VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmeta grāmata bildēs Elita Ansone, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Ausekļa Baušķenieka reālistiski satīriskā daiļrade ir īpaša Latvijas mākslā, tā pilnīgi atšķiras no visa cita, kas radīts mūsu glezniecībā laikposmā 1970. – 2000. Tā ir mūsu ikdiena, kuru mākslinieks redz groteskā veidā. Viņa darbi ir savdabīga laikmeta dienasgrāmata, jo tajā ierakstītas fabulas ar norādēm par konkrētu gadu sociāli ekonomisko un dažkārt arī politisko situāciju. Laiki un varas mainās, un arvien notiek aplamas lietas, jo cilvēks paliek cilvēks ar saviem tikumiem un vājībām, kuras Auseklis Baušķenieks mīl parādīt mums sirsnīgi, nevienu neaizskarot, tomēr uz zoba pavelkot gan. Sastopoties ar cienījama vecuma sirmgalvjiem, kas ir gana stalti un iznesīgi, nav arī zaudējuši uztveres asumu, nākas aizdomāties – kur ir tas spēka avots viņu spējai nenovecot. Nenovecošanas noslēpums var būt iekodēts gara aktivitātē, spējā dzīvot šeit un tagad. | |
| |
| Mūsu saruna paredzēta žurnāla “Studija” sadaļai “Dzīvās leģendas”.
Jādomā, ka savā mūžā esat sastapis ne vienu vien leģendāru personu.
Kādas atmiņas jums ir par tām? Piemēram, caur Vilhelmu Purvīti sākās mana apzinātā interese par mākslu. Arhitektūras fakultātē viņš bija zīmēšanas klases vadītājs, vienu vasaru gribēju pamācīties pie viņa privāti, tas gan man izrādījās par dārgu, bet viņš mani ieteica pie Jēkaba Bīnes. Pie viņa sagatavojos iestāties Mākslas akadēmijā. Tā kā es Tehniskajā universitātē jau trīs gadus biju mācījies arhitektūru, Mākslas akadēmijā mani uzreiz otrajā kursā pieņēma. Kurā brīdī kļuva skaidrs, ka gribat studēt tieši glezniecību? Zēna gados vēlējos būt par jūrnieku mehāniķi, tikai ne par kaut kādu inteliģentu. Tas bija apmēram 15 gadu vecumā, kad gribēju no skolas un ģimenes tikt projām. Iedomājieties – man četras pieaugušas māsas, tēvs un māte, visi māca to bērnu, taisni vai prom jāmūk. Skolā mīlēju matemātiku, ķīmiju, fiziku, bet vēsture, ģeogrāfija, lite-ratūra – tās lietas pavisam nepadevās. Zīmēt paticis vienmēr, taču skolā atzīmes šajā priekšmetā bija visai viduvējas. Tomēr jau no mājām neaizmuku un pabeidzu skolu – ar grūtībām pat varētu sacīt. Tālāk kaut kas jādara bija, mēs sasaucām ģimenes konsīliju un nospriedām – mēģināšu arhitektūru studēt, būvniecība vienmēr vajadzīga. Es gan cerēju, ka neiestāšos Arhitektūras fakultātē, jo konkurss bija liels – pieņēma vienu no sešiem. Pārbaudījums zīmēšanā mani “iegāza”, pirmās zortes darbs izdevās! Zīmēju Zeva galvu. Pārējie priekšmeti – vispārējie, tur gāja kā pa celmiem, bet man bija iespaids, ka eksaminētāji vēlas, lai es iestājos, nezinu, kāpēc. Ja jūs būtu arhitekts... Gaisa pilis jau es taisīju vienmēr. No maniem draugiem arhitektiem mākslu gan neviens neizvēlējās. Man prieks par pasniedzējiem Mākslas akadēmijā. Ubāns, viņa gleznas man ļoti patika, Tone, protams, Miesnieks zīmēšanā daudz ko deva. Viņam patika, kā es zīmēju, un man – kā viņš. Es mīlu formu, to jau redz, glezniecības man nav, bet forma un zīmējums. Ģederts Eliass toreiz bija Figurālās glezniecības meistardarbnīcas vadītājs, un tur es vēlējos tikt. Man sekmīgi gāja tā lieta uz priekšu, tūlīt jau būs diplomdarbs, bet mainījās valdība, un mana sadzīviski iecerētā diplomdarba tēma vairs nederēja, pie krieviem vajadzēja kaut ko krampīgāku. Es izvēlējos Piekto