VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nākotnes modelis Eiropas kultūrai: horizontālā piramīda Baiba Tjarve, Latvijas Jaunā teātra instituts, īpaši "Studijai" | |
Iedomājieties, ka jūs sēžat internacionālā draugu lokā un visi kopā nolemjat izveidot pavārgrāmatu. Viens iesaka sīpolu zupu, otrs – plovu, trešais – iz-smalcināti gatavotas garneles... Jūs cits citu iepazīstat un sarunājaties neatkarīgi no tā, kāds ir jūsu ieņemamais amats – prestižas organizācijas boss vai nevalstiskas organizācijas vadītājs, jūs iegūstat jaunu informāciju, un rodas kopīgs galarezultāts – pavārgrāmata. Apmēram ar šādu salīdzinošu piemēru tiek skaidrots pēdējo 15 gadu fenomens Eiropas kultūrā – network (tīkls, tīklojums – angļu val.). Šobrīd Eiropā ir apmēram 150 kultūras tīklu, to skaits un dalībnieku daudzums arvien pieaug. Tīkli apvienojas arī jumta organizācijās (network of networks). Efektīga informācijas apmaiņa, iespēja iegūt personīgus kontaktus, starptautiskā sadarbība – tā īsumā var raksturot tīklu būtību. Dalībnieki (indivīdi, organizācijas) apvienojas tīklos, balstoties uz kopīgiem mērķiem un interesēm. Tā, piemēram, I.E.T.M. (Informal European Theatre Meeting) apvieno 350 ar teātri saistītas organizācijas, teātra režisorus, producentus, festivālu direktorus, dramaturgus no 40 valstīm. ELIA (European League of Institutes of the Arts) apvieno 270 mākslas augstskolas no 36 valstīm. Trans Europe Halles aptver 20 kultūras centrus Eiropā. ENCATC (The European Network of Cultural Administration Training Centres) apvieno 72 dalībniekus no 22 Eiropas valstīm, kuri saistīti ar kultūrmenedžmenta apmācību. Līdz 80. gadiem vārdu “tīkls” galvenokārt attiecināja tikai uz materiālām sfērām – transportu, energosistēmu, telekomunikācijām, kas veido savu iekšējo infrastruktūru. Bet 80. un jo īpaši 90. gados strauji izveidojās milzīgs skaits tīklu humanitārajās un sociālajās jomās – kultūrā, veselības aprūpē, izglītībā, vides aizsardzībā un sociālajā ekonomikā. Tā ir starptautiska, demokrātiska, horizontāli veidota struktūra pretstatā hierarhiski, piramīdas veidā strukturētajām institūcijām un organizācijām. Visi dalībnieki ir līdzvērtīgi informācijas sniegšanā, apmaiņā un sadarbībā. Šiem tīkliem parasti nav prezidentu, ir demokrātiski ievēlēta valde un sekretārs/e, kas admi-nistratīvi organizē darbu. Informācijas daudzums pasauli applūdināja visās jomās; arī mākslā problēmu, kā iegūt informāciju, aizstāja problēma – kā atlasīt, izvēlēties vajadzīgo. Izveidojās jauni teātri, mākslas galerijas, mūzikas grupas, kas vēlējās rast starptautiskus kontaktus un sadarbības partnerus. Tā 80. gados sāka veidoties kultūras tīkli. 90. gados to skaits un nozīme strauji pieauga, informācijas un dalībnieku loks paplašinājās Austrumeiropas virzienā. Par tīkla dalībnieku var kļūt, tajā iestājoties un samaksājot dalības maksu, kas parasti ir diferencēta individuālajiem dalībniekiem un organizācijām, kā arī atkarīga no valsts un organizācijas ekonomiskā stāvokļa. Dalībnieka statuss nodrošina regulāra informatīva apkārtraksta saņemšanu, kā arī palīdzību (informācija, rekomendācijas, granti) rast finansējumu, lai aizbrauktu uz tikšanos. Tīkla svarīgākais princips – personīgas attiecības ar cilvēkiem, kuru