VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Abstrakcionisms latviešu mākslā Daiga Rudzāte | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Diskusijā piedalās: Sandra Krastiņa, Inese Riņķe, Ivonna Veiherte, Aleksandrs Dembo, Ivars Runkovskis. Ivars Runkovskis: Šīs sarunas priekšmeta apjoms man ir grūti tve-rams. Vai mēs runājam tikai par glezniecību? Vai konceptuālā māksla arī nav abstrakcija? Piemēram, alternatīvā mode ir abstrakcija par apģērbu. Glezniecībā vienlaikus līdzās pastāv vairākas mākslinieku paaudzes. Katrai no tām ir savs sakāmais. Tās eksistē paralēli, un neviena no tām nav ne labāka, ne sliktāka. Katram māksliniekam ir sava pieeja šīs sarunas priekšmetam – abstrakcionismam. Sandra Krastiņa, kas arī piedalās mūsu diskusijā, savos darbos runā par lietām, par kurām var daudz filozofēt. Aija Zariņa nonāk līdz abstrakcijai savos astoņnieku gleznojumos. Citu ceļu iet Helēna Heinrihsone, Īra Rozentāle, Barbara Gaile, Laima Puntule... Katram no šiem apjomiem ir noteiktas struktūras iezīmes. Tās ir atšķirīgas. Ja mēs runājam par abstrakcionismu vispār, tad mums jāieiet ļoti filozofiskos slāņos, un to šādā sarunā nemaz nevar izdarīt. Šodien mākslā ienāk jaunākā paaudze. Es saprotu, ka mūsu saruna koncentrējas tieši uz viņiem – kas iesāk ar abstrakcionismu un ar to manifestējas. Kādas struktūras iezīmes es varētu minēt, runājot par pašiem jaunākajiem, kuru darbus esmu redzējis salonos un galerijās? To varētu dēvēt arī par lirisko abstrakcionismu. Viņi spēlējas ar materiāliem, spēlējas ar formu. Viņiem tas patīk, bet viņi īsti nesaprot – kāpēc. Tur nav tā patosa, kas raksturīgs klasiskajam abstrakcionismam. Man ir sajūta, ka viņi nogurst un vienlaikus ļoti grib patikt. Es to nosaucu par bezpriekšmetisko salonismu. Skaistu līniju un krāsu laukumu kopojums. Nepretenciozs, nenorādošs, it kā pa virsu slīdošs. Šī māksla nerunā par eksistenciālām problēmām. (Atšķirībā no iepriekš minēto autoru darbiem.) Lai izprastu, kālab tas tā, mums jārunā par kaut kādiem sociāliem lo-kiem vai socioloģiskiem pētījumiem, par to, kā tad dzīvo šī jaunā paaudze, par to, kā vai ko viņi domā par dzīvi vispār. Šī sakāpinātā ekspresija veido dramatiskus un bezpriekšmetiskus lielumus. Vienlaikus, ņemot vērā, kas tas ir abstraktu attiecību risinājums, šī glezniecība iemieso viegli transformējamu noskaņu no skatītāja viedokļa. Māksla, kas fokusē pašu radīšanas procesu. Tā ir tāda veģetācija uz abstrakcionisma koka. Bet šāda veida abstrakcionisms ļoti veiksmīgi papildina biroju un banku vides. Bezpriekšmetiskās glezniecības attiecības it kā pieņem jebkuras sociālās vides diktētos noteikumus. Interesanta nianse. Mūsu sarunā es gribētu minēt vēl kādu aspektu. Glezniecība kā medijs šobrīd ir ārpus visiem lielajiem mākslas diskusiju pasākumiem. Lielās, konceptuālās mākslas izstādēs ir ļoti maz glezniecības. Lai gan tās renesanse notiek. Pasaules lielajos mākslas žurnālos (tādos kā Flash Art) 1998. gadā bija vairāki fundamentāli raksti par glezniecību. Bet šo renesansi nevar attiecināt uz abstrakcionismu. Kālab tas tomēr ir aktuāls? Jaunie taču ar kaut kādu otro prātu zina, kāpēc viņi darbojas šai lauciņā. Ir jāizprot gadsimta beigu situācija. Varbūt tā ir mistikas izpausme. Piesaistīšanās lielām lietām, katra indivīda piesaistīšanās kosmiskiem procesiem. Var vilkt zināmas paralēles starp to, kas notika 19. gadsimta beigās, un to, kas notiek 20. gadsimta beigās. Varbūt glezniecības atdzimšanu veicina tas, ka aizvien aktuālāka kļūst virtuālās telpas, datortelpas klātbūtne. Lai gan pašā datortelpas virtuālajā attēlā realitāte ir abstrakta. Un varbūt zināms relatīvisms piemeklē arī laika un telpas attiecības un cilvēku savstarpējās attiecības. Jauno mākslinieku darbi ir jaunā realitāte. Viņu darbi apliecina to, kā viņi jūtas. Varbūt visvieglākajā veidā. Es ticu, ka tā viņi arī jūtas. Kā viņiem tas iznāk un kā tas izskatās – tā jau ir cita runa. Bet tas nav nekas īpašs. Pasaulē eksistē daudz dažādu mākslas parādību, kuras gan ir, gan nav saistītas ar pagātni, bet pastāv vienlaikus. Un arī pie mums šis abstrakcionisms nav vilnis. Tā ir viena kustība paralēli daudzām citām profesionālām kustībām. