VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Raula Mēla griezumi Irēna Bužinska, Ārzemju mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
 NO KREISĀS: T. VINTS, L. LAPINS, R. MĒLS, RĪGĀ PIE ZINĪBU NAMA 1997. GADA APRĪLĪ | |
|
NB! Plašāks šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Raula Mēla personālizstāde Ārzemju mākslas muzejā ir trešā Latvijas skatītāju tikšanās ar igauņu mākslinieku. 1979.gadā Raula Mēla darbi tika eksponēti izstādē Rīgā kopā ar Leonharda Lapina, Tenisa Vinta, Jiri Okasa darbiem. Pēc ilgāka pārtraukuma, kad Rauls Mēls bija ieguvis ne tikai oficiāla mākslinieka statusu, bet arī plašu ievērību Igaunijā un ārzemēs, 1996.gadā sekoja viņa pirmā personālizstāde galerijā “M-6”. Tajā tika eksponēta gan neliela daļa no Mēla plašā un apjomīgā grafikas lapu cikla “Logi un ainavas”, gan arī sērijas Federation sākuma variants. Personālizstāde Rīgā ne vien atgādina mūsu skatītājiem pazīstamo Mēlu (jo te ir pārstāvēta vēl viena speciāli Rīgas izstādei radīta “griezumu montāžas” versija no cikla “Logi un ainavas”), bet arī sagādā pārsteigumu, jo šo autoru atklājam it kā no jauna, šoreiz citos medijos – kā fotogrāfu un performance mākslinieku. Performance dokumentētas un šai izstādei veidotas kā fotoinstalācijas “Uz Arkādijas kalna”, “Nācis no uguns” un “Mēla kvadrāts”. Raksturīga Mēla darbu īpatnība ir to variācijas un kombinācijas iespējas. Katra jauna kārtojuma versija nereti rosina pat viena un tā paša tēla dažādus uztveres risinājumus. Pavisam nesen šo jauno risinājumu mākslinieks radīja ar griezumiem gan tiešā, gan metaforiskā veidā. 1996.gada rudenī Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Igaunija rīkotajā izstādē “Igaunija kā tēls” Mēls eksponēja instalāciju no grafikas cikla “Logi un ainavas” fragmentiem. Daļa sērijas lapu tika sagrieztas 101 strēmelē. Ciklā attēlotas Igaunijas aprises kartē. Igaunijas karte vairākkārt sagriezta gabalos, tādējādi simbolizējot šīs valsts vietu Eiropā padomju varas apstākļos. Jau neatkarīgas valsts laikā mākslinieks ir at-klājis jaunu šīs pašas sērijas fragmentēšanas iespēju. Igaunijas karoga tēma deviņdesmito gadu beigās nav zaudējusi aktualitāti, tieši otrādi – vienotās “lielās Eiropas un mazās Igaunijas” apstākļos karogs, valsts karte un ar to saistītais nacionālās identitātes, pašapliecināšanās jēdziens ir ieguvis citu spriedzi un svaigumu. Rāmais un miermīlīgais Mēls atkal sagādāja pārsteigumus pat saviem vistuvākajiem pazinējiem. “Visigauniskākais” igaunis bija spēris kārtējo izaicinošo soli. Man personīgi par visigauniskāko igauni Raulu Mēlu padara fakts, ka tieši viņš apbrīnojami ilgā laika periodā – gandrīz trīsdesmit gadus – konsekventi ir strādājis ar Igaunijas zili-balti-melno karogu. Neraugoties uz ziemeļniecisko vēsumu un apvaldītību, Raulam Mēlam karoga tēma nekādā ziņā nav pašmērķīga vai bezkaislīga. Var piekrist vai noraidīt mākslinieka nostāju (ir jau arī dzirdēti apgalvojumi, ka Mēlam vienkārši patīk tēlot beidzot atzītā mūsdienu mākslas klasiķa un patriarha lomu), taču, manuprāt, viņam nevar atņemt un apšaubīt viņa godīgumu, visdziļāko pārliecību. Protams, var piekrist noliedzējiem, ka viņš pārstāv aiz-ejošās paaudzes ideālus un uzskatus. Tomēr katra nākamā paaudze, sasniedzot zināmu brieduma pakāpi, paradoksāli, bet saduras ar to pašu problēmu un jautājumu loku, kuras jau gadu desmitiem saista Raulu Mēlu un kuras bija aktuālas arī gadsimta pirmajā pusē Eduardam Vīraltam. Šodien Igaunija, tāpat kā Latvija un Lietuva, patiesi joprojām tiek griezta un pārgriezta, fragmentēta un montēta no jauna. Tieši tādēļ top jaunas griezumu versijas – it kā fiksējot notiekošo procesu attīstību un tiešumu. Kopš 1997.gada Rauls Mēls rīko arī performance. Divu gadu laikā īstenoti četri vērienīgi projekti, kuri tiek fotodokumentēti un filmēti video. Te līdzās Mēlam kā līdzvērtīgi radoši partneri strādā fotogrāfe Lī Lestberga un videomākslinieks Jans Tommiks. Trijās performance mākslinieks izmantoja uguni. Tam neapšaubāmi ir rituāla nozīme. Varbūt šos īslaicīgos sārņus, šaubas un neticību sa-dedzina uguns, kuru ūdens zīmē dzimušais mākslinieks lieto kā varenu dabas stihiju un enerģijas avotu. Šai ziņā Mēls neatklāj neko jaunu, drīzāk konsekventi apzinās sevi kā mūžsenu tradīciju turpinātāju, kādas neredzamas un tomēr eksistējošas ķēdes locekli starp pagātni un nākotni. Mītiskais, mistiskais, spirituālais aspekts šajā performance sērijā viņam varbūt ir pat būtiskāks nekā iepriekš. Mēls kā meistarīgs dramaturgs iepriekš iestudē un paredz uguns stihijas darbību un attīstību. Tiesa gan, vērienīgums un plašums, ar kādām mākslinieks inscenē savas performance, bija viņam tikpat raksturīgs un tipisks jau sietspiedes sērijās vai gleznu ciklos. Zīmīgi piebilst, ka tieši performance “Uz Arkādijas kalna” uguns iedarbībai pakļautais laukums tika norobežots ar mietiņiem Igaunijas karoga krāsā. Performance norises laikā pieredzētais un pārdzīvotais māksliniekā stiprinājis pārliecību, ka jauni griezumi un fragmentu montāžas versijas ar Igaunijas karti ir bijušas pareizas. 1997.gadā par personālizstādi Vita Aborigenum mākslinieks saņēma Igaunijas Valsts prēmiju. 1998.gada 27.jūnijā Mēla projekts “Apokrifi uz karogiem” tika īstenots Pērnavā. Ar jaunu šī projekta versiju Rauls Mēls piedalījās konkursā, piedāvājot ar to pārstāvēt Igauniju Venēcijas biennālē. Kā teica kādā sarunā mākslinieks: “Manai nākotnei nepieciešama pagātne.” Tieši tādēļ ir karogs kā nepārtrauktības un pēctecības simbols. Tieši tādēļ degusi uguns Arkādijas kalnā un veikti griezumi Igaunijas kartē. Mēls par savu darbu ir pārliecināts un lepojas ar to. Cerams, ka šo griezumu trāpīgums ir atklājums arī tiem, kas Raulu Mēlu pazīst jau sen. | |
| Atgriezties | |