gadu, esmu jau skices uztaisījis – atkal valdība mainās! Vācieši nāk iekšā, jāmaina tēma. 1942. gadā tomēr pabeidzu Mākslas akadēmiju ar gleznu “Uz kuģa klāja”. Es esmu jelgavnieks un no studijām uz mājām braucu ar kuģīti pa Daugavu un Lielupi. Diplomdarba sižetam paņēmu skatus no kuģīša klāja – cits tur ar pauniņu, cits ar bērniem. Diplomdarba fotogrāfija ir palikusi, pats darbs ne. Pēc kara vienā komisijas veikalā Tērbatas ielā ieraudzīju diplomdarba skici, uzreiz nopirkt nebija naudas, kad naudu sadabūju, skices vairs nebija. Kā pagāja kara gadi? Bērnībā es lauzu labo roku, tā nepareizi saauga, un man bija tā laime vai nelaime, ka, tā kā nevarēju šaut, mani neņēma karadienestā, divi gadi vācieši lika mani mierā. Tomēr pie prastiem darbiem jau derēju, tāpēc 1944. gadā mani paņēma uz Vāciju, un tur es sagaidīju kara beigas. Tad gūstekņu nometnes. Atnāca krievu misija: “Rebjata, kto hočet domoi?” Vēstules mums pienāca, un es zināju, ka trīs māsas un mamma devušās prom no Latvijas, tēvs kara laikā mira, palikusi tikai viena māsa. Bet tā gribējās māāājās! Man par lieliem kreņķiem netiku uz pirmo ešelonu, jo saslimu. Kā vēlāk izrādījās, šis vilciena sastāvs pa taisno aizceļoja uz Sibīriju. Mājās atgriezos 1946. gadā. Dzīvoklis izlaupīts tukšs, visas bildes pazudušas. Pamazām sāku Rīgā satikt draugus. Pirmo laiku dzīvoju pie Mārtiņa Zaura un sāku strādāt pie dažādiem noformēšanas darbiem, tad pārgāju uz Pionieru pili, mācīju bērniem zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu. Kādi pazīstami mākslinieki pie jums mācījušies? Dažs labs jau, piemēram, Maija Tabaka. Bērni jums patīk, pie sirds ir? O, tas jauniešu palaidnīgais vecums, kad nedara, kā vajag! Man ir viena bilde “Vairošanās caur dalīšanos” – lai tas trakais vecums nebūtu, pāršķelsim kundzi uz pusēm, un uzreiz iznāks divi prātīgi cilvēki. Pats vai tad bijāt godīgs bērns? Kur nu, apmēram astoņu gadu vecumā mana aizraušanās bija spridzekļu taisīšana. Pēc Pirmā pasaules kara visādas mīniņas un pulveri par velti varēja dabūt, un es tik jaucu un taisu. Mājās mammai uz plīts rīkoju mini ugunsgrēkus. Vēl viena mana mīlestība ir visādas radio lietas, tās es sāku meistarot jaunieša gados, vēl tagad pāris mēnešu gadā slimoju ar šo bacili. Viena nelaime gan ir, ka man vairs nepatīk mūzika. Tas jau bija tas iemesls, kāpēc ķēros pie uztvērēju taisīšanas: jaunībā nepatika runas, bet gribējās klausīties mūziku. Arī dēla* mūzika nepatīk? Es neuztveru, man nepielec. Viņam ir gatavi iespēlēti trokšņi, un tos viņš savieno. Tie instrumenti, ar ko tas tiek darīts, gan man patīk. Tā, mēs palikām piecdesmito gadu sākumā. Politiskā situācija bija tik saspringta, ka likās – varbūt būs Krievijas karš ar Amerikas Savienotajām Valstīm, likās – nav vērts sākt gleznot, atkal viss var iet bojā, žēl būtu. Man šajā laikā pavisam negribējās gleznot. Es atsāku 1955. gadā. Sāku ar sievas portretu – viņa mani ir ļoti atbalstījusi un mudinājusi uz gleznošanu –, tad vēl pa kādai bildei. Strādājot Pionieru pils pulciņā un Pionieru vadītāju skolā, nedēļa bija aizņemta. Tikai kad pensionējos 65 gadu vecumā un kad man arī piešķīra darbnīcu – tad nu rāvu vaļā gleznošanu. Apstākļi bija ļoti pozitīvi gleznošanai, un es sāku intensīvi mālēt. Kad atnācu uz šo darbnīcu, nolēmu reģistrēt savus darbus vienā grāmatā, pierakstot nosaukumu, formātu un gadu. Salīdzinājumā ar citiem