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas tāds, kas nodarbina visu prātus. Ja paraugāmies uz abstrakcionisma iesākumiem, tad saprotam, ka tā bija ne vien formas revolūcija, tā bija arī apziņas revolūcija. Ivonna Veiherte: Man sāk likties, ka abstrakcionisms ir kaut kas tik ļoti abstrakts, ka mēs paši vairs nesaprotam, par ko runājam. Un to pašu saka abstrakcionisma kritiķi. Katrs mākslas veids, par kuru viņi toreiz (piecdesmitajos gados) Amerikā rakstīja, ir māksla “par kaut ko”. Un šis “kaut kas” nav formāls elements, aiz tā visa kaut kas patiešām slēpjas. Šodien mēs redzam formāli estētiskās kvalitātes un ne to, kas atrodas aiz tām. Inese Riņķe: Tas vieglais abstrakcionisms bija īpaši izplatīts pirms gadiem pieciem sešiem. Vieglākais ceļš, kā noformēt birojus un būt “modernam”. Šī tendence pamazām zūd. “Rīgas galerijā” notikušas vairākas nozīmīgas latviešu abstrakcionistu izstādes, kas apliecinājušas to, ka abstrakcionisms nevar būt viegls. To pierāda gan Džemmas Skulmes akvareļi, gan Oļģerta Jaunarāja darbi, gan Jēkaba Spriņģa māksla. Pēdējo gadu izstāžu pieredze varbūt izvirzīja citus jautājumus. Vai tas ir “tīrs” abstrakcionisms, ko proponē daļa latviešu mākslinieku? Cik tajā ir intelektuālās un cik simboliskās mākslas piedevu? Aleksandrs Dembo: Es apšaubu šo terminu “vieglais abstrakcionisms”. Man ir sava teorija par lielo abstrakcionisma vilni. Latviešu māksla neapšaubāmi ir ietekmējusies no Rietumeiropas mākslas. Un nav nekāds brīnums, ka mēs esam nokavējušies par kādiem trīsdesmit gadiem. Es nedomāju, ka tie cilvēki, kuri tagad nodarbojas ar abstrakcionismu, agrāk spontāni (varbūt ne apzināti) nav to darījuši. Klasiķi teiktu, ka abstrakcionisms ir tas, kur saplūdis ekspresionisms un figuratīvisms. Tas lielais vilnis, manuprāt, ir saistīts ar latviešu mākslas milzīgu profesionalizāciju. Inese Riņķe: Man šķiet, mēs varam runāt par zināmiem modes viļņiem – interjerā, dizainā, jebkurā jomā. Mode eksistē arī mākslā, tā nav tikai Latvijas problēma – abstrakcionistiskā tendence pasaules mākslā visu laiku pastāv. Abstrakcionisms, no vienas puses, ļauj savas emocijas un temperamentu parādīt, no otras, dod iespēju neatkailināties. Tā ir intelektuālā māksla, bet tā neizslēdz emocijas. Jaunā sabiedrības slāņa parādīšanās uz skatuves padarījusi abstrakcionismu par komercmākslu. Šī virziena māksla ir tas elements, kas veiksmīgi papildina biroju interjerus. Jaunie biznesmeņi uzskata, ka birojos nav “jāatpogājas” klienta priekšā, lai parādītu iekšējo pasauli. Aleksandrs Dembo: Tieši otrādi. To jau Poloks ir teicis. Sandra Krastiņa: Man šķiet, ka abstraktajos darbos atkailinātība ir absolūti nepieciešama. Ja tās tur nav, ja neesmu darījusi visu, lai savas emocijas pilnībā atvērtu, tad darbs nav izdevies. Mākslā mani interesē tur ieliktā enerģija. Es nedomāju, ka, stundām virpinot kādu konkrētu formu, ielieku lielāku enerģiju, nekā novelkot vienu svītru. Nemitīgi dzirdu bažījamies cilvēkus par to, ka svītras novilkšana prasa mazāk darba nekā puslapas noēnošana. Aleksandrs Dembo: Kā zināms, sabiedrība vienmēr atpaliek par kādiem trīs soļiem no mākslas attīstības un pieņem mākslu kā post factum. Visizglītotākais skatītājs no mākslinieka atpaliek tieši tik, cik tas darbs, ko mākslinieks savā darbnīcā veido, paliek