VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laimīgā Sandra Daiga Rudzāte | |
| |
|
NB! Plašāks šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Astoņdesmito gadu sākumā latviešu mākslā strauji ienāca daudzi talantīgi gleznotāji, kuriem ilgu laiku bija lemts palikt par jaunajiem latviešu mākslas scēnā un kuri diezgan kardināli lauza gan interesentu, gan profesionāļu priekšstatus par to, kāda ir latviešu mūsdienu glezniecība. Latviešu mākslas kritika jo aktīvāk sāka operēt ar jēdzienu “sieviešu māksla”. Laikam jau pateicoties jaunajām gleznotājām, kuras "uzdeva toni". Tu esi piedzīvojusi to, ko mēdz dēvēt par kultūršoku? Kad vēl mācījos akadēmijā, aizbraucām uz Maskavu, un tur es redzēju kādu Bellīni darbu. Tas ir viens no tiem mūža piedzīvojumiem, ko atceras. Sajutu enerģiju, kas nāk man virsū. Kaut kādu mistisku siltumu. Toreiz es sapratu, ka mākslinieks liek man ne tik daudz apbrīnot to, kā viņš ir uzgleznojis šo darbu, cik domāt par lietām, kas slēpjas aiz vizuālā tēla. Otra tāda reize bija, kad Borisam Bērziņam notika izstāde lielajā muzejā. Izgāju ārā, un man bija gluži fiziski slikti. Ne nu tā kā Dalī (viņš noģība aiz skaudības), bet es sēdēju parkā uz soliņa un sapratu, ka ar mani kaut kas ir noticis. Fiziski noticis. Kāpēc glezniecība šodien kļuvusi par otršķirīgu mākslas mediju? Jo tur nav brīnuma. Tai nozīmē – kā tas ir uztaisīts (glezniecības tehnoloģijā). Brīnuma moments jau ir sasniegts. Tagad to meklē citos mākslas medijos un pēta, kā tas ir saslēgts un kā tas... Tehniskā brīnuma moments. Kāda ir šodienas mākslas konjunktūra? Visi skatās uz idejas realizāciju. Un īpašu uzmanību pievērš tam, lai tā ideja būtu. Perfektā izpildījumā. Tu piederi jauno sieviešu gleznotāju vilnim, kas pieplūdināja latviešu mākslas scēnu astoņdesmito gadu sākumā. 20. gadsimta mākslas kritiķiem labpatīkas runāt par sieviešu un par vīriešu mākslu. Kas jūs visas – Aiju Zariņu, Frančesku Kirki, Daci Lielo, Ievu Iltneri un tevi – vienoja? Mums visām bija mazi bērni. Un līdz ar to viena problēma – kā atrast laiku, lai profesionāli darbotos. Tā ir tipiska strādājošas sievietes pro-blēma. Neviena no mums nebija gatava upurēt mākslai ģimeni. Mākslinieka “ego” tomēr neņēma virsroku... Mākslinieks ir ļoti egoistiska būtne. Tas ir viņa veiksmes pamatnosacījums. Mums visām bija apziņa, ka esam izdarījušas izvēli un ar to turpmākā dzīve būs jādzīvo. Nebija šaubu. Tagad bērni ir lieli, raujas projām, bet man ir ļoti daudz – man ir darbs. Es esmu laimīga. Savā radošajā procesā tu esi izdzīvojusi vairākus ciklus, no figurālas glezniecības nonākusi līdz abstrakcionismam. Vai ir kāds vienojošais motīvs, kas saglabājies visos posmos? Dažkārt, kad atceros, kā esmu rīkojusies pirms daudziem gadiem, saprotu, ka tagad nekad vairs tā nedarītu. Cilvēks mainās savās izpausmēs pret pasauli. Un glezniecībā jau notiek tieši tas pats. Kad telpā noliek manus šodienas darbus un tos, kas gleznoti pirms desmit gadiem, tad, šķiet, redzamas divu dažādu autoru gleznas. Tomēr, apskatot visus periodus atbilstošā secībā, šī attīstība kļūst likumsakarīga. Varbūt jārunā par zemapziņas strāvām. Kādā mirklī es sapratu, ka mani interesē zilā krāsa. Pamazām apzinājos, ka figūra man vairs nav vajadzīga. Metodiski neizdomāju, ka kādā konkrētā brīdī kļūšu par abstrakcionisti. Es esmu es arī tagad. Tieši tāpat, kā es biju es bērnībā. Tie cikli pāraug cits citā. Un dažkārt