māksliniekiem laikam gan esmu mazražīgs, kopš Mākslas akadēmijas gadiem savā mūžā esmu tikai ap 350 bilžu uztaisījis. Lūk, mana grāmata. (Pētu – šogad reģistrēti četri darbi, gadā caurmērā 10–12 gleznas.) Cik no šīm gleznām ir palikušas pie jums? Jāatņem nost kādas 70 – pārdotas, citas vienkārši zudušas. Kas ir galvenie jūsu gleznu pircēji? Padomju laikā to bija daudz. Tagad mazāk, pērk dažādi cilvēki, gleznas ir aizgājušas uz Aļasku, Venecuēlu, Zviedriju, arī tepat Latvijā. Tomēr aizvestās ir žēl, tās ir zudušas. Kā notiek sižetu izvēle? Sižeti čupām nāk virsū. Tie man ir pierakstīti, pieskicēti vesela kaudze, ko vajadzētu taisīt. Bet laiki mainās, un ir lietas, kas paliek neaktuālas. Es dažkārt izlieku kādas piecdesmit no vecām skicēm, tad no tām atstāju kādas sešas, beigās izvēlos vienu, kā sāku zīmēt, ienāk prātā kaut kas cits. Tie ir dzīves gabaliņi. Man patīk cilvēkus, viņu dzīvi gleznot. Kā jums patika 1998. gada rudens izstādē “Arsenālā”, kad jūsu glezna “Skumja melodija”, kurā attēloti ļaudis, rakājoties miskastēs, bija blakus reprezentatīvajam M.Poļa gleznotajam R.Gerkena parādes portretam. Jā, jā, visi jau par to briesmīgi priecājās. Tā gan ir cita tēma, tagadējā politika... lai nu paliek. Jūs negribat izteikties par tagadējo politiku? Politiķi jau cenšas taisīt labi, un neiznāk, varbūt dažkārt nemaz negrib, jo cenšas priekš sevis, un tas ir loģiski, nevar pārmest, tāda ir cilvēka daba. Kas jums patīk šodien Latvijas mākslā, un vai izstādes ejat vēl apskatīt? Man patīk, kā glezno Māra Vaičunas, kāpēc, to es nevaru pateikt, tur nav stāstošā momenta, tās nevar izanalizēt, tāpat kā mīlestību nevar izanalizēt. Vēl Georgs Šēnbergs. Cenšanās līdzināties pasaules glezniecībai mani kaitina. Bet patiesībā visvairāk mani interesē paša mālēšana. Ja es eju un kaut ko skatos, domāju, kā gan viņš to izdarījis, gandrīz vai skauž, re, kā viņš māk, bet es ne. Es skaužu Pikaso, Gogēns man patīk. Tā ir profesionāla interese, bet baudīt laikam neprotu. Tomēr gleznām skatītājs ir vajadzīgs. Man gribētos sarakstīt tādu garāku stāstu – mākslinieks un skatītājs, māksliniekam ir jārēķinās ar skatītāju. Kad ciemojos Amerikā pie māsām, vienā modernās mākslas muzejā Čikāgā – liels, tukšs audekls, kam stūrītī kaut kas nedaudz iegleznots. Es pavēroju publiku, pienāk viens – o jā, atzinīgi māj ar galvu un demonstrē, kā viņš saprot šo mākslu, cits pienāk un parausta plecus. Man citreiz ir vēlēšanās parunāt ar speciālistiem par to, kas ir māksla. Ar to vien, ka mēs zinām, kas ir perspektīva, vairs nepietiek. Bet mākslas zinātnieki nespēj būt objektīvi, katrs ir ieinteresēts kādā vienā virzienā. Jūs esat sabiedrisks cilvēks? Ne biedrībās, ne partijās neesmu bijis. Es gan domāju vairāk draugu būšanas. Draugi... visi, kas ir bijuši, nu jau ir nomiruši. Izstādēs man patīk vērot cilvēkus, kas skatās manas bildes, tad mīlu pieiet klāt un aprunāties. Labprāt ar svešiem cilvēkiem kontaktējos, taču parunājam, un pietiek, tad dodos pie nākamā. Tas parādās arī gleznās, nekas neatkārtojas. Vai dienas pavadāt šeit darbnīcā un strādājat regulāri? Visādi – gan darbnīcā, gan dzīvoklī. Tagad jau nogurums mācas virsū, gribas arī radio būvēt, bet sieva baras un saka – vajag bildes mālēt. Es esmu pateicīgs liktenim, ka man ir dota šī iespēja strādāt savās mājās. *A.Baušķenieka dēls ir mūziķis Ingus Baušķenieks. | |
| Atgriezties | |
