VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Klusuma krāsu bruņinieks. JĒKABS SPRIŅĢIS Laimdota Junkara, īpaši “Studijai” | |
 | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Jēkabs Spriņģis (dz.1907) – zināms un mākslas izpratēju ievērots un cienīts gleznotājs. Atturīgs vērotājs un diplomātisks vērtētājs. Valodā izsvērts, viegli pieklusināts un smalki pašironisks. Šķietami trausls. Mākslinieks dzimis Aizputes pusē, Klosterē, bet vēl pirms Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) beigšanas (1936) nonāk Talsos un šajā dzīves periodā (1936–1980) ir Talsu mākslas dzīves spožs pīlārs. Savrup strādādams, spējis dziļi iejusties klusuma krāsu caurspīdīgajās niansēs un joprojām ir nenogurdināms krāsu laukumu (gleznotājs pats teiktu – “pleķu”) meklētājs un pieskaņotājs, sajūtu telpas iegrožotājs plaknē. Der atgādināt, ka Jēkabs Spriņģis bijis LMA audzēkņu vienotnes “Zaļā zeme” (1933–1940) biedrs – dibinātājs un nopietns teorētiķis. Vienmēr uzticīgs jau toreiz izvirzītajiem mākslinieciskuma kritērijiem, viens no vecākajiem latviešu gleznotājiem, goda nosaukuma “Mākslinieks–97” kandidāts Jēkabs Spriņģis joprojām glezno.Personālizstāde “Rīgas galerijā” atkal mums atgādināja, ka jūs, būdams vecmeistars, joprojām esat jauneklīgs un pašreizējā mākslas kopainā – visnotaļ mūsdienīgs. Vecmeistars ir tāds, kas jau vismaz pirms 100 gadiem strādājis. Par īstu vecmeistaru Ubānu vēl nevarētu saukt. Tad varbūt – meistars! Jums ir jau 90. Nu jā, varētu uzrunāt. Esmu beidzis lietišķās mākslas amatniecības skolu, tur jau mācīja zeltīšanu, krāsošanu... Kas tad jūs tomēr esat? Gleznotājs! Jūsu mākslas skolotāji ir Tone, Ubāns, Eliass... Un Hermanis Aplociņš Liepājā – ar īsti akva-relisku piegājienu. Eliass ļāva kolorītā ārkārtīgi brīvi strādāt. Es atminos, viens bija iesācis pilnīgi baltu, ar niansēm, bet viņš neko neteica. Eliass laboja zīmējumu. Viņš sajauca tādu duļķainu krāsu, gandrīz kā dubļus, tad rupjiem vilcieniem parādīja, kas nav kārtībā. Gribot negribot visa smukā vieta bija jāpārmālē. (Ubānam nepatika, kad teica – mālēt.) Jūs ļoti skaisti rakstāt “Zaļās zemes” Sirmajā grāmatā par Toni: Telpa ap modeli viņam tikpat vai pat vēl svarīgāka kā pats modelis. Reiz pats Tone teicis – ja tu glezno kluso dabu, tad neglezno tikai priekšmetu, bet glezno visu telpu un glezno tā, lai skatītājs justu to cilvēku elpu, kas šinī telpā dzīvo. (..) Tones modeļi nedomā tikai ar smadzenēm, bet gan ar visu ķermeni. (..) Kā mūsu tautasdziesmas – apdziedot pat visreālākās lietas – ir tomēr nereālas, tā Tones gleznas aiz šķietami reālas ārienes slēpj sevī nereālo, neskatāmo, bet sajūtamo. (1933.gada 2.maijā) Vai dvēseļu radniecība? Jā, Tone man ir tuvs, pie Tones esmu dabūjis divus gadus mācīties. Viņš maz runāja kā pa-sniedzējs, bet runāja vispār par