kāds ļoti neveiksmīgs darbs ietver sevī veiksmes aizmetni citām gleznām. Varbūt es to darbu fiziski pat esmu iznīcinājusi. Ansis Epners savulaik ar aizrautību analizēja tavu “Līdzināties. Mierā”. Tieši no tematiskās glezniecības viedokļa. Cik būtisks gleznas literārais saturs tev pašai šķita toreiz un tagad? Toreiz saturs noteikti šķita svarīgāks. Lai gan pirmā aizraušanās bija forma. Es redzēju un meklēju milzīgas plaknes. Skatoties uz Zemgales lielajiem laukiem, priecājos par to, kā tie saskaras ar debesīm. Kā divas formas sastopas. Viss, par ko es domāju, parādās manos darbos. Kad bērni bija mazi, manās gleznās varēja sajust to sargāšanas motīvu. Tas bija idillisks mirklis. Nāca atmodas laiks, un bija deklaratīvo sajūtu posms. Tagad es domāju pavisam citas domas. Es domāju par savu mazo vietiņu lielajā izplatījumā. Tā ir mana šodienas māksla. Protams, glezniecības valoda ir krāsu valoda, un es no tās nedomāju atteikties. Šodien aizraujos ar zilo, bet tas nenozīmē, ka tā būs mūžīgi. Brīnos, kad man vaicā – kālab zilā? Un kāpēc ne sarkanā vai zaļā? Bet tas zilais taču neradās no zila gaisa... Es gribu saprast, kas ir būtiskākais manos darbos. Šai ceļā ļoti daudzi izteiksmes līdzekļi kļūst lieki. Tas nenotiek vienā mirklī. Šodienas pirmsākumi meklējami izstādes “Valsts” projektā. Trīs mēnešus pēc kārtas sūtīju pati sev pastkartītes. Un, kā vairums cilvēku, rakstīju ar zilo lodīšpildspalvu. Šīs atklātnītes bija aizmetņi ļoti daudzām bildēm, kuras pēc tam izstādīju “Arsenālā”. Mani aizrāva līnija, sapratu, ka lielā laukumā zilais strādā daudz spēcīgāk. Tā vēl bija figurāla izstāde. Turpmāk krāsa kļuva aizvien paģērošāka un lika doties sevis izdomātajā piedzīvojumā. Pagaidām man tas neapnīk. Astoņdesmito gadu beigās tu izstādīji sarkanus uzbrūkošus darbus, kuri vienmēr “piespieda” sevi apskatīt... Jā, toreiz mani interesēja sarkanā krāsa kā tāda. Iztēlojos, ka sarkanajam kā prožektoram ir jāgāžas virsū. Sarkanais nāk virsū, zilais iet tālumā. Tas ir krāsu iedarbības spēks. Man, piemēram, nepatīk dzeltenais. Es to ļoti maz izmantoju. Un, ja izmantoju, tad tikai negatīvā nozīmē. Man tā subjektīvi ir uzbāzīga un agresīva krāsa. Pēteris Bankovskis “Maigo svārstību” izdevumā Nr. 2, runājot par tavu tēlu pasauli, rakstīja: šīs lūdzošās, ēdošās, kāpjošās, aplaudējošās figūras, kuru pārmērīgais kalsnums atsauc atmiņā Nīčes teikto – “Cik dīvains ir tagadnes cilvēka ribu kalsenums...”. Leonardo ir teicis, ka māksliniekam jāizvairās no savu proporciju iemiesošanas paša radītajos tēlos. Man tas nav izdevies. Bet, ja nopietni runā, tad mani vienmēr vairāk par miesisko (ko mākslinieki visos laikos gluži pamatoti apjūsmo un arī glezno) interesējusi tēla iekšējā struktūra. Gleznas tapšanas procesā tevi vada prāts vai emocijas? Es negleznoju tikai ar emocijām. Pēdējā posma darbi gan sākotnēji ir ļoti intuitīvi. Vienmēr ļoti daudz esmu domājusi par kompozīciju. Arī figurālajos darbos. Toreiz man patika ar figūru provocēt. Radīt iespaidu, ka tā nav iekomponēta, gāžas ārā un it kā kustas. Kā to dabūt atpakaļ? Kad Ansis Bērziņš uzaicināja mani veidot multiplikācijas filmu, viņš teica: “Tu esi māksliniece, kas radīta multenēm. Tavi tēli kustas.” Pēc tam kad animatoram bija jāizkustina mans uzzīmētais kadrs, izrādījās – to nemaz nevar izdarīt. Vienkārši nojuka kompozīcija. Sākumā šķiet, ka viss varētu turpināties, bet turpinoties zūd kadra organizācija. Tava