VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ja mani bērni gleznas pārdotu... Māra Lāce, Valsts Mākslas muzejs, īpaši "Studijai" | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Šobrīd, daļēji izzūdot vai pārveidojoties vairā-kām "vecām" kolekcijām, vienlaicīgi notiek arī pretējs process – aktīvi rodas jaunas kolekcijas. Iepazīstoties ar jauno kolekcionāru vidi, liekas, pašlaik juristi ir tie, kas savā darbībā aktua-lizējuši ideju – uzkrāt mākslas vērtības. Saskarsmē ar zvērinātu advokātu un gleznu kolekcionāru Uldi Cakaru vienmēr ir fascinējusi viņa vitalitāte un aizrautība. Jau mūsu sarunas pašā sākumā U.Cakars iezīmē galvenās vērtības savā dzīvē: "Man noteikti ir paveicies dzīvē ar visu. Visizcilākais mans sasniegums – tā ir ģimene, jo man ir pasaulē labākā sieva un pasaulē labākie bērni. Ja viņi dažreiz ir nepaklausīgi, tad tas liecina par to, ka viņi kādreiz kļūs paklausīgi. Līdzsvaram ir jābūt. Arī darbs ir dzīves saturs. Ja man to atņemtu, es noteikti kļūtu par mežsargu. Ne par ko citu. Es nemāku neko citu darīt, un nekas cits man sirdij nav tuvs. Mani pārsteidz tie, kas no prokuroriem un advokātiem var kļūt par tiesnešiem un otrādi. Manī laikam vairāk koncentrēta nevis kri-mināltiesiskā aizstāvība, bet aizstāvība pat pārstāvības procesā, kad ar jebkurām tiesiskām metodēm cenšos pierādīt savu klientu taisnību, panākot viņu darbības likumību un prasību apmierināšanu." U.Cakars dzimis jurista ģimenē. Viņa tēvs ir advokāts, māte strādājusi izdevniecībās "Liesma" un "Avots" par redaktori. Mācījies, kā viņš pats saka, "vislabākajā skolā Rīgā" – Rīgas 2.vidusskolā. Pēc tam – Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pirms privātās advokatūras prakses uzsākšanas vienīgā darba vieta bijusi Latvijas Patērētāju biedrību savienība. Uz jautājumu par privāto praksi U.Cakars atbild: "Jā, strādāju viens pats, jo man acīmredzot ir mākslinieka dvēsele. Es nevaru katru dienu iet uz darbu. Varbūt citreiz strādāju daudz ilgāk nekā citi. Darbā nejūtu vajadzību pēc kolektīvisma. Lielākā kolektīvisma izpausme ir mana ģimene." Sarunas tālākajā gaitā, runājot par mākslas darbu kolekcionēšanu, uzdodu jautājumu: Kāpēc jūs to darāt? Mācoties 2.vidusskolā, no 9. līdz 11.klasei esmu saukts pie atbildības par to, ka Mākslas dienu laikā kavēju stundas. Tas bija septiņdesmito gadu sākums, kad izstāžu skaits bija nesalīdzināmi lielāks nekā pašlaik un Mākslas dienu pasākumi – plašāki un vērienīgāki. To tagad daļēji kompensē privāto galeriju darbība. Tolaik pat skolotāji zināja, ka skolā nebūšu, nezvanīja vecākiem un nesauca uz pārrunām. Rezultātā tas kļuva par iekšēju nepieciešamību – ne tikai man, bet vēlāk arī sievai. Ja zinātu, ka, mēnesi vai divus neēdot, es tiktu pie sirdij tuvas un patīkamas gleznas, es noteikti to realizētu. Varbūt sākās ar to, ka nolēmām katru mēnesi un gadu svinēt savu kāzu jubileju. Tad domājām ik gadu varbūt iegādāties vienu