mākslu. Salasījās ap viņu visi darbnīcā strādājošie. Tone teica – ja kādu dienu nepatīk lāgā gleznot, tai dienā var nenākt uz akadēmiju. Jūsu autoritātes mākslā? Akadēmijas pēdējos gadus man Sezans bija ļoti, ļoti liela autoritāte. Vēl tagad – un jau ilgu laiku – augsti vērtēju Braku viņa stingrās uzbūves, kompozīcijas, smalkās krāsu izjūtas dēļ. Man patīk, ka Braks var ilgi strādāt pie viena darba, pat pārgleznot to. Kaut gan Braks arī saka – ja ideja sasniegta, darbs ir gatavs. Matiss ļoti patīk, bet pats nekad tā negleznotu. No vecajiem – Rembrants, no latviešiem – Tīdemaņa darbi, Pauļuks. Redzu, ka jums pieder interesanti mūsu meistaru darbi. Kā tikāt pie tāda krājuma? Kara sākumā man vairāki darbi gāja zudumā. 1942. gada vasarā braucām ar sievu uz manu dzimto pusi. Gaidīdami vakaru, lai ar zirgu brauktu tālāk, klīdām pa Kuldīgu. Gājām arī augšā muzejā, un, kā kāpju pa trepēm, skatos – mani pazudušie darbi. Muzeja direktore bija Tīdemaņa bijušā sieva Hanele Upīte. Viņa saka – mani darbi bijuši malkas šķūnī vienā kastē bez kāda sīkāka norādījuma un piebilst: “Tā es jums viņus atpakaļ nedošu, sarīkojiet mums izstādi!” Tā bija jūsu pirmā personālizstāde! Jā, tā paša gada rudenī. Nopirka jau diezgan daudz, jo Hanele bija meistars uz tirgošanu, pieradusi vīra izstādēs tirgot. Vācu laikā neko nopirkt nevarēja, nospriedām, ka vajadzētu iegādāties kādus no mūsu dižajiem meistariem. Atbraucu uz Rīgu pie Jāņa Indusa, un otrā rītā sazvanījāmies ar vairākiem Rīgas grupas māksliniekiem. Ugas Skulmes darbnīcu atceros, ka bija apaļīga ar logiem riņķī, vidū stabs, kas balstīja griestus. Un tad skatījāmies tos darbus. Kuru mēs minam, viņam ir gari un smuki stāsti, kā viņš tos ir mālējis vai kā no mālēšanas mājās vedis. Vienas vējdzirnavas: uzmālējis, ar riteni braucis, uz muguras uzsējis, un lietus lijis... Nē, nē, to viņš paglabāšot sev piemiņai. Un tās, ko viņš it kā būtu varējis dot, – tās man nepatika... Vēlāk izrādījās – Skulme iedomājies, ka gribu mainīt pret saviem darbiem vai vispār izkaulēt bez maksas. Liepiņš citādi sagaidīja – es pats mālējot, ko tad es no cita pirkšot bildes? No sākuma studijas man tā palaida pa grīdu... Kad redzēja, ka ar tām neesmu apmierināts, iegāja paspārnē un izvilka krūzi ar zivīm un “Kartupeļu racējus”. Es gribēju katrā ziņā no viņa darbu ar figūrām. Svemps ar' – rādīja viņš mums vienu otru. Dažas tur bija pie sienas, tās viņš nepārdeva: ainava ar rudzu statiem, brīnišķīga klusā daba – puķes skaistā porcelāna traukā ar zilo šķīvi. Beigu beigās nāca uz pievakari, un tad vienkārši paņēmu vienu – puķītes. Svemps ir, to var redzēt, bet nav no Svempa labākajiem darbiem. Samaksāju: es viņam noskaitīju, Svemps vēl otrreiz noskaitīja. Liepiņam es noskaitīju, viņš salocīja un iebāza kabatā. Un Svemps nebija vēl parakstījis. Viņš saka: “Es