NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā.
20.gs. modernisma klasiķa Maksa Ernsta (1891–1976) aizraušanās ar literatūru, īpaši dzeju, noteikusi viņa noturīgo interesi par grāmatu mākslu. Droši vien būtiska nozīme ir arī tam, ka dadaisma un sirreālisma koncepcijas radās tieši literātu vidē. Izstāde “Grafikas un grāmatas” Ārzemju mākslas muzejā piedāvāja iespēju ielūkoties grāmatu grafikas aizkulisēs, apskatot oriģinālus. Tiesa gan, izdevumi vāciskā pedantismā bija aizslēpti aiz stikla vitrīnām, atvēlot skatītājiem vien dažus atvērumus un liedzot iespēju iepazīties ar grāmatu dizainu kopumā.
Agrāko gadu ilustrētās grāmatas galvenokārt piesaista uzmanību kā dadaisma un sirreālisma principu manifestācija – aloģiski efekti panākti ar dažādu mehānismu un motīvu absurdu savienojumu M.Ernsta iecienītajā kolāžas tehnikā. Pēc līdzīgiem principiem būvētas ilustrācijas Pola Eliāra Rēpētitions (1922), paša M.Ernsta kolāžu romāniem “Simtgalve” (1929), “Meitenes sapņi, kura vēlējās iestāties klosterī” (1930) un “Labestības nedēļa jeb septiņi pamatelementi” (1934), kā arī M.Ernsta un P.Eliāra kopdarbam “Skatiena iekšpusē. Astoņi skatāmi dzejoļi” (1947). Taču šajos darbos vērojama visai tradicionāla attieksme pret grāmatas grafisko apdari – ilustrācijas “godīgos” taisnstūros izvietotas lappusēs, sirreālās kaislības virmo tikai noteiktu rāmju ietvaros, kur atklājas dzīvespriecīga, reizē noslēpumaina un mazliet biedējoša pasaule. Dīvaini, ka sirreālistiskie un dadaistiskie grautiņi nav skāruši grāmatas uzbūvi – gan vāki, gan lappuses ir savā vietā. No materiālās kultūras viedokļa tajā nav vērojamas nekādas izmaiņas, vismaz spriežot pēc izstādē pieejamiem eksponātiem. Tomēr viegli un rotaļīgi piedāvāts jauns problēmu loks – vai grāmata ir teksts, un vai grāmata ir saturs? Bija vien jāpārliecinās, ka eksponētās grāmatas lieliski iztiek bez abiem. Ilustrācijās un to parakstos mākslinieks tikai apspēlē tekstu, padarot to jēdzieniski tikpat neskaidru un trakulīgu kā attēlus.
M.Ernsta kolāžu romāni konceptuāli līdzinās 18.gs. dzejnieka un mākslinieka – autsaidera Viljama Bleika “grāmatām”, kurās izpaudās to autora subjektīvais simbolisms. Turklāt litogrāfijās Žana Tardjē darbam “Parkets ir uzcēlies” (1973) saskatāmas arī formālas līdzības ar V.Bleika grafisko manieri – līnija satraukta, pietiekami neveikla, tomēr emocionāli iespaidīga. Tiesa, būtiska M.Ernsta darbu pazīme ir rotaļīga ironija, kas izpaužas mākslinieka darbībā arī pēc dadaisma un sirreālisma ziedu laikiem. Kā savu “romānu” specifiskās, visai draudīgās tēlainības iemeslus M.Ernsts ir minējis subjektīvus freidiskas dabas apsvērumus – stingro audzināšanu prūsiskajā ģimenē, kas apspieda nākamā mākslinieka fantāzijas un sapņus. Runājot par attālām asocia-tīvām līdzībām, šķiet, jāpiemin arī kādi 70. gadu beigu censoņi, kas gan nenodarbojās ar tēlotāju mākslu, tomēr pauda visai līdzīgas “idejas”, – pankroka aizsācēji Sex pistols, kuru trakulības tagad liekas tikpat pieklājīgas un mīlīgas kā dadaistu “darbiņi”.