neredzams. Jo tikai izstādē skatītājs ie-slēdzas procesā. Līdz ar to jautājumi vienmēr paliek. Tieši Sandras piesauktā emocionālā atvērtība ir dzinulis visiem tiem, kas grib atbrīvot formas izteiksmību. Nevis intelektuālā līmenī. Runājot par latviešu abstrakcionismu – tieši emocionālā līmenī. Es esmu gatavs drīzāk runāt par abstrakto ekspresionismu kā parādību šajā jaunajā vilnī. Lai gan nekad nekas nav pilnīgi “tīrs”. Paskatieties kaut vai de Kūninga darbus. Visu mūžu viņš strādāja kā abstrakcionists, un tad vienā mirklī viņa darbos parādījās sievietes, kādā citā – žoga fragments. Tā vienkārši ir atgriešanās pie kaut kādas pieredzes. Vienīgais labais, ko mēs varam darīt, ir bez aizspriedumiem izturēties pret šo parādību un aicināt sabiedrību saprast, ka viņi neko neredzēs un nejutīs, ja nebūs atvērti. Ja viņi nebūs tikpat atvērti kā mākslinieki. Tas ir vienīgais ceļš. Ivonna Veiherte: Man šķiet, abstrakcionisms ir vēsture, par kuru nav jāstrīdas. Es biju pārsteigta, kad, runājot ar latviešu māksliniekiem, kuri šobrīd pievērsušies abstrakcionismam, atklājās, ka viņi par to ir sākuši domāt tikai deviņdesmito gadu vidū. Kad radās iespēja braukt un skatīties pasaules mākslu. Piemēram, Anita Meldere, kas savulaik strādāja reālistiski, ir aizgājusi ekspresionismā un abstrakcijās. Viņa atzīst, ka caur abstrakto spēj paslēpties un ka viņu saista tieši krāsu valoda. Man simpatizē, ka nobrieduši mākslinieki pievēršas jauniem, sev neierastiem strāvojumiem. Jaunie mākslinieki, manuprāt, vēl īsti neap-zinās, kas īsti ir abstrakcionisms. Viņu darbi ir pieradināti rafinēti un gribēti gaumīgi. Aleksandrs Dembo: Ja mēs runājam par tiem jaunajiem, kuru izstādes notika galerijā “Čiris”, tad es teikšu, ka viņus neviens nepārliecināja un viņi nevie-nam arī nemēģināja sekot. Izvēles brīvība manā meistardarbnīcā ir svēta lieta. Strādāt abstrakti nemaz nav viegli. Ar ko gan var pārsteigt abstraktajā glezniecībā, ja vienlaikus aizstāvas pieci seši diplomandi? (Kā tas bija pagājušā pavasarī.) Bet viņi bija pilnīgi atšķirīgi. Tas nozīmē, ka viņiem vajadzēja ilgu laiku, lai darbā atklātu savu individualitāti. Vai tas ir viegli, neizmantojot figūru un strādājot ar formālu paņēmienu kopumu? Tas ir liels darbs, kurā diezin vai meklējami konjunktūras elementi. Bet viņos ir palikusi sašķeltība. Vēlēšanās parādīt savu zīmētprasmi, ko akadēmijā tik labi iemāca. Viens otrs, kurš jau ir nonācis līdz pilnīgam abstrakcionismam, piepeši ieliek darbā mazu gabaliņu, kas apliecina, ka viņš ir lielisks zīmētājs. Inese Riņķe: Dekoratīvisms. Tā ir nopietna problēma. Arī latviešu abstraktajā mākslā. Aleksandrs Dembo: Mākslas studenti man ir teikuši, ka viņiem ir it kā bailes iznākt uz mākslas skatuves ar tīru abstrakcionismu. Viņiem gribas zīmodziņu, ka viņi prot arī ko citu. Ivonna Veiherte: Reālisma elementu iekļaušana abstraktos darbos jau nav nekas jauns. Džemma Skulme tā darīja pirms desmit gadiem. Es daudz par to esmu domājusi – kāpēc. Tagad es ieraugu, ko dara Zuters, un tas ir tieši tas pats. Aleksandrs Dembo: Ādolfs Gotlībs, kurš darbojās Amerikā jau pirms lielā abstrakcionisma viļņa, saka tā: “Mākslinieka doma vienmēr bijusi šāda – radīt savu personisko tēlu mākslā. Katrs laikmets pieprasa savu tēlu. Un daži laikmeti pieprasa dažādus tēlus. Šodien, kad ambīcijas tiek ierobežotas ar izmisīgiem centieniem izvairīties no ļaunuma un laika jēdziens ir zaudējis jēgu, mūsu uzmācīgie zemapziņas piktogrāfiskie tēli pauž mūsu vēlmes. Un tie ir mūsu īstenība. Manis pēc – par esošo uzskatītais abstrakcionisms vispār nav abstrakcionisms. Tieši pretēji. Tas ir mūsu laika reālisms.” Šis teiciens pieder savam laikam – trīsdesmitajiem gadiem. Materiālu sagatavoja Daiga Rudzāte | |
| Atgriezties | |