nevaru to jums līdzi dot. Parakstīšu, un, kad nožūs, Induss jau savāks.” Svemps nezināja, ka es esmu gleznotājs. Talsos jūs nokļuvāt liktenīga pavērsiena dēļ... Manā dzīvē ļoti daudz kas noticis gadījuma pēc. Sākumā es vispār nedomāju par skolotāju strādāt. Kurš tad pēc akadēmijas par to domā! Talsu ģimnāzijā par darbvedi toreiz strādāja mans vidusskolas klasesbiedrs. Viņš man atraksta: “Rītā būs direktors Rīgā, sameklē dokumentus!” Es tos atstāju savā istabiņā uz galda. Nāku mājās – man atstāta zīmīte: “Jūs ministrija par skolotāju ir apstiprinājusi, lūdzu, ierodieties rītā darbā!” Un otrs rīts bija 28. janvāris. Mazbānītis gāja no Stendes. Apgaismo-jums bija ar svecīti vienkārši lukturītī, apsildīšanai čuguna krāsniņa, reņģu sievas, nosalušas pa Rīgas tirgu, kurina karstu, gandrīz sarkanu. Izkāpu Talsu stacijā – dziļa ziema, bet lietus lija... Domāju, kāds ormanis brauks. Es nemaz nezināju, kur tā ģimnāzija atrodas. Pa ceļam paprasīju. “Tas sarkanais jumts pāri ezeram.” (Tagad – Talsu novada muzeja ēka, bij. Oktes barona Firksa vasaras māja. – L.J.) Aizvadīti 33 gadi mākslas skolotāja darbā. Vai jūs varējāt kaut cik regulāri gleznot? Nu, tajās brīvajās dienās. Dabā es gandrīz nemaz neesmu strādājis. Eliass akadēmijā fi-gurālistiem dabas studijas neprasīja. Kompozī-ciju metus gleznojām telpā. Strādāt plenērā es visvairāk iemācījos no Melnāra, kad 50. gados kādas divas nedēļas viņš Talsos dzīvoja pie manis. Tad mēs reizē gājām katru dienu ārā. Dzīve provincē – it kā nomaļus no mākslas procesiem... Province jau nav attālums no lielpilsētas. Tas atkarīgs no cilvēka izjūtas, informācijas, zināšanas. Ja tās nav, tad vienalga, vai viņš dzīvo pilsētā vai laukos. Mūsu zeme ir tik maziņa, ka nevajadzētu būt nekādai provincei. Arī pilsētā var būt atsevišķi un viens. Jūs esat klusuma draugs? Nu jā, lieli trokšņi man nepatīk. Tāpēc varēju ļoti mierīgi dzīvot arī Talsos. Vai jūs būtu gribējis saistīt savu dzīvi ar Rīgu, kurā nu jau kopš 1980. gada dzīvojat? Nē. Tā man bija pasveša. Biju iecerējis, ka varēšu strādāt savā tēva mājā – Klosteres Vitkupos. Kā jūs sevi raksturotu? Mūs, kurzemniekus, dēvē: smagnēji, paskarbi... Es pavisam tad neesmu kurzemnieks. Tiešām, jo jūsu darbiem piemīt tāds īpašs smalkums. Darbos var būt, ka tā ir, tie nav briesmīgi gudroti un prātoti un nezin cik smagi tur būvēti. Tie ir uzmālēti. Pats tik gaišs nemaz neesmu, nav īpaša optimisma uz dzīvi. Tomēr – šis smalkums. Vai esat estēts? Varbūt. Man patīk smukas lietas... Jūsu daiļradē būtiska vieta ir klusajai dabai. Mierīgas dabas esmu, tāpēc jau es pie klusajām dabām strādāju. Tās sākumā gleznoju ar uzstādījumu, bet pēc tam – bez. Tāpat kā es tagad akvareļus taisu. Portretus nekad nav gribējies gleznot? Nē. Es neesmu diez cik komunikabls. Man nepatīk gleznot, kad citi skatās. Vienu