gleznu. Bija pirmā glezna, tad nākamajā mēnesī vēl viena, aiznākamā – cita. Līdz visi sāka teikt, ka varam ekonomēt uz tapetēm. Kura bija pirmā glezna jūsu kolekcijā? Mums ar Ingu pēc kāzām pirmā glezna, ko iegādājāmies, bija Voldemāra Irbes pastelis "Ainava ar balto buru". Kas jūs visvairāk interesē mākslā – kāds konkrēts periods, autori vai tēmu loks? Tas ir periods latviešu mākslā, kas nosveras līdz pat piecdesmitajiem gadiem. Manuprāt, toreiz Latvijā strauji mainījās glezniecības stilistika. Varbūt teorijā ir citādāk, bet man pašam tā liekas. Glezniecība, kāda raksturīga latviešiem, nav līdzīga ne zviedriem, ne vāciešiem, ne poļiem, ne somiem. Tas pats ir arī lietišķajā mākslā. Tematiskā ziņā kolekcijā ir pārstāvēti akti, portreti, jūras skati, daudz ainavu. Gribu teikt, ka arī latviešu glezniecībā manis interesējošā periodā dominē ainava. Nepārprotami ir mīļie autori – Uga Skulme, Ansis Artums, Oto Pladers. Es esmu viens no tiem dullajiem pasīvajiem pretiniekiem, kas uzskatīja, ka latviešu mākslu nav jāļauj izvest. To, ka daudz ir aizvests, pierāda antikvariātu apritē tagad esošais nelielais darbu skaits. Tas liedz iespēju personām, kas tikko uzsāk kolekcionēšanas gaitas, iegādāties latviešu mākslinieku darbus. Cik es zinu, tad notiek arī pretējs process, kad mākslas darbi atgriežas atpakaļ. Manuprāt, daudz tiek pārvestas L.Liberta gleznas. To, ka šis process ir kļuvis atgriezenisks, domāju, noteicis tas, ka antikvāriem nopirkt ārzemēs, atvest uz šejieni un pārdot peļņas ziņā ir izdevīgāk nekā iegādāties šeit un pārdot. Tas vēlreiz tikai pierāda patiesību, ka nacionālā māksla visdārgākā ir nacionālā valstī. Tomēr – kāpēc ir nepieciešamība pirkt gleznas, iekļaut savas mājas interjerā, dzīvot ar tām kopā? Pagājušā gadā apzaga manu Rīgas dzīvokli. Atslēdzot durvis, sapratu, ka ir notikusi ielaušanās. Ieraugot griestos 2m caurumu, domāju – sirds apstāsies, ja būs aiznestas gleznas. Zagļi tām nebija pieskārušies. Pārējais zaudējums likās nieks salīdzinājumā ar to, ja, piemēram, kažoka vai liela televizora vietā būtu paņemta nenozīmīga glezniņa. Jebkuras valsts viesnīcā, kur gadījies kādreiz braukt un dzīvot, – vai tā ir Vācija, Zviedrija, Anglija, – skumji paliek, ieraugot plikas sienas. Rodas neērtības sajūta no mākslas trūkuma. Es nevaru koncentrēties darbam, ja apkārt nav pašam tīkamas atmosfēras. Pozitīvo starojumu galvenokārt gūstu no sievas un bērniem, bet bez gleznām savu dzīvi varētu uzskatīt par zināmām ciešanām. Ticiet, tā nav liekvārdība. Man liekas, ka varu pat pateikt, kurā brīdī kāda glezna uz sienas sasveras. Ir bijis gadījums, kad krita glezna guļamistabā virs gultas – kā es pacēlu roku, tā arī rokā iekrita. Nevis uzgāzās mums guļošiem naktī virsū. Skatoties jūsu kolekciju, liekas, ka, pērkot katru darbu, jūs kaut kas pie tā ir piesaistījis. Jūs nepērkat tikai vārdu. O nē, tas nekad nav bijis. Vārda dēļ varētu kolekcionēt citādi – paņemt