mērķi ir līdzīgi tavējiem. Tīklu darbības būtiskākā sastāvdaļa ir tikšanās vienu vai vairākas reizes gadā. Tās var būt tematiskas konferences, bet visbiežāk – neformālas tikšanās, kur vairāku dienu darba kārtība tiek maksimāli piemērota tam, lai cilvēki satiktos un iepazītos, lai pārrunātu kopīgus projektus un aizsāktu jaunus, kā arī iegūtu jaunu informāciju. Tu drīksti uzrunāt jebkuru, uz dalībnieka kartītes ir norādīts vārds un pārstāvētā organizācija, nevis ieņemamais amats. Šeit ir iespēja aci pret aci satikt cilvēkus, kurus ikdienā “aizsargā” sekretāres un polsterētas durvis. Viens no īpatnējākajiem tīkliem Eiropā ir “Gulivers”. 1987. gadā Amsterdamā pirmo reizi kopā sanāca apmēram 25 gan Austrumeiropas, gan Rietumeiropas mākslinieki un intelektuāļi, kas pārstāvēja paši sevi, nevis savu valsti vai valdību. Izcili intelektuāļi, kuru starpā bija, piemēram, Ginters Grass, Andrejs Bitovs, Pērs Olavs Enkvists, Andrejs Vozņesenskis, Heiners Millers u.c., izveidoja Eiropas kultūras struktūru ar mērķi “veicināt kultūras sadarbību, nodrošinot apmaiņas un darba iespējas individuāliem māksliniekiem vai nelielām mākslinieku grupām jaunās topošās Eiropas kontekstā”. Bez vairākām organizētām diskusijām un publikācijām “Gulivers” izveidoja praktisku apmaiņas programmu māksliniekiem (arī režisoriem, scenogrāfiem, producentiem u.c.). Programmas “birokrātisko” daļu veido piedāvājuma un pieprasījuma anketas, piemēram, vācu horeogrāfs, kurš vēlas iestudēt izrādi Itālijā vai Spānijā, aizpilda piedāvājuma anketu, norādot savas vēlmes. “Gulivera” koordinācijas centrs atrodas Amsterdamā, bet gandrīz katrā Eiropas valstī – tā saucamā antena, parasti kāda organizācija, kas jau ir izmantojusi “Gulivera” apmaiņas programmu. Šī sistēma nodrošina atbilstošu piedāvājumu un pieprasījumu “satikšanos”. Pagājušajā gadā tika izveidota speciāla “Gulivera” praktiskās apmaiņas programma “Austrumaustrumeiropa”, vairāku fondu kopfinansējumā piedāvājot māksliniekiem no Austrumeiropas stažēties citā Austrumeiropas valstī. Šīs programmas ietvaros Jaunajā Rīgas teātrī bulgāru režisors Ivans Panteļejevs iestudēja izrādi “43. Mēness virs horizonta”. Tīklu jēga slēpjas sinerģijā. Ja tev ir doma savu izstādi aizvest uz Poliju, ļoti iespējams, ka tīklā būs kādas Polijas galerijas īpašnieks, kurš nākamajā gadā ir paredzējis veidot Baltijas mākslas dienas. Un varbūt būs vēl divu galeriju īpašnieki no Čehijas un Vācijas, kas vēlēsies izstādi aizvest tālāk. Ja tu vēlies uzņemt filmu par vides problēmām Latvijā, ļoti iespējams, ka tieši tīklā tu atradīsi informāciju par Eiropas fondiem, kas šādas filmas atbalsta, kā arī satiksi vides pro-blēmām veltīta filmu festivāla direktoru. Tīklu mānija masveidīgi pārņem arvien vairāk kultūras cilvēkus visos līmeņos, tā iespraucas un izplešas arī Eiropas kultūrpolitikā un vadlīnijās, uzsverot starptautiskās sadarbības nozīmi. Tīkliem ir daudzas postmodernisma iezīmes. Tiek dekonstruēta vecā, diktatoriskā un hierarhiskā institūciju sistēma, izveidojot horizontālu struktūru. Horizontālā sadarbība tiek aizrautīgi sludināta kā jaunais demokrātiskais modelis. Tīkli, tāpat kā postmodernisms, noraida nacionālo valsti, tiem nav nacionālās piederības – tos veido internacionālu