VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pilsēta - dzīva būtne vai konstrukcija Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Irēna Bākule, Arnis Siksna "Rīga ārpus nocietinājumiem" (Rīga: Neputns, 2009.) | |
|
Diplomēta arhitekte, arhitektūras pieminekļu aizsardzības speciāliste Irēna Bākule un Austrālijas arhitektūras doktors Arnis Siksna sarakstījuši grāmatu "Rīga ārpus nocietinājumiem: Pilsētas plānotā izbūve un pārbūve no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam". "Neputns" to izdevis citviet pasaulē arhitektu profesionālajām grāmatām palaikam raksturīgā, "netradicionālā" mīkstvāku iesējumā, kāds te vēl nebija redzēts (mākslinieki Zigmunds Lapsa un Sandijs Ruļuks). Grāmatas iekārtojums ir ērts. Irēnas Bākules latviskais teksts iespiests melniem burtiem, Arņa Siksnas angliskais - ziliem. Ievadā teikts, ka teksti būtiski atšķiras. | |
 Irēna Bākule, Arnis Siksna. Rīga ārpus nocietinājumiem: Pilsētas plānotā izbūve un pārbūve no 17.gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam. Rīga: Neputns, 2009. 248 lpp.:il. | |
|
Grāmatā, izmantojot Rīgas kartes, plānus un kartes / plānus (par atšķirībām starp šiem trim sk. jau minētajā ievadā), arhīvu materiālus un literatūru, izsekots tam, kā veidojās ielu tīkls, kvartāli un to parcelācija (sadalījums apbūves gabalos) tajā Rīgas daļā, kas atrodas starp Vecrīgu un dzelzceļa loku. Analizēti dažādu varu dažādos vēsturiskajos apstākļos radītie normatīvie, regulējošie priekšstati un dokumenti, kuri noteica to, ko, kā un kāpēc var un vajag būvēt ārpus viduslaiku nocietinātās pilsētas mūriem. Šie priekšstati un dokumenti savietoti ar reālo būvpraksi, kāda tā bijusi un par kādu iespējams spriest dokumentos un dabā mūsdienu pētniekam. Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Viens veids - ja esat pilsētbūvniecības vēstures speciālists vai aizrautīgs šīs nozares cienītājs, varat detalizēti pētīt, kādus avotus autori izmantojuši, kā tos interpretējuši, kā veidojušās tās vai citas pilsētbūvnieciskās koncepcijas, kāda bijusi to piesaiste fortifikācijas un kara mākslas vēsturei. Otrs veids - visu iepriekšminēto paturot prātā kā fonu, grāmatā izlasāmo saprast kā telpisko struktūru "organiskas" tapšanas un pārtapšanas nebeidzamu stāstu. Ja pilsētu - šo cilvēku rokām darināto pseidodabu - uztveram kā vēl vienu ainavu, kur ieplaku un upju ieleju vietā ir ielas un bulvāri, bet kalnu un pauguru vietā - māju grupas un rindas. Te ir savi ledus laikmeti, kad priekšpilsētu apbūve ir aizliegta vai esošā tiek iznīcināta. Un sekojošie atkušņi vai sasilšanas, kad apstākļi un iespējas ļauj drudžaini būvēties. Tāpat kā dabā, arī pilsētā straumēm un ledājiem ir savi avoti. Šīs grāmatas autori, sekojot patlaban valdošajai tendencei, šos avotus meklē un atrod Rietumos, ik pa brīdim atgādinot, ka tam vai citam Krievijas valsts būvniecības ierēdnim, kas līdzdarbojies Rīgas pilsētplānošanā, dzimtene, sirds un ietekmju loks ir šur vai tur Rietumeiropā. Saprotams, aplūkojot pilsētas tapšanu un strukturēšanos kā dabas parādību, gribas priekšroku dot stihiskumam, inženierus un arhitektus, ierēdņus un dokumentu parakstītājus pabīdot malā kā obligātus, tomēr traucēkļus. Taču, to darot, piezogas trešā grāmatas lasīšanas iespēja - mēģināt uztaustīt Rīgas pilsētbūvnieciskās attīstības panorāmā vecumveco jautājumu par personības lomu vēsturē. Un ir vēl viena iespēja: tekstu nelasīt nemaz, bet nodoties daudzo ilustrāciju aplūkošanai, pēc tām izsekojot dažādu Rīgas vietu apbūves vēsturei. | |
| Atgriezties | |