mākslas grāmatu, sameklēt vajadzīgo gleznu un pasūtīt perfektu reprodukciju vai labu kopiju. Man dvēseliski tuvi ir tādi mazi mākslas darbi, kur reizēm pat varētu strīdēties par autorību. Bet, ja man patīk, tad patīk. Gleznošanā ne vienmēr vārds ir noteicošais. Pieminēsim tādu mazpazīstamu autoru kā Ādolfs Zārdiņš. Viņa darbi, manuprāt, jau agrāk ir bijuši kādam mājās, ierāmēti, pielikti pie sienas, dzīvojuši savu dzīvi. Jūs esat regulārs izstāžu apmeklētājs? Jā, es redzu visas izstādes. Lielākās un nopietnākās ir Valsts Mākslas muzejā. Vēl joprojām atceros Kārļa Padega un Jāņa Tīdemaņa darbu skates. Savukārt Ā.Zārdiņa izstāde mākslas antikvariātā Volmar šogad bija lielākais mākslas atklājums. Viņš ir fantastisks, kolosāls. Antikvariāta darbinieku lielākā veiksme, ka viņi ir sapratuši un iegādājušies šo kolekciju. Vēl vairāk – ka šī kolekcija nav steidzīgi jāizpārdod. Viņu vēlme ir sarīkot Ā.Zārdiņa izstādi arī ārpus Latvijas. Pārdodot pēc gadiem desmit, piecpadsmit, šiem darbiem būs vēl lielāka vērtība. Tad viņi būs ieguvuši gan kā antikvāra tirgotāji, gan arī kā kolekcionāri, jo ne vienmēr antikvariātam visi darbi ir jāpārdod. Nezināmā mākslinieka kolekcija un atmosfēra izstādē bija ļoti mīļa un jauka. Piesaistīja darbi, kas bija izstādīti. Tomēr man liekas, ka tas darbiņš, ko es iegādājos jau agrāk un esmu ierāmējis, man ir mīļāks un tuvāks, liekas tāds rūpīgāks, inteliģentāks (ja tā var teikt) atšķirībā no pārējiem. Ā.Zārdiņa snieguma lielākā daļā es saskatīju nedaudz brutalitātes pazīmes. Tomēr izstāde kopumā bija perfekta, kas mākslas pazinējos nogranda kā bumbas sprādziens. Latviešu glezniecībā mēs sastopamies ar rokrakstu dažādību, bet kopumā tās attīstības gaita ir bijusi vienmērīga. Aktīvāks ir divdesmito gadu pirmās puses periods, kad mākslā dominēja avangarda līnija. Es skatos, ka jums tuvāka ir reālistiskā glezniecība. Tieši trīsdesmito gadu reālisms, mierīgais, līdzsvarotais dabas, pasaules, cilvēku redzējums, viens no mājīgas un harmoniskas vides komponentiem. Noteikti tā arī ir. Reālistiskie darbi man patīk daudz labāk nekā modernistiskie. Protams, arī to autori un viņu sniegums ir cienījams, bet man sirdij tuvāki ir tie, kur mākslinieks ietekmējies no dabas, no cilvēkiem. Tas jau ir tas, kas nomierina. Es nedomāju, ka cilvēku var nomierināt Pikaso kompozīcijas. Tieši otrādi, tās var uzbudināt. Jau pats avangards ar savu nosaukumu ir uzbrūkošs. Viena bilde tev uzbruks tā, cita – savādāk. Rezultātā tu nevis aiziesi no izstādes sakauts, bet tevī būs ielauzušās vesela virkne līdz tam apkārt nebijušu emociju. Manuprāt, mājās avangarda glezniecību ir ļoti grūti turēt, jo tad retāk tajās jāuzturas. Bet es esmu mājās sēdētājs. Tas pats attiecas arī uz sieviešu rotaslietām. Es, manuprāt, zinu pietiekami daudz par juvelierizstrādājumiem un akmeņu slīpēšanu. Pašlaik arī akmeņi tiek slīpēti avangardiski, uzbrūkoši. Pārējiem ir jānobālē viena priekšā. Vecais