - saujiņa personu, kas veido mediju vidi (t. s. publisko telpu) un paši piedzīvo to pilnu, - dažus sava laikmeta māksliniekus "pieklājības pēc" zina nosaukt vārdos, bet visi pārējie - īstā, masu sabiedrība - nemaz nenojauš par tādu mākslinieku eksistenci. Jo jebkuras sabiedrības absolūtais vairākums uz pašmāju izstādēm neiet, rakstus par mākslu nelasa un uz ārzemju biennālēm un triennālēm nebrauc. Var sacīt, ka laikmetīgā māksla ir tāda kā pašpietiekama sekta ar saviem rituāliem, "svētajiem" un "tempļu kalpotājiem". Jānis Taurens savu grāmatiņu par F5 arī ir sastādījis kā tādu ezoterisku fragmentu kopumu. Kā vienu no daudziem iespējamiem kopumiem, no kuriem, ja tie saglabāsies, reiz kādā koncilā viņu pielūdzēji, ja tādi būs, varēs izveidot vairāk vai mazāk autoritatīvus Rakstus. Te atrodamas paša Taurena atmiņas un vērojumi, pa kādam citējumam, pagara saruna par visu ko ar F5 dalībniekiem. No izlasāmā un attēlos skatāmā nevar gūt akadēmiski līdzsvarotu, analītisku priekšstatu par F5 darbiem un to nozīmi tagadnes Latvijas un plašākas apkārtnes māksliniecisko centienu kopainā. Nevar arī uzzināt tikpat kā nekādus sociālos un vēsturiskos kontekstus. Grāmatiņā vairākkārt norādīts, ka F5 darbos grupas mākslinieki apzināti tiecas izvairīties no "sabiedriski politiskām aktualitātēm", tā ejot pretēji mākslā aizvien tik svarīgajai modei (Zeitgeist'am). Saprotams, ka F5, reiz saņemot valstisku atteikumu līdzdalībai Venēcijas biennālē, paši nokļuva sociālpolitiskās vērpetēs, tomēr Taurens atturas no šī atgadījuma detalizētākas aplūkošanas. Viņš atturējies arī no izvērstākas F5 izstāžu faktogrāfijas un no bibliogrāfijas. Kopumā grāmatiņa par F5 ir tikpat sevī vērsta (enigmātiska), kādi ir cilvēciski tuvie, bet nekad mehāniski neatšifrējamie F5 darbi. | |
 Alise Tīfentāle. Alnis Stakle. Rīga: Neputns, 2009. 104 lpp.: il. | |
|
Alises Tīfentāles veidotais krājums par fotogrāfu Alni Stakli uzbūvē un varbūtējā lietojamībā ir kaut kas Taurena darbam gandrīz pretējs. Bibliogrāfijas un vispār t. s. aparāta nav arī te, šķiet, "Studijas bibliotēka" iecerēta kaut kādam hipotētiskam plašākam lasītāju lokam, kam, domā izdevēji, tādas lietas nemaz nav vajadzīgas. Tomēr citādā ziņā Tīfentāles sarūpētie teksti un attēlu izvēle liecina par skaidru, varbūt pat matemātiski precīzu pieeju, kancelejiski izsakoties - par metodi. Negribas autores metodi tūdaļ pat nodēvēt par "zinātnisku" un iekļaut tādas vai citādas "teorijas" žņaugos. Jā, Alise Tīfentāle citē tos, ko pieņemts, teiksim, Sūzenu Sontāgu vai Ernstu Kasīreru, bet maz un ar gaumi. Patīk, ka viņa atsaucas uz man svarīgu autoru - Džonu Bergeru. Pasaulē izslavētu fotogrāfu darbu pieminējumi, gan analoģijas saskatot, gan tiešāku vai netiešāku iespaidu uz Stakles fotogrāfisko saprašanu konstatējot, liekas, ir vietā. Protams, lai lasītājs šīs atsauces un norādes spētu likt lietā, risinot pats savu domu par aplūkojamā fotogrāfa darbības jēgu, viņam (šim lasītājam) ir jābūt vismaz tikpat zinošam fotogrāfijas vēsturē un tagadnē, cik tāda ir Alise Tīfentāle. Bet viņa, šķiet, uz citādāku lasītāju nemaz neorientējas. Un pareizi dara, jo manis iepriekš minētais "plašākais lasītāju loks", visdrīzāk ticams, mūsdienās nemaz nepastāv. Šā vai tā, viņas teksts nepārvēršas par konjunktūras pļāpām, bet patiešām paskaidro, kā un kāpēc fotogrāfs Alnis Stakle ir mākslinieks, nevis persona, kas, ļaujoties straumei, tikai iedomājas, ka ir tāds. Fotogrāfiju kā mākslinieciskās jaunradīšanas mediju apcerot, šādai skaidrai izteiksmei ir sevišķa nozīme. Jo fotografēšanas indevei, tāpat kā jebkurai citai nodarbei vai laika kavēklim (par ko tagadnes cilvēks tiecas pārvērst itin visu), globālajā sādžā ir tendence pandēmiski izplatīties, līdz ar to aizvien svarīgāka kļūst tik labi zināmā Jēzus līdzība par daudzajiem aicinātajiem, bet dažiem izredzētajiem.
Aļņa Stakles fotogrāfijas, kādas tās atklājas padziļinātajā intervijā ar pašu fotogrāfu, loģiski sakārtotajās Tīfentāles pārdomās par atsevišķiem darbu cikliem un reprodukciju sadaļā, neapšaubāmi ir Latvijas laikmetīgās mākslas fakts. . | |
| Atgriezties | |