no pirmajām abstraktajām eļļas studijām es Talsos uzgleznoju taisni tad un tāpēc, ka man aiz muguras stāvēja un spriedelēja. Nevarēja saprast, ko es mālēju. Tad es arī uzmālēju tikai pleķus... Tātad sākumā – balta lapa... Man ļoti patīk balta lapa, un taisni žēl to apsmērēt. Cik lielu vietu jūs atvēlat baltajam? Dažādi. Papīrs ir balts. Man ir akvareļi, kur ir krietni daudz gaišā, gandrīz baltā. Eļļā lietoju balto un drusku tonētu. Ko jums nozīmē baltā krāsa? Gaišs laukums. Labs kontrasts pārējām krāsām. Un melnā? Arī tas pats. Visasākais kontrasts. Maz lietoju violeto, ar zaļo nemāku rīkoties. Nereti saka – pelēks, tas nav nekas... Pelēko man ir daudz... Sēpijām, umbrām zilo piejaucu, lai dabūtu vēsāku, kādu zelta okeru – lai dabūtu siltāku. Vispār – pelēcināts, drusku slāpēts. No tā, ko es akadēmijā mācījos, vēl tagad turpinu dzīvot. Tonālās glezniecības iespaids. Un šī īpašā gaisma jūsu darbos? Tāda konkrēta gaismas avota man nav nevienā darbā. Naturāli es nekad neesmu varējis uztaisīt. Nu un tad pie tā bezpriekšmetiskā es arī pakāpeniski nonācu. Mani gandrīz vienmēr ir interesējusi kopējā aina kolorītā un ne tas, lai priekšmets būtu kā tāds. Fons tāpat neinteresēja. Bet vēlāk taisni otrādi – uz kā tas gleznojamais priekšmets novietots, mani interesēja vairāk gandrīz. Un pamazām priekšmetu skaits tika sama-zināts. Pašos pēdējos gados man ir viena vāzīte un vairāk gandrīz nekas. Viens no pašiem pēdējiem ir tikpat kā abstrakts – vienkārši grāmata. Aizvērtas grāmatas vāks, un pārējais viss ir tikai plankumi. Tā ka brīžam nav nekas – vienīgi plankumi. Kā jums rodas idejas? Dažādi. Redziet, tagad vecumā un sevišķi, kamēr man ir abstrakti darbi, man vispār liekas – kad cilvēks nāk stipri vecs, viņš jau nekontaktējas ar tagadni. Vai nu ar nākotni kaut kādu, vai, ļoti bieži, atpakaļ uz ļoti senu – uz bērnību un tad nevis tā reāli, taustāmi, ko viņš tur ir darījis, bet – tās izjūtas, kādas viņam tajā laikā bijušas. Varētu būt smaržas, skaņas. Tās reproducējas tagadējā vecumā. Tas ir tas, kas lielā daļā darbu nosaka to izjūtu, kura tajā darbā būs. Jūsu glezniecība patiesībā ir ļoti izsvarota, izspriesta. Jā, jā. Tikai tas ir izspriests strādājot. Patīk, ka darbs ir uzbūvēts. Jūsu darba diena. No rīta līdz pieciem sešiem vakarā. Uztaisu vienu akvareli – visu galveno. Otrā dienā paķibinu. Tagad es gleznoju ilgstoši – vēl otrā trešā dienā. Kādreiz izvelku pēc nedēļas, un liekas, ka vēl tur kaut kas vajadzīgs. Jūs pēdējā laikā gleznojat lielākos formātos. Vienkārši aiz skopuma, lai nav jāgriež nost papīrs. Vai jūsu darbiem vienmēr ir nosaukumi? Nav. Dažreiz piegudroju. Nav arī datējuma. Datums ir otrā pusē, kad it kā pabeigts. Apakšā nerakstu. Nezinu, kad varu dot par gatavu. Kā jūs nosauktu virzienu, kādā strādājat? Es nekā neteiktu! | |
| Atgriezties | |