dalībnieku kopums. Nacionālās kultūras te tiek aizstātas (papildinātas) ar starptautiskiem sadarbības projektiem. Ja grib, tajā var saskatīt kosmopolītisma tendences vai tikpat labi – iespējas bagātināties, sastopoties ar citu kultūru pieredzēm. Līdz ar tīklu attīstību arvien vairāk visā Eiropā zeļ projektu sistēma. Mākslinieks atkāpjas, dodot vietu producentam, kas projektu valstībā ieņem pirmo vietu. Kultūras finansējuma sistēmas mainās, kultūras procesu aizstājot ar projektiem. Protams, lielākajā daļā Eiropas valstu ir saglabāts līdzsvars starp projektu un kultūras organizāciju struktūrfinansējumu. Projektu finansējums dominē visur – atsevišķus projektus finansē gandrīz visi fondi, īpašas valsts un pašvaldību atbalsta programmas (pagājušajā gadā arī LR Kultūras mi-nistrija izveidojusi finansējuma principu “valsts pasūtījums”), sponsori. Līdz ar projektu sistēmas dominanti Eiropas kultūras finansējumā zūd ierastie kritēriji. Modernisms ticēja jēgas klātbūtnei, postmodernisms būtību un jēgu vairs nemeklē, nešifrē – jo tās vienkārši nav. Spēle kļūst par valdošo principu. Projektu sistēmā tiek īstenoti tie projekti, kuri ir prasmīgi menedžēti (lasi: izspēlēti) – no projekta apraksta līdz prasmei to lobēt un veiksmīgi īstenot. Lokālais konteksts, kurā varēja vērtēt konkrētā mākslinieka kvalitāti, arvien paplašinās, līdz ar to kvalitāti aizstāj prasme radīt priekšstatu par kvalitāti. Parādoties arvien jauniem starpžanriem (modernās dejas teātris, multimediāli projekti, objektu teātris u.c.), nav iespējams piemērot iepriekšējos kritērijus, analizējot atbilstību noteiktam žanram. Kultūra ir zaudējusi arī elitārismu, māksla paplašinās un ir starpžanrs starp kultūru un sociālām problēmām (teātris cietumos, māksla invalīdiem), kultūru un vides problēmām u.c. Turklāt postmo-dernisms noraida tradicionālās kritikas metodes: mākslas darbu var interpretēt, bet ne novērtēt. Kā kultūras projekts tiek vērtēts? Nacionālās kultūras ietvaros parasti vēl ir saglabājušies vēsturiskie kritēriji, tiek izvērtēta projekta atbilstība nacionālās kultūrpolitikas mērķiem. Jo arhaiskāka kultūrpolitika, jo vairāk saglabājusies tradicionālā vērtību sistēma, kas balstās pagātnes mantojumā, pamatā attīstot nacionālo kultūru tās ierastajās izpausmēs. Jo mo-dernāka kultūrpolitika, jo vairāk ienāk kritēriji, kas ņem vērā šodienas kultūras lomu sabiedrības dzīvē: demokrātisms, starptautiskā sadarbība, multikulturālie aspekti, minoritātes, kultūras saskare ar dažādiem sociāliem slāņiem. Globalizācijas draudi? Vai vienkārši vienlīdzīga iespēja rast izpausmi dažādām kultūras identitātēm? Tīklu kustība plešas plašumā. Vecākajos tīklos jau ir pārāk daudz dalībnieku, tie sāk sadalīties sīkākās vienībās, sašaurinot interešu loku. Par spīti savai anarhistiskajai struktūrai, dažviet tie institucionalizējas. Daļēji tas notiek “labprātīgi”, mēģinot formulēt, kas ir tīkli, lai pierādītu to lietderību Eiropas, reģionālajā, kā arī nacionālajā līmenī un rastu iespēju saņemt finansējumu to darbības nodrošināšanai, informācijas izplatīšanai, tikšanos organizēšanai. Šķiet, drīzumā tīklu būs tikpat daudz, cik māksli-nieku. Un arī Latvijas māksliniekiem tad varēs novēlēt: atrast katram savu tīklu! | |
| Atgriezties | |