Grāmatu mākslā īpaši saistoši šķiet M.Ernsta 50.–70.gadu darbi, kuros dominē formālās kva-litātes, nevis motīvu savienojamības–nesavienojamības metode. Grafiskā izteiksme kļūst abstraktāka, lakoniskāka, autors it kā apgūst lielāku grāmatas “teritoriju”, arvien plašāku vietu atvēlēdams abstraktu līniju plūdumam, kas pretstatā teksta salikumam ir brīvs, nesaistīts. Tāpēc grāmatas atvērumu kopiespaids kļūst dzīvāks. Antuāna Arto darba Galapagos (1955) apvāka dadaistiski nejaušās līnijas līdzinās skrāpējumiem apmetumā, kur dažādi spocīgi tēli bezrūpīgi met kūleņus. Vietām visai veiklā līnija tomēr šķiet izjaukta un tikai tad salikta kopā. Savdabīga tukšuma estetizācija jaušama lappusēs, kurās ilustrācijai paredzētais laukums iespiests ar augstspieduma klišeju, atstājot uz papīra tikai reljefu.
M.Ernsta gravīras izdevumam “Maksimiliāns jeb Nelegālais eksperiments astronomijā” (1964) sevišķi iespaidīgi attēlo mākslinieka dadaisma praksē sintezēto pieeju – jēgas nav nekam, tomēr viss pārliecina par savām tiesībām pastāvēt, jo ir tik pievilcīgs. Tradicionālā teksta salikuma vietā var priecāties par saplūdušām tēlojošās grafikas un teksta zīmju funkcijām, kas rada vien vizuālu baudījumu, neapgrūtinot ar mulsinošiem sižetiem un nozīmēm. Burti kārtoti vārdos, kas savukārt “sakabināti” vairāk vai mazāk ģeometriskās virknēs. Vārdu var arī nebūt – nojausmu par teksta salikumu sniedz blīvi rakstītas neskaidras izcelsmes zīmes. Vietām gan līniju raksturā jaušama pat Pikaso spalvas cienīga elegance, taču tai izvērsties neļauj M.Ernsta izteiksmes neglābjamā nosliece uz koķetēriju.
Diemžēl ekspozīcijā nebija iespēju pārliecināties, kā poligrāfija tikusi galā ar M.Ernsta darbu tehnisko daudzveidību, taču oriģināli liecināja, ka autors centies iepazīt vairāku grafikas tehniku īpatnības – mīksto litogrāfijas krītiņa rakstu, samtaini melno akvatintu, dažādu pakāpju kodinājumu oforta platēs, dažās grafikas lapās radot īpaši bagātīgu tonālo gradāciju un telpiskuma iespaidu. Turklāt mākslinieks nodevies arī aizrautīgiem eksperimentiem – radījis t.s. frotāžas tehniku, kas uz papīra ļauj fiksēt kādas reljefas virsmas raksturīgo faktūru. Frotāža un litogrāfija kombinēta arī ar fotogrāfiju, piešķirot attēlam tās virsmai raksturīgās īpatnības – plūstošas, lazējošas toņu pārejas.
Atšķirībā no mākslinieka raibās un piesātinātās glezniecības, grafikā izmantoti klusināti pasteļtoņi – maigi sārts, zilgans, brūns uz viegli tonēta vai balta papīra. Taču atsevišķās vēlāko gadu litogrāfijās tieši krāsas intensitātei ir konceptuāli svarīga nozīme – dīvaini kosmiskajiem tēliem litogrāfijās Luisa Kerola un M.Ernsta grāmatai “Brīnumrags” (1970) izmantots silti dzeltenbrūns, tintes violets, zili melns. M.Ernsta meklējumus raksturo arī papīra izvēle – liela daļa 70. gadu darbu novilkti uz šķiedrainā, t.s. japāņu papīra.
Jāsecina, ka M.Ernsta ciešā saistība ar 20.gs. pirmās puses dadaisma un sirreālisma literatūras aktualitātēm ļāvusi radīt stilistiski vienotus grāmatu mākslas paraugus. Izstāde deva iespēju pārdomāt tēlojošās grafikas un teksta attiecības un atklāja centienus pēc līdzsvara, kurā ilustrācija nevis paskaidro vai – vēl ļaunāk – izskaidro tekstu, bet gan “raugās” teksta norādītajā virzienā. Un nevar pārmest ilustrācijām, ka nereti to skatiens noklīst, tādējādi radot savrupu, bet grāmatas kontekstu bagātinošu pasauli.
|