briljantu, rubīnu slīpējums ir harmonisks. Tie netika apstrādāti tā, lai nonicinātu pārējos, blakus esošos. Tāpat arī glezniecībā. Šodien māksliniekam ir jābūt tik spilgtam, lai nīcinātu visus pārējos. Labs menedžments ir uzbrūkošs, bet mierīga, harmoniska māksla ar uzbrūkošu reklāmu vispār nav savienojama. Esmu sastapusies ar tādu parādību, ka, nopērkot gleznas, tām tiek mainīti rāmji. Tās iegūst skaistu, jaunu, bet samērā vienveidīgu noformējumu. Es skatos, ka jums lielākā darbu daļa ir tajos oriģinālajos rāmjos, ar kuriem tie ilgāku laiku jau dzīvojuši. Esmu saņēmis vairākus pārmetumus: Pauļuka darbs, un tu to turi ar striķi apkārt. Bet, ja Pauļuks pats ir aplicis savai bildei apkārt vienkāršu jūras striķi, tad tādam striķim tur ir jābūt. Nav pareizi raut nost vecos rāmjus, nīcināt. Tie varbūt nav pat jārestaurē. Ja mākslinieks pats vai arī kāds no pirmajiem darba īpašniekiem ir izvēlējies (man liekas, ka vecos laikos kolekcionāri izcēlās ar īpašu gaumi), tad viņi zināja, ko dara. Neizbēgami, ka jaunie rāmji parādās darbiem, kas iegādāti neierāmēti. Bērni dzīvo šai jūsu izveidotajā vidē, aug tajā. Man liekas, ka viņi to uztver kā pašsaprotamu. Mani uztrauc, ka viņi to uztver kā pašsaprotamu lietu! Manā izpratnē gleznu kolekcija ir milzīgs dārgums. Domāju, ka patlaban savākt jaunu krājumu ir grūti, pat esot ļoti lieliem brīviem naudas resursiem. Tas, ka meitas aug šādā vidē, ir izveidojis viņās mākslas mīlestību, vēlmi pašām kaut ko darīt. Liene un Kristīne abas lieliski zīmē. Viņu starpā ir laba konkurence. Kādas ir jūsu domas par mecenātismu? Jauki, ja ir iespēja ar mecenātismu nodarboties. Par sevi drīzāk varu teikt, ka es kā manā bērnībā sniega mašīna, kas grāba iekšā (taču meta arī ārā), gribu visu tikai iekšā un iekšā. Kaut gan domāju, ka gleznu pirkšana zināmā mērā arī ir mecenātisms. Kā tu nepirksi gleznu no miruša kolekcionāra radinieka? Bet, pērkot darbu, esmu mašīnā "pukstējis" (man ir ļoti slikts, neiecietīgs raksturs). Braucu mājās laimīgs par pirkumu, bet vienmēr esmu bijis šokā – kā var pārdot gleznu! Es divreiz ātrāk zārkā sapūtu, ja mani bērni gleznas pārdotu. Burkšķētu tur, zem zemes guļot, un naktīs nāktu rādīties. To var uzskatīt par otru nāvi. Reproducēto darbu saraksts: 1. Ansis Artums. Ainava ar rietošo sauli. 1943. 2. ļdolfs Zārdiņš. Dāmas un kungi vestibilā. 1930.g. beigas – 1940.g. sāk. 3. Romans Suta. Pašportrets. 1916. 4. Irma Rozenfelde. Rozes. 1930. 5. Rūdolfs Pinnis. PuĢes. 1942. 6. Uga Skulme. Lestenes baznīca. Ap 1942. 7. Voldemārs Irbe. Ainava ar balto buru. 1930.gadi. 8. Jānis Cielavs. Pilsētas ainava. 1930.gadi. 9. Jānis Valters. Buduārā. 1910.gadi. 10. Jānis Liepiņš. Guļošs akts. 1932. 11. Jēkabs Kazaks. 1.pasaules karš (fiēlsirdīgās māsas). 1919. 12. Oto Skulme. Parīzes ainava. 1922. 13. Oto Skulme. "Kukura stūris" Rīgā. Ap 1922. Uldis Cakars ar kundzi Ingu un meitām Lieni un Kristīni. | |
| Atgriezties | |