pēdējā izstāde galerijā “Daugava” saucās “Ziedi pilsētā”. To varētu raksturot kā konceptuālu spēli starp telpu un tajā mītošo mākslu. Pirms gada es ieraudzīju remonta rullīšus. Ar mani jau ne vienreiz vien tā noticis – es kaut ko ieraugu, skatos uz to un jūtu, ka tur kas slēpjas, lai arī pati nesaprotu, kas. Ir vajadzīgs laiks, lai to atšifrētu. Zemapziņa pastrādā pati savā nodabā. Atradu savas bērnības fotogrāfijas, kur fonā ir rakstainas sienas. Es sāku domāt par to, kā cilvēkam naivi gribas izdekorēt savu dzīves telpu. Telpa kā tāda mani vienmēr interesējusi. Jau tad, kad “Rīgas galerijā” izliku savus darbus uz stikla, ienāca prātā, ka cilvēks to manu uz stikla uzzīmēto eņģelīti, iespējams, pieliks pie tapešu sienas un eņģelītim tur būs jādzīvo... Jebkuram mākslas darbam ir jādzīvo tajā vidē, kāda tam tiek diktēta. Tā mazās idejiņas saslēdzas. Bet sākumā nezini, kur tās likt. Tavā personā dzīvo it kā divas mākslinieces. Viena ar atvēzienu taisa ekspresīvus darbus, otra – smalki tamborē. Es vienmēr neesmu enerģijas pilna. Dažkārt vienkārši strādāju, zinot, ka ar lodīšu pildspalvu noēnošu kādu laukumu. Tajos ekspresīvajos darbos vajag spēku, jānoved sevi līdz nepieciešamajam spriegumam. “Tamborējamos” atliek vien izdomāt un uztaisīt. Protams, veltot tam daudzas stundas. Un tajās daudzajās stundās es paspēju izdomāt vēl daudz ko citu. Nav vēlmes neturēties tikai pie gleznas četrstūra? Es tomēr skatos uz pasauli gleznieciski. Tevi piemeklē krīzes? Jā. Kad saprotu, ka tas, ko daru, mani pašu vairs neinteresē. It kā jau eju uz darbnīcu un strādāju, bet pašai ir garlaicīgi. Ko tu meklē citu mākslā? To, kas slēpjas aiz ārēji redzamā. Bet tevi pašu nebaida, ka skatītāji var ielīst dvēselē? Es nemēģinu no tā aizbēgt. Var jau būt, ka citi slēpjas. Līga Purmale savulaik stāstīja – jo sliktāk iet, jo skaistākas ainavas viņa glezno. Tevī ir vēlme patikt? Darbnīcā es par citiem nedomāju. Gatavojot izstādi, man ir kampaņa. Tā var ilgt mēnesi vai divus. Cikls noslēdzas, bildes tiek izliktas un kļūst it kā svešas. Tad uzplaiksnī vēlme patikt. Vai ”Maigās svārstības” bija izdevies eksperiments? Tas kaut ko mainīja tavās attiecībās ar skatītāju? Tur es sapratu, ka skatītājam ir garlaicīgi stāvēt un skatīties, kā tu domā. Un tad, viņam izpatīkot, sāku mehāniski vicināt pindzeli. Patiesībā nekas jau īsti nesanāca. Bet cilvēkiem nebija garlaicīgi. Vai tavās un Edgara attiecībās pastāv tas, ko sauc par iekšējo konkurenci? Sākumposmā ļoti izteikti. Tur viss bija sajaucies – vīrieša un sievietes, ģimenes, divu mākslinieku attiecības. Bet tagad, kopš Edgars pārvērties par direktoru un žurnālistu, man pietrūkst Edgara – mākslinieka. Viņš kļuvis par tādu ieinteresētu cilvēku. Pat tad, kad prasu padomu, jūtu, ka viņš “nepieslēdzas”. 20. gadsimta beigās izveidojies jauns – daudz rafinētāks mākslinieka tēls, kas visai būtiski atšķiras no stereotipiskās mākslinieka personas. Cilvēku apziņā mākslinieks ir nabadziņš, kas cieš un cieš. Un katrs grib viņa ciešanās parakāties. Ja viņš staigā smaidīdams un viņam vēl ir nedaudz naudas, tad citi jūtas gandrīz vai apvainoti. Viņš nav īsts mākslinieks. Tāds iedomu personāžs, kas saglabājies un ko sabiedrībai patīk kultivēt. Šodienas mākslinieks atšķiras no tā gadsimtiem koptā tēla. Lai gan arī latviešu mūsdienu mākslinieki iegulda visus savus resursus tikai tāpēc, lai realizētu ilūziju. | |
| Atgriezties | |
